28.1.2012

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 24/70

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai”

COM(2011) 169 galīgā redakcija – 2011/0092 (CNS)

un par tematu “Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Racionālāki enerģijas nodokļi ES: priekšlikums pārskatīt Enerģijas nodokļu direktīvu” ”

COM(2011) 168 galīgā redakcija

2012/C 24/13

Ziņotājs: PIGAL kgs

Padome saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 113. pantu 2011. gada 29. aprīlī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai”

COM(2011) 169 galīgā redakcija – 2011/0092 (CNS)

un

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Racionālāki enerģijas nodokļi ES: priekšlikums pārskatīt Enerģijas nodokļu direktīvu””

COM(2011) 168 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 4. oktobrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 475. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 26. un 27. oktobrī (27. oktobra sēdē), ar 158 balsīm par, 4 balsīm pret un 13 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1   Secinājumi

1.1.1   Laikā, kad daudzas dalībvalstis izstrādā stratēģijas ekonomikas un finanšu krīzes pārvarēšanai, enerģijas nodokļu direktīvas pārskatīšana dod iespēju saskaņot mērķus vides aizsardzības un ekonomikas jomā. Tā ir iespēja dalībvalstīm, kas to vēlas, pārcelt daļu nodokļu sloga no darbaspēka vai kapitāla uz tādu nodokļu veidu, kas rosina atbildīgu attieksmi pret vidi un sekmē energoefektivitāti saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020”.

1.1.2   Nepietiek ar to, ka Eiropa ir noteikusi mērķus enerģētikas politikas jomā. Tai tagad ir jārīkojas, lai tos sasniegtu. Lai veiksmīgi īstenotu šos mērķus, Eiropai ir jāraida spēcīgs “cenas signāls”. Tas ir iedarbīgs līdzeklis, ja ne pat vienīgais, kas var radīt izmaiņas domāšanā un rīcībā.

1.1.3   Enerģijas nodokļu direktīvas (END) pārskatīšanā neapšaubāmi ir panākts progress salīdzinājumā ar sākotnējo redakciju. Divi ieviestie koeficienti enerģijas mērīšanai un aplikšanai ar nodokli ir precīzāki un atbilstošāki. Koeficients “CO2 nodoklis” papildina emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ES ETS).

1.1.4   Pamatojoties uz diviem nodokļu uzlikšanas koeficientiem, vairums energoresursu ar nodokli būtu jāapliek vienādi, ņemot vērā to radīto CO2 emisijas daudzumu un enerģētisko vērtību. Tomēr jāatzīmē, ka elektroenerģija nav pielīdzināta citiem energoresursiem.

1.1.5   Lai cik tas attiecīgajā brīdī arī nebūtu sāpīgi, cenu signāls saistībā ar lielo degvielas nodokli sagatavo Eiropas enerģijas patērētājus nenovēršamam deficītam un ierobežojumiem, sekmējot ieguldījumus un pasākumus energotaupības jomā, interesi par atjaunojamiem energoresursiem un to attīstību, kā arī spēju reaģēt uz naftas cenu krasu kāpumu u.c.

Taču minētais cenu signāls, kas saistīts ar nodokļiem, neattiecas uz kurināmo un, iespējams, neattieksies uz to arī END pārstrādātajā redakcijā. Patērētāji nevar izmantot priekšrocības, ko gūst no energotaupības pasākumiem un ieguldījumiem kurināmā jomā, un tos ietekmē neparedzamas tirgus svārstības.

1.1.6   Patērētāju pastiprināta interese par kurināmā taupīgu izmantošanu būtu izdevīga arī nozares uzņēmumiem, jo tas sekmētu iekārtu atjaunošanu un pavērtu jaunas iespējas tirgū.

1.1.7   Energoietilpīgās rūpniecības nozares, kuras līdz šim nebija iekļautas END darbības jomā, tagad ir pamatoti tajā iekļautas.

Tomēr uz dažām nozarēm vēl joprojām attiecas daļējs vai pilnīgs atbrīvojums no direktīvas darbības jomas, proti,

—	lauksaimniecība, būvniecība, valsts būvprojekti,

—	sabiedriskais transports un bruņoto spēku transports, atkritumu vākšana un valsts pārvaldes iestādes,

—	neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzekļi (izņemot taksometrus), gaisa transports, Kopienas jūras transports,

—	mājsaimniecību patērētā elektroenerģija u.c.

Ir grūti saredzēt konsekvenci visos šajos izņēmumos, īpaši tādēļ, ka tie var radīt neizpratni tajos, kas šādas priekšrocības neizmanto.

1.1.8   Pretēji tam, kas izklāstīts Eiropas Komisijas paziņojumā, jaunajā END nav definēta sistēma, nav formulēta nostāja, ne arī ieteikums par to, kā dalībvalstīm izmantot daļu vai visus no jaunās nodokļu sistēmas gūtos ieņēmumus, lai sekmētu piedāvājuma pārorientēšanu uz jaunām tehnoloģijām un tīrāku enerģiju.

1.1.9   EESK vēlas norādīt, ka END ir viens no vienotā tirgus izveides elementiem, kuras mērķis ir panākt saskaņotu nodokļu sistēmu enerģētikas jomā.

1.2   Ieteikumi

1.2.1   Komiteja atbalsta Eiropas Komisijas centienus sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus. END pārstrādāšana neapšaubāmi ir orientēta šajā virzienā, proti,

—	sekmēt ilgtspējīgu attīstību un vides aizsardzību,

—	aizsargāt iekšējo tirgu un veicināt izaugsmi,

—	panākt darbaspēka izmaksu un budžeta deficīta samazināšanu.

