22.1.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 16/8

---

EMU@10 — Ekonomikas un monetārās savienības pirmie 10 pastāvēšanas gadi un nākotnes uzdevumi

P6_TA(2008)0543

Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. novembra normatīvā rezolūcija par EMU@10 — Ekonomikas un monetārās savienības pirmie 10 pastāvēšanas gadi un nākotnes uzdevumi (2008/2156(INI))

(2010/C 16 E/03)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 7. maija paziņojumu par EMU@10 — panākumu un problēmu apzināšana pēc Ekonomikas un monetārās savienības desmit pastāvēšanas gadiem (COM(2008)0238) (paziņojums par EMU@10),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 24. jūnija paziņojumu par publiskām finansēm EMS 2008. gadā (COM(2008)0387),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 29. oktobra paziņojumu “No finanšu krīzes līdz augšupejai: Eiropas rīcības programma” (COM(2008)0706),

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. novembra ekonomiskās prognozes 2008. gada rudenim,

—	ņemot vērā Eiropadomes 2008. gada 15. un 16. oktobra sanāksmi,

—	ņemot vērā 2008. gada 22. oktobra rezolūciju par Eiropadomes 2008. gada 15. un 16. oktobra sanāksmi (1),

—	ņemot vērā Eurogrupas 2008. gada 12. oktobra augstākā līmeņa ārkārtas sanāksmi par valdības garantijām starpbanku aizdevumiem,

—	ņemot vērā Padomes 2008. gada 4. novembra sanāksmes secinājumus,

—	ņemot vērā valstu vai valdību vadītāju 2008. gada 7. novembra neformālās sanāksmes rezultātus,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 14. novembra rezolūciju par 2006. gada pārskatu par euro zonu (2),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par 2007. gada pārskatu par euro zonu (3),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 20. februāra rezolūciju par ieguldījumu Eiropadomes 2008. gada pavasara sanāksmes darbā attiecībā uz Lisabonas stratēģiju (4),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas interesēm — panākumiem globalizācijas laikmetā (5),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 15. februāra rezolūciju par situāciju Eiropas ekonomikā: provizorisko ziņojumu par ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm 2007. gadam (6),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2005. gada 22. februāra rezolūciju par valsts finansēm EMS 2004. gadā (7),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 26. aprīļa rezolūciju par valsts finansēm EMS 2006. gadā (8),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 9 jūlija rezolūciju par ECB 2007. gada pārskatu (9),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 1. jūnija rezolūciju par euro zonas paplašināšanos (10),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 20. jūnija rezolūciju par apspriežu procesa uzlabošanu ar Eiropas Parlamentu turpmākajās euro zonas paplašināšanas procedūrās (11),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 17. jūnija nostāju par priekšlikumu Padomes lēmumam saskaņā ar Līguma 122. panta 2. punktu par vienotās valūtas ieviešanu Slovākijā 2009. gada 1. janvārī (12),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2006. gada 14. marta rezolūciju par Starptautiskā Valūtas fonda stratēģijas pārskatīšanu (13),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2005. gada 5. jūlija rezolūciju par informācijas un komunikācijas stratēģijas īstenošanu attiecībā uz euro un Ekonomikas un monetāro savienību (14),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2008. gada 23. septembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par riska ieguldījumu fondiem un privāto kapitālu (15),

—	ņemot vērā 1997. gada 13. decembra Eiropadomes rezolūciju par ekonomikas politikas koordināciju EMS III stadijā un EK līguma 109. un 109.b pantu (16),

—	ņemot vērā Ekonomikas un finanšu padomes (ECOFIN) 2008. gada 12. februāra devumu pavasara Eiropadomes secinājumos,

—	ņemot vērā Padomes 2008. gada 7. oktobra secinājumus par ES saskaņotu rīcību ekonomikas lejupslīdes laikā,

—	ņemot vērā 2008. gada 1. jūnija Saprašanās memorandu par sadarbību starp Eiropas Savienības finanšu uzraudzības iestādēm, centrālajām bankām un finanšu ministrijām pārrobežu finansiālās stabilitātes jomā;

—	ņemot vērā Reglamenta 45. pantu,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A6-0420/2008),

A.	tā kā 1999. gada 1. janvārī vienpadsmit dalībvalstis — Beļģija, Vācija, Īrija, Spānija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Austrija, Portugāle un Somija ieviesa Eiropas Savienības vienoto valūtu;

B.	tā kā četras citas dalībvalstis pievienojās euro zonai pēc euro ieviešanas — 2001. gadā Grieķija, 2007. gadā Slovēnija un 2008. gadā — Kipra un Malta;

C.	tā kā euro zonu ir paredzēts arī turpmāk paplašināt, jo vairums dalībvalstu, kuru šobrīd nav euro zonā, gatavojas tai nākotnē pievienoties, un 2009. gadā 1. janvārī euro zonai pievienosies Slovākija;

D.	tā kā Ekonomikas un monetārā savienība (EMS) daudzējādā ziņā bijusi veiksmīga, ar vienotu valūtu uzlabojot ekonomisko stabilitāti dalībvalstīs, it īpaši attiecībā uz pašreizējo finanšu krīzi;

E.

tā kā dalība euro zonā prasa augstu savstarpējās ekonomiskās atkarības līmeni starp iesaistītajām dalībvalstīm un līdz ar to arī ciešāku ekonomikas politikas koordināciju, kā arī efektīvu ekonomikas un finanšu pārvaldību, lai pilnībā izmantotu vienotās valūtas priekšrocības un risinātu turpmākos uzdevumus, piemēram, arvien pieaugušo konkurenci attiecībā uz dabas resursiem, globālās ekonomikas nelīdzsvarotību, jauno tirgu pieaugošo ekonomisko nozīmi, klimata pārmaiņas un iedzīvotāju novecošanu Eiropā;

F.

tā kā pirmajos desmit euro zonas pastāvēšanas gados vidējā inflācija kopumā atbilda ECB mērķim nodrošināt cenu stabilitāti, proti, tā bija tuvu 2 %, taču nepārsniedza šo rādītāju; tā kā pēdējā laikā inflācija ir pieaugusi krietni virs šī līmeņa sakarā ar globālām strukturālām izmaiņām, bet jo īpaši sakarā ar enerģijas un pārtikas cenu pieaugumu, Amerikas Savienoto Valstu monetārās politikas vājināšanos, kā arī daudzu trešo valstu centrālo banku modrības trūkumu;

G.

tā kā jauno tirgus ekonomikas valstu strauji augošais pieprasījums pēc ierobežotiem enerģijas resursiem un citiem izstrādājumiem ir pakāpeniski radījis stāvokli, ka piedāvājums vairs nespēj apmierināt pieprasījumu; un tā kā spiedienu uz cenām vēl pastiprina tas, ka preces arvien vairāk tiek uzskatītas par finanšu aktīvu, jo tās var izmantot arī kā uzkrāšanas līdzekli;

