6.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 294/13

(1)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/109/EK (4) 33. pantu Komisijai bija jāsniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums par minētās direktīvas darbību, tostarp par to, cik lietderīgi būtu izbeigt atbrīvojumu attiecībā uz esošiem parāda vērtspapīriem pēc 10 gadu perioda, kas noteikts minētās direktīvas 30. panta 4. punktā, un par minētās direktīvas darbības iespējamo ietekmi uz Eiropas finanšu tirgiem.

(2)

Komisija 2010. gada 27. maijā pieņēma ziņojumu par Direktīvas 2004/109/EK darbību, kurā bija apzinātas jomas, kurās ar direktīvu izveidoto režīmu varētu uzlabot. Konkrēti, ziņojums liecināja par vajadzību vienkāršot dažus emitentu pienākumus, lai regulētie tirgi kļūtu pievilcīgāki maziem un vidējiem emitentiem, kuri piesaista kapitālu Savienībā. Turklāt ir jāuzlabo pastāvošā atklātības režīma efektivitāte, jo īpaši attiecībā uz korporatīvo īpašumtiesību struktūras atklāšanu.

(3)

Turklāt Komisija 2011. gada 13. aprīļa paziņojumā ar nosaukumu “Akts par vienoto tirgu. Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos. Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi” norādīja uz vajadzību pārskatīt Direktīvu 2004/109/EK, lai biržas sarakstā iekļautiem maziem un vidējiem uzņēmumiem piemērojamie pienākumi būtu samērīgāki, vienlaikus garantējot tādu pašu ieguldītāju aizsardzības līmeni.

(4)

Saskaņā ar Komisijas ziņojumu un Komisijas paziņojumu būtu jāsamazina administratīvais slogs, ko maziem un vidējiem emitentiem rada pienākumi saistībā ar atļauju tirgot vērtspapīrus regulētā tirgū, lai uzlabotu šādu emitentu piekļuvi kapitālam. Pienākumi publicēt starpposma vadības ziņojumus vai ceturkšņa finanšu pārskatus rada nozīmīgu slogu maziem un vidējiem emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, kaut gan ieguldītāju aizsardzībai šāda informācija nav nepieciešama. Šie pienākumi arī veicina īstermiņa rezultātu gūšanu un attur no ilgtermiņa ieguldījumu veikšanas. Lai veicinātu ilgtspējīgu vērtības radīšanu un uz ilgtermiņu orientētu ieguldījumu stratēģiju, ir svarīgi mazināt īstermiņa spiedienu uz emitentiem un radīt ieguldītājiem motivāciju pievērsties ilgāka termiņa redzējumam. Tāpēc prasība publicēt starpposma pārvaldības ziņojumus būtu jāatceļ.

(5)

Dalībvalstīm nebūtu jāatļauj to valsts tiesību aktos noteikt prasību publicēt periodisku finanšu informāciju biežāk nekā atbilstoši gada finanšu pārskatiem un pusgada finanšu pārskatiem. Tomēr dalībvalstīm būtu jāvar pieprasīt emitentiem periodiski publicēt papildu finanšu informāciju, ja šāda prasība nav ievērojams finanšu slogs un ja pieprasītā papildu informācija ir samērīga ar faktoriem, kas palīdz pieņemt lēmumus par ieguldījumiem. Šī direktīva neskar papildu informāciju, ko pieprasa, pamatojoties uz Savienības nozaru tiesību aktiem, un dalībvalstis var īpaši pieprasīt finanšu iestādēm publicēt papildu periodisku finanšu informāciju. Turklāt regulēts tirgus var pieprasīt emitentiem, kuru vērtspapīrus ir atļauts tajā tirgot, periodiski publicēt papildu finanšu informāciju par visiem vai atsevišķiem šā tirgus segmentiem.

(6)

Lai nodrošinātu papildu elastību un tādējādi samazinātu administratīvo slogu, pusgada finanšu pārskatu publicēšanas termiņu pēc ziņošanas perioda beigām vajadzētu pagarināt par trim mēnešiem. Tā kā periods, kurā emitenti var publicēt savus pusgada finanšu pārskatus, ir pagarināts, sagaidāms, ka mazo un vidējo emitentu ziņojumi saņems lielāku uzmanību no tirgus dalībnieku puses un tādējādi minētie emitenti kļūs pamanāmāki.

(7)

Lai nodrošinātu pārvaldes struktūrām veiktu maksājumu lielāku atklātību, emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū un kuri darbojas ieguves rūpniecībā vai pirmatnējo mežu izstrādes jomā, reizi gadā atsevišķā ziņojumā būtu jādara zināmi atklātībai maksājumi pārvaldes struktūrām valstīs, kurās tie darbojas. Ziņojumā būtu jāiekļauj tādu veidu maksājumi, kas salīdzināmi ar tiem, kuri atklāti saskaņā ar Ieguves rūpniecības atklātības iniciatīvu (EITI). Atklājot šādu informāciju par pārvaldes struktūrām veiktiem maksājumiem, pilsoniskajai sabiedrībai un ieguldītājiem sniegtu informāciju, ar kuru resursiem bagātu valstu pārvaldes struktūrām liktu uzņemties atbildību par ieņēmumiem no dabas resursu izmantošanas. Šī iniciatīva papildina arī Eiropas Savienības meža tiesību aktu ieviešanas, pārvaldības un tirdzniecības rīcības plānu (FLEGT) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 995/2010 (2010. gada 20. oktobris), ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kas laiž tirgū kokmateriālus un koka izstrādājumus (5), kurā koka izstrādājumu tirgotājiem noteikts pienākums veikt likumības pārbaudes, lai nepieļautu nelikumīgi iegūtas koksnes iekļūšanu Savienības tirgū. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka uzņēmuma atbildīgo struktūru locekļiem, darbojoties saskaņā ar valsts tiesību aktos tiem noteikto kompetenci, ir pienākums atbilstoši to rīcībā esošām zināšanām un prasmei nodrošināt, ka ziņojums par maksājumiem pārvaldes struktūrām ir sagatavots saskaņā ar šīs direktīvas prasībām. Sīkākas prasības noteiktas 10. nodaļā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/34/ES (2013. gada 26. jūnijs) par noteikta veida uzņēmumu finanšu gada pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem (6).