1.2.2   EESK tomēr pauž nožēlu, ka END pārstrādāšana nav vērienīgāka un saskaņotāka. Pat pirms direktīvas iesniegšanas (un apspriešanas) Padomē Eiropas Komisija uzņēmās iniciatīvu tās tekstā iekļaut izņēmumus un atkāpes, kam noteiktas dalībvalstis piekritīs, savukārt citas — ne.

Komisija riskē ar to, ka gaidāmajās sarunās Padomē tai nebūs manevrēšanas iespēju — ja nu vienīgi galīgi un bīstami grozīt pašreiz iesniegtās pārstrādātās redakcijas būtību.

1.2.3   Gaidāms, ka dalībvalstis izrādīs atturību vai pretestību. Komiteja tomēr uzskata, ka Eiropai, konkrētāk, Eiropas Komisijai, vajadzētu noteikt dalībvalstīm, kādi pasākumi jāīsteno; īpaši gadījumos, kad dažās dalībvalstīs valsts līmenī tiek bloķēti lēmumi, kas nepieciešami, lai Eiropas līmenī sasniegtu mērķus, kurus visi atbalsta.

1.2.4   Eiropas Komisijai jābūt gatavai un jāreaģē uz lobēšanas pasākumiem, ko īsteno atsevišķas dalībvalstis, kuras nevēlas nekādas izmaiņas, pamatojot to ar “iespējamām papildu izmaksām” vai “bīstamu konkurētspējas kritumu”. Komisijai, protams, jāpārliecina dalībvalstis, ka sarežģītas situācijas ir mazākumā, bet tai arī jāorientējas uz Eiropas mērķiem enerģētikas jomā un jāuzsver stratēģiskās priekšrocības, ko sniedz inovācija jaunu energoresursu jomā, radītās darba vietas un izaugsme, dzīves kvalitātes uzlabošana u.c.

1.2.5   Lai mazinātu dalībvalstu iespējamos iebildumus, Komiteja ierosina Komisijai noteikt pasākumus īstenojamo pārmaiņu atbalstam un, iespēju robežās, iekļaut tos priekšlikumā direktīvai. EESK uzskata, ka šāda pieeja ir labāka par piekāpšanos pirms gaidāmajām sarunām ar dalībvalstīm, īpaši tādēļ, ka patērētāji tādējādi varētu labāk sagatavoties vēlamajām pārmaiņām.

2.   Ievads

2.1   Kopsavilkums

2.1.1   Izskatāmais priekšlikums nav jauna direktīva, bet gan pārstrādāta END. Pārstrādātajai direktīvai būtu jāstājas spēkā 2013. gada 1. janvārī. Šis datums sakrīt ar ES ETS trešo posmu.

2.1.2   Attiecībā uz visu veidu degvielu un kurināmo pārskatītajā direktīvā ir noteikti divi nodokļu koeficienti; katram no tiem ir savs mērķis:

—	ar CO2 emisijām saistītais nodoklis, kura mērķis ir samazināt siltumnīcefekta gāzu radīto piesārņojumu;

—	ar enerģētisko vērtību saistītais nodoklis, kura mērķis ir samazināt energopatēriņu neatkarīgi no izmantotā energoprodukta veida.

2.1.3   Degvielai:

—	2013. gadā CO2 nodoklis būs 20 EUR par vienu tonnu CO2;

—	2018. gadā enerģijas nodoklis būs 9,6 EUR par vienu gigadžoulu.

2.1.4   Kurināmajam:

—	2013. gadā CO2 nodoklis būs 20 EUR par vienu tonnu CO2;

—	2013. gadā enerģijas nodoklis būs 0,15 EUR par vienu gigadžoulu.

2.1.5   Jānorāda, ka pašreizējā END direktīvā, tāpat kā pārskatītajā redakcijā, ir ieviesti minimālie nodokļu līmeņi. Tādējādi dalībvalstis var noteikt augstākus nodokļu līmeņus, ko vairums arī dara.

2.2   Vispārīga informācija

2.2.1   Šis priekšlikums direktīvai papildina vairākas iepriekš izstrādātas un pieņemtas direktīvas, proti,

—	Direktīvu 2003/96/EK“Enerģijas nodokļu direktīva” (END), kas ir jāpārstrādā,

—	Direktīvu 2003/87/EK, ar ko nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai (ES ETS) Kopienā,

—	Direktīvu 2009/29/EK, ar ko pārskata emisiju kvotas pēc 2013. gada,

—	Direktīvu 2006/32/EK“Energoefektivitātes direktīva”, Neto siltumietilpības (1) definīcija II pielikumā,

—	Direktīvu 2009/28/EK par ilgtspējas kritērijiem, īpaši no biomasas iegūtai degvielai un kurināmajam.

2.2.2   Šajā atzinumā analizēts ne tikai priekšlikums pārstrādātajai END, bet ņemta vērā arī papildu informācija, kas iekļauta Komisijas sagatavotajā paziņojumā (2) un informatīvajā ziņojumā (3).

