1)

Vai Līguma par Eiropas Savienību 19. panta 1. punkta otrā daļa, skatot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktu un Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nosaka tāda tiesību aizsardzības līdzekļa pieļaujamību kā ārkārtas pārsūdzība, kura mērķis ir pārskatīt spēkā stājušos tiesas nolēmumu, ja ir nepieciešams “nodrošināt demokrātiskas un tiesiskas valsts principa ievērošanu, īstenojot sociālā taisnīguma principus”, kad šāda līdzekļa izmantošana ir vajadzīga, lai nodrošinātu Savienības tiesību efektivitāti?

2)

Vai Līguma par Eiropas Savienību 19. panta 1. punkta otrā daļa, skatot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktu un Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja valsts tiesību normas paredz, ka dalībvalsts konstitūcijā ietverto principu pārkāpuma gadījumā spēkā stājušos tiesas nolēmumu var grozīt vai atcelt, izmantojot tādu līdzekli kā ārkārtas pārsūdzība, šīs tiesību normas var būt pamats spēkā stājušās tiesas nolēmuma atcelšanai vai grozīšanai arī Savienības tiesību pārkāpuma gadījumā?

3)

Vai Līguma par Eiropas Savienību 19. panta 1. punkta otrā daļa, skatot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktu un Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja valsts tiesa ir pārkāpusi Savienības tiesības tādā veidā, kas ir novedis pie kļūdaina lietas atrisinājuma no Savienības tiesību skatpunkta, spēkā stājušos tiesas nolēmumu var atcelt vai grozīt, izmantojot tādu tiesību aizsardzības līdzekli kā ārkārtas pārsūdzība, attiecībā uz kuru ir paredzēts nosacījums, ka tiesību pārkāpumam ir jābūt “rupjam”?