25.6.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 162/79

1.1.

EESK uzskata, ka Komisijai, noslēdzot debašu posmu, jāveic pētījums par Kopienas zvejas flotu pašreizējo kapacitāti un kvotām, kas nepieciešamas, lai tās varētu būt konkurētspējīgas, tajā pašā laikā nodrošinot Kopienas zvejas zonu ilgtspējību.

1.2.

Minētajā pētījumā būtu jāskata, kā aktualizēt dalībvalstu zvejas tiesības, kas iegūtas pamatojoties uz relatīvās stabilitātes kritēriju, ņemot vērā to, ka kopš 1983. gada ir pagājuši 24 gadi.

1.3.

Aktualizācija būtu jāveic periodiski, piešķirot kvotas, piemēram, uz pieciem gadiem, lai tās varētu sadalīt no jauna gadījumā, ja rodas nelīdzsvarotība.

1.4.

Veicot minēto aktualizāciju, būtu jāizvērtē labākie iespējamie risinājumi, lai nākotnē novērstu dažās zvejas zonās pastāvošo atsevišķu pelaģisko un bentisko zivju sugu kvotu nelīdzsvarotību, kuras rezultātā vairākumā dalībvalstu pastāv kvotu pārpalikums un kvotu deficīts.

1.5.

Jebkurā gadījumā būtu jāņem vērā reālās kvotas, kuru pamatā ir zinātniski pamatoti dati. Tādēļ EESK uzskata, ka jāpieliek lielākas pūles, lai uzlabotu zinātniskos datus par resursiem, jo pašlaik pietiekami pamatotu zinātnisku datu trūkuma dēļ lielāko daļu kvotu nosaka, pamatojoties uz piesardzības kritēriju.

1.6.

Turklāt EESK uzskata, ka relatīvās stabilitātes kritērijs ir saistīts ar dalībvalstu iegūtajām tiesībām. Šādas tiesības nedrīkst vienkārši izzust, taču tās var aktualizēt, ņemot vērā ar resursu ilgtspējību un Kopienas zvejas flotu konkurētspēju saistītās saskaņā ar pašreizējo Kopējo zivsaimniecības politiku.

1.7.

EESK uzskata — ja Komisija atzīst, ka zivsaimniecībā ir jāievieš tiesībpamatotas pārvaldības sistēma, tas būtu jādara Kopienas līmenī.

1.8.

EESK uzskata, ka, atbilstīgi aktualizējot zvejas tiesības, varētu ievērojami samazināt zivju izmetumus jūrā un pārzveju.

1.9.

Atzīdama par prioritārām mazo zvejas uzņēmumu tiesības, jo tiem ir īpaša nozīme salu dalībvalstīs un salu reģionos, Komiteja tomēr uzskata, ka piekrastes sīkzveja, ar ko saprot zveju, ko veic zvejas kuģi, kuru kopējais garums ir mazāks par 12 metriem (1), nebūtu jāiekļauj Kopienas mēroga tiesībpamatotas pārvaldības sistēmā.

1.10.

EESK uzskata, ka gadījumā, ja Komisija izveidotu tiesībpamatotu zvejas resursu pārvaldību, vispirms tā būtu jāievieš zivsaimniecības uzņēmumos, kuros esošo nelīdzsvarotību starp kvotu pārpalikumu un kvotu deficītu atzīst visas skartās dalībvalstis.

1.11.

Komiteja uzskata, ka šādā gadījumā Komisijai būtu jānosaka kvotu tirdzniecības līmenis — Kopienas, dalībvalstu, ražotāju organizāciju vai uzņēmumu līmenis —, kā arī jāparedz darījumu kontrole.

1.12.

EESK uzskata — ja novērstu pašreizējo nelīdzsvarotību, vienlaikus ievērojot relatīvās stabilitātes principu, būtu sperts nozīmīgs solis tiesībpamatotas pārvaldības sistēmas izveidē zivsaimniecībā.

2.1.

