3.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 353/56

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 165. un 166. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 14. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 23. novembra paziņojumu „Gada izaugsmes pētījums par 2012. gadu” (COM(2011)0815),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. decembra paziņojumu „Izglītība un apmācība gudrā, ilgtspējīgā un iekļaujošā Eiropā” (COM(2011)0902),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu par stratēģiju „Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 11. maija secinājumus par izglītības un apmācības sociālo dimensiju (1),

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”) (2),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. jūnija Ieteikumu „Jaunatne kustībā — jauniešu mācību mobilitātes veicināšana” (3),

—

ņemot vērā tā 2011. gada 1. decembra rezolūciju par priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas novēršanu (4),

—

ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par bērnu agrīno izglītošanu Eiropas Savienībā (5),

—

ņemot vērā 2010. gada 18. maija rezolūciju par pamatprasmēm mainīgai pasaulei: darba programmas „Izglītība un apmācība 2010” īstenošanu (6),

—

ņemot vērā 2008. gada 18. decembra rezolūciju par mūžizglītību zināšanām, radošumam un jaunradei — darba programmas „Izglītība un apmācība 2010. gadam” īstenošana (7),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0247/2012),

A.

tā kā, neskatoties uz nelieliem uzlabojumiem izglītības un apmācības jomā, lielākā daļa ES iedzīvotāju neizmanto mūžizglītības (MI) iespējas un tā kā daži rādītāji ir pat satraucoši; tā kā pastāv nepieciešamība pastiprināt pieaugošo izglītības un ikdienējās mācīšanās nozīmi līdzās pieaugošo izglītībai un ikdienējai izglītībai;

B.

tā kā daudzās dalībvalstīs mūžizglītības stratēģijas faktiski vēl joprojām nav īstenotas, lai gan tās ir būtiska stratēģijas „Eiropa 2020” sastāvdaļa;

C.

tā kā izglītības un apmācības politikai ir jānodrošina mūžizglītības iespējas visiem, neatkarīgi no vecuma, invaliditātes, dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, seksuālās orientācijas, valodas un sociālekonomiskās izcelsmes;

D.

tā kā dažādām cilvēku grupām joprojām ir ierobežotas un nepietiekami pielāgotas mācību iespējas; turklāt tā kā gan pirmiedzīvotājiem, gan mazākumtautību lingvistisko un kultūras grupu pārstāvjiem jābūt iespējai saņemt izglītību savā dzimtajā valodā;

E.

tā kā, lai ES varētu izkļūt no pašreizējās krīzes, ekonomikas izaugsmes pamatā galvenokārt ir jābūt izglītībai, zināšanām, inovācijai, kā arī pielāgotai sociālajai politikai un ir svarīgi reāli un pilnībā īstenot šīs jomas politiku stratēģijas „ES 2020” ietvaros, lai veiksmīgi izdzīvotu šo svarīgo posmu;

F.

tā kā izglītības un apmācības politikas izstrāde ietilpst dalībvalstu publiskās atbildības jomā, un tā kā šajās jomās nepieciešamas atbilstošas valsts dotācijas, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi izglītībai bez sociālās, ekonomiskās, kultūras, rases vai politiskās diskriminācijas;

G.

tā kā taupības pasākumi un no tiem izrietošie izglītības un apmācības sistēmu budžeta samazinājumi visā ES apdraud vienu no galvenajiem kohēzijas un izaugsmes dzinējspēkiem un traucē sasniegt mērķi Eiropā izveidot uz zināšanām balstītu ekonomiku;

H.

tā kā dalībvalstīm arī turpmāk ir jāsadarbojas un jāapmainās ar paraugpraksi, lai uzlabotu valstu izglītības un apmācības sistēmas;

I.

tā kā nepietiekamas valodu zināšanas joprojām ir būtisks šķērslis mobilitātei izglītības iegūšanas vai apmācību nolūkā;

J.