2.2.3   Ir svarīgi atzīmēt, ka Eiropas Komisijas centieni izveidot šo Eiropas politiku iekļaujas starptautiskajā situācijā, kas būtiski ietekmē dažādas jomas šādos aspektos:

—   regulējums: Čikāgas konvencija nosaka stingrus un saistošus ierobežojumus nodokļiem aviācijas nozarē;

—   tirgus: pētījumi deva iespēju iegūt slānekļa eļļu. Šis atklājums pavēra iespēju izmantot jaunas ieguves vietas, palielinot tādējādi fosilā kurināmā piedāvājumu. Tas ieviesa arī būtiskas izmaiņas gāzes tirgū; krītoties gāzes cenām pasaulē, mazinājās interese par citiem energoresursiem, tostarp atjaunojamiem energoresursiem;

—   stratēģiskais aspekts: notikumi Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos būtiski ietekmē ne tikai degvielas cenu, bet arī dalībvalstu atkarību no attiecīgajiem energoresursiem;

—   vide: jāņem vērā Kioto vienošanās un Kankunas sarunas un, ja vajadzīgs, attiecīgi jāpielāgo ES stratēģijas un politikas jomas;

—   sabiedriskā doma: notikumi Fukušimā apliecina, ka šāds nozīmīgs un negaidīts notikums var būtiski ietekmēt sabiedrisko domu. To nevar neņemt vērā dalībvalstu un Eiropas stratēģijās un lēmumos. Pats par sevi saprotams, ka iestādēm ir nekavējoties jāpielāgo attiecīgā politika.

2.2.4   Tāpēc jānoskaidro, kā pielāgot starptautiskajai situācijai risinājumus saistībā ar enerģijas avotu aplikšanu ar nodokļiem, proti:

—	kādu CO2 atsauces cenu noteikt Eiropā, ja nav starptautiskas vienošanās?

—	lietderīgi būtu apsvērt arī iespēju noteikt vispārēju starptautisku nodokli.

2.3   Hronoloģija

2.3.1   Iepriekšējās direktīvas (2003/96/EK) pamatā bija Eiropas Komisijas 1996. gada priekšlikums. Ilgajās sarunās ES Padomē šo priekšlikumu ievērojami grozīja, ņemot vērā valstu īpatnības. Grozījumos bija ierosināta direktīvas ļoti pakāpeniska piemērošana ar pārejas periodiem, atkāpēm un citiem izņēmumiem. 1996. gadā sagatavoto priekšlikumu direktīvai pieņēma tikai 2003. gadā.

2.3.2   Direktīvas īstenošana dalībvalstīs, enerģijas tirgus attīstība, izpratne par enerģijas patēriņa ietekmi uz vidi un klimatu ļāva noskaidrot, kādi ir trūkumi un iespējamie uzlabojumi (skatīt turpmāk tekstā).

2.3.3   Direktīvu sāka pārskatīt 2005. gadā. Pirmie mēģinājumi, kas bija orientēti uz komerciālo dīzeļdegvielu, tika uzsākti 2007. gadā, taču neguva atbalstu Padomē. Eiropadome 2008. gada marta secinājumos aicināja izstrādāt jaunu priekšlikumu direktīvas pārskatīšanai, un Eiropas Komisija 2011. gada pārskatā par izaugsmi to noteica par prioritāti.

Komisāru kolēģija 2011. gada 12. aprīlī apstiprināja priekšlikumu pārstrādāt enerģijas nodokļu direktīvas noteikumus.

3.   Vispārīgas piezīmes

3.1   Enerģijas nodokļu direktīvas (END) pārstrādāšanas mērķis ir ņemt vērā ES jaunās prioritātes, kas definētas stratēģijā “Eiropa 2020”, tostarp

—	cīņa ar klimata pārmaiņu sekām,

—	ilgtspējīgas izaugsmes prioritārā nozīme,

—	videi nekaitīgāka un konkurētspējīgāka ekonomika,

—	nodokļu režīmu saskaņošanas sekmēšana,

—	darbaspēka nodokļu sloga samazināšana,

—	atbalsts mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem,

—	budžeta konsolidācija dalībvalstīs.

3.2   Tas atbilst arī “20/20/20” mērķim, kas izvirzīts ES stratēģijā klimata un enerģētikas jomā no 2013.-2020. gadam:

—	par 20 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas līmeni;

—	nodrošināt atjaunojamus energoresursus 20 % apmērā 2020. gadā;

—	uzlabot energoefektivitāti par 20 %.

3.3   Pārstrādāšanas mērķis ir arī novērst iepriekšējās END trūkumus vai nepilnības:

—	pašreizējie minimālie līmeņi kopumā attiecas galvenokārt uz patērēto kvantitāti, neņemot vērā enerģijas saturu vai piesārņojumu;

—	tas rada tendences, kas ir pretrunā ES mērķiem, piemēram, tiek rosināta ogļu izmantošana un rodas nelabvēlīgi apstākļi atjaunojamajiem enerģijas avotiem;

—	pašreizējā END direktīvā nav paredzēti stimuli aizstājējenerģijas veicināšanai, tādējādi etanolam ir uzlikti ļoti lieli nodokļi;

—	nav pietiekamas koordinācijas starp END un ES ETS attiecībā uz CO2 emisijām, un tā rezultāts ir dubultā aplikšana ar nodokļiem vai nodokļu atbrīvojums (atkarībā no nozares).

3.4   Šajā pārskatītajā priekšlikumā ir ņemti vērā ārēji ierobežojumi:

—	nodokļu sistēmu restrukturizācija un modernizācija;

—	ekonomikas krīze, kas ir mazinājusi dalībvalstu rīcības iespējas un palielinājusi spiedienu uz budžetu;

—	jūtama un mērāma klimata pārmaiņu pirmā ietekme;

—	starptautiskā spriedze, kas rada nemierus un nenoteiktību starptautiskajā enerģijas tirgū.