H.

tā kā euro zonas atvērtība ir vērtējama atzinīgi un tiek uzskatīts, ka euro kursa pašreizējam pieaugumam var būt gan negatīva ietekme, jo tas iespaido eksportu un sekmē importu iekšējā tirgū, gan arī pozitīva ietekme, jo tas Eiropas ekonomikai palīdz pārvarēt ievērojamo naftas cenu pieaugumu un pašreizējo finanšu krīzi;

I.	tā kā euro pirmo desmit gadu laikā globālā ekonomiskā vide ir bijusi labvēlīga darba vietu radīšanai, radot gandrīz 16 miljonu darbavietu, tiesa — neņemot vērā radīto darba vietu kvalitāti, un bezdarba līmenim krītoties no 9 % 1999. gadā līdz apmēram 7,3 % 2008. gadā;

J.	tā kā Eiropas Savienībā ir sākusies ekonomikas lejupslīde, izaugsmes tempam samazinoties no 3,1 % 2006. gadā līdz 1,4 % (pārskatītā prognoze, kas sākotnēji bija 2 %) 2008. gadā un 0,2 % (prognoze) 2009. gadā un sagaidot, ka bezdarbs un sociālā atstumtība palielināsies vēl vairāk;

K.	tā kā ekonomikas un ražīguma izaugsme nav bijusi apmierinoša un lēš, ka produkcijas izlaides pieaugums uz vienu strādājošo ir samazinājies no 1,5 % periodā no 1989. gada līdz 1998. gadam līdz aptuveni 0,75 % periodā no 1999. gada līdz 2008. gadam;

L.

tā kā euro strauji ir kļuvis par otru svarīgāko starptautisko valūtu līdzās ASV dolāram un daudzās pasaules valstīs euro plaši izmanto kā atsauces valūtu; tā kā pasaules līmenī euro potenciāls tomēr nav pietiekami izmantots, jo euro zonai nav ne skaidri noteiktas starptautiskās stratēģijas, ne arī efektīvas starptautiskās pārstāvības;

Euro pirmie desmit gadi

1.   piekrīt, ka vienotā valūta ir kļuvusi par Eiropas simbolu un pierādījusi Eiropas spējas pieņemt tālejošus lēmumus kopējai un gaišākai nākotnei;

2.   atzinīgi vērtē faktu, ka euro ir radījis stabilitāti un veicinājis ekonomikas integrāciju euro zonā; atzinīgi vērtē euro stabilizējošo ietekmi pasaules valūtas tirgos, jo īpaši krīzes apstākļos; norāda, ka iekšējās ekonomiskās atšķirības nav vēl samazinājušās, kā gaidīts, un ražīgums visās euro zonas daļās nav attīstījies apmierinoši;

3.   ar gandarījumu konstatē, ka citās pasaules daļās tiek apsvērtas citu monetāro savienību izveides iespējas;

4.   atgādina svarīgo saikni starp monetāro un tirdzniecības politiku pasaulē, ko pierādījuši neskaitāmi pētījumi, un šajā sakarībā uzsver valūtas kursa stabilitātes pozitīvo nozīmi, lai nodrošinātu starptautiskās tirdzniecības ilgtspējīgu izaugsmi;

5.   norāda, ka no arvien plašākas euro izmantošanas par starptautiskās tirdzniecības valūtu ieguvējas ir tieši euro zonas dalībvalstis, jo šo valstu uzņēmumiem samazinās risks sakarā ar valūtas maiņas kursu, kā arī starptautiskās tirdzniecības izmaksas;

6.   atgādina, ka EMS pirmo desmit gadu laikā Parlamentam ir bijusi aktīva loma gan ekonomikas, gan monetārās politikas jomā un Parlaments ir darījis visu iespējamo, lai nodrošinātu lielāku pārredzamību un demokrātisku pārskatatbildību;

7.   uzsver, ka vēl daudz darāmā, lai pilnībā izmantotu EMS priekšrocības, piemēram, veicinot, ka dalībvalstis un reģioni ar IKP zemāku par vidējo līmeni sasniedz labākus rezultātus, un lai stiprinātu pilsoņu izpratni un uzticēšanos vienotai valūtai;

8.   vēlamajam EMS ceļvedim iesaka šādus elementus un konkrētus pasākumus:

Ekonomiskās atšķirības, strukturālās reformas un valsts finanses

9.   uzskata, ka racionālas, saskaņotākas un atbilstīgā laikā koordinētas dažādos veidos atbalstošas ekonomiskās reformas, kas pamatotos uz integrētajām izaugsmes un nodarbinātības pamatnostādnēm (Integrētajām pamatnostādnēm) un uz Lisabonas stratēģijas dažādo politikas virzienu kopumu, varētu samazināt ekonomiskās atšķirības un būtiski veicināt ekonomikas atgūšanos no pašreizējās finanšu krīzes; uzsver nepieciešamību uzlabot un vienkāršot procedūras un metodoloģijas šo pamatnostādņu īstenošanas pārskatīšanai un novērtēšanai katra gada beigās;

10.   atzīst, ka attiecībā uz modernizēšanas centieniem un ekonomisko veiktspēju veiksmīgākās ir valstis, kas tālejošas un līdzsvarotas strukturālās reformas apvieno ar tādiem ieguldījumiem attīstībā un inovācijā, izglītībā, mūžizglītībā un bērnu aprūpē, kā arī uzticamu sociālo tīklu atjaunošanā, kas ir lielāki nekā valstu vidējais rādītājs; atzīmē, ka šajās pašās dalībvalstīs parasti ir efektīva un pārredzama administrācija, tiek nodrošināts budžeta pārpalikums un arī parādi ir mazāki par vidējo rādītāju, bet valsts tēriņi ir kvalitatīvi, efektīvi un mērķtiecīgi, turklāt arī tehnikas progresa nodrošinātais valsts izaugsmes līmenis gandrīz divas reizes pārsniedz ES vidējos rādītājus; norāda, ka šīs “atsauces” dalībvalstis ir vislabāk sagatavojušās risināt ar sabiedrības novecošanu un konkurētspējas nodrošināšanu saistītos jautājumus, jo tajās ir augsti nodarbinātības rādītāji, tostarp strādā daudz sieviešu un vecāka gadagājuma cilvēku, kā arī tajās ir īpaši augsti dzimstības rādītāji;

11.   uzsver nepieciešamību savstarpēji stiprināt uz stabilitāti un izaugsmi orientētu makroekonomikas politiku, padarot līdzsvarotu politiku un ieguldījumus par vispārēju jautājumu; uzsver nepieciešamību ar efektīvu nodokļu politiku un izdevumu pārvaldību rūpīgi uzraudzīt valsts finanses un to ietekmi uz patēriņu, kā arī vienlaikus vienoties par labvēlīgas vides izveidi uzņēmumu pārrobežu darījumiem;