tā kā veiksmīgas izglītības un apmācības stratēģijas mērķim jābūt arī studentu nodrošināšanai ar prasmēm un kompetencēm, kas nepieciešamas personīgajai attīstībai un pilsoniskajai aktivitātei;

K.

tā kā, ņemot vērā demogrāfisko situāciju, mūžizglītībai patiešām ir jābūt izglītībai mūža garumā un tā kā vairāk ir jāņem vērā vecāka gadagājuma cilvēku uzkrāto zināšanu potenciāls;

L.

tā kā prasme izmantot jaunās tehnoloģijas ievērojami atvieglo mūžizglītības programmas mērķu sasniegšanu;

M.

tā kā mūžizglītība ir pastāvīgs mācību process un tai ir jāturpinās visu cilvēka dzīvi, sākot ar kvalitatīvu agrīno pirmsskolas izglītību un beidzot ar izglītošanos darbspējas perioda beigās;

N.

tā kā kvalitatīvas agrīnās pirmsskolas aprūpes un izglītības nodrošināšana visiem bērniem ir ieguldījums nākotnē un tā ir svarīga gan katram cilvēkam, gan sabiedrībai kopumā;

O.

tā kā mācību priekšlaicīga pārtraukšana (MPP) nopietni ietekmē cilvēka dzīvi un ES sociāli ekonomisko izaugsmi;

P.

tā kā ir jāapsver jaunas iespējas ieviest stipendijas vidusskolu pēdējo klašu audzēkņiem;

Q.

tā kā izglītības un apmācības iespēju pieejamība ir būtisks uzdevums, kas jārisina, lai veicinātu sociālo iekļaušanu, kohēziju un turpmāku cīņu pret nabadzību;

R.

tā kā Eiropas, valstu, reģionālajām un pašvaldību iestādēm ir jāsadarbojas, lai veiksmīgi risinātu problēmas, ar kurām pašlaik saskaras Eiropa,

1.

atzīmē iepriekš minēto Komisijas paziņojumu „Izglītība un apmācība gudrā, ilgtspējīgā un iekļaujošā Eiropā”;

2.

atgādina, ka pirms pašreizējās krīzes situācija dalībvalstīs attiecībā uz visu vecuma grupu iesaistīšanos izglītībā, apmācībā un mūžizglītībā bija ļoti atšķirīga un kopējais rādītājs ES bija sliktāks nekā citur pasaulē;

3.

norāda, ka, ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju, dažas dalībvalstis ir samazinājušas izglītības un apmācības budžetu, bet uzskata, ka ir jāsaglabā un pat jāpalielina ieguldījumi, kam ir vislielākā stratēģiskā vērtība; uzsver, ka Savienības daudzgadu finanšu shēma paredz, ka izglītībai un ar to saistītajām nozarēm tiks piešķirts vislielākais palielinājums ES ilgtermiņa budžetā;

4.

uzsver nepieciešamību apstiprināt izglītības un ar to saistīto nozaru budžeta palielinājumu daudzgadu finanšu shēmas ietvaros; aicina dalībvalstis pieņemt valsts mūžiglītības stratēģijas, paredzot atbilstošus finanšu līdzekļus, kas ir labākais iespējamais instruments „2020 ET” stratēģijā noteikto mērķu sasniegšanai;

5.

uzsver, ka ekonomiskie zaudējumi, ko rada nepareizas izglītības politikas sekas, tostarp priekšlaicīga mācības pārtraukšana un izglītības un apmācības sistēmu sociālās atšķirības, un tā ietekme uz dalībvalstu izaugsmi, ievērojami pārsniedz finanšu krīzes radītās izmaksas un dalībvalstis jau par to maksā gadu pēc gada;

6.