3.5   Turklāt ir ņemti vērā arī noteikti iekšēji ierobežojumi:

—	nepieciešamība izvairīties no enerģijas nodokļu politikas, kas ir diskriminējoša vai izkropļo konkurenci starp dalībvalstu uzņēmumiem;

—	un, pretēji, ierobežot izkropļojumus, kas saistīti ar enerģijas nodokļu sistēmas nesaskaņotību Eiropā.

4.   Īpašas piezīmes

4.1   Nozīmīgākie elementi

4.1.1   Kā norādīts ievadā, priekšlikuma galvenais elements ir divu nodokļu koeficientu ieviešana (1. pants). Turklāt tajā ir norādīts (4. pants), ka aprēķina minimālos nodokļu līmeņus, ko dalībvalstis var palielināt, un ka tos pārskata ik pēc 3 gadiem.

4.1.2   Cits nozīmīgs priekšlikuma elements ir ieviest jaunu prasību dalībvalstīm (4. panta 3. punkts), proti, uz visiem produktiem, kam ir vienāds izmantošanas mērķis (dzinēju degvielas vai kurināmais), jāattiecina vienādi nodokļu līmeņi, kurus aprēķina, ņemot vērā produktu radītās CO2 emisijas un enerģijas saturu.

4.1.3   Sākotnējā direktīvā minimālo līmeni noteica pa produktu veidiem (un attiecīgajiem izmantošanas veidiem), taču neizveidojot saikni starp tiem.

4.1.4   Ņemot vērā šo grozījumu, dalībvalstīm jāpārrēķina savi minimālie līmeņi, lai nodrošinātu, ka tās ievēro tās pašas proporcijas, kas definētas minimālajos Eiropas standarta līmeņos (skatīt pārstrādātās END direktīvas A, B un C tabulas I pielikumā).

4.1.5   Šis noteikums attiecas uz dzinēju degvielām un kurināmo. To piemēros no 2013. gada kurināmajam un no 2023. gada — dzinēju degvielām; šīs piemērošanas termiņa atlikšanas mērķis ir ņemt vērā nozīmīgās atšķirības starp dalībvalstīm.

4.1.6   Minimālie līmeņi elektroenerģijai ir iekļauti atsevišķā (D) tabulā, tomēr proporcionalitātes prasība un līmeņu saskaņošana uz elektroenerģiju neattiecas.

4.1.7   Elektroenerģijas jomā “enerģijas nodokļus” vēl joprojām uzliek galapatērētājam (“pie kontaktligzdas”);

4.1.8   Tā kā elektroenerģijas patēriņā CO2 emisijas nerodas, CO2 nodoklis var attiekties tikai uz elektroenerģijas ražotājiem. END direktīva uz lieliem uzņēmumiem neattiecas, jo tie jau ir iekļauti ES ETS sistēmā. Kodolspēkstacijās ražotai elektroenerģijai CO2 nodokli neuzliek (jo nav emisiju), bet uzliek enerģijas patēriņa nodokli.

4.1.9   Lai iekļautu Direktīvu 2003/87/CE par siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecību un izvairītos no pārklāšanās, ierosinātajā pārskatītajā direktīvā (14. panta 1. punkta d) apakšpunktā) ir ierosināts, ka energoprodukti, ko izmanto darbībām, uz kurām attiecas ES ETS, no CO2 nodokļa ir atbrīvoti. Tajā pašā laikā darbības, uz kurām ES ETS līdz šim neattiecās, ir iekļautas END piemērošanas jomā.

4.2   Īpašas nozares

4.2.1   Priekšlikumā ir arī ņemts vērā tas, ka attiecīgas nozares var būt pakļautas oglekļa emisiju pārvirzes riskam (14.a pants), un ir ierosināts līdz 2020. gadam nodrošināt nodokļu atlaides attiecīgajām iekārtām. Šīs atlaides aprēķinās, pamatojoties uz energoproduktu ikgadējo vidējo patēriņu noteiktā atsauces periodā.

4.2.2   Darbības, uz kurām līdz šim nodokļi neattiecās (2. pants), tagad tiks apliktas ar nodokļiem atkarībā no CO2 emisijām vai enerģijas satura.

4.2.3   Jautājumā par diferencētām enerģijas nodokļa likmēm (5. pants) vienīgais grozījums attiecas uz taksometru transporta izslēgšanu no šā noteikuma.

4.2.4   Uz gaisa transportu (izņemot privāto) un Kopienas jūras transportu (izņemot privātos atpūtas transportlīdzekļus) END direktīva neattiecas.

4.2.5   Dzinēju degvielas var aplikt ar nodokli tāpat kā kurināmo (8. pants), ja tās izmanto šādās nozarēs:

—	lauksaimniecība, dārzkopība, zivkopība un mežkopība,

—	mobilās iekārtas,

—	būvniecība, inženiertehniskā būvniecība un valsts būvprojekti;

—	transportlīdzekļi bez atļaujas izmantošanai uz autoceļiem.

4.2.6   Attiecībā uz lauksaimniecību un tās radītajām CO2 emisijām Komisija ir paredzējusi (14.a pants) analizēt, vai tā ir pakļauta oglekļa emisiju pārvirzes riskam; šajā gadījumā tā atļautu dalībvalstīm noteikt nodokļu atlaides lauksaimniecības uzņēmumiem.