12.   atzīmē, ka pārskatītais Stabilitātes un izaugsmes pakts ir pierādījis savu vērtību un ir stingri jāievēro budžetu konsolidācija, jo demogrāfiskās pārmaiņas un iespējamais kritums ekonomiskajā izaugsmē euro zonas dalībvalstīm varētu radīt problēmas, kam varētu būt negatīva ietekme uz visas euro zonas stabilitāti; šajā sakarībā kritizē disciplīnas trūkumu cīņā ar budžeta deficītu ekonomiskās izaugsmes laikā un uzsver, ka dalībvalstīm efektīvāk jāstrādā anticikliskas nodokļu politikas virzienā, jo īpaši, lai būtu labāka sagatavotība pret ārējiem satricinājumiem; tādēļ uzsver īstermiņa stratēģijas nepieciešamību, lai samazinātu valstu parādus, kā arī ilgtspējīgas un stabilas izaugsmes stratēģiju nepieciešamību, lai ilgtermiņā samazinātu valsts parādu un tā maksimālais līmenis nepārsniegtu 60 %;

13.   atzīmē, ka Stabilitātes un izaugsmes pakta galvenie elementi konsekventi jāievēro arī turpmāk, jo prasība nodrošināt budžeta deficītu, kas nepārsniedz 3 % no IKP, un valdības parādu, kas nepārsniedz 60 % no IKP, tika noteikta, pamatojoties uz ekonomiskajiem apstākļiem 20. gadsimta deviņdesmitajos gados; uzskata, ka dalībvalstīm stingri jāievēro un Komisijai jāuzrauga Stabilitātes un izaugsmes pakts; uzskata, ka abi parāda kontrollielumi ir jāuzskata par maksimumiem, no kuriem jāizvairās; atzīmē, ka ekonomikas un finanšu politikas efektīva koordinācija ir Ekonomikas un monetārās savienības ekonomisko panākumu priekšnosacījums, tomēr koordinējot ir jārespektē subsidiaritātes princips; aicina Komisiju izpētīt visus iespējamos paņēmienus, lai stiprinātu Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvo daļu; uzsver, ka Komisijai ir labāk jāizmanto esošie uzraudzības instrumenti un Eurogrupai pastiprināti jāveic valstu budžetu vidusposma pārskatīšana;

14.   atbalsta Komisijas viedokli, ka pārskatītais Stabilitātes un izaugsmes pakts sniedz nozīmīgu politisko pamatu sarežģītas ekonomiskās situācijas apstākļos, un uzsver, ka šī pakta ieviešanai vajadzētu nodrošināt to, ka ikreiz, kad pasliktinās publisko finanšu stāvoklis, tiek veikti atbilstīgi pasākumi šīs situācijas atrisināšanai, vienlaikus raugoties, lai tiktu atjaunots ilgtspējīgs stāvoklis; turklāt uzskata, ka budžeta politikas izstrādē pēc iespējas jāizmanto pārskatītajā Stabilitātes un izaugsmes paktā atļautā elastības pakāpe, un prasa Komisijai sniegt dalībvalstīm skaidras norādes par to, kā šo elastības mehānismu īstenot;

15.   uzskata, ka ilgtspējīga un stabila makroekonomikas vide prasa uzlabot valsts finanšu kvalitāti, tostarp nodrošināt turpmāku budžeta konsolidāciju, valsts izdevumu efektivitāti un lielākus ieguldījumus izglītībā, cilvēku kapitālā, pētniecībā un attīstībā un infrastruktūrā, kas veicina izaugsmi un nodarbinātību, kā arī risina samilzušas sabiedrības problēmas, piemēram, klimata pārmaiņu problēmu saskaņā ar klimata pārmaiņu un enerģētikas paketes mērķiem un ekonomikas atgūšanos no pašreizējās finanšu krīzes;

16.   uzskata, ka strukturālām reformām ir jāpalielina ražīgums, labāk kombinējot ekonomikas un sociālo politiku, kā arī nodrošinot labu sociālā dialoga līmeni, kā noteikts Lisabonas stratēģijā;

17.   norāda, ka konkurences politikai ir jāpapildina strukturālās politikas pasākumi, un uzsver ekonomikas restrukturēšanas nepieciešamību;

18.   brīdina, ka nevajag orientēties uz mērenām algām kā uz paņēmienu cenu stabilitātes panākšanai; šajā sakarībā atgādina, ka globalizācijas izraisīta lielāka konkurence jau ir radījusi pastiprinātu lejupēju spiedienu uz algām, kamēr importētā inflācija naftas un citu preču cenu celšanās rezultātā jau ir izraisījusi patērētāju pirktspējas samazināšanos; atkārtoti pauž pārliecību, ka šī problēma jārisina jo īpaši ar taisnīgāku pārticības sadali;

19.   uzskata, ka algu un nodokļu politika ir efektīvs līdzeklis, lai stabilizētu ekonomiku un nodrošinātu izaugsmi; uzskata, ka reālo algu pieaugumam jāatbilst ražīguma līmenim un ka ekonomisko mērķu sasniegšanai dažos gadījumos ir selektīvi jāizmanto nodokļu politikas saskaņošana; uzskata, ka īpaši nozīmīga ir cīņa pret krāpšanu gan tiešo, gan netiešo nodokļu jomā un šī cīņa būtu jāpastiprina; uzsver, ka ir steidzami jāattīsta līdzdalības un iesaistīšanas kultūra kā daļa no uzņēmumu vadības un korporatīvās sociālās atbildības koncepcijas;

20.   uzsver, ka iekšējā tirgū ir nepieciešami taisnīgi noteikumi; tādēļ uzskata, ka centieni noteikt iespējami zemāku uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi nav lietderīgi;

21.   aicina euro zonas dalībvalstis pastiprināt ekonomikas un finanšu politikas efektīvu koordināciju, jo īpaši izstrādājot saskaņotu kopēju stratēģiju Eurogrupas ietvaros; atbalsta Komisijas priekšlikumu pieprasīt no dalībvalstīm vidēja termiņa pamatprogrammas attiecībā uz dalībvalstu ekonomikas un finanšu politikas virzieniem, kā arī kontrolēt šo programmu īstenošanu; uzsver, ka katrai dalībvalstij ir jāuzņemas atbildība par strukturālām reformām un konkurētspējas uzlabošanu sadarbības veidā, lai saglabātos uzticība un labvēlīga attieksme pret euro valūtu;