Publicējot “Paziņojumu par tiesībpamatotas pārvaldības instrumentiem zivsaimniecībā” (2), Komisija ir vēlējusies uzsākt aptuveni vienu gadu ilgas debates (līdz 27.2.2008.) par nepieciešamību meklēt risinājumus, kas ļautu efektīvāk sasniegt jaunajā kopējā zivsaimniecības politikā (KZP) izvirzītos resursu ilgtspējības un Kopienas zvejas flotu konkurētspējas mērķus.

2.2.

Zaļajā grāmatā par kopējās zivsaimniecības politikas nākotni (3), Komisija aicināja sākt pētīt tādas jaunas pārvaldības metodes kā “tirgus sistēmas kvotu (piemēram, individuālu tālāknododamu kvotu un izsolē pārdodamu kvotu) piešķiršanai, izveidojot zvejas tiesību tirgu un, iespējams, palielinot zvejas tiesību īpašnieku ieinteresētību zivsaimniecības nozares ilgtspējības veicināšanā ilgtermiņā”.

2.3.

Komisija “KZP reformas ceļvedī” (4) pauda viedokli, ka “zivsaimniecības nozarei joprojām piemīt īpašas iezīmes, kas īstermiņā kavē normālu ekonomisku nosacījumu piemērošanu, piemēram, attiecībā uz brīvu konkurenci starp ražotājiem un investīciju brīvību. Minētās iezīmes attiecas uz strukturālu nelīdzsvarotību starp zvejas resursu nepietiekamību, Kopienas zvejas flotes lielumu, kā arī noteiktu piekrastes kopienu pastāvīgu atkarību no zivsaimniecības. Ceļvedī Komisija paredzēja pasākumu grafiku, sākot ar 2002. gadu un paredzot organizēt seminārus par ekonomisko pārvaldību, lai apspriestu noteikumus par tirgojamām zvejas tiesībām (individuālām vai kolektīvām). Komisijai 2003. gadā bija jāinformē Padome par debašu rezultātiem. Ar zināmu kavēšanos plānotā grafika izpildē, proti, 2007. gada maijā, notika seminārs par zivsaimniecības nozares tautsaimniecisko dimensiju, kurā apsprieda arī jautājumu par zvejas tiesībām.” (5)

2.4.

EESK uzskatīja, ka jāizstrādā šis pašiniciatīvas atzinums, lai sniegtu ieguldījumu Komisijas uzsāktajās debatēs par resursu pārvaldības uzlabošanu, kam būtu jābūt KZP galvenajam pīlāram, lai nodrošinātu resursu ilgtspējību ilgtermiņā, vienlaikus nodrošinot Kopienas zvejas flotu konkurētspēju.

2.5.

Šī atzinuma mērķis ir norādīt uz pastāvošajām grūtībām zvejas resursu efektīvas tiesībpamatotas saimnieciskas vadības īstenošanā un piedāvāt iespējamos risinājumus minēto grūtību pārvarēšanai.

2.6.

EESK atbalsta Komisijas viedokli, ka ir nepieciešams radīt “labvēlīgākus apstākļus normālāku ekonomisko nosacījumu ieviešanai un tādu šķēršļu, kas kavē normālu saimniecisko darbību, novēršanai, kā, piemēram, valsts piešķirtas zvejas iespēju kvotas un relatīvas stabilitātes kritērijs”. (6)

2.7.

Tādēļ šajā atzinumā, pirmkārt, ir padziļināti izvērtēts relatīvās stabilitātes kritērijs, ko nozīmīgākās Kopienas zivsaimniecības profesionālās apvienības (7) un Komisija uzskata par vienu no būtiskākajiem šķēršļiem, lai ieviestu zvejas tiesību sistēmu Kopienas līmenī, jo īpašumtiesību galīga tālāknodošana vai attiecīgi darījumi dalībvalstu uzņēmumu starpā mainītu kvotu pašreizējo procentuālo sadalījumu un līdz ar to ietekmētu relatīvo stabilitāti. Otrkārt, šā atzinuma mērķis ir izvirzīt tādus elementus, kas ļautu izveidot minēto pārvaldības sistēmu, kura valstu līmenī jau darbojas dažās dalībvalstīs un trešās valstīs, kas konkurē Kopienas tirgū.