(8)

Atklātības un ieguldītāju aizsardzības nolūkā dalībvalstīm vajadzētu pieprasīt, lai ziņošanai par maksājumiem pārvaldes struktūrām piemērotu šādus principus saskaņā ar Direktīvas 2013/34/ES 10. nodaļu: būtiskums (jebkurš maksājums – vai tas veikts kā viens maksājums vai saistītu maksājumu virkne – ziņojumā nav jāņem vērā, ja tā apjoms ir mazāks par EUR 100 000 finanšu gada laikā); ziņošana, pamatojoties uz pārvaldes struktūru un par katru projektu atsevišķi (ziņošana par maksājumiem pārvaldes struktūrām būtu jāveic, pamatojoties uz pārvaldes struktūru un par katru projektu atsevišķi); universālums (nevajadzētu pieļaut nekādus izņēmumus, piemēram, attiecībā uz emitentiem, kas darbojas atsevišķās valstīs; un kuriem ir kropļojoša ietekme un kuri ļauj emitentiem izmantot vājākas atklātības prasības); visaptveramība (būtu jāziņo par visiem attiecīgiem pārvaldes struktūrām veiktiem maksājumiem atbilstīgi Direktīvas 2013/34/ES 10. nodaļai un attiecīgajiem apsvērumiem.

(9)

Inovācijas finanšu jomā ir radījušas jauna veida finanšu instrumentus, kas ļauj ieguldītājiem veidot ekonomiska rakstura riska darījumus ar sabiedrībām, bet par kuriem Direktīva 2004/109/EK neprasa atklāt informāciju. Šādus instrumentus varētu izmantot, lai slepeni iegādātos akcijas sabiedrībās, kā rezultātā varētu notikt ļaunprātīga tirgus izmantošana un rasties nepatiess un maldinošs priekšstats par biržas sarakstā iekļauto sabiedrību ekonomiskajām īpašumtiesībām. Lai nodrošinātu to, ka emitenti un ieguldītāji pilnībā pārzina korporatīvo īpašumtiesību struktūru, finanšu instrumentu definīcijai minētajā direktīvā būtu jāaptver visi instrumenti, kuru ekonomiskā ietekme ir līdzīga līdzdalībai akcijās un tiesībās iegādāties akcijas.

(10)

Tādu finanšu instrumentu, kuru ekonomiskā ietekme ir līdzīga līdzdalībai akcijās un tiesībās iegādāties akcijas un kuri paredz naudas norēķinus, vērtība būtu jāaprēķina ar delta korekciju, reizinot pamatakciju nosacīto summu ar instrumenta delta koeficientu. Delta koeficients norāda to, kā mainītos finanšu instrumenta teorētiskā vērtība gadījumā, ja būtu pamatinstrumenta cenas svārstības, un tas precīzi atspoguļo finanšu instrumenta turētāja riska darījumu apmēru ar pamatinstrumentu. Šāda pieeja tiek izmantota, lai nodrošinātu, ka informācija par ieguldītājam pieejamo kopējo balsstiesību skaitu ir pēc iespējas precīza.

(11)

Turklāt, lai nodrošinātu nozīmīgu līdzdalību adekvātu atklātību, gadījumos, kad finanšu instrumentu turētājs īsteno savas tiesības iegādāties akcijas un kopējā līdzdalība pamatakciju balsstiesībās pārsniedz paziņošanas slieksni, bet neietekmē iepriekš paziņoto līdzdalību kopējo procentuālo īpatsvaru, būtu jāprasa sniegt jaunu paziņojumu, lai atklātu pārmaiņas līdzdalību būtībā.

(12)

