11.4.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 129/1

Ziņotājs:

Plamen DIMITROV

1.1.

EESK uzskata, ka ienākumu un bagātību sadales nevienlīdzība Eiropas Savienībā ir kļuvusi par ekonomisku un sociālu problēmu, kas būtu jārisina ar attiecīgiem pasākumiem valstu līmenī, kuru atbalsta ES līmeņa rīcība. Ienākumu nevienlīdzībai tiek piešķirta lielāka nozīme neatkarīgi no tā, vai tā vērojama Eiropā vai visā pasaulē. EESK uzsver nepieciešamību arī pievērst uzmanību bagātību sadales nevienlīdzībai, kas tomēr izpaužas daudz mainīgākos veidos un kam ir daudz ilglaicīgāka ietekme. Tas nozīmē, ka jāprecizē šīs nevienlīdzības cēloņi un faktori, kas to nosaka, un jāizstrādā politikas risinājumi nevienlīdzības novēršanai.

1.2.

Rūpīgi jāanalizē un precīzi jāizvērtē bagātību sadales būtība Eiropas Savienībā, un savlaicīgi jāveic preventīvi pasākumi, lai izvairītos no negatīvām sekām, piemēram, no vidusšķiras straujas izzušanas un no tā, ka arvien lielāks skaits iedzīvotāju nonāk nabadzīgu strādājošo kategorijā vai nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto kategorijā. Būtu jāsaprot, ka tirgus ekonomika ir ne tikai līdzeklis, ar ko panākt spēcīgu ekonomikas izaugsmi, bet arī viens no mehānismiem, kuri nepieciešami, lai sasniegtu sabiedrībai svarīgus mērķus.

1.3.

Vissvarīgākais dalībvalstu rīcībā esošais instruments, ar ko veicināt pievienotās vērtības taisnīgu pārdali visas sabiedrības labā, ir fiskālā politika. Priekšplānā būtu arī jāizvirza gan aktīva darba tirgus politika, kas sekmē vienmērīgu pāreju starp izglītību, apmācību un nodarbinātību, gan nodokļu un sociālo pabalstu politika. EESK iesaka dalībvalstīm pēc iespējas drīzāk īstenot fiskālos pasākumus, kas var mazināt nevienlīdzību un nodrošināt jaunas pievienotās vērtības taisnīgu pārdali visā sabiedrībā kopumā.

1.4.

EESK uzskata, ka ir vajadzīga labi funkcionējoša sociālo pabalstu un sociālās palīdzības sistēma. Pārdalei kā kompensācijas mehānismam vajadzētu lielā mērā novērst nepilnības tirgus sistēmā. Publiskie aktīvi (sociālā infrastruktūra, iestādes, kas sniedz sabiedriskā labuma pakalpojumus, u. c.) būtu jāveido, un būtu jāuzskata, ka tie ir līdzeklis nevienlīdzības mazināšanai. Nodokļu ieņēmumi būtu jānovirza no darbaspēka nodokļiem uz nodokļiem, kuri vairāk balstīti uz bagātību, ar mantojuma un ienākumu no kapitāla nodokļiem kompensējot nepietiekamos ieņēmumus no darbaspēka nodokļiem.

1.5.

Bagātības koncentrācija arī rada milzīgu varas koncentrāciju, kas izpaužas dažādos veidos, tostarp kā konkurences izkropļojumi. EESK uzskata, ka intensīvai ekonomikas izaugsmei ir īpaši svarīga nozīme centienos mazināt nabadzību un bagātību sadales nevienlīdzību. Šāda izaugsme būtu jāveicina, labāk izmantojot struktūrfondus un Kohēzijas fondu, veicinot uzņēmējdarbību, aizsargājot konkurenci, izmantojot MVU atbalsta programmas un īstenojot politiku ar mērķi novērst diskrimināciju pret sievietēm un cilvēkiem, kuri atrodas nelabvēlīgā stāvoklī.

1.6.