prasa dalībvalstīm noteikt prioritāti izdevumiem izglītības, apmācības, jaunatnes, mūžizglītības, pētniecības, inovācijas, kā arī daudzvalodības un kultūras daudzveidības jomā, jo tie ir ieguldījumi nākotnes izaugsmē un ekonomiskajā līdzsvarotībā un vienlaikus nodrošina šādu ieguldījumu pievienoto vērtību; šajā saistībā atgādina prasību augstākajā izglītībā kopumā ieguldīt vismaz 2 % no IKP, kā to gada izaugsmes un nodarbinātības apsekojumā Komisija ieteikusi kā minimumu, kas nepieciešams uz zināšanām balstītai ekonomikai;

7.

atgādina — lai ES dalībvalstis nākotnē būtu spējīgas konkurēt ar jaunajām pasaules lielvalstīm, tās tiek aicinātas sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” pamatmērķus izglītības jomā, proti, sasniegt 3 % ieguldījumu apjomu pētniecībā, līdz 40 % palielināt to jauniešu procentuālo īpatsvaru, kam ir augstākā izglītība, un vismaz par 10 % samazināt mācības priekšlaicīgi pārtraukušo skolēnu skaitu;

8.

atgādina par pētniecības nozīmi vērienīgas izglītības un apmācības stratēģijas veidošanā; tādēļ prasa Komisijai un dalībvalstīm pastiprināt savas darbības, kuru mērķis ir palielināt to jauniešu daļu, kas gatavojas darboties šajā jomā;

9.

atgādina, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš jauniešiem, ņemot vērā to, ka bezdarba līmenis ES ir pieaudzis līdz vairāk nekā 20 %, bet dažās dalībvalstīs un dažos reģionos tas ir pat 50 %, un to, ka pašreizējā krīze jauniešus, jo īpaši jauniešus ar zemāku izglītības līmeni, ir skārusi īpaši smagi; galvenokārt uzsver taupības programmu negatīvo ietekmi uz jauniešu bezdarbu dažās Savienības valstīs un sevišķi dienvidu daļas valstīs, kas jo īpaši rada ievērojamu intelektuālā darbaspēka emigrāciju uz citām valstīm, tai skaitā uz trešām valstīm; atgādina arī to, ka mūsdienās katrs septītais skolēns (14,4 %) pārtrauc mācības tikai ar pamatskolas izglītību un vairs nekādā veidā neturpina mācīties;

10.

atzīmē ar darbu saistītas arodmācību sistēmas, kas pastāv dažās dalībvalstīs un kas garantē saikni starp teoriju un praksi, kā arī sniedz labāku piekļuvi darba tirgum nekā vienīgi teorētiskas apmācības sistēmas;

11.

ierosina dalībvalstīm ieguldījumus izglītībā un apmācībā atskaitīt no valsts deficīta aprēķina fiskālā kopsavilkuma, jo tie ir uzskatāmi par stabilas ekonomikas atveseļošanas galvenajiem dzinējspēkiem atbilstīgi stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem;

12.

aicina ES iestādes turpināt centienus ES līmenī izstrādāt skaidrāku, mērķtiecīgāku un jaunajiem sabiedrības uzdevumiem pielāgotu jauniešu politiku; pašreizējai jauniešu paaudzei šķiet, ka viņi nespēs sasniegt tādu labklājības līmeni, kāds bija raksturīgs iepriekšējai paaudzei;

13.

jo īpaši aicina dalībvalstis īstenot tiem jauniešiem veltītus pasākumus, kuri varētu priekšlaicīgi pamest skolu vai neapmeklē izglītības iestādes, neapgūst arodu vai nestrādā, lai viņiem sniegtu kvalitatīvas izglītības iespējas, nodrošinātu apmācību un dalību jauniešu garantiju shēmās un lai viņi iegūtu nepieciešamās prasmes un pieredzi un varētu iekļauties darba tirgū, kā arī lai veicinātu to, ka daži no viņiem atsāk mācības; aicina arī īpašu uzmanību pievērst profesionālajai izglītībai un apmācībai augstākās izglītības sistēmās, ņemot vērā valstu izglītības sistēmu dažādību; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai jaunieši varētu gūt reālu darba pieredzi un ātri iekļauties darba tirgū; uzsver, ka praksei ir jābūt studijām atbilstošai un jāveido daļa no mācību programmas;