22.   atzīmē, ka dažāda strukturālo reformu gaita un dažādi atvērtības līmeņi euro zonas dalībvalstīs radījuši to snieguma atšķirības; atbalsta tos Komisijas secinājumus tās paziņojumā par EMU@10, kuros norādīts uz dažu euro zonas valstu nepietiekamu izaugsmi un uz arvien pieaugošām atšķirībām starp euro zonas dalībvalstīm; aicina Eurogrupas valstis regulāri apmainīties ar viedokļiem un sadarboties, lai panāktu kopējo mērķi — konverģences procesa paātrināšanu;

23.   aicina Komisiju izmantot vienotus kopējus kritērijus, izvērtējot ekonomiskos un budžeta rādītājus; norāda uz Komisijas un dalībvalstu atbildību attiecībā uz statistikas datu uzticamību un aicina pieņemt turpmākos lēmumus tikai gadījumā, ja nav šaubu par pieejamo datu derīgumu un pareizību; pieprasa arī, lai būtu iespējams sākt izmeklēšanu, ja vairāku gadu laikā bijusi neatbilstība starp plānotajiem stabilitātes un konverģences programmu datiem un reāli sagaidāmajiem datiem;

Monetārā politika

24.   Parlaments atkārtoti apliecina stingru atbalstu ECB neatkarībai;

25.   norāda, ka ECB regulārie ziņojumi Parlamentam, jo īpaši Ekonomikas un monetāro lietu komitejai, veicina monetārās politikas pārredzamību, un atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta deputātiem doto iespēju uzdot rakstveida jautājumus ECB par monetāro politiku, tādējādi veicinot ECB pārskatatbildību Eiropas Savienības pilsoņu priekšā; atbalsta prasību rīkot plašākas publiskās diskusijas par turpmāko kopējo monetāro un valūtas politiku euro zonā;

26.   uzskata, ka Parlamenta un ECB dialogs monetārās politikas jomā ir bijis veiksmīgs un ka turpmāk tas ir jāattīsta; sagaida monetārās politikas dialoga uzlabošanos vairākos jautājumos, piemēram, attiecībā uz ECB priekšsēdētāja regulāro uzklausīšanu datumu saskaņošanu ar ECB grafiku attiecībā uz monetārās politikas lēmumiem, lai uzlabotu lēmumu analīzi, jo tādējādi būtu vēl iespēja uzaicināt ECB priekšsēdētāju, gan arī būtu iespēja apspriest aktuālus jautājumus, kad tas ir nepieciešams;

27.   atzīmē, ka ECB monetārās politikas galvenais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti un ka ECB vidējā termiņa mērķis ir nodrošināt inflācijas līmeni, kas tuvojas 2 % robežai, taču nepārsniedz šo līmeni; norāda, ka reālu cenu stabilitāti var panākt tikai tad, ja pienācīgi risina jautājumu par inflācijas cēloņiem; atgādina, ka arī EK līguma 105. pants nosaka, ka ECB uzdevums ir atbalstīt Kopienas vispārējās ekonomikas politikas virzienus;

28.   uzskata, ka ECB vajadzētu virzīties uz tieša inflācijas mērķa noteikšanas režīmu, kur precīzu inflācijas mērķi papildina pieļaujamo svārstību diapazons ap mērķa līmeni; aicina ECB publicēt inflācijas prognozes; šāda virzība uz tieša inflācijas mērķa noteikšanas režīmu nedrīkst novērst uzmanību no monetāro rādītāju dinamikas, lai izvairītos no jaunu “burbuļu” rašanās;

29.   uzskata, ka inflācija ir globāla parādība un ka atvērtā ekonomikā pret to nevar cīnīties tikai ar Eiropas monetārās politikas palīdzību;

30.   uzsver savu gribu izpētīt iespējamos uzlabojumus ECB valdes locekļu iecelšanas procedūrā pirms 2010. gada; uzskata, ka ir svarīgi, lai starp valdes locekļiem būtu cilvēki ar akadēmisko un/vai profesionālo pieredzi un tie pārstāvētu dažādas ekonomikas, monetārās un finanšu nozares; vērš uzmanību uz aicinājumu izveidot ECB valdi deviņu locekļu sastāvā, kam būtu ekskluzīvs pienākums noteikt procentu likmes, tādējādi aizstājot pašreizējo sistēmu un izvairoties no paredzētā vēl sarežģītākā risinājuma; aicina steidzami veikt attiecīgās izmaiņas Līgumā;

Finanšu tirgu integrācija un uzraudzība

31.   uzskata, ka finansiālā integrācija var nodrošināt lielāku ekonomisko izaugsmi un konkurētspēju, kā arī lielāku stabilitāti un likviditāti iekšējā tirgū;

32.   atzīmē, ka galvenais Eiropas Savienības finanšu centrs atrodas ārpus euro zonas; tomēr atgādina, ka ES tiesību akti attiecas uz visām dalībvalstīm un visiem aktīviem iekšējā tirgus dalībniekiem; uzskata, ka Eiropas Savienībai nekavējoties jānostiprina uzraudzības struktūra, ņemot vērā ECB īpašo lomu;

33.   uzskata, ka vēl daudz ir jādara pārrobežu vērtspapīru darījumu maksājumu un norēķinu jomā, jo pašlaik tajā nav reālas integrācijas;

34.   uzsver, ka lielāka integrācija ir nepieciešama attiecībā uz mazumtirdzniecības pakalpojumiem, jo bez šādas integrācijas var ciest patērētāju aizsardzība; uzskata, ka ir jāuzlabo klientu mobilitāte, finansiālā kompetence, piekļuve pamatpakalpojumiem un produktu salīdzināmība;

35.   uzskata, ka finanšu uzraudzības struktūru eiropeizācija, finanšu tirgus pārredzamība, iedarbīgi konkurences noteikumi un atbilstošs regulējums ir priekšnoteikumi, kas nepieciešami vidējā termiņā, lai uzlabotu krīžu pārvarēšanu un sadarbību starp Eiropas Centrālo banku sistēmu (ECBS), uzraudzības iestādēm, valdībām un tirgus dalībniekiem; uzskata, ka integrēta, visaptveroša (attiecas uz visām nozarēm), konsekventa un saskaņota uzraudzības sistēma, sākot ar līdzsvarotu pieeju finanšu riska pārrobežu izplatības regulēšanā, pamatojoties uz saskaņotu likumdošanu, varētu samazināt saskaņošanas izmaksas gadījumos, kad tiesvedība notiek vairākās jurisdikcijās; norāda, ka vajadzētu izvairīties no tiesību aktu pārliekas reglamentēšanas (reglamentēšanas ārpus EK tiesību aktā noteiktajām minimālajām prasībām), kā arī regulējuma arbitrāžas; aicina Komisiju saskaņā ar šiem principiem izvirzīt priekšlikumus esošās uzraudzības struktūras pārskatīšanai; uzskata, ka jebkurus ECB uzraudzības pasākumus vajadzētu paplašināt ārpus euro zonas robežām, izmantojot Eiropas Centrālo banku sistēmu;