EESK pauž bažas par to, cik efektīva ir pašreizējā ES politika saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020”, kurā īpaša uzmanība pievērsta tieši nabadzībai. Tāpēc ir vajadzīgs pienācīgs politiskais atbalsts, lai sekmētu dalībvalstu centienus ierobežot vērojamo nevienlīdzības palielināšanos. Ir jārīkojas aktīvāk, lai cīnītos pret nabadzību, kas dažos pēdējos gados absolūtos skaitļos ir palielinājusies (1). Politikas pasākumi jāizstrādā pārvalstiskā Eiropas līmenī, lai veicinātu iekļaujošāku izaugsmi, izmantojot integrētu pieeju. Eiropas sociālo tiesību pīlārs būtu daudz ciešāk jāsaista ar Eiropas pusgadu, un tie savukārt būtu jāsaskaņo ar stratēģiju “Eiropa 2020”, lai efektīvi sasniegtu tajā izvirzītos Eiropas mēroga un valstu mērķus.

1.7.

Vienlaikus ir vajadzīgi mērķtiecīgi darba tirgus pasākumi, kas saistīti ar sociālo aizsardzību. Tā kā darbvietas, kas dinamiski mainās, ne vienmēr iespējams aizsargāt, uzsvars būtu jāliek uz nodarbinātības veicināšanu un darba ņēmēju aizsardzību. Ir ļoti svarīgi nodrošināt obligātos sociālos standartus, kas garantē pienācīgu samaksu un darba apstākļus. Uzsvars būtu jāliek uz centieniem atvieglot pāreju uz nodarbinātību, vienlaikus nodrošinot kopējas darba un sociālās tiesības, tostarp tiesības pievienoties arodbiedrībai un tiesības uz kolektīvām sarunām.

1.8.

EESK uzskata, ka jāievieš pārredzams mehānisms, lai sistemātiski uzraudzītu visus datus par ienākumiem un bagātību, un jānodrošina iespēja konsolidēt šādus datus. Šāds mehānisms, no vienas puses, uzlabos administrēšanu un, no otras puses, atvieglos iespējas apkopot statistikas informāciju par bagātību sadali dalībvalstīs. Šajā sakarā svarīga loma būtu korporatīvo akcionāru reģistra izveidei Eiropas līmenī.

2.1.

Nevienlīdzīgā bagātības sadale Eiropā noteikti nav jauna parādība. Tas ir vēsturisks process, kas nav apstājies pat pēc eurozonas izveides, jo atšķirīgie ekonomikas konkurētspējas faktoru līmeņi ir radījuši pastāvīgu iekšējo un ārējo nelīdzsvarotību. Šie faktori ietver cenu/izmaksu aspektus, un tos patlaban vēl vairāk saasina arī ievērojamās politiskās problēmas, ar ko saskaras ES, piemēram, terorisms, populisms, valstīs notiekošās vēlēšanas un – ekonomikas jomā – zems ieguldījumu līmenis, lēna izaugsme, augsts bezdarba līmenis, demogrāfiskās pārmaiņas un Eiropas pozīcijas jaunajā globālajā sāncensībā, kura vērojama tirdzniecības un digitalizācijas jomā.

2.2.

Skaidri jānošķir ienākumu nevienlīdzība un bagātību sadales nevienlīdzība, jo pēdējai no minētajām ir ilgtermiņa ietekme, un tādēļ ir ļoti svarīgi padziļināti izpētīt šos nevienlīdzības veidus. Sistemātiski bagātības tiek sadalītas nevienlīdzīgāk nekā ienākumi. Bieži vien ekonomikas dalībniekiem var būt salīdzinoši līdzīgi ienākumi, taču dažādu nemonetāru, altruistisku, ar mantošanu saistītu un citu iemeslu dēļ var ievērojami atšķirties to bagātības līmenis. Tādējādi, pievēršoties bagātību sadales nevienlīdzībai, mēs varam iegūt objektīvāku priekšstatu par reālajām ES iedzīvotāju finanšu stāvokļa atšķirībām.

2.3.