2.8.1.

Padome 1972. gadā (8) pārejas periodā līdz 1982. gada 31. decembrim atcēla 1970. gadā pieņemto dalībvalstu zvejas resursu vienādas pieejas principu. (9)

2.8.2.

Tādēļ un, lai, beidzoties minētajam pārejas periodam, aizsargātu piekrastes zonas, Padome 1976. gadā pieņēma tā sauktās “Hāgas prioritātes” (10), kas paredzēja ES piekrastes zvejas aizsardzību iekšējā līmenī atbilstoši Padomes deklarētajam mērķim ņemt vērā no zvejas atkarīgo vietējo kopienu “būtiskās vajadzības”.

2.8.3.

Komisijas un dalībvalstu sarunas par kopējās pieļaujamās nozvejas (TAC) sadalījumu turpinājās līdz 1983. gadam, kad tika pieņemta Regula (EKK) Nr. 170/83 (11), ar ko izveidoja Kopienas sistēmu zvejas tiesību saglabāšanai un pārvaldībai un ar kuru noteica galīgo sadalījumu, ņemot vērā šādus kritērijus: katras dalībvalsts tradicionālās zvejas darbības, to reģionu īpašās vajadzības, kuru vietējie iedzīvotāji ir īpaši atkarīgi no zivsaimniecības (ņemot vērā “Hāgas prioritātes”), un iespējamie nozvejas zaudējumi trešo valstu teritoriālajos ūdeņos sakarā ar ekskluzīvo ekonomisko zonu (EEZ) paplašināšanu līdz 200 jūras jūdzēm.

2.8.4.

Ar minētajā sadalījuma shēmu, ko pazīst kā relatīvas stabilitātes kritēriju, katrai dalībvalstij noteica nemainīgus TAC procentus katrai zivju sugai. (12)“Relatīvo stabilitāti” Padome izprata kā tādu, kam, “ņemot vērā krājumu pašreizējo bioloģisko stāvokli, nodrošināt to reģionu konkrētās vajadzības, kuru vietējie iedzīvotāji ir īpaši atkarīgi no zivsaimniecības un ar to saistītām darbībām” (13). Tas nozīmē, ka tika saglabātas Padomes 1976. gadā noteiktās “Hāgas prioritātes”, paturot atkāpi no vienādas pieejas principa.

2.8.5.

Saskaņā ar Regulu (EKK) Nr. 170/83 Komisijai līdz 1991. gada 31. decembrim bija jāizstrādā ziņojums par sociāli ekonomisko stāvokli piekrastes reģionos. Pamatojoties uz minēto ziņojumu, Padomei bija jāveic nepieciešamie pielāgojumi, lai gan bija paredzēta arī iespēja līdz 2002. gada 31. decembrim saglabāt pieejas noteikumus un kvotu sadalījuma kritērijus.

2.8.6.

Iepazinusies ar Komisijas ziņojumu, Padome pieņēma politisku lēmumu par pieejas noteikumu un kvotu sadalījuma kritēriju saglabāšanu līdz 2002. gada 31. decembrim. (14)

2.8.7.

Visbeidzot saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu 20. pantā ir noteikts, ka “zvejas iespējas sadala starp dalībvalstīm tādā veidā, lai nodrošinātu katras dalībvalsts zvejas darbību relatīvu stabilitāti attiecībā uz katru krājumu vai zvejas uzņēmumu”. Regulas 17. pantā līdz 2012. gada 31. decembrim atkal noteikta atkāpe no vienādas pieejas principa un atkal paredzēts sagatavot jaunu ziņojumu par atkāpi no vienādas pieejas piemērošanas.