36.   atzinīgi vērtē 2008. gada pavasarī panākto Saprašanās memorandu par sadarbību starp Eiropas Savienības finanšu uzraudzības iestādēm, centrālajām bankām un finanšu ministrijām pārrobežu finansiālās stabilitātes jomā; tomēr uzsver, ka Saprašanās memorands nav juridiski saistošs un tā pamatā ir tikai dalībvalstu vēlme savstarpēji sadarboties; uzskata, ka, lai gan ir grūti ex ante definēt noteikumus par apgrūtinājuma sadalīšanu, ir jāturpina darbs pie krīžu vadības;

37.   uzsver, ka Eiropas Savienībai kā pasaules lielākajai ekonomiskajai zonai ar lielākajiem finanšu tirgiem vajadzētu uzņemties vadošo lomu starptautiskajā līmenī, lai reformētu finanšu pakalpojumu reglamentējošo sistēmu par labu iesaistītajām valstīm un vispārējai stabilitātei; uzskata, ka finanšu stabilitātei jābūt pamatmērķim, veidojot politiku apstākļos, kad finanšu tirgi kļūst arvien integrētāki un ir arvien vairāk finanšu inovāciju, kam dažkārt ir destabilizējoša ietekme uz reālo ekonomiku un kas rada sistēmiskus riskus; uzskata, ka ES līmenī pieņemti vērienīgi lēmumi iedrošina citas valstis sekot šim piemēram, un šajā sakarībā uzsver nepieciešamību risināt arī globālas vai “ārzonu” problēmas; uzskata, ka par starptautisko reglamentējošo iestāžu politisko atbildību ir jārunā vienlaikus ar šiem reglamentējošajiem pasākumiem;

38.   aicina Komisiju pārbaudīt Eiropas obligāciju izveides iespēju un izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju, kas veicinātu šādu obligāciju izlaidi euro zonā papildus dalībvalstu obligācijām; norāda, ka ir nepieciešams novērtējums par šādu obligāciju ietekmi uz starptautiskajiem finanšu tirgiem un EMS;

Euro zonas paplašināšana

39.   aicina visas dalībvalstis ārpus euro zonas ievērot Māstrihtas kritērijus, ka arī pārskatīto un kopumā elastīgo Stabilitātes un izaugsmes paktu; uzskata, ka Komisijai ir jānodrošina Stabilitātes un izaugsmes pakta precīza interpretācija un izslēgšanas kritēriju pielietošana pirms iespējamās pievienošanās; uzskata, ka ir jānodrošina vienāda attieksme pret dalībvalstīm euro zonā un pret dalībvalstīm, kas vēlas tai pievienoties; šajā sakarībā atzīmē, ka euro zonas ilgtermiņa stabilitāte ir jāuzlūko par kopēju mērķi un paplašināšanai un stabilitātei ir jābūt vienlīdz svarīgiem uzdevumiem; uzskata, ka dalībvalstīm euro zonā un dalībvalstīm, kam ir īpašs statuss, ir svarīgi korekti pildīt savas saistības un neradīt šaubas par kopējiem cenu stabilitātes, ECB neatkarības, budžeta disciplīnas vai izaugsmes, nodarbinātības un konkurētspējas veicināšanas mērķiem;

40.   uzskata, ka dalībvalstīm, kuras nav euro zonas valstis un kuras atbilst Māstrihtas kritērijiem, un uz kurām Līgumā nav attiecināti izņēmumi, būtu pēc iespējas drīz jāievieš kopējā valūta;

41.   uzsver, ka, lai pievienotos euro zonai, ir pilnībā jāievēro Māstrihtas kritēriji, kā noteikts Līgumā un protokolā, kas pievienots Līguma 121. pantam, proti: augsts novērtētas cenu stabilitātes līmenis un šīs stabilitātes ilgtspēja, valsts finanses bez pārmērīga deficīta, vismaz divu gadu dalība valūtas maiņas mehānismā (ERM II), ievērotas valūtas kursa normālas svārstību robežas, ilgtermiņa procentu likmju pielāgošana, tiesību aktu atbilstība Māstrihtas līgumam attiecībā uz EMS, kā arī neatkarīga centrālā banka;

42.   uzskata, ka Māstrihtas kritēriju ilgtspējas nodrošināšana ir viens no grūtākajiem uzdevumiem, lai varētu pievienoties euro zonai; tomēr uzsver, ka Māstrihtas kritēriji vienlaikus ir svarīgs solis, nodrošinot reformu pasākumu turpināšanos, tostarp apliecinot apņēmību un nodrošinot turpmāko rīcību saistībā ar strukturālajām reformām, ieguldījumiem un ekonomikas politikas saskaņošanu;

43.   atzinīgi vērtē stingrāku un efektīvāku uzraudzību, ko piemēro dalībvalstīm, kuras piedalās ERM II un vēlas pievienoties euro zonai, kā arī šo dalībvalstu ekonomiskai attīstībai; norāda, ka veiksmīgai dalībai ERM II joprojām ir jābūt galvenajam priekšnosacījumam, ne tikai sekundārai prasībai, lai pievienotos euro zonai; tās pašas pievienošanās prasības ir jāpiemēro visām dalībvalstīm, kas vēlas pievienoties euro zonai;

44.   uzskata, ka nākamo gadu galvenais uzdevums ir pastāvīga un sekmīga euro zonas paplašināšana un sakarā ar šīm pārmaiņām ir jāpielāgo gan ECB institucionālie noteikumi, gan lēmumu pieņemšanas process, savukārt, īstenojot rotācijas modeli, ir jāņem vērā dažādu dalībvalstu atšķirīgā ekonomiskā nozīme;

45.   saistībā ar euro zonas paplašināšanos uzsver, ka reālajā ekonomikā ir vēlams augsts konverģences līmenis, lai ierobežotu ar paplašināšanos saistīto slogu gan euro zonai, gan valstīm, kuras vēlas pievienoties; uzskata, ka šajā kontekstā ir jānosaka atvieglojumi tām euro zonas dalībvalstīm, kurās vienotai monetārai politika var būt īpaši kavējoša ietekme;

46.   uzsver, cik svarīgi ir nākamo paplašināšanās kārtu interesēs paredzēt mērķintervences pasākumus, lai atbalstītu tās dalībvalstis ārpus euro zonas, kuras īpaši smagi skārusi pašreizējā finanšu krīze;