EESK uzskata, ka ekonomiskās norises Eiropā kļūst arvien dinamiskākas un rada izaicinājumus iestādēm un to spējai neatpalikt no pārmaiņām. Šis jautājums ir īpaši aktuāls, arī ņemot vērā debates par atšķirībām ES dalībvalstu attīstības jomā. Pastāv būtiskas atšķirības starp attīstītajām valstīm un jaunattīstības valstīm, starp Rietumeiropu un Austrumeiropu, starp eurozonas dalībvalstīm un dalībvalstīm ārpus tās, kā arī starp dalībvalstīm Šengenas zonā un dalībvalstīm ārpus tās.

2.4.

EESK norāda, ka ienākumu un bagātību nevienlīdzīga sadale Eiropā ir pakāpeniski palielinājusies kopš 1970. gada. Kopumā globalizācijai vajadzētu pozitīvi ietekmēt ienākumu un materiālo labumu atšķirību mazināšanos dažādās valstīs, taču pēdējos gados tendence ir bijusi pretēja. ES-28 dalībvalstīs 10 % turīgāko mājsaimniecību ne tikai gūst aptuveni 31 % no kopējiem ienākumiem, bet tām arī pieder vairāk nekā 50 % no kopējām bagātībām. Daudzās valstīs bagātību pieaugums ir apsteidzis IKP pieaugumu, radot arvien lielāku nevienlīdzību (2). Šādai nevienlīdzībai ir nopietnas ekonomiskas, sociālas un politiskas sekas, un šajā saistībā jārīko nopietnas publiskas diskusijas un ekspertu un politiķu debates par to, kā risināt šo jautājumu, un ir vajadzīga politiska rīcība.

2.5.

EESK uzskata, ka pastāv reāls risks, ka nevienlīdzības problēma pasaules mērogā varētu saasināties, jo ekonomisko norišu temps Eiropā ir ārkārtīgi straujš un kļūst arvien sarežģītāk īstenot savlaicīgu makroekonomikas politiku. Ienākumu un bagātību nevienlīdzīgu sadali pēdējās desmitgadēs ir apstiprinājis Džini koeficienta pieaugums, kas ESAO valstīs vidēji ir palielinājies no 0,29 20. gadsimta astoņdesmito gadu vidū līdz 0,32–0,35 2013.–2015. gadā. Tendence atsevišķās ES dalībvalstīs ir līdzīga (3). Taču jāņem vērā, ka tādās valstīs kā Bulgārija, Lietuva un Rumānija tas jau ir sasniedzis kritisku lielumu – vairāk nekā 0,37 (4). Lai gan ir ļoti daudz datu un pētījumu par ienākumu nevienlīdzību, daudz mazāk ir informācijas par mājsaimniecību bagātības nevienlīdzīgo sadali gan valstu iekšienē, gan starp valstīm. Faktiski pat pašlaik nav starptautisku standartu, ko valstu statistikas biroji un citi datu veidotāji varētu izmantot, vācot datus par bagātību sadali (5).

2.6.

Satraucoši ir tas, ka vispārēja uzticēšanās trūkuma dēļ daudzās Eiropas valstīs ekonomikā uzkrātā peļņa netiek atkārtoti ieguldīta, un tas ir radījis konkurences vājināšanos, ieguldījumu krasu samazināšanos un jaunu darbvietu trūkumu. Thomas Piketty savā grāmatā (6) sniedz empīriskus pierādījumus saistībā ar šo jautājumu un īpaši analizē Eiropas ekonomiku. Ja peļņa tiek vienkārši uzkrāta un rekapitalizēta, tas nepalīdz radīt pievienoto vērtību vai palielināt no resursiem gūto peļņu reālajā ekonomikā. Tāpēc ir loģiski, ka desmitgadēm ilgi plaisa starp bagātajiem un trūcīgajiem Eiropas Savienībā ir padziļinājusies.

2.7.

