20.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 264/86

Ziņotājs:

Bernardo HERNÁNDEZ BATALLER

1.1.

Komiteja pozitīvi vērtē Komisijas iniciatīvu pievērsties tā dēvētās “pārrobežu pārnesamības” jautājuma risināšanai. Pārrobežu pārnesamība pamatā nozīmē, ka tiešsaistes audiovizuālā satura pakalpojumu lietotāji un patērētāji, kam šādi pakalpojumi ir likumīgi pieejami dzīvesvietas valstī, tos var izmantot ir arī tad, ja viņi uz laiku uzturas citā ES dalībvalstī.

1.2.

Tā kā pārnesamība ir pārrobežu darbība, komiteja piekrīt, ka tās reglamentēšanai ir izmantota regula. Šķiet arī loģiski noteikt vacatio legis termiņu, pēc kura spēkā esošajos līgumos pārnesamību ierobežojošas klauzulas vairs nebūtu piemērojamas. Šajā ziņā seši mēneši ir saprātīgs periods, lai attiecīgo pakalpojumu sniedzēji savu piedāvājuma klāstu pielāgotu jaunajai situācijai.

1.3.

EESK uzskata, ka abonenta “dzīvesvietas dalībvalsts” jēdzienam jābūt skaidri definētam, lai pārējās ES dalībvalstis automātiski varētu uzskatīt par valstīm, kurās abonents uzturas uz laiku. Vienkārša atsauce uz 2. pantā minēto jēdzienu “dalībvalsts, kurā abonents pastāvīgi uzturas”, var būt nepietiekama, un tāpēc būtu nepieciešams izvērtēt arī citus pagaidu uzturēšanās, dzīvesveida u. c. kritērijus un sagatavot neierobežojošu kritēriju sarakstu, lai precizētu ar dzīvesvietu saistīto laika saikni. Komiteja uzskata, ka pārrobežu pārnesamība būtu jānodrošina, ja lietotājs ir kāda pakalpojuma klients, saņēmējs vai abonents un ja viņš ir saistīts ar kādu dalībvalsti un identificēts ar viņa IP adresi, interneta pieslēgumu vai citu līdzvērtīgu rādītāju.

1.4.

Attiecībā uz pārnesamu pakalpojumu raksturu un nosacījumiem ir skaidrs, ka priekšlikums attiecas uz visiem šāda veida pakalpojumiem – gan maksas, gan bezmaksas pakalpojumiem, pat ja bezmaksas pakalpojumu gadījumā vienmēr ir jāpārbauda dalībvalsts. Komiteja uzskata, ka bezmaksas pakalpojumu pārnesamība būtu jāgarantē tad, ja dalībvalsts ir “pārbaudāma”, proti, to var pārbaudīt, neradot papildu izmaksas pakalpojuma sniedzējam.

1.5.

Noteikumos vajadzētu skaidri noteikt, ka ierobežots vai zemākas kvalitātes piedāvājums, kas ietekmē pakalpojumus, to klāstu, to pieejamību ar ierīču starpniecību un lietotāju skaitu, uzskatāms par neizpildītu pakalpojumu. Būtu arī jānodrošina piekļuves kvalitātes minimums, kas nedrīkst būt zemāks par uzturēšanās dalībvalsts vietējā tīklā pieejamo atsauces vai standarta kvalitāti, lai neveicinātu negodīgu praksi un nosacījumus, kas ietver papildmaksu par garantētu tradicionālo vai premium klases piekļuvi, un lai nevarētu uzskatīt, ka pietiek ar lietotāja vienkāršu informēšanu par pieejamo kvalitātes līmeni. Turklāt šie pienākumi skaidri jānorāda ne tikai apsvērumos, bet arī regulas pantos.

2.1.

Eiropas Komisijas 2014. gada 15. jūlija politikas pamatnostādnēs savienota digitālā vienotā tirgus izveide bija izvirzīta par otro prioritāti, un, pamatojoties uz to, tika pieņemts paziņojums “Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (1). EESK pieņēma atzinumu, kurā pauda atbalstu šai prioritātei (2), uzskatot, ka tā var radīt jaunu impulsu digitalizācijas politikai Eiropas Savienībā.

2.2.

Komisija konkrēti ierosināja “novērst nepamatotu ģeogrāfisko bloķēšanu”, lai patērētāji un uzņēmumi varētu pilnībā izmantot vienotā tirgus priekšrocības izvēles un zemāku cenu ziņā.