3.1.

EESK uzskata, ka, piemērojot relatīvās stabilitātes kritēriju, t.i., katrai dalībvalstij pirms 24 gadiem piešķirto nemainīgo TAC procentuālo daudzumu, netiek ņemta vērā to iedzīvotāju sociālā un ekonomiskā attīstība, kas pašlaik ir atkarīgi no zivsaimniecības un ar to saistītām darbībām. Pašreizējā situācija saistībā ar Kopienas zvejas flotes kapacitāti, resursu izmantošanu un piekrastes reģionos veiktajām investīcijām ievērojami atšķiras no situācijas 1983. gadā, kad Kopienā nebija iestājušās dažas dalībvalstis, kurām ir intereses zivsaimniecības jomā.

3.2.

Izvērtējot Komisijas regulas par kvotu pielāgošanu (15), var konstatēt, ka ik gadu dažos Kopienas zivsaimniecības uzņēmumos un dažos zvejas apgabalos ir nopietnas atšķirības starp dalībvalstīm piešķirtajām kvotām un faktisko nozveju gan attiecībā uz pelaģiskajām, gan bentiskajām zivju sugām. Minētā nelīdzsvarotība, kuras rezultātā rodas “kvotu pārpalikums”, “kvotu deficīts” un pat “neizmantojamas kvotas” zvejas flotes trūkuma dēļ, atsevišķos zivsaimniecības uzņēmumos un zvejas apgabalos ir vērojama vairumā dalībvalstu, un tā nerodas tikai bioloģisku faktoru ietekmē, bet arī relatīvās stabilitātes kritērija piemērošanas rezultātā.

3.3.

EESK uzskata, ka, piešķirot tiesības TAC ietvaros, vispirms jārūpējas par to, lai dažādu zivju sugu krājumu un citu jūras resursu atjaunošanās (un uzturēšana) būtu nodrošināta augstākā un ilgspējīgākā līmenī. EESK iesaka veltīt vairāk pūļu, lai uzlabotu zinātnisku informāciju par zivju krājumu stāvokli un to, kā vislabāk pārvaldīt piešķīrumus un zvejas praksi, lai nodrošinātu vislabākos iespējamos rezultātus gan attiecībā uz pašu zivju resursu uzturēšanu, gan attiecībā uz zvejniecības kopienām, kas no tiem ir atkarīgas. Kopējiem piešķīrumiem jābūt daudz mazākiem nekā zinātniski pamatots maksimālais ilgtspējīgais ieguves apjoms un atsevišķu piešķīrumu limitus nepieciešams efektīvi uzraudzīt un ievērot.

3.4.

Ņemot vērā visus minētos iemeslus, EESK uzskata, ka Komisijai jāveic pētījums par Kopienas zvejas flotu pašreizējo kapacitāti un kvotām, kas nepieciešamas, lai flotes varētu būt konkurētspējīgas un lai varētu nodrošināt zivju krājumu ilgtspējību. Minētajā pētījumā būtu jāskata, kā aktualizēt dalībvalstu iegūtās zvejas tiesības, pamatojoties uz relatīvās stabilitātes principu, nolūkā izvērtēt, kādi varētu būt labākie risinājumi, lai nākotnē novērstu pastāvošo dažu pelaģisko un bentisko zivju sugu kvotu nelīdzsvarotību dažās konkrētās zvejas zonās. Tas viss nodrošinās ilgtspējīgu resursu izmantošanu ilgtermiņā un Kopienas flotu konkurētspēju, kas ir būtiski KZP mērķi.

3.5.

EESK turklāt uzskata, ka relatīvās stabilitātes princips ir saistīts ar dalībvalstu iegūtajām zvejas tiesībām. Šādas tiesības nedrīkst vienkārši izzust, taču tās var aktualizēt, ņemot vērā ar resursu ilgtspējību un Kopienas zvejas flotu konkurētspēju saistītās vajadzības saskaņā ar pašreizējo Kopējo zivsaimniecības politiku.