EESK uzskata, ka pastāv risks, ka Eiropas Savienībā vidusšķira vidējā termiņā tiks pakļauta spiedienam. Paredzamā nākotnē digitalizācijas un robotizācijas dēļ izzudīs arvien vairāk darbvietu. Turklāt izzūd arī konkrētas profesijas, taču gan vēsturiski, gan pašreizēji pierādījumi liecina, ka šīs tendences var arī radīt jaunas darbvietas un profesijas. Sagaidāms, ka šīs pārmaiņas – ja tās netiks pienācīgi pārvaldītas – veicinās nevienlīdzības palielināšanos. EESK uzskata, ka laikus jārīkojas, lai novērstu negatīvās sekas, ko rada citādi novatoriskie un kopumā sociāli labvēlīgie tehnoloģiju atjaunošanas procesi.

2.8.

EESK pauž bažas par to, ka attiecība starp peļņas likmi un pievienoto vērtību, ko rada darbaspēka faktors, dalībvalstīs kļūst arvien nesamērīgāka. Tas rada gan bagātību sadales, gan ienākumu nevienlīdzības palielināšanos Eiropā.

3.1.

Bagātību sadales nevienlīdzība parasti ir daudz lielāka nekā ienākumu nevienlīdzība (7). EESK uzsver, ka galvenokārt tieši dalībvalstu rīcībā ir atbilstoši instrumenti, – piemēram, programmas ieguldījumiem, ekonomikas izaugsmei un jaunām darbvietām, nodokļi un sociālie pabalsti, – lai risinātu ekonomiskās un sociālās nevienlīdzības problēmas. Tomēr ir iespējams rīkoties arī Eiropas līmenī, un Eiropas iestādēm šis jautājums būtu jārisina daudz nopietnāk, jo tā ietekme uz reālo uzņēmējdarbības ciklu būs kompleksa un daudz ilgstošāka. Pašlaik īstenotie politikas pasākumi joprojām ir vairāk vērsti uz ienākumiem, nevis uz bagātību.

3.2.

EESK par galveno problēmu uzskata to, ka Eiropas ekonomika rada izaugsmi, kas bieži vien nesniedz labumu tiem, kuri atrodas finansiāli sliktākā stāvoklī. Nodoms nekādā ziņā nav vērsties pret tirgus ekonomikas darbību, kas sniedz iespējas radīt bagātību, ieviešot jauninājumus, izveidojot uzņēmumus, radot darbvietas un tādējādi sniedzot ieguldījumu ekonomikas izaugsmē, nodarbinātībā un sociālā nodrošinājuma finansēšanā. Tomēr cilvēki, kuri atrodas bagātību un ienākumu pārdales piramīdas apakšā, kopumā negūst labumu no jaunizveidotajām darbvietām. Tādēļ var secināt, ka sabiedrība būs finansiālā ziņā vienlīdzīgāka, ja Eiropas Savienības politika būs vērsta uz pasākumiem, kas sniedz iespēju arvien lielākam skaitam iedzīvotāju ienākt darba tirgū un gūt labumus, kuru nodrošina iekļaujoša ekonomikas izaugsme. Šajā saistībā jāsecina, ka nevienlīdzīgas bagātību sadales mazināšana un ilgtermiņa ekonomikas izaugsmes konsolidēšana ir vienas monētas divas puses.

3.3.

EESK pauž bažas par to, ka arvien lielāka bagātību uzkrāšanās var veicināt rantjē domāšanu sabiedrībā un nevēlēšanos atkārtoti ieguldīt bagātību. Šādā gadījumā netiks veicināta reālās ekonomikas attīstība un potenciālā IKP pieaugums. Šī ir galvenā problēma, ko Piketty aplūko savā grāmatā, kura tapusi, piecpadsmit gadus veicot pētījumus un vācot empīriskos datus par ienākumu un bagātību nevienlīdzīgu sadali kapitālistiskā sabiedrībā. Galīgie rezultāti – pat tad, ja dažas no viņa metodēm tiek apstrīdētas – parāda būtiskas atšķirības Eiropas Savienībā. Saskaņā ar Piketty sniegtajiem datiem gada peļņa no ieguldītā kapitāla ir 4–5 %, savukārt gada ienākumu pieaugums Centrāleiropā atkarībā no konkrētās valsts un valstu nenoliedzamās daudzveidības dēļ ir aptuveni 1–1,5 % atkarībā no konkrētās valsts.