Saskaņojot režīmu par to, kā paziņo par nozīmīgām līdzdalībām balsstiesībās, īpaši saistībā ar līdzdalību akcijās un līdzdalību finanšu instrumentos summēšanu, varētu uzlabot tiesisko noteiktību, veicināt atklātību un samazināt administratīvo slogu pārrobežu ieguldītājiem. Tādēļ dalībvalstīm nevajadzētu ļaut pieņemt stingrākus noteikumus par tiem, kas noteikti Direktīvā 2004/109/EK attiecībā uz paziņošanas sliekšņa aprēķināšanu, līdzdalību ar akcijām saistītās balsstiesībās un līdzdalību ar finanšu instrumentiem saistītās balsstiesībās summēšanu un atbrīvojumiem no paziņošanas prasības. Tomēr, ņemot vērā pastāvošās atšķirības īpašumtiesību koncentrācijā Savienībā un atšķirības uzņēmējdarbības tiesībās Savienībā, kā rezultātā dažu emitentu gadījumā kopējais akciju skaits atšķiras no kopējā balsstiesību skaita, dalībvalstīm arī turpmāk vajadzētu ļaut noteikt gan zemākus, gan papildu sliekšņus paziņošanai par līdzdalībām balsstiesībās, kā arī pieprasīt līdzvērtīgus paziņojumus attiecībā uz paziņošanas sliekšņiem, kas balstās uz līdzdalībām kapitālā. Turklāt arī turpmāk būtu jāatļauj dalībvalstīm noteikt stingrākas prasības nekā tās, kas noteiktas Direktīvā 2004/109/EK attiecībā uz saturu (piemēram, akcionāru nodomiem), procesu un paziņošanas laiku, un tām ir jāļauj pieprasīt papildu informāciju attiecībā uz nozīmīgu līdzdalību, kas nav paredzēta Direktīvā 2004/109/EK. Īpaši dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai arī turpmāk piemērot normatīvos un administratīvos aktus, kas pieņemti saistībā ar pārņemšanas piedāvājumiem, apvienošanās darījumiem un citiem darījumiem, kas skar tādu sabiedrību īpašumtiesības vai kontroli, ko uzrauga dalībvalstu izraudzītas iestādes atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/25/EK (2004. gada 21. aprīlis) par pārņemšanas piedāvājumiem (7) 4. pantam, kurā minētas stingrākas prasības attiecībā uz informācijas sniegšanu nekā Direktīvā 2004/109/EK.

(13)

Tehniskajiem standartiem būtu jānodrošina nozīmīgu līdzdalību paziņošanas režīma konsekventa saskaņošana un adekvāta līmeņa atklātība. Būtu lietderīgi un pareizi uzticēt Eiropas Uzraudzības iestādei (Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei) (EVTI), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1095/2010 (8), izstrādāt un iesniegt Komisijai regulatīvus tehniskos standartus, kuros neietilpst politiski lēmumi. Komisijai būtu jāpieņem regulatīvo tehnisko standartu projekts, kuru EVTI izstrādājusi, lai precizētu nosacījumus, kādos piemēro pastāvošos atbrīvojumus no prasībām paziņot nozīmīgas līdzdalības balsstiesībās. Pamatojoties uz savu profesionālo pieredzi, EVTI būtu konkrēti jānosaka atbrīvojumu piemērošanas gadījumi, vienlaikus ņemot vērā to, ka pastāv iespēja tos izmantot ļaunprātīgi, lai apietu paziņošanas prasības.

(14)

Lai ņemtu vērā tehnisko attīstību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. pantu, lai precizētu par nozīmīgām līdzdalībām finanšu instrumentos sniedzamā paziņojuma saturu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(15)

Lai veicinātu pārrobežu ieguldījumus, būtu jānodrošina ieguldītājiem viegla piekļuve regulētai informācijai par visām biržas sarakstā iekļautām sabiedrībām Savienībā. Tomēr pašreizējais valstu oficiāli noteikto regulētas informācijas centralizētas glabāšanas sistēmu tīkls nenodrošina šādas informācijas vienkāršu meklēšanu visā Savienībā. Lai nodrošinātu pārrobežu piekļuvi informācijai un ņemtu vērā finanšu tirgu un komunikāciju tehnoloģiju tehnisko attīstību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras saskaņā ar LESD 290. pantu pieņemt tiesību aktus, lai precizētu minimuma standartus, kas attiecas uz regulētas informācijas izplatīšanu, piekļuvi regulētai informācijai Savienības mērogā un regulētas informācijas centralizētas glabāšanas sistēmu. Komisija būtu arī jāpilnvaro ar EVTI palīdzību veikt pasākumus, lai uzlabotu oficiāli noteikto valstu regulētas informācijas glabāšanas sistēmu tīkla darbību un izstrādātu tehniskos kritērijus attiecībā uz piekļuvi regulētai informācijai Savienības mērogā, jo īpaši attiecībā uz to, kā darbojas centralizēts piekļuves punkts regulētas informācijas meklēšanai Savienības mērogā. EVTI būtu jāizstrādā un jāpārvalda tīmekļa portāls, kas kalpotu par Eiropas elektroniskās piekļuves punktu (“piekļuves punkts”).

(16)

