1.

Vai Direktīvas 2003/86/EK ( 1 ) 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, atsaucot vai nepagarinot ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības apsvērumiem, ir jāpamato, ka attiecīgā ģimenes locekļa personiskā uzvedība rada faktisku, attiecīgajā brīdī esošu un pietiekami nopietnu apdraudējumu kādai no sabiedrības pamatinteresēm?

2.

Ja uz pirmo jautājumu ir jāatbild noliedzoši: kādas ir pamatojumam izvirzītās prasības saskaņā ar Direktīvas 2003/86/EK 6. panta 2. punktu, lai atsauktu vai nepagarinātu ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz sabiedriskās kārtības apsvērumiem?

Vai Direktīvas 2003/86/EK 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts prakse, saskaņā ar kuru sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ var atsaukt vai nepagarināt ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju, ja sods vai drošības līdzeklis, kas ir ticis piemērots attiecīgajam ģimenes loceklim, ņemot vērā likumīgās uzturēšanās Nīderlandē ilgumu, ir pietiekami smags (“progresīvā skala”), un turklāt, ņemot vērā kritērijus, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) 2001. gada 2. augusta sprieduma Boultif pret Šveici, ECLI:CE:ECHR:2001:0802JUD005427300, un 2006. gada 18. oktobra sprieduma Üner pret Nīderlandi, ECLI:CE:ECHR:2006:1018JUD004641099, notiek interešu izvērtējums, ņemot vērā attiecīgā ģimenes locekļa interesi īstenot tiesības uz ģimenes atkalapvienošanos Nīderlandē un Nīderlandes valsts interesi aizsargāt sabiedrisko kārtību?