1)

Vai Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 43. pants saistībā ar 48. pantu (tagad – Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pants saistībā ar 54. pantu) ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir dalībvalsts tiesību normas, – kas neļauj uzņēmumam rezidentam no tā ar nodokli apliekamās peļņas atskaitīt tāda pastāvīga uzņēmuma zaudējumus, kurš atrodas citā dalībvalstī, ja, pirmkārt, uzņēmums ir izmantojis visas iespējas šos zaudējumus atskaitīt, ko piedāvā tās dalībvalsts tiesību akti, kurā atrodas šis pastāvīgais uzņēmums, un, otrkārt, tas vairs negūst ienākumus, izmantojot šo pastāvīgo uzņēmumu, un tāpēc vairs nav iespējas, ka zaudējumi šajā dalībvalstī tiks ņemti vērā (“galīgie” zaudējumi), – arī tad, ja attiecīgās tiesību normas ietver peļņas un zaudējumu atbrīvojumu no nodokļa, pamatojoties uz abu dalībvalstu divpusēju nolīgumu par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša: vai Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 43. pants saistībā ar 48. pantu (tagad – Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pants saistībā ar 54. pantu) ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir arī Vācijas Gewerbesteuergesetz [Likuma par uzņēmējdarbības peļņas nodokli] normas, kas liedz uzņēmumam rezidentam no ar nodokli apliekamās uzņēmējdarbības peļņas atskaitīt pirmajā jautājumā aprakstītā veida “galīgos” zaudējumus, kuri ir radušies pastāvīgajam uzņēmumam, kas atrodas citā dalībvalstī?

3)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša: vai gadījumā, ja tiek slēgts pastāvīgs uzņēmums, kas atrodas citā dalībvalstī, var būt runa par tāda veida “galīgajiem” zaudējumiem kā tie, kas ir aprakstīti pirmajā jautājumā, lai gan pastāv vismaz teorētiska iespēja, ka uzņēmums attiecīgajā dalībvalstī atkal atver pastāvīgu uzņēmumu, ar kura peļņu agrākos zaudējumus attiecīgā gadījumā varētu savstarpēji ieskaitīt?

4)

Ja atbilde uz pirmo un trešo jautājumu ir apstiprinoša: vai pirmajā jautājumā aprakstītā veida “galīgie” zaudējumi, kuri var tikt ņemti vērā mātesuzņēmuma atrašanās vietas valstī, ietver arī tos pastāvīgā uzņēmuma zaudējumus, kas saskaņā ar tās valsts likumiem, kurā atrodas pastāvīgais uzņēmums, vismaz vienu reizi varētu tikt pārnesti uz nākamo taksācijas periodu?

5)

Ja atbilde uz pirmo un trešo jautājumu ir apstiprinoša: vai pienākums ņemt vērā pārrobežu “galīgos” zaudējumus ir ierobežots ar to zaudējumu summu, ko uzņēmums būtu varējis aprēķināt valstī, kurā atrodas pastāvīgais uzņēmums, ja zaudējumu ņemšana vērā tur nebūtu izslēgta?