28.1.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 24/35

1.1

EESK ir formulējusi turpmāk izklāstītos ieteikumus.

2.1

Bezpajumtnieku problēmas risināšana bija viena no galvenajām darbības jomām Eiropas gadā cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (2010) (3).

2.2

Bezpajumtnieku problēma kā prioritārs temats pirmo reizi minēta 2005. gada kopīgajā ziņojumā par sociālo aizsardzību un sociālo iekļaušanu. Eiropas Komisija 2007. gadā publicēja pētījumu par bezpajumtniecības problēmas izvērtējumu Eiropas Savienības līmenī. (4)

2.3

Minētās problēmas apkarošana ir kļuvusi par prioritāti, jo tā ir izvirzīta par svarīgu jautājumu Eiropas Savienības sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas stratēģijā.

2.4

Ar ES sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas stratēģijas (ko dēvē arī par atvērto koordinācijas metodi sociālajā jomā) palīdzību Eiropas Savienība koordinē un sekmē valstu pasākumu pieņemšanu un politikas īstenošanu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, proti, ir ieviesti vienoti rādītāji un ziņošanas mehānisms, turklāt Eiropas Komisija sadarbībā ar ES Ministru padomi ir pieņēmusi galīgos politiskos secinājumus.

2.5

Eiropas Parlaments pieņēmis vairākas nozīmīgas iniciatīvas bezpajumtnieku atbalstam; viena no tām ir 2008. gadā pieņemtā rakstiskā deklarācija par uz ielas dzīvojošu bezpajumtnieku problēmas atrisināšanu (5). Minētajā deklarācijā Padomi aicināja vienoties par ES mēroga apņemšanos līdz 2015. gadam atrisināt problēmu saistībā ar bezpajumtniekiem, kas dzīvo uz ielas. Turklāt pieci Eiropas Parlamenta deputāti 2010. gada 6. septembrī ierosināja vēl vienu kopīgu rakstisku deklarāciju par nepieciešamību izstrādāt ES stratēģiju bezpajumtniecības jautājumā; šo dokumentu, kuru atbalstīja vairākas partijas, pieņēma 2010. gada decembrī. EESK uzskata: ja minētos vērienīgos mērķus vēlas sasniegt, tiem jāpiešķir līdzekļi no ES fondiem (ESF un ERAF).

2.6

ES neatkarīgo sociālās integrācijas ekspertu tīkls 2009. gada nogalē iesniedza ziņojumu (6) par bezpajumtniecību un mājokļu zaudēšanu dalībvalstīs. Minētajā ziņojumā izteikta prasība bezpajumtniecības problēmu noteikt par atvērtās koordinācijas metodes sociālajā jomā neatņemamu sastāvdaļu un minēto problēmu pastiprināti risināt arī pēc 2010. gada.

2.7

Eiropadome 2010. gada 17. jūnijā pieņēma jauno stratēģiju “Eiropa 2020”. ES centīsies līdz 2020. gadam novērst nabadzības un sociālās atstumtības risku vismaz 20 miljoniem iedzīvotāju. Komisijas priekšlikumā paredzēts līdz 2020. gadam izveidot Eiropas platformu cīņai ar nabadzību, lai “definētu un īstenotu pasākumus, kas vērsti uz konkrētu situāciju risināšanu īpašās riska grupās (piemēram, […] bezpajumtnieki)” (7).

2.8

Reģionu komiteja 2010. gada oktobrī pieņēma atzinumu “Bezpajumtniecības apkarošana”, kurā uzsvērts, ka Eiropas Savienībai jādara daudz vairāk šīs parādības izskaušanai. Reģionu komiteja ierosina Eiropas līmenī veicināt ETHOS tipoloģijas izmantošanu, izveidot Eiropas aģentūru, kuras uzdevums būtu koordinēt un atbalstīt bezpajumtniecības apkarošanu, veicināt profilaktiskus pasākumus saistībā ar šo parādību un iesaistīt šajā darbā reģionus.

2.9

Komisija un Padome 2010. gada kopīgajā ziņojumā par sociālo aizsardzību un sociālo iekļaušanu (8) aicina dalībvalstis izstrādāt stratēģijas, kas vērstas uz profilaksi, pastāvīgu (subsidētu un pastāvīgu) mājokļu risinājumu meklēšanu, uz pieeju, kurā mājokļa jautājumam piešķirta augstākā prioritāte un kurā paredzēti papildu sociālie pakalpojumi, kā arī uz pārvaldības uzlabošanu.