14.

norāda, ka krīzes laikā jauniešu nodarbinātība ir īpaši apdraudēta; uzsver, cik svarīgi ir uzraudzīt, cik ātri pēc studiju beigšanas diplomētiem jauniešiem izdodas atrast darbu, kas ir saistīts ar viņu izglītību un zināšanām, un, balstoties uz šo informāciju, izdarīt secinājumus par izglītības un apmācības sistēmu kvalitāti un par nepieciešamību un iespēju tās pielāgot;

15.

aicina Komisiju un dalībvalstis nopietni strādāt pie ECVET, Europass un Eiropas kvalifikāciju sistēmas ieviešanas, īstenošanas un turpmākas attīstīšanas;

16.

uzsver, ka jauniešiem ir galvenā nozīme, lai sasniegtu ES pamatmērķus 2020. gadam nodarbinātības, pētniecības un inovācijas, klimata un enerģētikas, izglītības un nabadzības apkarošanas jomā;

17.

uzsver ikdienējās un neformālās izglītības nozīmi vērtību, spēju un prasmju attīstīšanā, jo īpaši jauniešiem, kā arī pilsoniskuma un demokrātiskās līdzdalības apgūšanā; prasa Komisijai nodrošināt atbalstu, tostarp finansiālu atbalstu, ikdienējai un neformālajai izglītībai jaunu izglītības un jaunatnes, kā arī pilsoniskuma programmu ietvaros;

18.

aicina universitātes padarīt mācīšanos pieejamāku un modernizēt izglītības programmas, lai risinātu jaunos uzdevumus Eiropas iedzīvotāju prasmju uzlabošanā, neapdraudot to akadēmiskos uzdevumus zināšanu nodošanas jomā un ņemot vērā to, ka Eiropā nenoliedzami notiek demogrāfiskās pārmaiņas; šajā saistībā uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt un atzīt neformālo izglītību un ikdienējo mācīšanos;

19.

mudina veidot dialogu starp privātās nozares pārstāvjiem, jo īpaši MVU, vietējām un reģionālajām iestādēm, kā arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem un augstākās izglītības iestādēm/universitātēm, lai sekmētu to, ka studenti gūst zināšanas un prasmes, kas atvieglo viņu iekļaušanos darba tirgū; atgādina darba devējiem, ka iepazīstināšana ar profesijas pamatiem ir būtiska, jo tā palīdz jauniešiem pielāgoties darba dzīvei;

20.

atgādina, ka radošums ir būtisks jaunās uz zināšanām balstītās ekonomikas elements; uzsver, ka radošās nozares sniegtais ieguldījums ekonomikā ir ievērojams un aizvien palielinās, veidojot 4,5 % no Eiropas Savienības IKP un nodrošinot 8,5 miljonus darbavietu;

21.

atgādina, ka būtiska ir sinerģija starp darbaspēka piedāvājumu un darba tirgus spēju absorbēt šo piedāvājumu;

22.

uzsver valsts nodarbinātības dienestu lielo nozīmi darba meklētāju atbalsta un konsultēšanas politikas īstenošanā, jo īpaši attiecībā uz atbalstu darba vai apmācības meklēšanā; uzsver, ka ir jānodrošina, lai arvien lielākam skaitam darba meklētāju būtu iespēja iegūt atbilstošu apmācību, kas sekmētu viņu atgriešanos darba tirgū, un tāpēc aicina dalībvalstis tam paredzēt nepieciešamos resursus;

23.