Turklāt Komisija ir paredzējusi (15. panta 3. punkts), ka lauksaimniecības nozari varēs pilnībā atbrīvot no nodokļa, kas saistīts ar enerģijas saturu, ja tā varēs sniegt līdzvērtīgu ieguldījumu energoefektivitātes uzlabošanā;

4.2.7   Biodegvielas (16. pants) vairs nav apliktas ar nodokļiem tādā pašā veidā kā fosilā kurināmā degvielas. Tām tiek piemērots vispārējs enerģijas nodoklis (par to enerģijas saturu).

4.2.8   Tomēr attiecībā uz CO2 nodokli pastāv atšķirības. Ne visi biodegvielas veidi ir atjaunojami; daži var radīt vairāk CO2 emisijas nekā tās absorbēt. Uz biodegvielām, kas ražotas no atjaunojamajiem enerģijas avotiem, šis nodoklis neattiecas, jo pastāv uzskats, ka tās CO2 emisijas nerada. Biodegvielām, kas ražotas no enerģijas avotiem, kuri nav atjaunojami, šo nodokli piemēro tāpat kā citiem tradicionāliem energoproduktiem.

4.2.9   Līdz 2023. gadam dalībvalstis varēs turpināt piemērot īpašus nodokļu līmeņus, kas ir zemāki nekā END direktīvā noteiktie.

4.2.10   Attiecībā uz mājsaimniecību (un labdarības organizāciju) vajadzībām patērēto kurināmo un elektroenerģiju dalībvalstis saglabā izvēles brīvību (15. panta 1. punkta h) apakšpunkts) noteikt pilnīgu vai daļēju izņēmumu.

5.   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums

5.1   Enerģijas nodokļu direktīvas pamatelementi

5.1.1   Tas, ka enerģijas nodokļu aprēķinā tiek ņemti vērā divi koeficienti, neapšaubāmi nozīmē progresu salīdzinājumā ar direktīvas sākotnējo redakciju. Pirmkārt, pārstrādātajā redakcijā ņemti vērā divi stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi, proti, samazināt CO2 emisijas līmeni un energopatēriņu.

Turklāt direktīvā precīzāk (izmantojot vairāk nekā vienu kritēriju) tiek mērīta enerģijas patēriņa kaitīgā ietekme: piesārņojums un pārlieku liels pasaules resursu patēriņš.

5.1.2   Ierosinātajā pārskatītajā direktīvā ir paredzēts, ka visās dalībvalstīs jābūt CO2 nodoklim; jāatgādina, ka Eiropas līmenī jau pastāv cits mehānisms, proti, ES ETS kvotu iepirkšana.

Iekārtai, uz kuru attiecas ES ETS, nevarēs uzlikt papildu nodokli, kas paredzēts END; uz to attieksies atbrīvojums. Tādējādi varētu izvairīties no dubultās aplikšanas ar CO2 nodokli saskaņā ar divām sistēmām. Vienlaikus END paredzēts ieviest nodokļu instrumentu, kas ietver arī nelielas iekārtas, uz kurām līdz šim neattiecās ES ETS darbības joma, jo tās bija pārāk mazas.

EESK atbalsta ES ETS iekļaušanu END, jo tā ievieš korekcijas ES ETS, kurā nebija iekļauti 50 % degvielas un kurināmā radīto emisiju.

5.1.3   Noteikti enerģijas veidi ir vairāk piesārņojoši nekā citi. Noteiktas enerģijas, kas ir intensīvākās, tiek patērētas vairāk nekā citas. Taisnīgs līdzsvars starp enerģijas avotiem, kas ir ierosināts pārskatītajā direktīvā, ir pamatots un atbilstošs.

Tā rezultātā tomēr strauji palielināsies nodokļi noteiktiem enerģijas avotiem, kas pašreiz dažās dalībvalstīs ir mazāk aplikti ar nodokli. Visspilgtākais piemērs ir dīzeļdegviela, kuras minimālajam nodokļu līmenim vajadzētu būt lielākam nekā benzīnam, ņemot vērā, ka tā rada nedaudz vairāk CO2 emisiju, un — galvenokārt — ņemot vērā tās augstāko enerģijas saturu. Bet daudzās dalībvalstīs stāvoklis pašreiz ir pretējs. Dīzeļdegvielai nodokļi ir mazāki un tā ir lētāka nekā benzīns, un vairumam automašīnu dzinēji darbojas ar dīzeli.

5.1.4   Komiteja piekrīt Komisijas veiktajai analīzei, ka, ņemot vērā dīzeļdegvielas zemās cenas salīdzinājumā ar benzīnu, naftas pārstrādes tirgū šobrīd vērojami traucējumi saistībā ar pārāk lielo dīzeļdegvielas pieprasījumu un nepietiekamo benzīna pieprasījumu. Lielāki nodokļi dīzeļdegvielai noteikti sekmēs līdzsvarotību minētajā tirgū.

5.1.5   Taču EESK brīdina Komisiju, ka dīzeļdegvielas/benzīna cenas apgriezta attiecība varētu būtiski traucēt autobūves nozares tirgu un radīt papildu izmaksas mājsaimniecībām saistībā ar automašīnas izmantošanu. Arī šajā jomā pārejai ir jābūt pakāpeniskai.

5.1.6   Interesanti ir tas, ka lielie nodokļi degvielai ir aizsargājuši patērētājus no naftas krīzes. Ņemot vērā paaugstināto cenu, sākumā samazinās patēriņš un patērētāji pie tā pierod, savukārt paaugstinātie nodokļi samazina degvielas cenas daļu, kas ir jūtīga pret tirgus svārstībām (šoku).