Lai uzlabotu atbilstību Direktīvas 2004/109/EK prasībām un ievērotu Komisijas 2010. gada 9. decembra“Paziņojumu par sankciju režīmu pastiprināšanu finanšu pakalpojumu nozarē”, būtu jāpastiprina pilnvaras piemērot sankcijas, lai tās atbilstu noteiktām būtiskām prasībām attiecībā uz adresātiem, kritērijiem, kas jāņem vērā, piemērojot administratīvu sodu vai pasākumu, galvenās pilnvaras piemērot sankcijas un administratīvo naudas sodu līmeņus. Šīm pilnvarām piemērot sankcijas vajadzētu būt pieejamām vismaz gadījumos, ja tiek pārkāpti galvenie Direktīvas 2004/109/EK noteikumi. Dalībvalstīm būtu jāvar tās īstenot arī citos apstākļos. Dalībvalstīm jo īpaši būtu jānodrošina, ka administratīvie sodi un pasākumi, kurus var piemērot, ietver iespēju piemērot naudas sodus, kas ir pietiekami lieli, lai būtu atturoši. Ja juridiskas personas izdara pārkāpumu, dalībvalstīm būtu jāievieš noteikumi, kas paredz piemērot sankciju attiecīgajai juridiskajai personai vai citu personu administratīvās, vadības vai uzraudzības struktūrvienības locekļiem, kurus var saukt pie atbildības par šiem pārkāpumiem saskaņā ar valstu tiesību aktu noteikumiem. Dalībvalstīm būtu jāvar paredzēt paziņošanas prasību neievērojušo akciju turētāju un finanšu instrumentu turētāju balsstiesību īstenošanas apturēšanu vai iespēju tās apturēt. Dalībvalstīm būtu jāvar paredzēt, ka balsstiesību apturēšana ir piemērojama tikai visnopietnāko pārkāpumu gadījumā. Lai aptvertu visus iespējamos neatbilstības gadījumus, Direktīvai 2004/109/EK būtu jāattiecas gan uz administratīviem sodiem, gan uz pasākumiem neatkarīgi no tā, vai valsts tiesību aktos tie kvalificēti kā sankcija vai kā pasākums, un tai nevajadzētu skart nekādus dalībvalstu tiesību noteikumus saistībā ar kriminālsodiem.

Ņemot vērā nepieciešamību piemērot pietiekami atturošas sankcijas, lai atbalstītu godīgus un pārredzamus tirgus, dalībvalstīm būtu jāvar paredzēt papildu sankcijas vai pasākumus un noteikt tādus administratīvo naudas sodu līmeņus, kas būtu augstāki par Direktīvā 2004/109/EK paredzētajiem līmeņiem. Šie noteikumi par sankcijām un noteikumi par administratīvo sodu publiskošanu nerada precedentu citiem Savienības tiesību aktiem, īpaši attiecībā uz nopietnākiem regulējuma pārkāpumiem.

(17)

Lai nodrošinātu, ka lēmumiem, ar kuriem piemēro administratīvo pasākumu vai sankciju, ir atturoša ietekme uz sabiedrību kopumā, parasti tie būtu jāpublicē. Lēmumu publicēšana arī ir svarīgs līdzeklis, ar ko tirgus dalībniekus informēt par to, kāda rīcība tiek uzskatīta par Direktīvas 2004/109/EK pārkāpumu, kā arī veicināt plašāku izpratni par labu praksi tirgus dalībnieku vidū. Tomēr, ja lēmuma publicēšana nopietni apdraudētu finanšu sistēmas stabilitāti vai notiekošu oficiālu izmeklēšanu vai tā – ciktāl to iespējams noteikt – radītu nesamērīgu un nopietnu kaitējumu iesaistītajām iestādēm vai personām, vai gadījumā, kad sankciju piemēro fiziskai personai, – ja obligāti veicamā iepriekšējā novērtējumā par publikācijas samērīgumu secināts, ka šāda personas datu publicēšana nav samērīga, – kompetentajai iestādei būtu jāvar nolemt atlikt šādu publicēšanu vai publicēt informāciju anonīmi.

(18)

Lai padarītu skaidrāku režīmu biržas sarakstā neiekļautiem vērtspapīriem, ko reprezentē depozitārie sertifikāti, kurus atļauts tirgot regulētā tirgū, un lai novērstu atklātības nepilnības, būtu precīzāk jāformulē termina “emitents” definīcija, tajā iekļaujot tādu biržas sarakstā neiekļautu vērtspapīru emitentus, kas aizstāti ar depozitārajiem sertifikātiem, kurus atļauts tirgot regulētā tirgū. Termina “emitents” definīciju ir lietderīgi grozīt arī tādēļ, lai ņemtu vērā to, ka dažās dalībvalstīs vērtspapīru emitenti, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, var būt fiziskas personas.

(19)

Saskaņā ar Direktīvu 2004/109/EK tāda trešās valsts emitenta gadījumā, kas emitē parāda vērtspapīrus, kuru vienības denominācija ir mazāka par EUR 1 000, vai līdzvērtīgas akcijas, šāda emitenta izcelsmes dalībvalsts ir tā dalībvalsts, kas minēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/71/EK (9) 2. panta 1. punkta m) apakšpunkta iii) punktā. Lai precizētu un vienkāršotu šādu trešās izcelsmes dalībvalsts emitentu apzīmējumu, minētā termina definīciju vajadzētu grozīt, lai noteiktu, ka izcelsmes dalībvalstij jābūt dalībvalstij, ko emitents ir izvēlējies no to dalībvalstu vidus, kurās tā vērtspapīrus ir atļauts tirgot regulētā tirgū.