uzsver, ka ir būtiski stiprināt personu ar invaliditāti piekļuvi mūžizglītībai, ne tikai izstrādājot un īstenojot tiem īpaši paredzētas programmas, bet arī integrējot invaliditātes aspektu visās programmās, kas paredzētas plašākai sabiedrībai; tādēļ uzskata, ka īpaša uzmanība jāpievērš saiknei starp invaliditāti un mūžizglītību, lai cīnītos ar sociālo atstumtību un patiesi stiprinātu personu ar invaliditāti stāvokli darba tirgū, ņemot vērā, ka visi šajā jomā veiktie pētījumi apliecina, ka personu ar invaliditāti izglītības līmenis ir zemāks par vidējo, bet iesaistes līmenis attiecīgajās programmās ir ļoti zems;

24.

atgādina, ka darba devēju pamatpienākums ir panākt, lai mūžizglītība kļūtu par reālu iespēju visiem, īpaši ņemot vērā dzimumu līdztiesības aspektu; mudina darba devējus sekmēt pastāvīgu apmācību visā darbinieku karjeras laikā, uzlabojot informētību par tiesībām uz apmācību, nodrošinot, ka tās ir pieejamas visiem darbiniekiem, kā arī novērtējot mūžizglītības sniegtos ieguvumus darbinieku karjerā, tādējādi ļaujot specializēties un radot iespējas izaugsmei profesionālajā jomā;

25.

prasa pastiprināt centienus, kuru mērķis ir izveidot un īstenot Eiropas kvalifikāciju un formālās un neformālās apmācības sertifikācijas un atzīšanas sistēmu, tostarp attiecībā uz brīvprātīgajā darbā gūto pieredzi, lai tādējādi nostiprinātu nozīmīgās saiknes starp neformālo un formālo izglītību, kā arī uzlabotu mobilitāti darba tirgū valsts, kā arī pārrobežu mērogā;

26.

norāda uz lielajām atšķirībām dalībvalstu izglītības un apmācību sistēmās un, ievērojot subsidiaritātes principu, ierosina vienlaikus ar ziņojumu par līdzšinējiem sasniegumiem publicēt noderīgu rokasgrāmatu par katru dalībvalsti, kurā būtu iekļauti ieteikumi ar mērķi uzlabot esošos politikas virzienus un attīstīt valstu izglītības sistēmas;

27.

prasa stiprināt ES politikas virzienu ārējo dimensiju, veicinot politisko dialogu un sadarbību izglītības un apmācības jomā starp Savienību un tās starptautiskajiem partneriem, kā arī kaimiņvalstīm, lai a) rīkotos atbilstīgi pieaugušajai ekonomiskajai, sociālajai un politiskajai savstarpējai atkarībai, b) īstenotu stratēģijas „Eiropa 2020” ārējo dimensiju un c) atbalstītu stabilitāti, labklājību un darba iespēju uzlabošanu mūsu partnervalstu pilsoņiem, vienlaikus izstrādājot labākus instrumentus ar mērķi pārvaldīt un sekmēt kvalificēto darbinieku migrāciju uz Eiropu, lai līdzsvarotu prasmju nepietiekamību un trūkumu, kas izriet no demogrāfiskajām tendencēm Eiropā;

28.

atgādina, ka valstu profesionālās izglītības un apmācības sistēmām kā starptautiskā izglītības tirgus dalībniekiem ir jābūt saiknei ar pārējo pasauli, lai tās arī turpmāk būtu modernas un konkurētspējīgas, un tām ir jābūt spējīgākām piesaistīt audzēkņus no citām Eiropas valstīm un trešām valstīm, piedāvājot tiem izglītības un apmācības pakalpojumus, kā arī sekmējot viņu kvalifikāciju atzīšanu; uzsver, ka, ņemot vērā demogrāfiskās pārmaiņas un starptautisko migrāciju, šie jautājumi ir kļuvuši vēl svarīgāki;

29.