5.1.7   Vairākas desmitgades ražotāji ir varējuši un spējuši ieguldīt izstrādē un pētniecībā un sekmīgi samazināt degvielas patēriņu savu ražoto automobiļu dzinējos. Neskatoties uz nesenajiem ar naftas cenām saistītajiem šokiem, transporta nozare nekad nav bijusi paralizēta.

5.1.8   Pamatojoties uz šo analīzi, EESK atzīmē, ka dzinēju degvielām un kurināmajam CO2 nodoklis ir vienāds. Tas būs 20 EUR par CO2 tonnu vai, piemēram, 0,0533 EUR par litru dīzeļdegvielas (neatkarīgi no tā, vai to izmanto kurināmajam vai neizmanto).

Tomēr Komiteja ir pārsteigta, ka vispārējais enerģijas patēriņa nodoklis ir šāds:

—	dzinēju degvielām — 9,6 EUR/Gj, t.i., 0,316 EUR par litru degvielas,

—	un tik neliels kurināmajam — 0,15 EUR/Gj, t.i., 0,0054 EUR par litru kurināmā degvielas.

5.1.9   Tādēļ EESK uzskata, ka enerģijas patēriņa nodoklim, kas uzlikts kurināmajam, jābūt patērētājiem viegli pamanāmam; tam nevajadzētu būt 0,0054 EUR par litru!

EESK iesaka to pakāpeniski, bet ievērojami palielināt, lai

—	ņemtu vērā patērētāju vajadzības pēc kurināmā,

—	samazinātu kurināmā patēriņu,

—	attaisnotu ekonomikas dalībnieku ieguldījumus enerģētikas inovācijās (kā to izdarījuši automobiļu ražotāji), kas paredzētas izmantošanai mājokļos un rūpniecības nozarē.

5.2   Enerģijas nodokļu direktīvā noteiktie izņēmumi un atbrīvojumi

5.2.1   Piecās dalībvalstīs ir atļauti zemāki nodokļi dīzeļdegvielai, ko izmanto komerciālos nolūkos (kravas furgoniem, autobusiem, taksometriem u.c.), salīdzinājumā ar dīzeļdegvielu, kuru izmanto privātām vajadzībām. Pārskatītajā direktīvā šis jautājums ir risināts un paredzēts, ka dalībvalstīm nodokļi jālīdzsvaro.

Dīzeļdegvielas radītais piesārņojums ir vienāds, neraugoties uz to, kādam nolūkam (komerciālam vai privātam) to izmanto, un šā nodokļu samazinājuma atcelšana ir atbalstāma un atbilst stratēģijas “Eiropa 2020” principiem. Turklāt autotransporta apjoma straujā palielināšanās un dīzeļdegvielas patēriņa straujais pieaugums liecina par nepieciešamību pārtraukt šo tendenci un samazināt smagkravas transporta plūsmu.

Tomēr kumulatīvā ietekme, ko radīs abi šie pasākumi, kuru mērķis ir nodokļu paaugstināšana dīzeļdegvielai (benzīna un dīzeļdegvielas apgriezta attiecība (skat. iepriekš) un zemāku nodokļu likmju komerciālajai dīzeļdegvielai atcelšana) izraisīs strauju dīzeļdegvielas cenu kāpumu dažās dalībvalstīs. Šajā gadījumā noteiktu profesiju labi organizētas un vienkārši mobilizējamas grupas varētu izdarīt spiedienu uz savu valstu valdībām vai uzsākt sociālo protesta kustību.

EESK tāpēc vērš Komisijas uzmanību uz riskiem, ko varētu radīt pārlieku vērienīgas vai ātras pārmaiņas, un uz nenovēršamo pretestību dalībvalstīs. Tāpēc tā ierosina paredzēt atbalsta pasākumus, lai, no vienas puses, ņemtu vērā stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos mērķus un, no otras puses, rosinātu dalībvalstis atbalstīt END pārskatīšanu.

5.2.2   Dalībvalstīm jāraugās, lai visus enerģijas veidus apliktu ar nodokli līdzvērtīgi un proporcionāli to radītajam CO2 emisiju daudzumam un enerģijas saturam (skatīt iepriekš). Tomēr uz elektroenerģiju šī saskaņošanas prasība neattiecas.

EESK pauž neizpratni par šo izņēmumu un aicina Komisiju priekšlikumu pārstrādāt, lai nodrošinātu, ka uz elektroenerģiju attiecina tādas pašas prasības, kā uz pārējiem enerģijas veidiem.

5.2.3   Uz darbībām, kas saskaņā ar iepriekšējo direktīvu ar enerģijas nodokli nebija apliktas, tagad būtu jāattiecina tādi paši noteikumi kā uz citām darbībām un tās jāapliek gan ar CO2 emisiju, gan enerģijas patēriņa nodokli.

Piemēram, izņēmumi attiecās uz šādām darbībām: metalurģijas darbības un ķīmiskā reducēšana; elektrolīzes procesi; īpaši uzņēmumi, kas izmanto īpaši daudz elektroenerģijas (elektroenerģijas izmaksas veido vairāk nekā 50 % no to ražošanas izmaksām) un nemetālisko minerālu izstrādājumu ražošana (cements, stikls, kaļķi u.c.).