3.4.

EESK uzskata, ka attiecīgajos līmeņos ir vajadzīgi papildu pasākumi tādās jomās kā pārmērīga finansializēšana un nodokļu politikas turpmāka koordinēšana un saskaņošana, kā arī pasākumi, kas vērsti pret tā dēvēto nodokļu oāžu izmantošanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un krāpšanas nodokļu jomā, lai apkarotu ēnu ekonomikas ilgtermiņa tendenci – nepatiesi deklarētus uzņēmējdarbības ienākumus, nereģistrētus vai slēptus darba ņēmējus un “aplokšņu” algas –, un pasākumi ar mērķi optimizēt nodokļu struktūru un to relatīvo nozīmi dalībvalstu nodokļu ieņēmumos. Nodokļu ieņēmumi būtu jānovirza no darbaspēka nodokļiem uz nodokļiem, kuri balstīti uz bagātību.

3.5.

Pēdējās divās desmitgadēs fiskālā konkurence starp dalībvalstīm ir likusi daudzām valdībām veikt pasākumus, kas ir mainījuši nodokļu politikas pārdalošo raksturu un veicinājuši lielāku nevienlīdzību. EESK iesaka dalībvalstīm izvērtēt nodokļu politikas negatīvās sekas un pēc iespējas drīzāk tās novērst.

3.6.

EESK uzskata, ka Junkera plāns prioritārā kārtā būtu jāīsteno valstīs, kurās nevienlīdzība ir vislielākā neatkarīgi no tās veida. Ir ļoti svarīgi veicināt ārvalstu un vietējos ieguldījumus. Visi minētie pasākumi jāīsteno saskaņotā veidā atbilstoši Eiropas tiesību aktiem un ņemot vērā attiecīgās dalībvalstu īpatnības, un finansējuma izmantošana būtu rūpīgi jāuzrauga.

4.1.

Vācija un Austrija ir eurozonas valstis, kurās nevienlīdzīga bagātību sadale ir visizteiktākā. Vācijā 5 % turīgāko iedzīvotāju pieder 45,6 % valsts bagātību, savukārt Austrijā šis rādītājs pārsniedz 47,6 % (8)  (9). Šī problēma pastāv – un tendence ir tāda pati – arī tādās valstīs kā Kipra, Portugāle, Francija, Somija, Luksemburga un Nīderlande (10). Tas uzskatāmi parāda būtiskās atšķirības resursu sadalē atsevišķās valstīs. Šajās valstīs ir vērojams zems ienākumu nevienlīdzības līmenis, no vienas puses, un augsts nevienlīdzības līmenis bagātību sadales jomā, no otras puses.

4.2.

1910. gadā 10 % Eiropas iedzīvotāju piederēja 90 % bagātību, turklāt 1 % bagātāko iedzīvotāju piederēja 50 % bagātību. Vēlāk, pēc diviem pasaules kariem un Lielās depresijas, kas pazudināja lielu daļu finanšu kapitāla, kā arī pēc dažādiem īstenotiem valsts politikas pasākumiem, kurus raksturoja lielā mērā progresīvu nodokļu piemērošana ienākumiem un mantojumam, finanšu spekulāciju ierobežošana un ienākumu no kapitāla nodokļu palielināšana, un citiem veiktiem pasākumiem nevienlīdzība būtiski mazinājās. 20. gadsimta 70. un 80. gados 1 % turīgāko iedzīvotāju piederēja 20 % bagātību, nākamajiem 9 % piederēja 30 % bagātību, savukārt vidusšķirai, kas veidoja 40 % no iedzīvotāju kopskaita, piederēja 40 % bagātību. Būtiski samazinājās arī ienākumu nevienlīdzība (11). Taču, sākot ar 1980. gadu, nevienlīdzība atkal sāka palielināties. Šodien privātais kapitāls ES 28 attīstītajās valstīs ir 500–600 % no IKP – Itālijā privātā kapitāla apmērs ir 800 % no IKP.

