1)

Vai Pamatnolīguma 4. klauzula var tikt interpretēta tādējādi, ka tāda situācija kā pamatlietā aplūkotā, kur pagaidu ierēdnis veic tādu pašu darbu kā pastāvīgais ierēdnis (pastāvīgajam ierēdnim nav tiesību uz atlaišanas pabalstu, jo viņam piemērojamajā tiesiskajā režīmā attiecīgā situācija [minētais pabalsts] nav paredzēta), nav uzskatāma par situāciju, kas aprakstīta šajā 4. klauzulā?

2)

Vai ar Direktīvas 1999/70/EK ( 1 ) pielikumā iekļauto pamatnolīgumu – lai tādējādi sasniegtu tajā noteiktos mērķus nodrošināt tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi un ievērot diskriminācijas aizliegumu, kas ir vispārējs Savienības tiesību princips un ir konkretizēts direktīvā, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā un Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 23. pantā, ņemot vērā arī sociālās pamattiesības LESD 151. un 153. panta izpratnē, – ir saderīga tāda interpretācija, saskaņā ar kuru pagaidu ierēdnim var piešķirt tiesības uz atlaišanas pabalstu, pamatojoties uz viņa salīdzinājumu ar atbilstoši līgumam nodarbināto darba ņēmēju, jo viņa statuss (ierēdnis vai līgumisks darba ņēmējs) ir pilnībā atkarīgs no publiskā darba devēja, vai arī tieši vertikāli piemērojot Eiropas Savienības primārās tiesības?

3)

Attiecīgā gadījumā ņemot vērā, ka nodarbināšana uz noteiktu laiku tiek ļaunprātīgi izmantota pastāvīgu vajadzību apmierināšanai, nepastāvot objektīvam iemeslam, un neatbilst kādai steidzamai vai neatliekamai nepieciešamībai, kas to pamatotu, un ka [Spānijas] valsts tiesībās nav paredzētas sankcijas vai efektīvi ierobežojumi, vai gadījumā, kad darba devējs nenodrošina pastāvīgumu darba ņēmējam, ar Direktīvā 1999/70/EK mērķiem ir saderīgs tāds ļaunprātīgas izmantošanas un Savienības tiesību pārkāpuma radīto seku novēršanai paredzēts pasākums kā pabalsts, kas būtu līdzīgs kompensācijai par nelikumīgu atlaišanu, proti, pabalsts, kas uzskatāms par atbilstīgu, samērīgu, efektīvu un preventīvu sankciju?