2.10

Būtiskākie ieteikumi bezpajumtniecības problēmas risināšanai izklāstīti 2010. gada decembra Konsensa konferences (9) secinājumos; konference, ko rīkoja pēc Eiropas Komisijas iniciatīvas un ar Eiropas Savienības prezidentvalsts Beļģijas atbalstu, notika Eiropas gada cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (2010) beigās.

2.11

Eurostat  (10) 2011. gadā publicēja ziņojumu par situāciju mājokļu jomā Eiropā 2009. gadā (“Housing Condition in Europe in 2009”), kurā norādīts, ka 30 miljoniem cilvēku Eiropas Savienībā nav pietiekamas dzīvojamās platības un viņu dzīves apstākļi ir nedroši.

3.1

Bezpajumtniecība var tieši izraisīt Eiropas Savienības Pamattiesību hartā noteikto cilvēktiesību pārkāpumu. (11)

3.2

Minētās hartas 34. panta 3. punktā noteikts: “Apkarojot sociālo atstumtību un nabadzību, Savienība atzīst un ievēro tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā, lai […] nodrošinātu pienācīgu dzīvi tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu.”

3.3

ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija paredz tiesības uz pienācīgiem dzīves apstākļiem, tostarp mājokļa, medicīnisko un sociālo pakalpojumu pieejamību. Saskaņā ar deklarācijas 25. panta 1. punktu “katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīniskos pakalpojumus un vajadzīgo sociālo apkalpošanu, kas nepieciešams viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai”.

3.4

Pārskatītās Eiropas Padomes Sociālās hartas (12) 31. pantā ir noteikts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz mājokli, un izteikts šāds aicinājums: “Līgumslēdzējas puses apņemas veikt sekojošus pasākumus: nodrošinot vienlīdzīgus nosacījumus, lai iegūtu dzīvesvietu; samazinot un veicinot bezpajumtnieku skaita samazināšanos, lai nodrošinātu pakāpenisku bezpajumtnieku izzušanu; padarot dzīvesvietas maksu pieejamu tiem, kam nav pietiekošu līdzekļu.”

3.5

Tiesības uz mājokli paredzētas daudzu ES dalībvalstu konstitūcijās. Pienācīgs mājoklis ir gan nepieciešamība, gan tiesības. EESK iesaka visām dalībvalstīm saskaņā ar spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem palīdzēt ikvienam cilvēkam, kuram ir šādas tiesības, nodrošināt piekļuvi mājoklim. EESK aicina dalībvalstis un pilsonisko sabiedrību nodrošināt šā procesa pārraudzību. Likumīgās tiesības ir pamats, lai noteiktu un izstrādātu efektīvu politiku bezpajumtniecības izskaušanai.

4.1

Eurostat norāda (13), ka 30 miljoniem cilvēku Eiropas Savienībā nav pietiekamas dzīvojamās platības, un viņu dzīves apstākļi ir nedroši. 2009. gadā 6 % Eiropas Savienības iedzīvotāju bija ļoti slikti sadzīves apstākļi. Turklāt 12,2 % ES iedzīvotāju dzīvo mājokļos, kuru izmaksas salīdzinājumā ar viņu ienākumiem ir augstas.

4.2

Visredzamākais un galējais nabadzības un atstumtības apliecinājums ir bezpajumtnieki, kuri dzīvo uz ielas. Tomēr bezpajumtniecība ietver arī vairākas citas situācijas, proti, cilvēki izmitināti ārkārtas gadījumiem paredzētās patversmēs, pagaidu apmešanās vietās vai patversmēs uz pārejas laiku, cilvēki uz laiku apmetušies pie ģimenes locekļiem vai draugiem, cilvēki spiesti pamest dažāda veida iestādes, bet viņiem nav mājokļa, cilvēkiem draud izlikšana no dzīvesvietas vai viņi mitinās nepiemērotos un nedrošos apstākļos.

4.3

Pienācīgas kvalitātes mājokļa pieejamību var uzskatīt par cilvēka pamatvajadzību.

4.4

Sliktus sadzīves apstākļus raksturo nepietiekams aprīkojums un tos var izvērtēt atkarībā no tā, kāds ir mājokļa stāvoklis: bojāts jumts, mājoklī nav vannas/dušas un tualetes vai arī tas ir pārāk tumšs.