(20)

Lai nodrošinātu to, ka visi emitenti, kuru vērtspapīrus Savienībā ir atļauts tirgot regulētā tirgū, pilda savas saistības, tie būtu jāuzrauga dalībvalsts kompetentai iestādei. Emitenti, kuriem saskaņā ar Direktīvu 2004/109/EK jāizvēlas izcelsmes dalībvalsts, bet kuri to nav izdarījuši, var izvairīties no kompetentās iestādes uzraudzības Savienībā. Tāpēc Direktīva 2004/109/EK būtu jāgroza, lai tajā noteiktu izcelsmes dalībvalsti emitentiem, kuri triju mēnešu laikā nav kompetentajām iestādēm darījuši zināmu izvēlēto izcelsmes dalībvalsti. Šādos gadījumos izcelsmes dalībvalstij vajadzētu būt dalībvalstij, kurā emitenta vērtspapīrus ir atļauts tirgot regulētā tirgū. Ja vērtspapīrus ir atļauts tirgot regulētā tirgū vairāk nekā vienā dalībvalstī, visas šīs dalībvalstis būs izcelsmes dalībvalstis līdz brīdim, kad emitents izvēlas un paziņo vienu izcelsmes dalībvalsti. Šādiem emitentiem tas būtu stimuls izvēlēties izcelsmes dalībvalsti un atklāt savu izvēli attiecīgajām kompetentajām iestādēm, un vienlaicīgi kompetentajām iestādēm būtu vajadzīgās pilnvaras iesaistīties līdz brīdim, kad emitents ir paziņojis par tā izvēlēto izcelsmes dalībvalsti.

(21)

Saskaņā ar Direktīvu 2004/109/EK attiecībā uz to parādu vērtspapīru emitentiem, kuru vienības denominācija ir EUR 1 000 vai vairāk, emitentu izcelsmes dalībvalsts izvēle ir spēkā trīs gadus. Tomēr, ja emitenta vērtspapīrus vairs nav atļauts tirgot regulētā tirgū emitenta izcelsmes dalībvalstī un joprojām ir atļauts tirgot vienā vai vairākās uzņēmējās dalībvalstīs, šādam emitentam nav attiecību ar tā sākotnēji izvēlēto izcelsmes dalībvalsti, ja tā nav dalībvalsts, kurā atrodas emitenta juridiskā adrese. Pirms trīs gadu termiņa beigām kā jauno izcelsmes dalībvalsti šādam emitentam būtu jāvar izvēlēties vienu no savām uzņēmējām dalībvalstīm vai dalībvalsti, kurā ir emitenta juridiskā adrese. Tāda pati iespēja izvēlēties jaunu izcelsmes dalībvalsti attiektos arī uz trešās valsts emitentu, kurš emitē parāda vērtspapīrus, kuru vienības denominācija ir mazāka par EUR 1 000, vai līdzvērtīgas akcijas un kura vērtspapīrus vairs nevar tirgot emitenta izcelsmes valsts regulētā tirgū, bet tos joprojām var tirgot vienā vai vairākās uzņēmējās valstīs.

(22)

Attiecībā uz izcelsmes dalībvalsts definīciju būtu jānodrošina konsekvence starp Direktīvu 2004/109/EK un 2003/71/EK. Šajā ziņā, lai nodrošinātu, ka uzraudzību veic visvairāk iesaistītā dalībvalsts, Direktīva 2003/71/EK būtu jāgroza, lai panāktu lielāku elastību situācijās, kad trešā valstī reģistrēta emitenta vērtspapīrus vairs nav atļauts tirgot regulētā tirgū tā izcelsmes dalībvalstī, bet kurus ir atļauts tirgot vienā vai vairākās citās dalībvalstīs.

(23)

Komisijas Direktīvā 2007/14/EK (10) ir iekļauti konkrēti noteikumi par to, kā emitents paziņo par izvēlēto izcelsmes dalībvalsti. Minētie noteikumi būtu jāiestrādā Direktīvā 2004/109/EK. Lai nodrošinātu, ka emitents izvēlēto izcelsmes dalībvalsti paziņo kompetentajām iestādēm uzņēmējā dalībvalstī(-īs) vai dalībvalstī, kurā atrodas emitenta juridiskā adrese, ja šī dalībvalsts nav ne izcelsmes, ne uzņēmēja dalībvalsts, būtu jāparedz prasība visiem emitentiem paziņot izvēlēto izcelsmes dalībvalsti kompetentajām iestādēm to izcelsmes dalībvalstī, visās uzņēmējās dalībvalstīs un tajā dalībvalstī, kurā atrodas emitenta juridiskā adrese, ja šī valsts nav emitenta izcelsmes dalībvalsts. Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza noteikumi par to, kā paziņo par izvēlēto izcelsmes dalībvalsti.

(24)

Saskaņā ar Direktīvu 2004/109/EK noteiktā prasība atklāt informāciju par no jauna izsniegtiem aizdevumiem praksē ir radījusi daudzas problēmas saistībā ar tās īstenošanu, un tiek uzskatīts, ka šo prasību ir sarežģīti piemērot. Turklāt šī prasība daļēji pārklājas ar prasībām Direktīvā 2003/71/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/6/EK (2003. gada 28. janvāris) par iekšējās informācijas ļaunprātīgu izmantošanu un tirgus manipulācijām (par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu) (11) un nedod nozīmīgu papildinformāciju tirgum. Tāpēc un lai samazinātu nevajadzīgu administratīvo slogu emitentiem, šī prasība būtu jāatceļ.

(25)

Prasība emitentam grozījumus savos reģistrācijas dokumentos vai statūtos darīt zināmus izcelsmes dalībvalsts kompetentajai iestādei pārklājas ar līdzīgu prasību, kas noteikta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2007/36/EK (2007. gada 11. jūlijs) par biržu sarakstos iekļautu sabiedrību akcionāru konkrētu tiesību izmantošanu (12), un var radīt sajukumu attiecībā uz kompetentās iestādes lomu. Tāpēc un lai samazinātu nevajadzīgu administratīvo slogu emitentiem, šī prasība būtu jāatceļ.