2.3.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konference (UNCTAD) nesen nolēma pārskatīt ANO pamatnostādnes patērētāju tiesību aizsardzības jomā (UNGCP), lai tās aktualizētu, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību un iekļaujot tajās e- komerciju un tā saukto “digitālo patēriņu” – jomas, kurās būtu jāstiprina privātuma aizsardzība tiešsaistē un jāietver patērētāju taisnīgas aizsardzības princips.

2.4.

Izstrādājot digitālā vienotā tirgus stratēģiju, Komisija pieņēma paziņojumu par to noteikumu modernizāciju, kas attiecas uz autortiesībām tiešsaistes pārdošanas līgumiem un satura piegādi tiešsaistē; par šiem tematiem EESK sagatavos atzinumus.

2.5.

Minētajā kontekstā iekļaujas arī priekšlikums regulai par pārrobežu pārnesamību, t. i., iespēju tiešsaistes satura pakalpojumu lietotājam kādā konkrētā ES dalībvalstī piekļūt šim saturam arī tad, ja viņš uz laiku uzturas citā dalībvalstī. Šī pārnesamība uzskatāma par būtisku soli virzībā uz to, lai lietotājiem nodrošinātu plašāku piekļuvi audiovizuālajam saturam; Komisija to uzskata par svarīgu mērķi digitālā vienotā tirgus stratēģijas īstenošanā.

2.6.

Eiropas iedzīvotājiem, šādu pakalpojumu abonentiem patlaban ir apgrūtināta vai pat neiespējama piekļuve minētajiem pakalpojumiem ārpus savas dzīvesvietas valsts arī ES robežās, taču tas nav saistīts ar tehnoloģijām, bet gan citiem iemesliem, proti, ar ģeogrāfisko bloķēšanu, kuras pamatā ir tiesību subjektu licencēšanas prakse vai pakalpojumu sniedzēju komercprakse. Pārrobežu pārnesamību kavē arī viesabonēšanas augstās izmaksas patērētājiem un lietotājiem Eiropā, bet drīzumā tās tiks atceltas, pateicoties Komisijas pieņemtajam priekšlikumam.

3.1.

Regulas priekšlikuma galvenais mērķis, kā tas izklāstīts izskatāmā dokumenta 1. pantā, ir garantēt tiešsaistes satura pakalpojumu pārrobežu pārnesamību iekšējā tirgū. Tas nozīmē, ka ikviens lietotājs Eiropas Savienībā, kurš likumīgi saņem šo saturu savā dzīvesvietas valstī, tam var piekļūt arī tad, ja uz laiku uzturas citā dalībvalstī.

3.2.

Priekšlikuma 2. pantā ietvertas dažādas definīcijas, kas attiecas uz pakalpojuma raksturu un iesaistītajiem dalībniekiem: “abonents”, “patērētājs”, “dzīvesvietas dalībvalsts”, “uzturēšanās uz laiku”, “tiešsaistes satura pakalpojums”, “pārnesams”. Attiecībā uz tiešsaistes satura pakalpojumiem noteikts, ka tie var būt audiovizuālie mediju pakalpojumi vai pakalpojumi, kas ļauj piekļūt darbiem vai citiem aizsargātiem tiesību objektiem, vai arī raidorganizāciju pārraidēm. Šādus pakalpojumus var sniegt tiešsaistē vai pēc pieprasījuma, lietotājs par tiem maksā, vai arī tie ir bezmaksas.

3.3.

Priekšlikuma 3. pantā norādīts, ka pārnesama pakalpojuma sniedzēja pienākums nodrošināt pārnesamību citās dalībvalstīs neietver prasību saglabāt dzīvesvietas dalībvalstī pieejamo kvalitātes līmeni, ja vien pakalpojuma sniedzējs nav nepārprotami apņēmies tos garantēt. Tomēr pakalpojumu sniedzējam abonents jāinformē par sniegtā pakalpojuma kvalitāti.

3.4.

Saskaņā ar 4. pantu tiek uzskatīts, ka no audiovizuālā, intelektuālā īpašuma un datu aizsardzības regulējuma viedokļa pārnesama pakalpojuma sniegšana, abonenta piekļuve tam un izmantošana notiek dzīvesvietas dalībvalstī.

3.5.

Priekšlikuma 5. pantā paredzēts, ka nav izpildāmi tiesību subjektu un pakalpojumu sniedzēju, kā arī pakalpojumu sniedzēju un klientu noslēgto līgumu noteikumi, kas ir pretrunā pārrobežu pārnesamības pienākumam. Tiesību subjekti var pieprasīt pakalpojumu sniedzējam veikt nepieciešamos pasākumus, ja vien tie ir saprātīgi un samērīgi, lai pārbaudītu, vai pakalpojums tiek sniegts saskaņā ar regulu.

