20.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 53/13

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) normas, it īpaši tās 32. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts kompensācijas mehānisms par papildu obligātā pakalpojuma sniegšanu, saskaņā ar kuru uzņēmumam nav tiesību saņemt kompensāciju no dalībvalsts par neto izmaksām par papildu obligātā pakalpojuma sniegšanu, ja šī uzņēmuma gūtā peļņa no citiem pakalpojumiem, uz kuriem attiecas universālā pakalpojuma pienākumi, ir lielāka par zaudējumiem saistībā ar šī papildu obligātā pakalpojuma sniegšanu;

2)

Direktīva 2002/22 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru uzņēmumam, kurš izraudzīts par papildu obligāto pakalpojumu sniedzēju, ir tiesības saņemt kompensāciju no valsts par šo pakalpojumu sniegšanas neto izmaksām tikai tad, ja šīs izmaksas ir netaisnīgs apgrūtinājums šim uzņēmumam;

3)

Direktīva 2002/22 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru universālā pakalpojuma saistību veikšanai izraudzītajam uzņēmumam radušās neto izmaksas izriet no starpības starp visiem ieņēmumiem un visām izmaksām saistībā ar minēto pakalpojumu sniegšanu, ieskaitot ieņēmumus un izmaksas, kas šim uzņēmumam būtu iegrāmatotas arī tad, ja tas nebūtu universālā pakalpojuma sniedzējs;

4)

tādos apstākļos, kādi tiek aplūkoti pamatlietā, tas, ka uzņēmums, kuram ir jāsniedz papildu obligātie pakalpojumi Direktīvas 2002/22 32. panta izpratnē, sniedz šos pakalpojumus ne tikai Dānijas teritorijā, bet arī Grenlandē, neietekmē šīs direktīvas normu interpretāciju;

5)

Direktīvas 2002/22 32. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir tieša iedarbība, jo ar to dalībvalstīm ir aizliegts noteikt pienākumu uzņēmumam, kuram jāsniedz papildu obligātais pakalpojums, pilnībā vai daļēji segt izdevumus saistībā ar šāda pakalpojuma sniegšanu;

6)

lojalitātes, līdzvērtības un efektivitātes principi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj tādu tiesisko regulējumu, kāds tiek aplūkots pamatlietā, kurā universālo pakalpojumu sniedzošajam operatoram pieteikums par zaudējumu kompensāciju par iepriekšējo finanšu gadu ir jāiesniedz trīs mēnešu termiņā no brīža, kad beidzas šim operatoram noteiktais termiņš ikgadējā ziņojuma paziņošanai kompetentajai valsts iestādei, ar atrunu, ka šis termiņš nav nelabvēlīgāks par to, kāds ir valsts tiesībās tāda pat pieteikuma iesniegšanai, un ka ar to netiek padarīta par praktiski neiespējamu vai pārlieku apgrūtināta to tiesību izmantošana, kas uzņēmumiem ir piešķirtas ar Direktīvu 2002/22, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.