4.3.

EESK uzskata, ka būtiska problēma ir arī bagātību sadalījums pa dzimumiem. Šī problēma visnopietnāk skar tādas valstis kā Slovākija un Francija, nākamās sarakstā ir Austrija, Vācija un Grieķija. Slovākijā un Francijā vīriešiem pieder vairāk nekā 75 % bagātību, savukārt sievietēm – tikai 25 %, lai gan dzimumu līdzsvars minētajās valstīs ir ļoti atšķirīgs. Austrijā, Vācijā un Grieķijā vīriešiem pieder aptuveni 55 % bagātību (12). Ir svarīgi izvērtēt šādu tendenču iemeslus, kā arī to, vai šis aspekts būtu jāņem vērā ES mēroga dzimumu līdztiesības politikā.

4.4.

EESK uzskata, ka ir ļoti svarīgi, kā bagātības tiek sadalītas, lai apmierinātu vajadzības tādās jomās kā izglītība, arodmācības, dažādi veselības aprūpes pakalpojumi, mājokļi un citās. Atbilstīgi Eiropas sociālajam modelim mums jāievēro pamatprincipi, proti, vienlīdzīgas iespējas un vienlīdzīga attieksme, dzimumu līdztiesība, nediskriminācija un taisnīgums starp paaudzēm. Strukturālās reformas, kuru mērķis ir palielināt cilvēkkapitālu, ir svarīgas, lai paaugstinātu dzīves līmeni, un tās varētu arī mazināt darba ienākumu un bagātību sadales nevienlīdzību.

4.5.

Aptuveni 44 % eurozonas iedzīvotāju ir kāda veida parādsaistības pret bankām vai finanšu iestādēm. Stāvoklis ir labāks nekā, piemēram, ASV, kur šis rādītājs ir 75 %, taču parādsaistību pieauguma tempi pēdējos gados ir satraucoši (13). Arī banku sistēmas atbildība ir ļoti liela, jo tā varētu veikt primāros novēršanas pasākumus, vēršoties pret sabiedrības parādsaistību palielināšanos. Uzmanības centrā ir jāizvirza jautājums par atbildīgu rīcību.

4.6.

Paātrinātas globalizācijas dēļ pēdējās trijās desmitgadēs ir palielinājies nodokļu slogs darbaspēkam un būtiski mainījies atalgojuma un kapitāla īpatsvars iekšzemes kopproduktā. Tādēļ atalgojuma īpatsvars IKP laikposmā no 1980. gada līdz 2006. gadam lielākajā daļā ESAO dalībvalstu samazinājās vidēji par 0,3 % gadā. Tajā pašā laikposmā peļņas īpatsvars IKP ES-15 dalībvalstīs palielinājās no aptuveni 31 % līdz 47 % (14). EESK uzskata, ka dalībvalstīm un Eiropas Savienībai būtu steidzami jāīsteno politikas pasākumi, lai būtiski mainītu šo tendenci.

4.7.

EESK pauž bažas par to, ka tādās valstīs kā Lielbritānija un Francija vairāk nekā 50 % no bagātībām veido mājokļi. No vienas puses, šāds stāvoklis liecina par bagātības diversifikācijas trūkumu. No otras puses, tas nozīmē, ka liela daļa iedzīvotāju veido savu bagātību no ienākumiem no nekustamā īpašuma. Šī bagātība pēc tam netiek atkārtoti ieguldīta. Rekapitalizācija nodrošina uzkrājumu pati par sevi. Tas rada jautājumu par kapitālu, kas pieaug daudz straujāk nekā pievienotā vērtība. Oxfam  (15) jaunākajā ziņojumā ir konstatēts, ka pasaules astoņu bagātāko cilvēku bagātības apmērs ir vienāds ar bagātību, kas pieder 50 % nabadzīgāko iedzīvotāju, – šī ziņa izpelnījās plašu sabiedrības nosodījumu. Kapitāls bija būtisks faktors industriālajā periodā, taču, ja kapitāls kļūst par pašmērķi, tas zaudē savu jēgu.