4.5

Dažas dalībvalstis, kuras Eiropas Savienībai pievienojās pēc 2004. gada, it īpaši Rumānija, Polija, Bulgārija un Baltijas valstis ir norādījušas, ka lielai daļai šo valstu iedzīvotāju ir ļoti slikti sadzīves apstākļi. (14)

4.6

Daudzās valstīs nabadzība ir saistīta ar augstajām mājokļu izmaksām: 67 % ES iedzīvotāju uzskata, ka pienācīga mājokļa izmaksas ir pārāk augstas. Šāds viedoklis ir plaši izplatīts Čehijas Republikā un Kiprā (89 %), Luksemburgā, Maltā (86 %) un Slovākijā (84 %).

4.7

Katrs sestais Eiropas iedzīvotājs apgalvo, ka mājokļa ikdienas izmaksu segšana sagādā grūtības. (15) Savukārt 26 % ES iedzīvotāju uzskata, ka pienācīga mājokļa izmaksas mūsu sabiedrībā ir pārāk augstas. Aptaujājot iedzīvotājus par nabadzības cēloņiem, ceturtajā vietā tiek minētas mājokļa izmaksas.

5.1

Eiropas Savienības līmenī nav vienotas funkcionālas jēdziena “bezpajumtnieks” definīcijas; dažādās dalībvalstīs tās ir atšķirīgas. Bezpajumtniecība ir sarežģīts un dinamisks process; atšķirīgi ir iemesli un veidi, kā atsevišķi cilvēki vai grupas nonāk bezpajumtnieku statusā un kā no tā izkļūst.

5.2

Pajumti zaudējušos cilvēkus var iedalīt dažādās kategorijās un mērķa grupās, piemēram, vientuļi cilvēki, kas dzīvo uz ielas, ielu bērni un pusaudži, jaunieši, kuri iepriekš dzīvojuši bērnu iestādēs, vientuļās mātes, kuras dzīvo uz ielas, cilvēki ar veselības problēmām, piemēram, alkoholisms, cilvēki ar atkarības problēmām, cilvēki ar psihiskām/psihiatriskām problēmām, vecāka gadagājuma cilvēki bez mājokļa, ģimenes, kas dzīvo uz ielas, bezpajumtnieki, kas pieder kādai no etniskajām minoritātēm, piemēram, romi, vai tādu kopienu pārstāvji, kuriem raksturīgs nomadu dzīvesveids, imigranti bez dzīvesvietas, patvēruma meklētāji (bēgļi) bez apmešanās vietas, otrās paaudzes ielu bērni, kuru vecāki ir bezpajumtnieki.

5.3

Eiropas nacionālo apvienību federācija bezpajumtnieku atbalstam (FEANTSA) izstrādājusi tipoloģiju ETHOSpar bezpajumtniecības un atstumtības problēmām, kas saistītas ar mājokli. Saskaņā ar ETHOS tipoloģiju situāciju, kad cilvēkam ir mājsaimniecība, raksturo šādi aspekti:

—   fiziskais aspekts: cilvēkam ir pienācīgs mājoklis (vai dzīves telpa), kas pieder tikai viņam un viņa ģimenei;

—   juridiskais aspekts: cilvēkam ir īpašumu apliecinošs dokuments;

—   sociālais aspekts: iespēja saglabāt privātumu un veidot cilvēku savstarpējās attiecības.

5.4

Balstoties uz šādu definīciju, iespējams noskaidrot četrus galvenos jēdzienus, proti, Visi uzskaitītie jēdzieni norāda uz to, ka mājsaimniecības nav. Balstoties uz iepriekš minēto, ETHOS iedala bezpajumtniekus dažādās kategorijās atkarībā no viņu dzīves apstākļiem vai “mājsaimniecības” veida. Minētās konceptuālās kategorijas ir sadalītas 13 apakškategorijās, kuras var izmantot dažādās politikas jomās, piemēram, bezpajumtniecības problēmu kartēšanai, kā arī šo politikas jomu izstrādei, uzraudzībai un izvērtēšanai (16).

6.1

Eiropas Savienības līmenī valstu statistikas biroji un citi dalībvalstu oficiālie statistikas avoti datu vākšanai par bezpajumtniekiem neizmanto vienotu un vienādu metodi.

6.2

Pēc ETHOS konceptuālo kategoriju parauga iespējams apkopot statistikas datus par bezpajumtniekiem un veikt kartēšanu, izvērtēt bezpajumtnieku vajadzības un vietējos vai organizatoriskos resursus, kā arī izstrādāt, pārraudzīt un izvērtēt attiecīgo politiku.

