Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2015. gada 13. februāra rīkojumu lietā T-725/14 Aalberts Industries/Eiropas Savienība 2015. gada 19. martā iesniedza Eiropas Savienības Tiesa

(Lieta C-132/15 P)

(2015/C 205/19)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Savienības Tiesa (pārstāvji – A. V. Placco un E. Beysen)

Pārējie lietas dalībnieki: Aalberts Industries NV, Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Ar 2015. gada 13. februāra rīkojumu Eiropas Savienības Vispārējā tiesa noraidīja prasījumus, kurus Tiesa atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 114. pantam bija iesniegusi lietā T-725/14 Aalberts Industries/Eiropas Savienība. Šīs iestādes prasījumi bija vērsti uz to, lai Aalberts Industries NV prasība tiktu atzīta par nepieņemamu, ciktāl tā bija vērsta pret Tiesu kā Eiropas Savienības pārstāvi, jo prasība bija arī vērsta pret Komisiju šādā pašā statusā. Prasības mērķis bija panākt Savienības ārpuslīgumiskās atbildības atzīšanu un saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kuri, kā tā apgalvo, tai ir radušies tādēļ, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi saprātīgu termiņu, izskatot lietu T-385/06 Aalberts Industries u.c./Komisija. Minētajā rīkojumā Vispārējā tiesa, atšķirībā no Tiesas nostājas un piekrītot Komisijas paustajam, atzina, ka minētajā lietā Eiropas Savienība ir jāpārstāv Tiesai un nevis Komisijai.

Tiesa tādēļ vēršas Eiropas Savienības Tiesā ar apelācijas sūdzību atbilstoši tās Statūtu 56. pantam un lūdz rīkojumu atcelt, ciktāl ar to ir noraidīti Tiesas prasījumi. Savas apelācijas sūdzības atbalstam Tiesa, pirmkārt, norāda normu par Savienības pārstāvību tās tiesās neņemšanu vērā un, otrkārt, pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.

Pirmā pamata saistībā ar normu par Savienības pārstāvību tās tiesās neņemšanu vērā ietvaros Tiesa norāda, ka, tā kā nevienā tiesību normā nav skaidri reglamentēta Savienības pārstāvība tās tiesu iestādēs lietās, kas ierosinātas atbilstoši LESD 268. pantam par Savienības ārpuslīgumisko atbildību, šādas pārstāvības noteikumi ir jāsecina no vispārējiem principiem, kas piemērojami tiesu darbībai, īpaši pareizas tiesvedības principa un tiesas objektivitātes un neatkarības principiem.

Šim pirmajam Tiesas izvirzītajam pamatam ir divas daļas, proti, par pareizas tiesvedības principa prasību neievērošanu un tiesas objektivitātes un neatkarības principu neievērošanu.

Pirmā pamata ietvaros Tiesa norāda, ka Vispārējās tiesas secinājums, ka Tiesa pārstāv Savienību iepriekš minētās prasības par zaudējumu atlīdzību ietvaros, ir acīmredzami balstīts uz judikatūru, kura izriet no sprieduma Werhahn Hansamühle u.c./Padome un Komisija (63/72–69/72, EU:C:1973:121; turpmāk tekstā – “spriedums Werhahn u.c.”). No minētās judikatūras izriet, ka gadījumā kad Kopienai, tagadējai Savienībai, ir jāatbild lietā par kādas no tās iestādēm darbībām, to Savienības tiesās pārstāv tā iestāde vai iestādes, kurām tiek pārmesta prasības pamatā esošā darbība. Tiesa norāda, ka šis risinājums nav piemērojams šajā lietā, jo, ņemot vērā vairākus apstākļus, tādējādi rastos situācija, kas būtu pretrunā pareizas tiesvedības prasībai, kas, kā skaidri izriet no sprieduma Werhahn u.c. teksta, ir tā pamatā. Šajā kontekstā Tiesa arī pakārtoti norāda, ka nav ievērota LESD 317. panta pirmā daļa un Regulas Nr. 966/2012 (1) 53. panta 1. punkts, pamatojoties uz kuriem Vispārējai tiesai bija jāatzīst princips, ka tāda zaudējumu atlīdzība, kāda tiek prasīta šajā lietā, ir jāveic no Komisijas daļas Savienības budžetā.

Pirmā pamata otrās daļas ietvaros Tiesa, atsaucoties uz ECT 2008. gada 10. jūlija spriedumu Mihalkov/Bulgārija (lieta Nr. 67719/01), norāda, ka, atzīstot, ka Aalberts Industries celtajā prasībā par zaudējumu atlīdzību Savienība ir jāpārstāv Tiesai, Vispārējā tiesa nav ievērojusi tiesas objektivitātes un neatkarības prasības. Tā kā šajā lietā, pirmkārt, atbildības pamatā esošais fakts ir radies tiesas funkcijas pildoša tiesas sastāva darbības dēļ, un, otrkārt, tiesas sastāvs, kam lieta jāizskata i) ietilpst tajā pašā tiesu iestādē (Vispārējā tiesa), kurā ietilpa tiesas sastāvs, kuram tiek pārmests atbildību izraisījušais fakts, ii) ir atbildētājas lietā (Tiesas) neatņemama sastāvdaļa, un tiesas sastāvā ietilpstošie tiesneši ir ar to saistīti profesionālām saiknēm, nav izpildītas iepriekš minētās prasības un vēl jo vairāk tādēļ – kā Vispārējā tiesa atzinusi –, ka tāda zaudējumu atlīdzība, kāda tiek prasīta, esot jāveic no Tiesas daļas budžetā.

Turpinājumā Tiesa otrā pamata ietvaros norāda, ka pārsūdzētajā spriedumā nav izpildīts pienākums norādīt pamatojumu , jo nav konkrēti atspēkoti Tiesas Vispārējā tiesā izvirzītie argumenti par virknes Eiropas Savienības Tiesas spriedumu – tostarp spriedumu Groupe Gascogne/Komisija (C-58/12 P, EU:C:2013:770), Gascogne Sack/Komisija (C-40/12 P, EU:C:2013:768) un Kendrion/Komisija (C-50/12 P, EU:C:2013:771) – piemērošanas jomu.

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regula (ES, Euratom) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV L 298, 1. lpp.).