(26)

Emitentiem, ieguldītājiem un kompetentajām iestādēm būtu ļoti noderīgs saskaņots elektronisks ziņošanas formāts, jo tas atvieglotu ziņošanu un vienkāršotu gada finanšu pārskatu analīzi, salīdzināmību un piekļuvi tiem. Tādēļ no 2020. gada 1. janvāra gada finanšu pārskatu sagatavošanai vienotā elektroniskā ziņošanas formātā vajadzētu būt obligātai – ar noteikumu, ka EVTI ir veikusi izmaksu un ieguvumu analīzi. EVTI būtu jāizstrādā tādu regulatīvo tehnisko standartu projekts, kuri jāpieņem Komisijai un kuros precizē elektronisko ziņošanas formātu, atbilstīgi atsaucoties uz pašreizējām un nākotnes tehnoloģiskajām izvēlēm, piemēram, uz paplašināmo uzņēmējdarbības ziņojumu valodu (XBRL). Sagatavojot regulatīvo tehnisko standartu projektu, EVTI būtu jāsarīko publiska apspriešanās ar visām iesaistītajām personām, rūpīgi jāizvērtē, kādas sekas varētu rasties, pieņemot dažādas tehnoloģiskās izvēles, un dalībvalstīs jāveic attiecīgi testi, par kuriem tai būtu jāziņo Komisijai, kad tā iesniedz regulatīvo tehnisko standartu projektu. Izstrādājot regulatīvo tehnisko standartu projektu par formātiem, ko piemēro bankām, finanšu starpniekiem un apdrošināšanas sabiedrībām, EVTI būtu regulāri un cieši jāsadarbojas ar Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi) (EBI), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (13), un Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Apdrošināšanas un arodpensiju iestādi) (EAAPI), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1094/2010 (14), lai ņemtu vērā šo nozaru īpatnības, nodrošinot starpnozaru darba konsekvenci un panākot kopējas nostājas. Eiropas Parlamentam un Padomei būtu jāvar iebilst pret regulatīviem tehniskiem standartiem saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 13. panta 3. punktu, un tādā gadījumā šiem standartiem nebūtu jāstājas spēkā.

(27)

Personas datu apstrādei šīs direktīvas īstenošanas vajadzībām pilnībā piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (15) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (16).

(28)

Šajā direktīvā ir ņemtas vērā pamattiesības un ievēroti principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kā noteikts Līgumā, un tā jāpiemēro saskaņā ar šīm tiesībām un principiem.

(29)

Tā kā šīs direktīvas mērķi, proti, saskaņot atklātības prasības attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, nevar pietiekami labi sasniegt dalībvalstīs un tāpēc minētā mērķa mēroga un iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz tikai to, kas vajadzīgs minētā mērķa sasniegšanai.

(30)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra Kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (17) dalībvalstis gadījumos, kad tas nepieciešamības ziņā ir pamatoti, ir apņēmušās ziņojumam par saviem transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros ir paskaidrota saikne starp direktīvas elementiem un attiecīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs šādu dokumentu nosūtīšanu uzskata par pamatotu.

(31)

Tādēļ attiecīgi jāgroza Direktīva 2004/109/EK, 2003/71/EK un 2007/14/EK,

1)

direktīvas 2. pantu groza šādi:

2)

direktīvas 3. pantu groza šādi:

3)

direktīvas 4. pantu groza šādi:

4)

direktīvas 5. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

“1.   Akciju vai parādu vērtspapīru emitents publisko pusgada finanšu pārskatu par pirmajiem sešiem finanšu gada mēnešiem cik vien ātri iespējams pēc attiecīgā perioda beigām, bet ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc tā beigām. Emitents nodrošina, ka pusgada finanšu pārskats ir publiski pieejams vismaz turpmākos 10 gadus.”;

5)

direktīvas 6. pantu aizstāj ar šādu:

“6. pants

Ziņojumi par maksājumiem pārvaldes struktūrām

Dalībvalstis pieprasa, lai emitenti, kas darbojas ieguves rūpniecībā vai pirmatnējo mežu izstrādes jomā, kā definēts 41. panta 1. un 2. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/34/ES (2013. gada 26. jūnijs) par noteikta veida uzņēmumu finanšu gada pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK un atceļ Padomes Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK (20), katru gadu saskaņā ar minētās direktīvas 10. nodaļu sagatavotu ziņojumu par maksājumiem pārvaldes struktūrām. Ziņojumu publisko ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc katra finanšu gada beigām, un tas ir publiski pieejams vismaz desmit gadus. Ziņojumu par maksājumiem pārvaldes struktūrām sniedz konsolidētā līmenī.