6.3

ES līmenī jāveic bezpajumtniecības analīze un izpēte ne tikai, lai izprastu cēloņus un struktūras, bet arī izstrādātu politiku, koordinētu un īstenotu stratēģijas. EESK lūdz Eurostat (izmantojot datu vākšanas sistēmu EU-SILC  (17)) un atbildīgajiem par ES programmām, kuras deva iespēju finansēt pasākumus bezpajumtnieku iekļaušanas jomā, iesniegt situācijas novērtējumu par pēdējiem pieciem-desmit gadiem, kurā sniegts pārskats par bezpajumtniecības problēmas attīstību ES līmenī.

7.1

Bezpajumtniecības cēloņi bieži vien ir sarežģīti un savstarpēji saistīti. Parasti šādas situācijas rodas vairāku faktoru mijiedarbībā.

7.2

Lai novērstu un atrisinātu bezpajumtnieku problēmu, pastāv dažādi neaizsargātības faktori, uz kuriem jāreaģē:

—   strukturālie faktori: tautsaimniecības process, imigrācija, pilsonība, procesi saistībā ar nekustamā īpašuma tirgu;

—   institucionālie faktori: galvenie sociālie pakalpojumi, pabalstu piešķiršanas kārtība, institucionālās procedūras;

—   attiecību faktori: ģimenes stāvoklis, attiecību situācija (piemēram, šķiršanās);

—   personīgie faktori: invaliditāte, izglītība, atkarība, vecums, imigrantu situācija;

—   diskriminācijas faktori un/vai juridiska statusa neesamība: jo sevišķi attiecas uz imigrantiem un dažām etniskajām minoritātēm, piemēram, romiem.

8.1

Palīdzības pakalpojumu veidi pajumti zaudējušu cilvēku atbalstam ir dažādi — gan ar dzīvesvietu saistīti, gan arī nesaistīti pakalpojumi. Publiskā un privātā sektora partnerības veicināšana ir galvenais elements, lai īstenotu stratēģijas, kas nodrošina mājokļa pieejamību. Ļoti svarīgi ir nodrošināt pastāvīgus mājokļus un ārkārtas situāciju medicīnas un sociālos pakalpojumus, kā arī veicināt partnerību, it īpaši ziemā un vasarā, jo dažās valstīs katrā karstuma vai aukstuma periodā uz ielas nomirst zināms skaits bezpajumtnieku.

8.2

EESK iesaka dalībvalstu un Eiropas Savienības līmenī izplatīt novatoriskus modeļus un paraugprakses rokasgrāmatas, kas minētajos līmeņos veicina novatoriskas un interaktīvas metodes un kurās pastāvīgs mājoklis un nepieciešamie papildu pakalpojumi būtu galvenais risinājums. Atvērtā koordinācijas metode var izrādīties ārkārtīgi noderīga, lai veicinātu bezpajumtnieku iekļaušanas pasākumu efektīvu īstenošanu.

8.3

EESK iesaka attīstīt daudzveidīgus pakalpojumus un sekmēt obligāto standartu noteikšanu visiem sociālajiem pakalpojumiem, kas paredzēti bezpajumtniekiem, lai tie atbilstu daudzveidīgajām bezpajumtnieku vajadzībām, proti,

8.4

EESK ierosina īstenot integrētas stratēģijas, kas ļauj izveidot pietiekamus un papildinošus pakalpojumus visās jomās, lai šie pakalpojumi atbilstu visām bezpajumtnieku vajadzībām, it īpaši sociālo mājokļu jomā. Lai bezpajumtniekiem nebūtu jāmirst uz ielas, EESK uzskata, ka jāveicina tādu tiesību aktu pieņemšana, kas noteiktu, ka katrā reģionā ir jābūt vismaz vienam konsultāciju centram un vienai patversmei ārkārtas gadījumiem, kuras kapacitāte atbilstu uz ielas dzīvojošo bezpajumtnieku skaitam. EESK uzsver, ka jārod pastāvīgi risinājumi nelabvēlīgā situācijā nonākušo cilvēku iekļaušanai, būvējot patversmes un pastāvīgus mājokļus, kā arī nodrošinot papildu sociālos pakalpojumus, it īpaši, lai saglabātu solidaritāti ģimenē (starp bērniem un vecākiem, u.tml.), un iespēju robežās palīdzētu atgriezties ģimenēs tiem bērniem, kuri nabadzības vai smago dzīves apstākļu dēļ atņemti vecākiem.