3.6.

Priekšlikuma 6. pantā norādīts, ka abonentu personas datu apstrādei jānotiek saskaņā ar ES tiesību aktiem šajā jomā (Direktīvas 95/46/EK un 2002/58/EK) (3).

3.7.

Priekšlikuma 7. pantā paredzēts, ka regulu piemēro ne vien līgumiem, kas noslēgti pēc tās spēkā stāšanās, bet arī ar atpakaļejošu spēku līgumiem, kas noslēgti, un tiesībām, kas iegūtas pirms regulas piemērošanas sākuma datuma, ja tās attiecas uz pakalpojuma sniegšanu, piekļuvi tam vai izmantošanu.

3.8.

Priekšlikuma 8. pantā noteikts, ka regulu sāk piemērot sešus mēnešus pēc tās publicēšanas.

4.1.

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu pievērsties tā dēvētajai “pārrobežu pārnesamībai”, ar ko būtībā paredzēts nodrošināt, ka kādā ES dalībvalstī reģistrēti tiešsaistes audiovizuālā satura pakalpojumi ir pieejami lietotājiem un patērētajiem arī tad, ja viņi uz laiku uzturas citā dalībvalstī.

4.2.

EESK uzskata, ka šis ir svarīgs pasākums Komisijas digitālā vienotā tirgus izveides stratēģijā, jo ar to tiek novērsti šķēršļi brīvai pakalpojumu sniegšanai un uzņēmumu brīvai konkurencei. Turklāt, tā kā tajā ietverti arī tirdzniecības aspekti, tas var sekmēt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un dažādu organizētas pilsoniskās sabiedrības grupu integrāciju.

4.3.

Tāpēc Komisijas 2015. gada 9. decembrī ierosinātā regulas priekšlikuma mērķis ir novērst pārrobežu pārnesamības šķēršļus, nosakot pakalpojumu sniedzējiem pienākumu to nodrošināt, ja attiecīgie pakalpojumi tiek sniegti likumīgi un ir pārnesami attiecīgās valsts iekšējā tirgū.

4.4.

Tiesību akta (regulas) izvēli tādējādi pamato regulējamās darbības pārvalstiskā dimensija un nepieciešamība to vienādi un vienlaicīgi piemērot visās dalībvalstīs. Priekšlikums atbilst LESD 56. pantam, kurā noteikts, ka Savienībā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.

4.5.

EESK piekrīt, ka iekšējais tirgus (LESD 114. pants) ir atbilstošs juridiskais pamats, ņemot vērā regulas priekšlikumā ietverto pakalpojumu pārrobežu ietekmi un raksturu un nepieciešamību šo jomu saskaņot ar citām Eiropas Savienības politikām, jo īpaši attiecībā uz kultūras aspektiem (LESD 167. pants) un atbalstu patērētāju interesēm (LESD 169. pants). Tāpēc ir svarīgi priekšlikumu interpretēt saskaņā ar privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesībām uz personas datu aizsardzību, vārda brīvību un darījumdarbības brīvību.

4.6.

Priekšlikums attiecas uz saturu, ko izplata raidorganizācijas vai informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji tiešsaistē vai pēc pieprasījuma, izmantojot lejupielādi, straumēšanu vai citu līdzekli, neatkarīgi no tā, vai to izplata lieli uzņēmumi vai mazie un vidējie uzņēmumi, par maksu (abonēšana) vai bez maksas; bezmaksas pakalpojumu gadījumā jāpārbauda reģistrētā lietotāja dzīvesvietas valsts (piemēram, izmantojot IP adresi vai pieslēgumu internetam). Ierosinātās regulas darbības jomā nav ietvertas citas preces un pakalpojumi pārrobežu darījumos, kuros audiovizuālais saturs ir tikai papildelements.

4.7.

Tādējādi regulas priekšlikuma mērķis ir efektīvāk apmierināt iedzīvotāju vēlmes un vajadzības digitālajā vidē, lai viņiem, pārvietojoties no vienas valsts uz otru ES robežās, būtu pieejams audiovizuālais saturs, uz kuru viņiem ir piekļuves tiesības. Regulas priekšlikums ir virzīts arī uz to, lai vienlaikus ar audiovizuālā satura tirgus attīstību saglabātu augsta līmeņa aizsardzību tiesību subjektiem (saistībā ar autortiesībām un blakustiesībām, kā arī svarīgu notikumu un informācijas pārraidēm).

4.8.