uzsver — lai gan šobrīd tiek veidota Eiropas izglītības un apmācības telpa, mērķis novērst šķēršļus mobilitātei joprojām nav sasniegts un audzēkņu mobilitāte saistībā ar profesionālo izglītību un apmācību joprojām ir zema; uzsver, ka šo audzēkņu un pasniedzēju pārrobežu mobilitātes būtiska stiprināšana un viņu ārvalstīs iegūto zināšanu, kvalifikāciju un prasmju atzīšana būs svarīgs nākotnes uzdevums, kā arī norāda, ka nepieciešams izstrādāt konkrētām mērķa grupām paredzētu informāciju un vadlīnijas, lai ieinteresētu ārvalstu audzēkņus iesaistīties mūsu profesionālās izglītības un apmācības sistēmā;

30.

pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumā „Izglītība un apmācība gudrā, ilgtspējīgā un iekļaujošā Eiropā” nav pietiekami ņemts vērā jautājums par agrīnās izglītības veicināšanu, jo īpaši tās lingvistisko dimensiju, lai gan tas ir stratēģijas „Eiropa 2020” pamatmērķis; uzskata, ka šis izglītības posms ir vissvarīgākais cilvēka turpmākajiem sasniegumiem izglītības jomā un viņa personības un sociālajai attīstībai; uzskata, ka bērni gūs labumu no agrīnās izglītības, kuras mērķis ir attīstīt motoriskās un sociālās prasmes, kā arī sekmēt līdzsvarotu emocionālo attīstību un saglabāt intelektuālo zinātkāri;

31.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis un tām palīdzēt ieviest pasākumus, lai atbalstītu bērnus patiesas izglītības iegūšanas laikā jau no ļoti agrīna vecuma;

32.

viennozīmīgi uzskata, ka ieguldījumi agrīnajā pirmsskolas izglītībā un aprūpē (APIA), kas veidota atbilstoši katras mērķa grupas jūtīgumam attiecīgajā periodā un brieduma līmenim, sniedz labākus rezultātus nekā ieguldījumi jebkurā citā izglītības posmā; norāda, ka ieguldījumi agrīnajā izglītībā samazina turpmākās izmaksas; uzskata arī, ka veiksmīga izglītība visos līmeņos ir atkarīga no labi apmācītiem skolotājiem un viņu nepārtrauktas profesionālās tālākizglītošanās, tādēļ ir nepieciešami pietiekami ieguldījumi skolotāju apmācībā;

33.

uzsver nepieciešamību pēc profesionālas agrīnā vecuma bērnu aprūpes, lai ņemtu vērā bērnu — jo īpaši to bērnu, kas ir no sociālās grūtībās nonākušām ģimenēm — sociālo attīstību;

34.

uzsver — lai valodu apgūtu tiecamā līmenī, tā jāsāk apgūt jau agrīnā vecumā, turklāt būtu jāapgūst ne tikai ES oficiālās valodas, bet arī Savienībā runātās reģionālās un mazākumtautību valodas, jo valodu prasme veicina cilvēku mobilitāti, paplašinot piekļuvi darba tirgum un būtiski palielinot iespējas studēt, tādējādi sekmējot starpkultūru apmaiņu un vairojot Eiropas kohēziju;

35.

uzsver, ka ir jāveicina mobilitāte valodu mācīšanās nolūkos, lai sasniegtu mērķi, ka visiem Eiropas Savienības pilsoņiem bez dzimtās valodas būtu jāprot vismaz divas svešvalodas;

36.

uzver nepieciešamību sākt mācīties valodas jau pirms mācību uzsākšanas skolā un atzinīgi vērtē iniciatīvas, kas skolēniem dod iespēju skolā kā izvēles priekšmetu mācīties savu izcelsmes valodu gan rakstveidā, gan mutiski un tādējādi gūt papildu prasmes;

37.

uzskata, ka ir svarīgi ar plašām kopienas izglītības un kultūras programmām, jo īpaši skolotāju, studentu un skolēnu apmaiņu galvenokārt valodas jomā, veicināt mobilitāti, lai sekmētu pilsonisko aktivitāti un Eiropas vērtības, kā arī valodu apguvi un citas vērtīgas prasmes un kompetences;

38.

