15.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 448/27

—

atcelt Komisijas lēmumu, kas ir ietverts 2014. gada 15. jūlija vēstulē, ar kuru pēdējā minētā ir lūgusi Slovākijas Republiku nodot tās rīcībā finanšu resursus, kas atbilst zaudētajiem tradicionālajiem pašu resursiem, un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisijai nav kompetences.

Slovākijas Republika uzskata, ka Komisijai nav kompetences pieņemt apstrīdēto lēmumu. Neviena Eiropas Savienības tiesību norma nepiešķir Komisijai pilnvaras rīkoties tā, kā tā rīkojās, pieņemot apstrīdēto lēmumu, t.i., pilnvaras pēc zaudēto tradicionālo pašu resursu kā neiekasēto importa nodokļu apmēra noteikšanas uzlikt pienākumu dalībvalstij, kura nav bijusi atbildīga par minēto nodokļu aprēķinu un iekasēšanu, nodot finanšu resursus tās noteiktajā apmērā, kas, kā tā uzskata, atbilst minētajiem zaudētajiem resursiem.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka nav izpildītas tiesiskās noteiktības prasības.

Slovākijas Republika uzskata, ka, pat ja Komisija būtu bijusi kompetenta pieņemt apstrīdēto lēmumu (quod non), tā šajā gadījumā ir pārkāpusi tiesiskās noteiktības principu. Pienākumu, kas Slovākijas Republikai noteikts apstrīdētajā lēmumā, viņasprāt, pirms tā pieņemšanas neesot bijis iespējams paredzēt.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir nepareizi īstenojusi savu kompetenci.

Pat ja Komisija būtu bijusi kompetenta pieņemt apstrīdēto lēmumu un, pieņemot apstrīdēto lēmumu, būtu rīkojusies saskaņā ar tiesiskās noteiktības principu (quod non), Slovākijas Republika uzskata, ka tā savu kompetenci šajā gadījumā ir īstenojusi nepareizi. Pirmkārt, Komisija ir veikusi acīmredzami nepareizu vērtējumu, Slovākijas Republikai pieprasot finanšu resursus, lai gan tradicionālie pašu resursi faktiski netika zaudēti vai tie netika zaudēti tieši to notikumu dēļ, kuros Komisija vaino Slovākijas Republiku. Otrkārt, Komisija esot pārkāpusi Slovākijas Republikas tiesības uz aizstāvību un labas pārvaldības principu.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā nav norādīts pietiekams pamatojums.

Saistībā ar šo prasības pamatu Slovākijas Republika apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma pamatojumā ir pieļauti vairāki trūkumi, kuru dēļ tas ir jāuzskata par nepietiekamu, kas veido būtisku formas prasību pārkāpumu un vienlaikus ir pretrunā tiesiskās noteiktības prasībām. Slovākijas Republika uzskata, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav norādījusi tā juridisko pamatu. Turklāt tā faktiski nav precizējusi dažu savu secinājumu izcelsmi un pamatojumu. Visbeidzot, Slovākijas Republika uzskata, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums vairākos aspektos ir pretrunīgs.