6)

direktīvas 8. pantu groza šādi:

7)

direktīvas 9. pantu groza šādi:

8)

direktīvas 12. panta 2. punkta ievadfrāzi aizstāj ar šādu:

“Paziņojumu emitentam veic nekavējoties, ne vēlāk kā četras tirdzniecības dienas pēc dienas, kad akcionārs vai fiziska vai juridiska persona, kas minēta 10. pantā:”;

9)

direktīvas 13. pantu groza šādi:

10)

iekļauj šādu pantu:

“13.a pants

Summēšana

1.   Šīs direktīvas 9., 10. un 13. pantā noteiktās paziņošanas prasības piemēro arī fiziskai personai vai juridiskai personai, ja šādas personas tieši vai netieši turētu balsstiesību skaits, kā minēts 9. un 10. pantā, summēts ar tādu balsstiesību skaitu, kas saistītas ar tieši vai netieši turētiem finanšu instrumentiem, kā minēts 13. pantā, sasniedz vai pārsniedz 9. panta 1. punktā noteiktos sliekšņus vai kļūst mazāks par tiem.

Šā punkta pirmajā daļā prasītajā paziņojumā norāda balsstiesību sadalījumu, norādot ar turētajām akcijām saistīto balsstiesību skaitu saskaņā ar 9. un 10. pantu un ar finanšu instrumentiem saistīto balsstiesību skaitu 13. panta nozīmē.

2.   Par balsstiesībām, kuras saistītas ar finanšu instrumentiem un par kurām jau paziņots saskaņā ar 13. pantu, paziņo vēlreiz, ja fiziskā persona vai juridiskā persona ir iegādājusies pamatakcijas un šādas iegādes rezultātā kopējais ar viena emitenta akcijām saistītais balsstiesību skaits sasniedz vai pārsniedz 9. panta 1. punktā noteiktos sliekšņus.”;

11)

direktīvas 16. panta 3. punktu svītro;

12)

direktīvas 19. panta 1. punkta otro daļu svītro;

13)

direktīvas 21. panta 4. punktu aizstāj ar šādu:

“4.   Komisija ir pilnvarota, izmantojot deleģētus aktus atbilstīgi 27. panta 2.a, 2.b un 2.c punktam un ievērojot 27.a un 27.b panta nosacījumus, pieņemt pasākumus, lai precizētu:

Komisija var arī noteikt un atjaunināt to plašsaziņas līdzekļu sarakstu, kas paredzēti informācijas izplatīšanai sabiedrībā.”;

14)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

“21.a pants

Eiropas elektroniskās piekļuves punkts

1.   Līdz 2018. gada 1. janvārim izveido tīmekļa portālu, kas darbojas kā Eiropas elektroniskās piekļuves punkts (“piekļuves punkts”). EVTI izstrādā un pārvalda šo piekļuves punktu.

2.   Oficiāli apstiprināto mehānismu savstarpējo savienojumu sistēmu veido:

3.   Dalībvalstis nodrošina piekļuvi savām centralizētajām informācijas glabāšanas sistēmām, izmantojot piekļuves punktu.”;

15)

direktīvas 22. pantu aizstāj ar šādu:

“22. pants

Piekļuve regulētai informācijai Savienības mērogā

1.   EVTI izstrādā regulatīvu tehnisko standartu projektu, nosakot tehniskas prasības attiecībā uz piekļuvi regulētai informācijai Savienības mērogā, lai precizētu:

2.   Izstrādājot regulatīvo tehnisko standartu projektu, EVTI ņem vērā tehniskās prasības attiecībā uz uzņēmumu reģistru savstarpējo savienojumu sistēmu, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2012/17/ES (23).

EVTI iesniedz šo regulatīvo tehnisko standartu projektu Komisijai līdz 2015. gada 27. novembrim.

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10. līdz 14. pantu Komisijai tiek deleģētas pilnvaras pieņemt šā punkta pirmajā daļā minēto regulatīvo tehnisko standartu projektu.

16)

direktīvas 23. panta 1. punktam pievieno šādu daļu:

“Informāciju, uz kuru attiecas trešās valsts noteiktās prasības, iesniedz saskaņā ar 19. pantu un dara zināmu saskaņā ar 20. un 21. pantu.”;

17)

direktīvas 24. pantā iekļauj šādus punktus:

“4.a   Neskarot 4. punktu, kompetentajām iestādēm tiek piešķirtas visas izmeklēšanas pilnvaras, kādas ir nepieciešamas to darbības veikšanai. Šīs pilnvaras tiek izmantotas saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

4.b   Kompetentās iestādes izmanto savas pilnvaras piemērot sankcijas saskaņā ar šo direktīvu un valsts tiesību aktiem jebkurā no turpmāk minētajiem veidiem:

18)

direktīvas 25. panta 2. punktam pievieno šādu daļu:

“Īstenojot sankciju piemērošanas un izmeklēšanas pilnvaras, kompetentās iestādes sadarbojas, lai nodrošinātu sankciju vai pasākumu vēlamo rezultātu, un pārrobežu gadījumos koordinē savas darbības.”;

19)

pēc 27.b panta iekļauj šādu virsrakstu:

“VIA   NODAĻA

SANKCIJAS UN PASĀKUMI”;

20)

direktīvas 28. pantu aizstāj ar šādu:

“28. pants

Administratīvie pasākumi un sankcijas

1.   Neskarot kompetento iestāžu pilnvaras saskaņā ar 24. pantu un dalībvalstu tiesības paredzēt un piespriest kriminālsodus, dalībvalstis nosaka noteikumus par administratīviem pasākumiem un sankcijām, kas piemērojamas, ja tiek pārkāpti šīs direktīvas transponēšanai pieņemtie valsts tiesību akti, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu minēto noteikumu īstenošanu. Minētie administratīvie pasākumi un sankcijas ir efektīvi, samērīgi un preventīvi.