8.5

EESK iesaka dalībvalstīm prioritārā kārtībā izstrādāt vidēja termiņa un ilgtermiņa profilakses stratēģijas.

8.6

Bezpajumtniekiem paredzētos sociālos pakalpojumus nedrīkst regulāri izmantot, lai kompensētu politiķu nekonsekvenci imigrācijas jautājumos vai specializēto pakalpojumu trūkumu imigrantu uzņemšanai.

9.1

Dzīve bez pajumtes vai mājokļa var izraisīt personības degradēšanos, sociālo atstumtību, diskrimināciju sociālās piederības (kādai nelabvēlīgā situācijā esošai grupai) dēļ un dažkārt pat nāvi (it īpaši ārkārtēja aukstuma vai karstuma periodos). EESK uzskata, ka bezpajumtniecība var tieši kaitēt Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (1., 2., 3., 6., 7., 21. un 34. pantā) (18), pārskatītajā Eiropas Sociālajā hartā un Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām noteikto cilvēktiesību ievērošanu.

9.2

Bezpajumtnieku sociālā iekļaušana ir sarežģīts un grūts process. EESK aicina Eiropas Komisiju izstrādāt vērienīgu stratēģiju ar mērķi palīdzēt dalībvalstīm izskaust bezpajumtniecības sociālo parādību, īstenojot efektīvas valstu stratēģijas. Šo stratēģiju pamatā jābūt vienotām definīcijām, cēloņiem, darbībām un ietekmei. EESK aicina Eiropas Komisiju sagatavot izpratnes veicināšanas kampaņu par bezpajumtniecību un uzsver, ka tā ir absolūta nepieciešamība. Komiteja ierosina izstrādāt Eiropas politiku un stratēģijas sadarbībā ar organizācijām, kas sniedz sociālos pakalpojumus, ar cilvēkiem, kuriem nav mājokļa, valsts iestādēm, kā arī zinātnieku un pētnieku aprindām.

9.3

EESK iesaka Komisijai mudināt dalībvalstis turpmāk paredzēt budžeta līdzekļus un īpašus fondus bezpajumtniekiem paredzēto programmu finansēšanai vai līdzfinansēšanai (sevišķi ESF un ERAF ietvaros). EESK uzskata, ka laika periodā no 2014. līdz 2020. gadam vajadzētu palielināt struktūrfondu līdzekļus (ESF un ERAF) un ka pieejai vajadzētu būt papildinošai. Turklāt Komiteja iesaka dalībvalstīm iekļaut valstu darbības programmās stratēģijas attiecībā uz bezpajumtnieku problēmu (atsaucoties uz Regulu (EK) Nr. 1083/2006) un pasākumus ar mērķi mazināt ekonomikas krīzes negatīvās sekas mājokļa pieejamības jomā.

9.4

EESK iesaka veicināt Eiropas politikas jomas, kuru mērķis ir ierobežot jebkādas spekulatīvas tendences nekustamā īpašuma tirgū. Analizējot Eiropas un dalībvalstu sociālo politiku, Komiteja aicina pārraudzīt neto mēnešalgas un mājokļu cenas attiecību. EESK uzskata, ka piekļuvei pienācīgam mājoklim jābūt proporcionālai attiecībai starp ikmēneša maksājumu (vai īres maksas) summu, kas atbilst mājokļa izmaksām un ir pareizināta ar ikdienas izdevumiem, un ES iedzīvotāja neto darba algas summu.

9.5

EESK norāda, ka dažās valstīs bezpajumtniecība vēršas plašumā. Iepriekšējos gadu desmitos šī problēma skāra tikai uz ielas dzīvojošus pieaugušos, bet šobrīd tā kļuvusi gan sarežģītāka, gan aktuālāka daudzās ES valstīs: arvien pieaug sieviešu skaits, kurām nav mājokļa, uz ielas dzīvo arī ģimenes, jaunieši un bērni bez patvēruma, kuri dzīvo uz ielas, kā arī strādājošie, kuri zaudējuši savu mājokli, vai nu nespēdami atmaksāt aizdevumus, vai nekustamā īpašuma tirgus un ekonomikas krīzes rezultātā; palielinās arī bez pajumtes dzīvojošo imigrantu un etnisko minoritāšu pārstāvju skaits. “Otrās paaudzes” ielu bērni, kuri dzīvo uz ielas un kuru vecāki ir bezpajumtnieki, ir nepārprotams apliecinājums tam, ka, diemžēl, bezpajumtniecība kā sociāla parādība atsevišķās teritorijās ir kļuvusi nekontrolējama.