—

atzīt, ka nav bijis prettiesiska valsts atbalsta, atcelt Komisijas Lēmuma C(2019) 2526 final (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko īstenojusi Apvienotā Karaliste attiecībā uz CFC grupas finansēšanas atvieglojumu, 1. pantu, ciktāl tajā ir konstatēts, ka pastāv prettiesisks valsts atbalsts; un noraidīt prasību, lai AK atgūtu apgalvoti prettiesisko valsts atbalstu, kas prasītājai ir izmaksāts šajos apstākļos (apstrīdētā lēmuma 2. un 3. pants);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. un 3. pantu, ciktāl tajos tiek pieprasīts, lai AK atgūtu apgalvoto valsts atbalstu no prasītājas; un

—

katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas prasītājai radušies šajā tiesvedībā.

1.

Ar pirmo prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pārpratusi AK kontrolēto ārvalstu uzņēmumu (CFC) normu kontekstu, mērķi un darbības veidu attiecībā uz rīcību ar netirdzniecības finansiālo peļņu. Komisijas secinājumi apstrīdētajā lēmumā balstoties uz kumulatīvām acīmredzamām kļūdām. It īpaši – Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas savā izpratnē par vispārējo AK nodokļu sistēmu, par CFC sistēmas mērķiem, par specifisko grupas finansēšanas atvieglojuma (GFE) apjomu un pieļaujamo aizdevuma attiecību definīciju.

2.

Ar otro prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija kļūdaini esot atainojusi grupas finansēšanas atvieglojumu kā nodokļu atvieglojumu un attiecīgi – kā priekšrocību. Saistībā ar netirdzniecības finanšu peļņu grupas finansēšanas atvieglojums ir nodokļu norma un daļa no CFC normu robežu definīcijas, nevis selektīva priekšrocība. Komisija neesot sniegusi kvantitatīvu analīzi, lai parādītu, ka tā ir priekšrocība, un, tā kā nav pārliecinošu pierādījumu par to, ka strīdīgā pasākuma rezultātā rodas priekšrocība, apstrīdētais lēmums nevar palikt spēkā.

3.

Ar trešo prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot kļūdaini noteikusi atsauces sistēmu CFC normu ietekmes novērtēšanai un kļūdaini identificējusi CFC normas kā atšķirīgu normu kopumu, kas ir nošķirtas no AK vispārējās uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas. Komisija neesot pareizi sapratusi CFC normu mērķi un neesot ievērojusi AK rīcības brīvību.

4.

Ar ceturto prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas valsts atbalsta analīzē un esot piemērojusi nepareizos testus, izvērtējot salīdzināmības jautājumu. Komisija neesot atzinusi, ka pastāv dažādi riska līmeņi AK nodokļu bāzei atkarībā no tā, vai aizdevums ir grupas vienībai, kurai nodokļi tiek uzlikti AK, vai tādai grupas vienībai, kas nav apliekama ar nodokļiem AK, un neracionāli secinājusi, ka aizdevums grupas iekšienē ir pielīdzināms aizdevumam trešajai personai.

5.

Ar piekto prasības pamatu tiek apgalvots, ka pat pieņemot, ka aplūkojamie CFC pasākumi prima facie ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, apstrīdētajā lēmumā esot kļūdaini secināts, ka nepastāv attaisnojums, kuru varētu piemērot, lai aizstāvētu konkrēto pasākumu saderību ar Eiropas Savienības noteikumiem par valsts atbalstu. Turklāt apstrīdētais lēmums esot neracionāls un nekonsekvents, jo Komisija esot pareizi piekritusi tam, ka AK 2010. gada Nodokļu politikas (starptautiskie un citi noteikumi) [UK’s Taxation (International and Other Provisions) Act 2010] likuma 9.A sadaļas 9. nodaļas normas ir attaisnojamas gadījumos, kad vienīgais iemesls piemērot CFC maksājumu atbilstoši minētās 9.A sadaļas hipotētiskajai 5. nodaļai ir “AK saistītā kapitāla” tests, pamatojoties uz to, ka šis tests var būt pārmērīgi grūti īstenojams praksē, bet vienlaikus, un nesniedzot pienācīgu pamatojumu, Komisija apgalvo, ka minētā 9. nodaļa nekad nav attaisnojama gadījumos, ja CFC maksājums ir jāpiemēro būtiska personāla funkciju (SPF) testa rezultātā atbilstoši šai 5. nodaļai. Proti, būtiska personāla funkciju testu ir pārmērīgi grūti piemērot praksē, tādēļ Komisijai bija jāsecina, ka minētā 9. nodaļa ir attaisnojama arī šī testa apstākļos, un tādējādi jāsecina, ka valsts atbalsts nepastāv.

6.

Ar sesto prasības pamatu tiek apgalvots, ka, ja apstrīdētais lēmums tiktu atstāts spēkā, tā īstenošana, atgūstot apgalvoto valsts atbalstu no prasītājas, pārkāptu ES tiesību pamatprincipus, ieskaitot uzņēmējdarbības brīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, piebilstot, ka prasītājas gadījumā konkrētie CFC atrodas citās dalībvalstīs.

7.

Ar septīto prasības pamatu tiek apgalvots, ka no apstrīdētā lēmuma izrietošais piedziņas rīkojums neesot pamatots un esot pretrunā ES tiesību pamatprincipiem.

8.

Ar astoto prasības pamatu tiek apgalvots, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot norādījusi atbilstošus iemeslus būtiskiem elementiem, tādiem kā secinājumam, ka CFC maksājums atbilstoši minētajai 5. nodaļai varētu tikt piemērots, bez grūtībām un bez nesamērīga sloga izmantojot būtiska personāla funkciju testu.

9.

Ar devīto prasības pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts arī labas pārvaldības princips, kurš prasa, lai Komisija savās administratīvajās procedūrās atļautu pārskatāmību un paredzamību un pieņemtu savus lēmumus saprātīgā laika posmā. Nav saprātīgi, ka Komisijai vajadzēja vairāk kā četrus gadus, lai pieņemtu savu lēmumu uzsākt izmeklēšanu šajā lietā, un pieņemtu galīgo lēmumu vairāk kā sešus gadus pēc tam, kad strīdīgais pasākums stājies spēkā.