13.1.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 8/26

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvā 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (1) un īpaši tās 4. pantā noteikti skaidri pienākumi attiecībā uz sadarbību starp valstu iestādēm un paredzēta dalībvalstu atbildība, lai radītu šādai sadarbībai nepieciešamos priekšnosacījumus. Turklāt šajā direktīvā ir paredzēts viennozīmīgs dalībvalstu pienākums veikt attiecīgus pasākumus, lai informāciju par nodarbinātības noteikumiem darītu plaši pieejamu ne tikai ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem, bet arī attiecīgajiem darbā norīkotajiem darba ņēmējiem.

(2)

Komisija 2007. gada 13. jūnija paziņojumā Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Darba ņēmēju norīkošana darbā pakalpojumu sniegšanas jomā – izmantojot priekšrocības un iespējas un nodrošinot darba ņēmēju aizsardzību” (2) pauda nodomu izveidot augsta līmeņa komiteju, lai atbalstītu dalībvalstis un palīdzētu tām noteikt labu praksi un apmainīties ar to, institucionalizētu pašreizējo valdību ekspertu neformālo grupu un formāli un regulāri iesaistītu sociālos partnerus.

(3)

Komisija 2008. gada 3. aprīļa ieteikumā par uzlabotu administratīvo sadarbību saistībā ar darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (3) norādīja, ka dalībvalstīm aktīvi jāpiedalās sistemātiskā un formālā labas prakses noteikšanas un apmaiņas procesā saistībā ar darba ņēmēju norīkošanu darbā, izmantojot visus Komisijas šim nolūkam izveidotos sadarbības forumus.

(4)

Padomes 2008. gada 9. jūnija secinājumos Komisija tika aicināta institucionalizēt neformālo grupu par darba ņēmēju norīkošanu darbā, izveidojot ekspertu komiteju.

(5)

Saskaņā ar šiem secinājumiem veidojamajai komitejai jāsadarbojas ar publiskajām iestādēm, kas atbildīgas par kontroli, piemēram, darba inspekcijām, kā arī attiecīgā līmenī un saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi formāli un regulāri jāiesaista sociālie partneri, īpaši sociālo partneru pārstāvji nozarēs, kurās ir liels norīkoto darba ņēmēju īpatsvars.

(6)

Tāpēc jāizveido Ekspertu komiteja par darba ņēmēju norīkošanu darbā un jānosaka tās uzdevumi, atbildība un struktūra.

(7)

Ekspertu komitejai inter alia jāatbalsta dalībvalstis un jāsniedz tām palīdzība, nosakot pieredzi un labu praksi un apmainoties ar to, veicinot attiecīgās informācijas apmaiņu, izskatot visus jautājumus un problēmas, kas varētu rasties, piemērojot tiesību aktus par darba ņēmēju norīkošanu darbā, kā arī ar to izpildi praksē, rūpīgi vērojot rezultātus, kas panākti, gan uzlabojot piekļuvi informācijai, gan administratīvo sadarbību, ieskaitot iespējamu elektronisku informācijas apmaiņas sistēmas izstrādi.

(8)

Komitejā jāiekļauj eksperti, kuri pārstāv valstu iestādes, kas katrā dalībvalstī ir atbildīgas vai iesaistītas to noteikumu īstenošanā, piemērošanā un uzraudzībā, kuri piemērojami darba ņēmēju norīkošanai darbā pakalpojumu sniegšanas jomā. Šādiem ekspertiem jābūt ar plaša spektra zināšanām, kompetenci un pieredzi attiecīgajās dažādajās politikas jomās. Saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi komitejā varētu būt pārstāvētas specializējušās iestādes, kas atbild par tiesību aktu kontroli, piemēram, darba inspekcijas, kā arī sociālie partneri.

(9)

Turklāt komitejā formāli un regulāri jāiesaista sociālie partneri Eiropas līmenī, īpaši tie, kuri pārstāv nozares ar lielu norīkoto darba ņēmēju īpatsvaru, piemēram, būvniecība, pagaidu nodarbinātības aģentūru darbs, ēdināšana, lauksaimniecība un transports. Tai jāvar paļauties uz profesionāļiem ar īpašām kompetencēm konkrētā jautājumā, kas iekļauts tās darba kārtībā.

(10)

EEZ/EBTA valstu, EBTA uzraudzības iestādes, pievienošanās un kandidātvalstu, kā arī Šveices pārstāvjiem jādod iespēja piedalīties kā novērotājiem.

(11)

Neskarot Komisijas drošības noteikumus, kas izklāstīti Komisijas Lēmuma 2001/844/EK, EOTK, Euratom  (4) pielikumā, ir jāparedz noteikumi par to, kā locekļi drīkst izpaust informāciju.

(12)

Komitejas locekļu personas dati jāapstrādā saskaņā ar noteikumiem, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulā (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (5).

(13)

Radušās izmaksas jāfinansē saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 24. oktobra Lēmumu Nr. 1672/2006/EK, ar ko izveido Kopienas Nodarbinātības un sociālās solidaritātes programmu – Progress (6),

1)

atbalstīt dalībvalstis un palīdzēt tām noteikt pieredzi un labu praksi un veicināt apmaiņu ar tām;

2)

veicināt attiecīgas informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm un/vai sociālajiem partneriem, tostarp informācijas par pašreizējiem (divpusējās) administratīvās sadarbības veidiem starp dalībvalstīm un/vai sociālajiem partneriem;

3)

izskatīt visus jautājumus, apzināt grūtības un īpašas problēmas, kas varētu rasties saistībā ar Direktīvas 96/71/EK īstenošanu un piemērošanu praksē vai valstu īstenošanas pasākumiem, kā arī to praktisku izpildi;

4)

apzināt visas grūtības, kas varētu rasties, piemērojot Direktīvas 96/71/EK 3. panta 10. punktu;

5)

uzraudzīt panākto progresu, uzlabojot gan piekļuvi informācijai, gan administratīvo sadarbību, un minētajā kontekstā inter alia novērtēt dažādās iespējas attiecībā uz piemērotu tādas informācijas apmaiņas tehnisko atbalstu, kas vajadzīga, lai uzlabotu administratīvo sadarbību, tostarp elektronisku informācijas apmaiņas sistēmu;

6)

izskatīt iespējas uzlabot darba ņēmēja tiesību faktisku ievērošanu un piemērošanu un attiecīgā gadījumā to tiesiskā stāvokļa aizsardzību;

7)

nodarboties ar padziļinātu praktisku izpildes problēmu izskatīšanu pārrobežu jautājumos, lai atrisinātu esošās problēmas, uzlabotu praktisku spēkā esošo juridisko instrumentu piemērošanu, kā arī vajadzības gadījumā uzlabotu dalībvalstu savstarpējo palīdzību.

—

pieci locekļi, kuri Kopienas mērogā pārstāv darba devēju organizācijas,

—

pieci locekļi, kuri Kopienas mērogā pārstāv darba ņēmēju organizācijas,

—

ne vairāk kā 10 sociālo partneru pārstāvju (vienādi sadalot darba devēju un ņēmēju organizācijas) nozarēs, kurās ir liels norīkoto darba ņēmēju īpatsvars.