Saziņa

47.   uzsver, ka, kaut arī euro zonā līdz šim ir uzturēts augsts cenu stabilitātes līmenis, “inflācijas uztvere” būtiski atšķiras no faktiski zemākiem inflācijas līmeņiem dalībvalstīs pēdējo desmit gadu laikā; tādēļ prasa labāk informēt iedzīvotājus un tiem izskaidrot EMS nozīmi un darbību, jo īpaši attiecībā uz cenu stabilitāti, starptautiskajiem finanšu tirgiem, kā arī euro zonas stabilitātes priekšrocībām starptautisku finanšu krīžu laikā;

48.   uzskata, ka vienotas valūtas ieviešana joprojām ir svarīgākais jautājums Eiropas Savienības saziņā; uzskata, ka ir jāturpina sabiedrībā popularizēt un iedzīvotājiem sīki izskaidrot euro un EMS sniegtās priekšrocības, t. i., cenu stabilitāti, zemas hipotekāro aizdevumu likmes, atvieglotu ceļošanu, aizsardzību pret valūtas maiņas kursa svārstībām un ārējiem satricinājumiem; uzskata, ka īpaša uzmanība jāveltī to Eiropas Savienības iedzīvotāju, patērētāju, mazo un vidēju uzņēmumu (MVU) informēšanai un ziņošanai par norisēm, kuriem nav pietiekamu iespēju uzreiz pielāgoties jaunajām norisēm un grūtībām, ko rada euro ieviešana;

49.   aicina ECB gada pārskatā vai īpašā ziņojumā veikt ikgadēju kvantitatīvu analīzi par priekšrocībām, ko euro ieviešana dod vidusmēra iedzīvotājiem, minot konkrētus piemērus, kā euro izmantošana pozitīvi ietekmē iedzīvotāju ikdienas dzīvi;

50.   uzskata, ka saziņa ir ļoti svarīga, lai sagatavotu euro ieviešanu dalībvalstīs, kuras gatavojas pievienoties euro zonai; norāda, ka saziņa par euro zonas paplašināšanu ir arī ļoti svarīga visām dalībvalstīm euro zonā;

51.   uzskata, ka Komisijai jāveltī vairāk pūļu, lai palīdzētu jaunajām dalībvalstīm sagatavot iedzīvotājus euro ieviešanai, izvēršot plašu informācijas kampaņu, uzraugot šādu kampaņu gaitu, ja tādas jau notiek, un regulāri ziņojot par pozitīvo pieredzi, īstenojot valsts rīcības plānus euro ieviešanai; uzskata arī, ka pašreizējo pārmaiņu laikā un ņemot vērā turpmāko paplašināšanos un sagatavošanos jaunu dalībvalstu uzņemšanai jaunajām dalībvalstīm ir noderīga arī iepriekšējo pārmaiņu laikā gūtā pozitīvā pieredze un zināšanas;

Euro starptautiskā nozīme un ārējā pārstāvība

52.   atzinīgi vērtē, ka euro tūlīt aiz ASV dolāra strauji kļūst par otru galveno uzkrājumu un darījumu valūtu un euro šobrīd veido jau 25 % no ārvalstu valūtas rezervēm; atzīmē euro kā finanšu valūtas nozīmi īpaši euro zonas kaimiņvalstīs, kā arī to, ka šajās valstīs attiecīgie valūtas maiņas kursi tiek saskaņoti ar euro; atzinīgi vērtē ECB atzinumu, ka euro ieviešana ir pēdējais solis uz strukturētu konverģences procesu Eiropas Savienībā un ka euro ieviešana ir iespējama tikai saskaņā ar EK līgumu;

53.   uzskata, ka EMS politikas darba kārtībā nākamajai desmitgadei kā viens no jautājumiem tiks iekļauts jautājums par problēmām, ko rada Āzijas jaunās tirgus ekonomikas valstis un pašreizējā pasaules finanšu krīze; pauž nožēlu, ka, neraugoties uz pieaugošo euro nozīmi pasaulē, centieni uzlabot euro zonas valstu ārējo pārstāvību finanšu lietās un monetārajos jautājumos nav nodrošinājuši lielus panākumus; uzsver, ka euro zonā ir jāizstrādā starptautiska stratēģija, kas atbilstu šīs valūtas starptautiskajam statusam;

54.   atgādina, ka visefektīvākais veids, lai euro zonas ietekme būtu līdzvērtīga tās ekonomiskajai nozīmei, ir kopējas nostājas izstrāde un pārstāvības nostiprināšana, nodrošinot vienotu pārstāvību attiecīgās starptautiskās finanšu iestādēs un forumos; mudina euro zonas valstis, cita starpā, paust vienotu nostāju attiecībā uz valūtas maiņas kursa politiku;

55.   uzsver, ka euro kā valsts valūtu izmanto arī ārpus euro zonas; uzskata, ka ir jāanalizē šādas parādības ietekme;

56.   norāda, ka euro nozīme starptautiskajos finanšu tirgos ietver arī saistības un ka monetārās un izaugsmes politikas rezultātiem euro zonā ir globāla ietekme; uzsver pieaugušo euro nozīmi starptautiskajā tirdzniecībā un pakalpojumos, jo tas stabilizē globālo vidi, veicina finanšu tirgus integrāciju un ir pamats, lai palielinātu tiešos ieguldījumus un uzņēmumu pārrobežu apvienošanos, jo tā ir iespējams būtiski samazināt darījumu izmaksas; aicina veikt pētījumu par globālo nelīdzsvarotību un euro nozīmi, kā arī iespējamiem pielāgošanas scenārijiem, lai labāk sagatavotu Eiropas Savienību pretdarbībai lielākiem ārējiem satricinājumiem;

57.   iesaka īstenot tālejošu sadarbību un raitāku starptautisko dialogu starp svarīgāko valūtu bloku atbildīgajām iestādēm, lai uzlabotu starptautisku krīžu pārvarēšanu un palīdzētu mazināt valūtas aprites sekas uz reālo ekonomiku; piemin kopējo veiksmīgo krīzes vadību nesenās ASV augsta riska kredītu tirgus krīzes sākumā, kā arī tūlīt pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem, kad tika novērsta ASV dolāra kursa tūlītēja krišanās;

58.   atbalsta Komisijas nodomu stiprināt EMS ietekmi starptautiskās finanšu iestādēs ar kopēju ES nostāju, ko pārstāvētu izvēlēti pārstāvji, piemēram, Eurogrupas priekšsēdētājs, Komisija un ECB priekšsēdētājs; norāda, ka praksē Eurogrupas priekšsēdētājam, Komisijai un ECB priekšsēdētājam ir jau atļauts kā novērotājiem piedalīties lielākajā daļā nozīmīgu starptautisku finanšu iestāžu; tomēr prasa labāku Eiropas nostājas koordināciju, lai nākotnē Eiropas kopējo monetāro politiku pārstāvētu tās likumīgie pārstāvji; sagaida, ka tiks pausta euro zonas nostāja par tās galveno partneru valūtas maiņas kursa politiku; aicina Eurogrupas priekšsēdētāju pārstāvēt euro zonu Finanšu stabilitātes forumā (FSF); ierosina izdarīt grozījumus Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) statūtos, lai būtu iespējama ekonomikas bloku un organizāciju pārstāvība;