mudina Komisiju atbalstīt novatorisku risinājumu izstrādi izglītības un apmācības jomā, ko valodas un tehniskajā ziņā varētu viegli pielāgot un kas radītu mobilitāti nozarēs, kurās daudzvalodība ir mazāk izplatīta;

39.

atzīst 2012. gada kā ES gada aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei svarīgo nozīmi un atgādina, ka ir būtiski ES iedzīvotājiem nodrošināt iespēju mācīties dažādos veidos, tostarp vecumdienās, un gados vecākus apmācāmos iesaistīt dialogā ar profesionāļiem, kas strādā mācību pakalpojumu nodrošināšanas un atbalsta jomā;

40.

atgādina, ka programmas „Grundtvig” mērķis ir palīdzēt attīstīt pieaugušo izglītības nozari un nodrošināt plašākam cilvēku lokam iespēju mācīties; norāda, ka uzsvars tajā tiek likts uz to audzēkņu apmācības un studiju vajadzībām, kas apgūst pieaugušo izglītības un netradicionālās izglītības kursus, un uz organizācijām, kas piedāvā šos pakalpojumus; prasa dalībvalstīm uzlabot pieaugušo izglītības organizāciju piedāvātās izglītības kvalitāti un veicināt šādu organizāciju sadarbību;

41.

uzsver, ka ir jāveicina Eiropā pastāvošie instrumenti, jo īpaši struktūrfondi, kas paredzēti apmācībai;

42.

uzsver to, ka pieaugušo mācīšanās ir saistīta ne tikai ar profesionālo darbību, bet arī ar personīgo, pilsonisko un sociālo prasmju attīstību, ko var iekļaut formālās mūžizglītības un apmācības sistēmās, kā to uzsver MI programma;

43.

atzīst, ka sabiedrībā kopumā ir pozitīva situācija, ko rada gados vecāku cilvēku aktivitātes; šo rīcību sekmē viņu iesaistīšanās izglītības un mācību pasākumos, kas tiek īstenoti, lai pilnveidotos personīgi vai socializētos;

44.

uzver, ka ir jāveido mūžizglītības statistika par cilvēkiem, kas ir sasnieguši vismaz 65 gadu vecumu; norāda, ka daudzās ES valstīs tiek palielināts pensijas vecums un cilvēki strādā ilgāk, tāpēc ir jāņem vērā arī pārmaiņas to cilvēku vecuma grupā, kas ir ārpus iepriekš minētās kategorijas;

45.

atzīst sporta audzinošo un izglītojošo lomu, un tādēļ aicina dalībvalstis vairāk ieguldīt sportā un sekmēt nodarbošanos ar sportu skolās, lai veicinātu integrāciju un sniegtu ieguldījumu pozitīvu vērtību veidošanā Eiropas jauniešos;

46.

uzsver, ka sportistu apmācība vietējā līmenī ir būtiska sporta un tā lomas sabiedrībā ilgtspējīgai attīstībai un pauž atbalstu sporta pārvaldes iestādēm, kas mudina klubus ieguldīt vietējo jauno sportistu izglītībā un apmācībā, īstenojot pasākumus, ar ko nosaka kluba komandas minimālo apmācīto sportistu skaitu vietējā līmenī, un mudina tās veikt vēl citus pasākumus;

47.

rosina dalībvalstis apsvērt iespēju paplašināt sistēmu, piešķirot nelielas stipendijas finansiālās grūtības nonākušiem skolu audzēkņiem un pēc iespējas mazinot birokrātisko slogu, lai mudinātu viņus turpināt mācības, tādējādi sniedzot ieguldījumu sociālo atšķirību novēršanā un visiem garantējot labākās mācību iespējas;

48.

uzskata, ka ir aktīvāk jāsamazina atšķirības starp sievietēm un vīriešiem absolventu skaita ziņā tādās jomās kā zinātne, tehnoloģija, inženierzinātnes un matemātika, ņemot vērā to, ka inženierzinātņu jomā tikai 20 % absolventu ir sievietes;

49.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.