1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/55/ES (2013. gada 20. novembris), it īpaši tās 1. pants un 10. panta b) punkts, ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nav piemērojama situācijai, kurā persona, kas lūdz atzīt tās profesionālās kvalifikācijas, nav ieguvusi kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, kas izcelsmes dalībvalstī tai piešķir tiesības strādāt tajā reglamentētā profesijā.

2)

LESD 45. un 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka situācijā, kad ieinteresētajai personai nav kvalifikāciju apliecinoša dokumenta, kas apliecina tās farmaceita profesionālo kvalifikāciju Direktīvas 2005/36, kas grozīta ar Direktīvu 2013/55, V pielikuma 5.6.2. punkta izpratnē, bet tā ir ieguvusi ar šo profesiju saistītas profesionālās prasmes gan izcelsmes dalībvalstī, gan uzņēmējā dalībvalstī, pēdējās minētās valsts kompetentajām iestādēm, ja tās ir saņēmušas pieteikumu atzīt profesionālās kvalifikācijas, ir jānovērtē šīs kompetences un tās jāsalīdzina ar tām, kuras ir prasītas uzņēmējā dalībvalstī, lai piekļūtu farmaceita profesijai. Ja šīs prasmes atbilst tām, kas ir prasītas uzņēmējas dalībvalsts tiesību aktu noteikumos, tai tās ir jāatzīst. Ja šajā salīdzinošajā pārbaudē atklājas tikai daļēja šo prasmju atbilstība, uzņēmējai dalībvalstij ir tiesības prasīt, lai ieinteresētā persona pierāda, ka tā ir ieguvusi trūkstošās zināšanas un kvalifikācijas. Kompetentajām valsts iestādēm attiecīgā gadījumā ir jānovērtē, vai zināšanām, kas uzņēmējā dalībvalstī ir iegūtas it īpaši praktiskā pieredzē, var būt nozīme, lai pierādītu, ka ir iegūtas trūkstošās zināšanas. Ja minētajā salīdzinošajā pārbaudē atklājas būtiskas atšķirības starp pretendenta iegūto izglītību un uzņēmējā dalībvalstī prasīto izglītību, kompetentās iestādes var noteikt kompensācijas pasākumus, lai novērstu šīs atšķirības.