Prasība, kas celta 2020. gada 10. decembrī – Far Polymers u.c./Komisija

(Lieta T-722/20)

(2021/C 35/78)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Pasītāji: Far Polymers Srl (Filago, Itālija), Gamma Chimica SpA (Milāna, Itālija), Carbochem Srl (Castiglione Olona, Itālija), Jeniuschem Srl (Gallarate, Itālija) (pārstāvji: G. Abbatescianni un E. Patti, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītāji lūdz Vispārējo tiesu atzīt šo prasību par pieņemamu, atcelt Komisijas Īstenošanas regulu 2020/1336, ar ko nosaka galīgos antidempinga maksājumus konkrētu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes polivinilspirtu (PVS) importam, kas publicēta 2020. gada 29. septembra Oficiālajā Vēstnesī L 315.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatojumam prasītāji izvirza astoņus pamatus.

Pirmā pamata priekšmets ir normu pārkāpums un acīmredzama kļūda Savienības PVS ražošanas nozares identificēšanā, kurā Komisija iekļāva ne tikai brīvā tirgus, bet arī kontrolētā tirgus komersantus, kā arī ražotājus, kas vienlaikus ir importētāji. Šāda kļūda (a) esot apgrūtinājusi Savienības ražošanas nozarei radītā kaitējuma noteikšanu, kurš faktiski sakrīt tikai ar ziņotājam nodarīto [kaitējumu], (b) esot izraisījusi to, ka nodevas piemērošana nevis veicina brīvu konkurenci Savienības tirgū, bet ir labvēlīga tikai ziņotājam vai trešajai valstij; (c) esot izraisījusi to, ka nav atbilstoši novērtētas visu to Savienības ražošanas nozares komersantu intereses (ražotāji, importētāji un lietotāji), kuri iebilst pret nodevu, (d) esot nostādījusi regulu atklātā pretrunā iepriekšējām regulām, kurās neesot pietiekami ņemta vērā Savienības ražošanas nozares ražošanas jauda, lai varētu nodrošināt kvotas atbrīvojumiem no nodevām. Šo pašu iemeslu dēļ apstrīdēto regulu esot ietekmējusi arī pilnvaru nepareiza izmantošana.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais regulējums esot pretrunā LESD 102. panta principiem un – pakārtoti – ka to esot ietekmējusi acīmredzama kļūda un pilnvaru nepareiza izmantošana, ciktāl tā rezultātā PVS tirgū esot izveidojies ziņotāja, kas ir vienīgais ražotājs, kurš darbojas brīvajā Savienības tirgū un kuram ir turpmākā ražošanas jauda, dominējošs stāvoklis. Regulējumā netiekot ņemti vērā dokumentāri pierādījumi par ziņotāja jau praktizētajām pretkonkurences darbībām – kurš atsakās pārdot zemas kvalitātes PVS par cenu, kurā tiek ņemtas vērā zemās ražošanas izmaksas.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka regulējuma, ar kuru ir noteikta nodeva par LESD 296. panta pārkāpumu, kā arī par acīmredzamu kļūdu, pamatojums, lai Komisija varētu atteikt veikt Savienības tirgus sadalīšanu segmentos starp augstu un zemu kvalitāti, tomēr ir apstiprinājis, ka PVS tiek pārdots divās dažādās kvalitātēs, ar skaidri nošķirtiem ražošanas veidiem, adresātiem un cenām. Kvalitāte, kas nepārklājas un nav savstarpēji aizstājama. Pēc tam, kad tirgus tika sadalīts segmentos, Komisijai esot bijis jāatbrīvo no nodevas piemērošanas zemas kvalitātes PVS.

Ceturtā pamata priekšmets ir vinilacetāta monomērs (VAM) – galvenā PVS ražošanas izejviela. Komisija, nosakot parasto vērtību, lai noteiktu dempinga robežu, nav ņēmusi vērā Ķīnas VAM cenu izkropļojumu neesamību, jo tās ir saskaņotas ar starptautiskā tirgus cenām. Tādā veidā Komisija, nosakot kaitējuma apmēru, nav ņēmusi vērā Ķīnas eksportētāju nenozīmīgās izmaksas, kuri, tā kā tie ir vertikāli integrēti, ietaupīja uz VAM izmaksām.

Ar piekto pamatu tiek norādīts, ka Komisija esot kļūdaini un pretrunīgi pamatojusi apstrīdēto regulējumu, pārkāpjot LESD 296. pantu, neievērojot metanola ietekmi uz Ķīniešu ražotāju izmaksu noteikšanu un faktiski nav atzinusi – nosakot kaitējuma apmēru – eksporta cenu relatīvo korekciju šim izmaksu faktoram.

Ar sesto pamatu tiek apstrīdēta tā regulējuma daļa, kurā Komisija, piemērojot Eiropas Parlamenta un padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 254. pantu, ir noteikusi izņēmumu par tā PVS importu, kas ir paredzēts kartona ražošanai, jo šis izņēmums (a) nav attiecināts uz citiem galapatēriņiem, kas ir tieši tādā pašā situācijā kā kartona rūpniecība; un (b) ticis piemērots tikai PVS sajaukšanai, izņemot vienkāršo importu.

Septītā pamata priekšmets ir LESD 296. panta pārkāpums, kā arī Pamatregulas 12. apsvēruma un 6. panta 8. punkta pārkāpums, jo Komisija izlēma neņemt vērā konkrētus argumentus tikai tāpēc, ka tos izvirzīja ieinteresētās personas un nevis Ķīnas eksportētāji. Šādā veidā Komisija ir patvaļīgi ieviesusi principu, ka tikai dažas subjektu kategorijas var apstrīdēt Eiropas iestāžu pieņemto regulējumu.

Pēdējais, astotais, pamats ir par LESD 296. panta un Pamatregulas 19. panta pārkāpumu jautājumā par informācijas pieejamību. Komisija savāca daudzus nekonfidenciālus datus un nepadarīja tos pieejamus ieinteresētajām personām. Tādējādi ieinteresētās personas nevarēja rekonstruēt Komisijas motivāciju, pieņemot apstrīdēto normu.