59.   uzsver, ka ir vajadzīga kopīga Eiropas Savienības pieeja starptautisko finanšu iestāžu reformai, kurā tiktu ņemtas vērā gan grūtības pasaules ekonomikā, gan jaunu ekonomisko lielvaru rašanās;

60.   pauž nožēlu, ka Komisija savā EMU@10 ziņojumā nav sniegusi sīkāku un precīzāku analīzi par euro starptautisko nozīmi; aicina Komisiju sagatavot izsmeļošu ziņojumu par kopējās monetārās politikas ārējo dimensiju un par tās ietekmi uz euro zonas ekonomikas un tirdzniecības rādītājiem;

61.   uzsver, ka atsevišķas Eiropas Savienības partnervalstis īsteno tādu monetāro politiku, kuras mērķis ir novērtēt par zemu savu valūtu, ka šāda prakse negodīgi ietekmē tirdzniecību un ka to var uzskatīt par beztarifu barjeru starptautiskajai tirdzniecībai;

EMS ekonomiskie instrumenti un pārvaldība

62.   uzskata, ka visām attiecīgajām pusēm, t. i., Parlamentam, Padomei, Komisijai, Eurogrupai un sociālajiem partneriem ES un dalībvalstu līmenī vajadzētu strādāt kopā, lai stiprinātu EMS turpmāko darbu attiecībā uz ekonomisko pārvaldību, pamatojoties uz šādiem ieteikumiem:

a)	integrētās politikas pamatnostādnēm kā būtiskai Lisabonas stratēģijas sastāvdaļai un centrālajam ekonomiskajam instrumentam vajadzētu līdzsvarotas politiskās pieejas nolūkā turpināt savstarpēji rosinošas reformas nodarbinātības, vides un sociālās drošības jomās;

b)

ar integrētajām pamatnostādnēm vajadzētu noteikt vispārēju ietvaru ciešākai ekonomikas politikas koordinācijai, lai saskaņotu valstu reformu programmas (VRP), tomēr ņemot vērā ekonomisko daudzveidību un atšķirīgās valstu tradīcijas; vajadzētu ieviest dalībvalstu parlamentu konsultēšanos par stabilitātes un konverģences programmām, kā arī par VRP;

c)

vajadzētu ieviest stingrāku saikni starp integrētajām pamatnostādnēm, īpaši ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm (EPVP), un stabilitātes un konverģences programmām; stabilitātes un konverģences programmas un VRP varētu tikt iesniegtas vienlaicīgi (katru gadu rudens sākumā) pēc apspriešanas valsts parlamentā; ekonomikas politikas vispārējās pamatnostādnēs varētu būt iekļauti kopējie budžeta mērķi saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvo daļu;

d)

lemjot par savu valsts budžetu, dalībvalstu valdībām vajadzētu ņemt vērā integrētās pamatnostādnes un katrai valstij specifiskus ieteikumus, kā arī vispārējo budžeta stāvokli euro zonā; atšķirīgos valstu fiskālos kalendārus un galvenos pieņēmumus pamatprognozēs vajadzētu saskaņot, lai izvairītos no atšķirībām, kādas rodas, izmantojot atšķirīgas makroekonomikas prognozes (par globālo izaugsmi, ES izaugsmi, par naftas barela cenu, par procentu likmēm) un citus parametrus; aicina Komisiju, Eiropas Kopienu Statistikas biroju un dalībvalstis noteikt instrumentus, lai palielinātu dalībvalstu budžetu salīdzināmību no dažādu kategoriju izdevumu viedokļa;

e)

pēc iespējas vairāk vajadzētu izmantot formālus ieteikumus euro zonas dalībvalstīm, piemēram, par mērķiem attiecībā uz vidēja termiņa izdevumiem, īpašām strukturālām reformām, investīcijām, valsts finanšu kvalitāti; neierobežojot valsts reformu prioritātes, VRP kontekstā vajadzētu ievērot standartizētāku ziņošanas struktūru; lai uzlabotu ekonomiskās pārvaldības saskaņotību un efektivitāti, integrētajās pamatnostādnēs un VRP vajadzētu pilnībā iekļaut visas saistības, mērķus un standartus;

f)	ekonomiskajā pārvaldībā labvēlīgu ekonomisko apstākļu laikposmos vajadzētu iekļaut ilgtermiņa stratēģiju, lai nodrošinātu, ka valsts parādi nepārsniedz 60 % no IKP, jo tādējādi tiktu samazinātas ar aizņēmumu apkalpošanu saistītās izmaksas un kapitāla izmaksas privātajiem ieguldījumiem;

g)	vajadzētu ieviest saistošu ietvaru, kurā euro zonas dalībvalstis pirms galveno ekonomikas politikas lēmumu pieņemšanas savstarpēji konsultējas, piemēram, par pasākumiem cīņā pret augstām pārtikas un enerģijas cenām;

h)

ekonomikas koordinācijai vajadzētu notikt integrētas “Eiropas ekonomikas un nodarbinātības stratēģijas” formā, pamatojoties uz ekonomikas politikas instrumentiem, jo īpaši, uz Lisabonas stratēģiju, integrētajām pamatnostādnēm, ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, kā arī uz konverģences un stabilitātes programmām; aicina dalībvalstu valdības Eurogrupas priekšsēdētāja vadībā kopīgi, tajā pašā brīdī un tajā pašā virzienā saskaņotā veidā atbalstīt ekonomisko aktivitāti;

i)	Eiropas ekonomikas un nodarbinātības stratēģijā, kas minēta h) punktā, vajadzētu atzīt jaunas un videi draudzīgas tehnoloģijas iespējas kļūt par vienu no ekonomiskās izaugsmes stūrakmeņiem, vienlaikus īstenojot makroekonomikas politikas pasākumu kopumu;

j)	vajadzētu veicināt inovatīvu uzņēmumu finansēšanu, jo īpaši atbalstot mazos un vidējos uzņēmumus, tostarp ar Eiropas Investīciju bankas izveidotā “Eiropas viedās izaugsmes fonda” palīdzību;

k)	gada pārskatā par euro zonu vajadzētu piedāvāt praktiskākus instrumentus un novērtējumus, lai varētu uzturēt detalizētāku dialogu starp dažādām ES iestādēm, kas iesaistītas ekonomiskajā pārvaldībā;