2.   Neskarot 7. pantu, dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad pienākumus piemēro juridiskām personām, sankcijas par pārkāpumu var piemērot saskaņā ar valsts tiesību aktu noteikumiem attiecīgās juridiskās personas administratīvo, vadības vai uzraudzības struktūru locekļiem vai citām personām, kuras saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir atbildīgas par pārkāpumu.”;

21)

iekļauj šādus pantus:

“28.a pants

Pārkāpumi

Direktīvas 28.b pants attiecas vismaz uz šādiem pārkāpumiem:

28.b pants

Pilnvaras piemērot sankcijas

1.   Ja tiek izdarīti 28.a pantā minētie pārkāpumi, kompetentajām iestādēm ir pilnvaras piemērot vismaz šādus administratīvos pasākumus un sankcijas:

Dalībvalstīs, kur euro nav oficiālā valūta, euro atbilstošo summu nacionālajā valūtā aprēķina, ņemot vērā oficiālo valūtas maiņas kursu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/50/ES (2013. gada 22. oktobris), ar kuru groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/71/EK par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību, un Komisijas Direktīvu 2007/14/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Direktīvas 2004/109/EK atsevišķu noteikumu īstenošanai (24), spēkā stāšanās dienā.

2.   Neskarot kompetento iestāžu pilnvaras saskaņā ar 24. pantu un dalībvalstu tiesības noteikt kriminālsodus, dalībvalstis nodrošina, ka to normatīvajos un administratīvajos aktos ir paredzēta iespēja apturēt ar akcijām saistīto balsstiesību īstenošanu, ja ir notikuši 28.a panta b) punktā minētie pārkāpumi. Dalībvalstis var nolemt, ka balsstiesību apturēšana ir piemērojama tikai visnopietnāko pārkāpumu gadījumā.

3.   Dalībvalstis var noteikt papildu sankcijas vai pasākumus un augstākus administratīvo naudas sodu līmeņus nekā tos, kas paredzēti šajā direktīvā.

28.c pants

Sankciju piemērošanas pilnvaru izmantošana

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka, nosakot administratīvo sodu vai pasākumu veidu un līmeni, kompetentās iestādes ņem vērā visus attiecīgos apstākļus, tostarp, attiecīgos gadījumos:

2.   To personas datu apstrādi, kas iegūti uzraudzības un izmeklēšanas iestāžu vajadzībām saskaņā ar šo direktīvu, vajadzības gadījumā veic saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK un Regulu (EK) Nr. 45/2001.

22)

pirms 29. panta iekļauj šādu virsrakstu:

“VIB   NODAĻA

LĒMUMU PUBLICĒŠANA”;

23)

direktīvas 29. pantu aizstāj ar šādu:

“29. pants

Lēmumu publicēšana

1.   Dalībvalstis nodrošina, lai kompetentajām iestādām bez nepamatotas kavēšanās būtu jāpublisko visi lēmumi par sankcijām un pasākumiem, ko piemēro par šīs direktīvas pārkāpumiem, tostarp informācija vismaz par pārkāpuma veidu un būtību un par pārkāpumu atbildīgo fizisko vai juridisko personu identitāte.

Tomēr kompetentās iestādes var atlikt lēmuma publicēšanu vai var lēmumu publicēt anonīmi, proti, veidā, kas atbilst valsts tiesību aktiem, jebkuros no šādiem apstākļiem:

2.   Ja par saskaņā ar 1. punktu publicētu lēmumu tiek iesniegta pārsūdzība, kompetentajai iestādei ir pienākums iekļaut informāciju par to publikācijā tās publicēšanas laikā vai jālabo publikācija, ja pārsūdzība iesniegta pēc sākotnējās publikācijas.”;

24)

direktīvas 31. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

“2.   Kad dalībvalstis pieņem pasākumus saskaņā ar 3. panta 1. punktu, 8. panta 2. punktu vai 8. panta 3. punktu, vai 30. pantu, tās tūlīt paziņo šos pasākumus Komisijai un citām dalībvalstīm.”

“iii)

attiecībā uz visiem trešā valstī reģistrētiem vērtspapīru emitentiem, kas nav minēti ii) punktā, – dalībvalsts, kurā vērtspapīrus ir paredzēts publiski piedāvāt pirmo reizi pēc dienas, kad Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/50/ES (2013. gada 22. oktobris), ar kuru groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/109/EK par atklātības prasību saskaņošanu attiecībā uz informāciju par emitentiem, kuru vērtspapīrus atļauts tirgot regulētā tirgū, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/71/EK par prospektu, kurš jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību, un Komisijas Direktīvu 2007/14/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Direktīvas 2004/109/EK atsevišķu noteikumu īstenošanai (25), stājas spēkā, vai kurā ir iesniegts pirmais pieteikums atļaujai tirdzniecībai regulētā tirgū, attiecīgi pēc emitenta, piedāvātāja vai tādas personas izvēles, kas lūdz atļauju, ievērojot vēlāku tā emitenta izvēli, kas reģistrēts trešā valstī, ja izcelsmes dalībvalsts netika noteikta pēc to izvēles, šādos gadījumos:

1)

direktīvas 2. pantu svītro;

2)

direktīvas 11. panta 1. un 2. punktu svītro;

3)

direktīvas 16. pantu svītro.