Ar šo grozījumu pārskatītās direktīvas autori nodrošina taisnīgu līdzsvaru: no vienas puses, visas darbības, kas rada piesārņojumu vai patērē enerģiju, bez izņēmumiem ir apliktas ar nodokli, un, no otras puses, visas jomas tiek sekmētas veikt ieguldījumus, lai samazinātu enerģijas ietekmi.

EESK atbalsta šo atgriešanos pie taisnīguma un saskaņotības. Tā tomēr pauž bažas par šo pasākumu ietekmi uz sociālo un ekonomikas jomu. Tāpēc Komiteja ierosina arī šajā jomā paredzēt atbalsta pasākumus, lai

—	lai minētajām jomām palīdzētu veikt ieguldījumus vai pielāgoties;

—	nodrošinātu to dzīvotspēju un atrašanos ES teritorijā.

Turklāt Komiteja pauž šaubas par šā grozījuma patieso ietekmi — saskaņā ar to minētās darbības tiek iekļautas END direktīvas piemērošanas jomā, vienlaikus izslēdzot no minētās direktīvas piemērošanas jomas tās darbības, uz ko jau attiecas ES ETS sistēma.

Visbeidzot EESK vēlas noskaidrot, vai oglekļa emisiju pārvirzes risks varētu skart darbības, kurām iepriekš piemēroja atbrīvojumu. ES ETS iekļauti aizsardzības mehānismi. Tos varētu paredzēt arī END.

5.2.4   Dalībvalstis saglabā tiesības noteikt atšķirīgas nodokļu likmes gandrīz visām tām darbībām, uz kurām šādas likmes attiecās jau iepriekš. Taču, saglabājot šādu pieeju vietējā sabiedriskā transporta jomā, tas netiks stimulēts veikt ieguldījumus piesārņojuma samazināšanā vai samazināt degvielas patēriņu. Taču to var attaisnot kā centienus sekmēt sabiedriskā transporta izmantošanu privātā transporta vietā.

Tomēr EESK pauž šaubas, vai ir pamatoti saglabāt izņēmumus šādām jomām un grupām: atkritumu savākšana, neatliekamās medicīniskās palīdzības transportlīdzekļi, valsts pārvalde, personas ar invaliditāti, bruņotie spēki u.c.

Tāpēc tā iesaka priekšlikumu grozīt, jo iemesli, kas pamato taksometru izslēgšanu no jomām, kurām piemēro atšķirīgas nodokļu likmes, tāpat attiecas uz citiem transporta līdzekļiem.

5.2.5   Pamatojoties uz to pašu analīzi kā atšķirīgu nodokļu likmju jautājumā, EESK pauž šaubas par iemesliem, kas attaisno gaisa transporta un Kopienas jūras transporta izslēgšanu no END piemērošanas jomas.

5.2.6   Pat ja nākotnē gaisa un jūras transports vienīgi CO2 emisiju dēļ tiktu iekļautas ES ETS sistēmā, EESK pauž bažas par to, ka šīs divas nozares, kas patērē ļoti daudz enerģijas, nebūtu apliktas ar enerģijas patēriņa nodokli.

Tomēr attiecībā uz “enerģētisko vērtību” abus minētos transporta veidus nevar aplikt ar nodokli, jo tas būtu pretrunā starptautiskajām konvencijām. Tāpēc Komiteja ierosina pasaules līmenī uzsākt sarunas, lai saskaņotu šīs konvencijas ar Eiropas regulējumu.

5.2.7   EESK pauž šaubas arī par to, ka dalībvalstis saglabā izvēles brīvību atbrīvot mājsaimniecības (piemēram) no kurināmā un elektroenerģijas nodokļa.

Šī izvēles brīvība kaitē visas END konsekvencei. Tās pamatprincips ir pieņēmums, ka cenu signāls rosinās attiecīgās iesaistītās puses samazināt CO2 emisijas un enerģijas patēriņu. Kāpēc tad mājsaimniecībām, kas ir nozīmīgi enerģijas patērētāji, šo signālu nesaņemt?

Tāpēc EESK iesaka šo noteikumu par iespēju mājsaimniecības atbrīvot no kurināmā nodokļa no priekšlikuma svītrot, tomēr ņemot vērā konkrētos ierobežojumus, kādi patērētājiem noteikti vietējā vai valsts mērogā.

5.2.8   END pārskatīšanas mērķis ir nodrošināt konsekvenci, lai darbības, uz ko līdz šim direktīva neattiecās, atkal iekļautu tās piemērošanas jomā un lai uz dīzeļdegvielu, ko izmanto komerciālos nolūkos, neattiektos labvēlīgāki noteikumi kā uz privātos nolūkos izmantotu degvielu.

Ņemot vērā iepriekšminēto, rodas jautājums: kā izskaidrot to, ka uz citām jomām (piemēram, lauksaimniecību, būvniecību, valsts būvdarbiem u.c.) vēl joprojām attiecas labvēlīgāks režīms — dzinēju degvielu apliek ar tādu pašu nodokli, kāds ir kurināmajam, proti, daudz zemāks? Ņemot vērā to darbības specifiku un pamanāmību, tās ir nozīmīgas jomas, kurās varētu ieviest uzlabojumus teritoriālplānojumā un mājokļos.

5.2.9   EESK pauž šaubas par šā izņēmuma attaisnojumiem, kam nevar būt ne saimniecisks, ne sociāls, ne vides aizsardzības raksturs. Tā pauž bažas, ka šo pieeju varētu izmantot, lai palēninātu vai bloķētu jaunās END direktīvas stāšanos spēkā ar attaisnojumu, ka tā ir strīdīga un diskriminējoša.