l)	vajadzētu ieviest Komisijas, Padomes un Parlamenta rīcības kodeksu, kas garantētu attiecīgu sadarbību un pilnīgu visu trīs minēto ES iestāžu iesaistīšanos integrēto pamatnostādņu kā galveno ekonomisko instrumentu turpmākajā īstenošanā;

m)

ekonomikas politikas koordinācijas institucionālo struktūru vajadzētu stiprināt šādi: — Eurogrupas struktūrām vajadzētu būt izveidotām arī konkurētspējas/rūpniecības, vides, nodarbinātības un izglītības jomā; — Eurogrupas rīcībā vajadzētu būt stingrākai institucionālajai struktūrai un lielākam darbinieku skaitam; — Eurogrupas priekšsēdētāja mandātam vajadzētu būt saskaņotam ar integrēto pamatnostādņu ekonomiskajiem cikliem; — Ekonomikas politikas komiteju vajadzētu iekļaut Ekonomikas un finanšu komitejā, lai izveidotu vienotu un saskaņotu sagatavošanas grupu Ekonomikas un finanšu padomes un Eurogrupas darbam; — Parlamenta pārstāvim Eurogrupā un neformālajās Padomes sanāksmēs vajadzētu piešķirt novērotāja statusu; — trijotnes, Parlamenta un Komisijas un sanāksmes vajadzētu organizēt četrreiz gadā, nepieciešamības gadījumā pieaicinot Eurogrupu;

n)

lai padziļinātu pašreizējo sadarbību un apspriestu turpmākos euro zonas ekonomikas uzdevumus, vismaz reizi ceturksnī, līdzīgi, kā pašlaik tiek rīkots monetārais dialogs starp Parlamentu un ECB, vajadzētu rīkot regulārāku un strukturētāku dialogu par makroekonomikas jautājumiem starp Parlamentu, Komisiju un Eurogrupu; kā arī

o)	starp Parlamentu, Eurogrupu, ECB un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju ir jāizveido aktīvs dialogs, lai spriestu par attiecīgu politikas pasākumu kopumu;

63.   uzskata, ka EMS politikas darba kārtību nākamajai desmitgadei īpaši iezīmēs uzdevumi sakarā ar neseno finanšu tirgus satricinājumu un šā satricinājuma ietekmi uz reālo ekonomiku; šajā kontekstā atzinīgi vērtē, ka dalībvalstis euro zonā ir labāk sagatavotas lieliem satricinājumiem nekā agrāk, jo tiek īstenota kopēja monetārā politika un pēdējos gados ir veiktas attiecīgas reformas; tomēr, lai aktīvāk apkarotu ekonomikas lejupslīdi un augsto inflāciju, aicina:

a)	rīkoties saskaņoti ES līmenī, pamatojoties uz kopīgu problēmu izpratni un kopīgiem turpmākajiem pasākumiem, pieņemot atsevišķas valstu specifiskās iezīmes, tostarp koordinēt VRP;

b)	pieņemt vērienīgas un pielāgotas VRP, kā arī apņemīgi tās īstenot, tostarp pārskatīt valsts budžetu, lai reaģētu uz jaunākajām ekonomiskajām prognozēm, pretdarbotos ekonomikas lejupslīdei un veicinātu izaugsmi, vienlaikus izveidojot intensīvu dialogu ar sociālajiem partneriem;

c)	veikt pasākumus MVU atbalstam, it īpaši, lai papildinātu neseno Eiropas Investīciju bankas darbību un ar banku sistēmas palīdzību MVU nodrošinātu ilgstošas kredītlīnijas;

d)	noteikt mērķpasākumus mazaizsargātu grupu pasargāšanai no pašreizējās finanšu krīzes ietekmes;

e)	pilnīgi un savlaicīgi īstenot finanšu pakalpojumu ceļvedi, tostarp nodrošinot turpmākos pasākumus un lielāku uzraudzības efektivitāti attiecībā uz pašreizējo finansiālo satricinājumu;

f)	uzlabot krīžu novēršanas noteikumus, uzlabojot ES noteikumus par likvidāciju un izstrādājot skaidri definētus un vienbalsīgi pieņemamus noteikumus par apgrūtinājuma sadalīšanu starp attiecīgām dalībvalstīm pārrobežu finanšu grupu maksātnespējas gadījumos;

g)

pilnveidot rīkus, ko izmanto monetārās politikas plānošanai, veicot rūpīgu analīzi par faktoriem, kuri ietekmē finanšu sistēmu stabilitāti un darbību, tostarp attiecībā uz monetārās politikas tālāknodošanu, kredīta un finanšu aktīvu attīstību, jaunu produktu raksturīgajām iezīmēm, kā arī riska un likviditātes koncentrāciju;

h)	īstenot proaktīvu Eiropas nostāju starptautiskos forumos, īpaši FSF un SVF, kā arī aktīvi īstenot kopējus politisko lēmumu pieņemšanas procesus;

i)	formulēt Eiropas Savienības viedokli G8 sanāksmes laikā un apmainīties domām par Eiropas Savienības kā efektīvākas vispasaules ekonomikas lēmumu pieņemšanas iestādes lomu, pielāgojot šo lomu globalizācijas sekām un vairāk dominējošiem pasaules finanšu tirgiem;

j)	panākt labāku un efektīvāku koordināciju starp Pasaules Tirdzniecības organizāciju un Bretonvudas iestādēm (SVF un Pasaules Bankas grupu), lai cīnītos pret spekulāciju un risinātu smagās krīzes radītās problēmas;

k)	ņemot vērā monetārās sistēmas pašreizējās nopietnās svārstības, organizēt SVF vadībā pasaules līmeņa monetāro konferenci, lai konsultētos par monetārās politikas jautājumiem; apsvērt arī iespēju ieviest SVF monetāro strīdu izšķiršanas mehānismu;

*

* *

64.   uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Centrālajai bankai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Eurogrupas priekšsēdētājam, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

---

(1)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0506.

(2)  OV C 314 E, 21.12.2006., 125. lpp.

(3)  OV C 175 E, 10.7.2008., 569. lpp.

(4)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0057.

(5)  OV C 282 E, 6.11.2008., 422. lpp.

(6)  OV C 287 E, 29.11.2007., 535. lpp.

(7)  OV C 304 E, 1.12.2005., 132. lpp.

(8)  OV C 74 E, 20.3.2008., 780. lpp.

(9)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0357.

(10)  OV C 298 E, 8.12.2006., 249. lpp.

(11)  OV C 146 E, 12.6.2008., 251. lpp.

(12)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0287.

(13)  OV C 291 E, 30.11.2006., 118. lpp.

(14)  OV C 157 E, 6.7.2006., 73. lpp.

(15)  Pieņemtie teksti, P6_TA(2008)0425.

(16)  OV C 35, 2.2.1998., 1. lpp.

---