Šajā saistībā Komisija norāda uz priekšrocībām, ko šī iniciatīva var nodrošināt lietotājiem un ilgtermiņā arī pakalpojumu sniedzējiem. Regulas priekšlikuma preambulā norādīts, ka pārrobežu pārnesamība ne tikai palīdz atbalstīt patērētāju intereses, bet sniedz arī dažādas priekšrocības autortiesību, izpildījuma un atskaņošanas tiesību subjektiem un tiem, kuru darbība saistīta ar audiovizuālā satura reproducēšanu, izziņošanu sabiedrībai un publiskošanu, nodrošinot visiem lielāku juridisko noteiktību un lielākas spējas reaģēt uz lietotāju pieprasījumu.

4.9.

Runājot par pakalpojumu sniedzējiem un tiesību subjektiem, Komisija – visticamāk, reaģējot uz viņu izteiktajām bažām sabiedriskās apspriešanas laikā, – īpaši uzsver viņu tiesības un viņu darbību. Komisija norāda, ka priekšlikums būtiski neietekmē nedz tiesību licencēšanu, nedz uzņēmējdarbības modeļus un ka, paredzot tādu līgumu klauzulu neizpildāmību, kuras ir pretrunā pārnesamības pienākumam, tā nenosaka pienākumu pārskatīt jau noslēgtos licences līgumus, un ka (attiecībā uz plaši pieprasīta audiovizuālā un sporta satura pārraidītājiem) pārnesamība nepaplašina pakalpojuma lietotāju loku un neietekmē licenču teritoriālo ekskluzivitāti.

4.10.

Priekšlikumā, konkrētāk, 5. panta 2. punktā, papildus tam, ka “iedarbīgajiem līdzekļiem”, kurus izmanto, lai pārbaudītu, vai tiešsaistes saturs tiek sniegts atbilstoši, jābūt saprātīgiem un tie nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams mērķa sasniegšanai, vajadzētu norādīt, ka tiem jāievēro vai jāatbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartā garantētajiem principiem un tiesībām, konkrēti norādot šos principus un tiesības.

4.11.

Pakalpojuma sniegšana ar pārrobežu pārnesamības starpniecību tādējādi kļūst līdzvērtīga pakalpojumu sniegšanai dzīvesvietas valstī; tā būtu “juridiska fikcija” attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, reproducēšanu, izziņošanu sabiedrībai un publiskošanu vai atkārtotu izmantošanu, satura katalogu, paredzētajām ierīcēm, autorizēto lietotāju skaitu un funkciju klāstu. Būtu jāprecizē, ka pakalpojumu sniegšanā vienmēr jāievēro tehnoloģiju neitralitātes princips. Būtu jāprecizē arī regulas priekšlikuma darbības joma un tajā izklāstītās definīcijas, īpaši attiecībā uz tās darbības jomas noteikšanu. Jebkurā gadījumā jābalstās uz skaidriem un identificējamiem kritērijiem, kas nepieciešami, lai nodrošinātu juridisko noteiktību un regulējuma paredzamību.

4.11.1.

Tomēr:

4.12.

Attiecībā uz šo pēdējo punktu jānorāda, ka atkāpe no pienākuma nodrošināt kvalitātes standartu un iespēja piedāvāt Premium pakalpojumus, kas par papildu maksu nodrošina šādu kvalitātes standartu, var rosināt atsevišķus pakalpojumu sniedzējus izmantot negodīgu praksi. Tas apdraud vai pazemina pamatpakalpojuma kvalitāti, saturu faktiski pārvērš par plaša patēriņa preci, bet peļņa ir saistīta ar maksu par pakalpojuma sniegšanu. Tādēļ regulas noteikumos būtu vismaz skaidri jānosaka, ka piedāvātā kvalitāte nekādā gadījumā nedrīkst būt zemāka par to, kāda lietotājam pieejama ar vietējo pieslēgumu uzturēšanās valstī.

4.13.

Visbeidzot jānorāda, ka Komisija vēlas regulu piemērot ar atpakaļejošu spēku. Tas nozīmē, ka iepriekš noslēgto līgumsaistību klauzulas un noteikumi, kas kavē vai ierobežo pārnesamību, būs uzskatāmi par spēkā neesošiem. Savukārt tiek atbalstītas pušu vienošanās par pārrobežu pārnesamības principa piemērošanu.

4.14.

EESK ierosina jaunu definīciju – “daļēji pārnesami” pakalpojumi –, kas būtu jāpiemēro konfidenciāliem tiešsaistes pakalpojumiem gadījumos, kad vietējā interneta zemā kvalitāte padara tiešsaistes satura pakalpojumu neizmantojamu abonentiem konkrētās teritorijās. Šā termina līdzīga piemērošana ir ierosināta ietekmes novērtējuma 8. lappusē (4).