5.2.10   Jautājumā par lauksaimniecības jomu EESK vērš Komisijas uzmanību uz to, ka END pārlieku neskaidra un dalībvalstis varētu pieprasīt, ka pirms šā priekšlikuma atbalstīšanas tiek ieviesti precizējumi un nodrošināta noteiktība.

Jāievieš šādi precizējumi:

—	jāmin iemesli, kas attaisno īpašo un ļoti labvēlīgo režīmu lauksaimniecības nozarei un kas varētu būt pretrunā END pamatā esošajiem principiem un cenu signāliem, un pretrunā prasībām pret citām nozarēm, kuru stāvoklis ir tikpat sarežģīts;

—	jāprecizē novērtēšanas process un kritēriji, kas attiecas, no vienas puses, uz oglekļa emisiju pārvirzes risku, un, no otras puses, uz energoefektivitātes paaugstināšanu.

5.3   Enerģijas nodokļu direktīvas dažādi aspekti

5.3.1   Jaunā END nevar būt vienkāršs un viendabīgs risinājums. ES enerģētikas politika ir daudzpusīgāka un kompleksāka nekā citas politikas; to īstenojot, jāizmanto vairāki risinājumi vienlaikus vai viens komplekss risinājums.

EESK tomēr vērš uzmanību uz jaunās pārskatītās END direktīvas autoru centieniem vienkāršot tās principus, mērķus un īstenošanu.

5.3.2   Vienlaikus, un kā minēts iepriekš, pārskatītā END direktīva iekļaujas kompleksā un bagātā regulējumā. Tajā ir arī vairākas atsauces uz citiem dokumentiem un direktīvām. Ņemot vērā šo saikni starp dokumentiem, var izvairīties no vairākās direktīvās minēto elementu atkārtošanas.

Tomēr enerģijas un vides jomas pastāvīgi un strauji attīstās. Par to liecina iespēja atjaunināt kombinētās nomenklatūras kodus (2. panta 5. punkts). Turklāt visi grozījumi atsauces dokumentā var neparedzēti un nevēlami ietekmēt citus dokumentus.

EESK ierosina pielikumā minēt visus atsauces dokumentus; turklāt attiecīgajā gadījumā jāprecizē, vai noteiktus pielikumā minētos elementus var noteikt galīgi, lai nodrošinātu jaunās END konsekvenci.

5.3.3   Direktīvas 4. pantā ir noteikts, ka minimālā līmeņa aprēķinā iekļauj “kopējo maksu, ko uzliek attiecībā uz visiem netiešajiem nodokļiem”, tostarp valstu pasākumus, piemēram, oglekļa nodokli kā dažās dalībvalstīs. Tomēr oglekļa nodokļa piemērošanas joma un izņēmumi, ko dalībvalstis noteikušas, var atšķirties no oglekļa nodokļa, kurš noteikts saskaņā ar END.

EESK uzskata: Komisija varētu precizēt, ka, transponējot direktīvu, dalībvalstīm šie abi CO2 nodokļi ir jāapvieno.

5.3.4   Pārskatītā direktīva ir orientēta uz enerģijas aplikšanu ar nodokli; turklāt Komisija norāda, ka END neattiecas uz jautājumu par to, kā dalībvalstis izmanto fiskālos ieņēmumus no direktīvas piemērošanas.

Stratēģijā “Eiropa 2020” par prioritāti ir izvirzīta ilgtspējīga izaugsme, lai sekmētu resursu ziņā efektīvāku, videi nekaitīgāku un konkurētspējīgāku ekonomiku.

EESK pauž neizpratni par to, ka paredzamajā END direktīvā nav iekļauti konkrēti pasākumi, lai nodrošinātu dalībvalstu kopējus un saskaņotus pasākumus ceļā uz ilgtspējīgāku, videi nekaitīgāku un konkurētspējīgāku ekonomiku. Šajā sakarā varētu minēt, piemēram:

—	pasākumus sociālajā jomā, kas sekmē nodarbinātību un samazina darbaspēka izmaksas;

—	pasākumus tehnoloģiju attīstības veicināšanai atjaunojamo enerģiju jomā;

—	budžeta konsolidācija dalībvalstīs.

5.3.5   Direktīvā CO2 emisijas ir izteiktas tonnās, savukārt enerģijas saturs — gigadžaulos (GJ). Katra energoprodukta minimālais nodokļu līmenis tiek aprēķināts, ņemot vērā attiecīgā produkta radītās CO2 emisijas un enerģijas saturu. Šis minimālais līmenis jāpiemēro vienai vienībai, par ko izstrādā rēķinu un kas apliekama ar nodokli; parasti tas ir litrs dzinēju degvielām un noteiktam kurināmajam, kilovatstunda (KWh) elektroenerģijai u.t.t. Tomēr aprēķinos izmantotie noteikumi un pieņēmumi nav paskaidroti, un tāpēc dažu dalībvalstu pārstāvjiem nav iespējams iegūt tādus pašus rezultātus.

EESK norāda, ka pārrēķināšanas saskaņošana ir būtiska, un ierosina direktīvā detalizēti norādīt pārrēķinu metodes un izmantot nodokļu vienības, kas pēc iespējas līdzinās dalībvalstīs izmantotajām vienībām.

---

(1)  Energoproduktu un elektroenerģijas neto siltumietilpība.

(2)  COM (2011) 168 galīgā redakcija.

(3)  MEMO 11/238.

---