—

atcelt Eiropas Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1352 (2019. gada 2. aprīlis) par valsts atbalstu SA.44896, ko Apvienotā Karaliste īstenojusi attiecībā uz kontrolētu ārvalstu uzņēmumu grupu finansēšanas atbrīvojumu (OV 2019, L 216, 1. lpp.);

—

pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl ar to esot pārkāpta prasītājas brīvība veikt uzņēmējdarbību saskaņā ar LESD 49. pantu, un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka ar grupu finansēšanas atbrīvojuma shēmu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais pasākums”) tika radīta ekonomiskā priekšrocība LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu un/vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā, identificējot atsauces sistēmu “selektivitātes” analīzes mērķiem.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kļūdaini un nepilnīgi identificējot un nepareizi saprotot tās izvēlētās atsauces sistēmas attiecīgos mērķus.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, apstrīdēto pasākumu identificējot kā tādu, kas rada atkāpi no tās izvēlētās atsauces sistēmas.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdas un/vai acīmredzamas kļūdas vērtējumā, jo tā kļūdaini klasificēja apstrīdēto pasākumu ka prima facie selektīvu, nepareizi uzskatot, ka tas radīja atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas bija salīdzināmā tiesiskā un faktiskā situācijā.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, apstrīdētā pasākuma selektivitātes vērtējumā ņemot vērā Padomes Direktīvu (ES) 2016/1164 (1), lai gan šis tiesību akts stājās spēkā tikai pēc tam, kad bija beidzies laikposms, kurā Komisija nolēma, ka apstrīdētais pasākums ir valsts atbalsts.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums atspoguļojot Komisijas nepareizu pilnvaru izmantošanu pretēji Apvienotās Karalistes autonomijai nodokļu jomā.

8.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, secinot, ka apstrīdētā atkāpe neesot pamatota saistībā ar netirdzniecības finanšu peļņas, kas gūta no kvalificētām kredītattiecībām, kuras prima facie ietilpst 2010. gada Likuma par nodokļiem (Starptautiskie un citi noteikumi) 371.EB panta (“Darbības Apvienotajā Karalistē”) piemērošanas jomā, aplikšanu ar nodokļiem. Komisijas lēmumā esot arī pieļauta kļūda attiecībā uz “kvalificēto resursu” un “atbilstošo procentu maksājumu” izņēmumiem, jo tā neesot minējusi iemeslus saistībā ar to pamatojumu vai pamatojuma neesamību.

9.

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot rīkojusies, pārkāpjot LESD 108. panta 2. punktu, Regulas (ES) 2015/1589 (2) 6. pantu un Pamattiesību hartas 41. pantā paredzēto labas pārvaldības pienākumu. Konkrēti tā savos procedūras sākšanas lēmumos neesot norādījusi, ka tai bija bažas attiecībā uz “75 % atbrīvojuma” atbilstoši 2010. gada Likuma par nodokļiem (Starptautiskie un citi noteikumi) 371.ID pantam pamatojumu, lai novērstu praktiskās grūtības, kas saistītas ar nozīmīgu amatpersonu pienākumu analīzi saistībā ar kreditēšanu grupas ietvaros, tādējādi, lai ieinteresētajām pusēm sniegtu pienācīgu iespēju iesniegt komentārus šajā jautājumā; Komisija, veicot izmeklēšanu, neesot aicinājusi ieinteresētās puses iesniegt komentārus šajā ziņā; un apstrīdētajā lēmumā tā izvēlējās neņemt vērā šādus komentārus, ko ieinteresētās puses šajā ziņā faktiski bija sniegušas. Līdz ar to apstrīdētais lēmums neesot spēkā.

10.

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, nospriežot, ka nodokļa uzlikšana Apvienotās Karalistes sabiedrībai par ārvalstu filiāļu peļņu, “ciktāl tā attiecas uz iekšzemes aktīviem un darbībām”, neierobežo brīvību veikt uzņēmējdarbību un ka apstrīdētais pasākums neesot vajadzīgs, lai nodrošinātu Līgumā paredzēto brīvību ievērošanu.

Savas prasības (pakārtoti) atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu pamatojumam prasītāja izvirza šādu pamatu:

11.

Ar vienpadsmito pamatu tiek apgalvots, ka pat tad (kas tā nav), ja apstrīdētais pasākums būtu valsts atbalsts, Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka ar atbalsta atgūšanu netiktu pārkāpti ES pamatprincipi, un, nosakot pienākumu atgūt atbalstu, neatkarīgi no tā, vai CFS (kontrolētie ārvalstu uzņēmumi) izveide un to aizdevumi nerezidentu grupu uzņēmumiem faktiski bija saistīti ar brīvību veikt uzņēmējdarbību vai kapitāla brīvu apriti. Konkrēti šajā lietā ar atbalsta atgūšanu tiku pārkāpta prasītājas brīvība veikt uzņēmējdarbību LESD 49. panta izpratnē un kapitāla brīva aprite saskaņā ar LESD 63. pantu. Ņemot vērā šo pārkāpumu, apstrīdētā lēmuma 2. pantā paredzētais rīkojums atgūt atbalstu ir jāatceļ.