4.1.

EESK uzskata, ka Komisijai pieprasītais pētījums būtu jāveic pēc iespējas īsākā laikā pēc debašu perioda beigām, jo sakarā ar pašreizējo Kopienas zivju resursu un Kopienas zvejas flotes konkurētspējas stāvokli pastāvošās nozvejas kvotu un Kopienas zvejas flotes nelīdzsvarotības jautājums būtu jārisina, pirms Komisijas jaunā ziņojuma publicēšanas 2012. gadā.

4.2.

Veicot aktualizāciju, kvotas būtu jāpiešķir uz laiku, piemēram, uz pieciem gadiem, lai tās varētu sadalīt no jauna gadījumā, ja atkal rodas nelīdzsvarotība.

4.3.

EESK uzskata — ja Komisija, pamatojoties uz debatēm par risinājumiem pašreizējā situācijā, atzītu, ka zivsaimniecībā jāizveido pārvaldības sistēma, kuras pamatā ir aktualizētas dalībvalstu zvejas tiesības, tas jādara Kopienas līmenī.

4.4.

EESK uzskata, ka līdz ar Reformas līguma (Lisabonas līguma) parakstīšanu 2007. gada decembrī dalībvalstīs ir izveidojusies labvēlīga gaisotne, lai pieņemtu šādu zivsaimniecības pārvaldības sistēmu.

4.5.

EESK apzinās grūtības saistībā ar tādas Kopienas mēroga tiesībpamatotas pārvaldības sistēmas izveidi zivsaimniecībā, kuras pamatā ir tirgojamas (individuālas vai kolektīvas) zvejas tiesības, taču uzskata, ka tas var būt risinājums, lai panāktu “resursu izmantošanu tādā veidā, kas nodrošina ilgtspējīgus ekonomiskos, vides un sociālos apstākļus” (16), ja cita starpā tiek ņemti vērā šādi kritēriji:

4.5.1.

lai neierobežotu mazu zvejas uzņēmumu tiesības, piekrastes sīkzveja (17), no kuras ir atkarīgas daudzas piekrastes kopienas, jo īpaši salu dalībvalstīs un salu reģionos, nebūtu jāiekļauj Kopienas līmeņa tiesībpamatotas pārvaldības sistēmā;

4.5.2.

lai novērstu dominējošas pozīcijas tirgū, zvejas tiesību pirkšanas un pārdošanas iespēju varētu ierobežot, nosakot gada maksimālās nozvejas procentuālo daudzumu attiecībā uz katru zivju sugu katrā dalībvalstī.

4.5.3.

EESK uzskata, ka tāda pārvaldības sistēma dažādos Kopienas zivsaimniecības uzņēmumos būtu jāievieš pakāpeniski, sākot ar tiem, kuros pastāvošo nelīdzsvarotību starp kvotu pārpalikumu un kvotu deficītu vispārēji atzīst visas skartās dalībvalstis.

4.5.4.

Attiecībā uz uzņēmumu, kas iekļauts tiesībpamatotas pārvaldības sistēmā, Komisijai būtu jānosaka, vai tirdzniecība notiek Kopienas, dalībvalstu, ražotāju organizāciju vai uzņēmumu līmenī, kā arī skaidri jāparedz, kā darījumi tiks kontrolēti.

4.6.

EESK uzskata, ka, atbilstīgi aktualizējot zvejas tiesības, varētu ievērojami samazināt zivju izmetumus jūrā un pārzveju.

4.7.

EESK uzskata — ja novērstu pašreizējo nelīdzsvarotību, vienlaikus ievērojot relatīvās stabilitātes kritēriju, būtu sperts nozīmīgs solis uz priekšu tiesībpamatotas pārvaldības sistēmas izveidē. Šāda sistēma, ja to attiecīgi regulēs, lai novērstu dominējošu stāvokli tirgū, ļautu veikt līdzsvarotāku un atbilstīgāku resursu sadalījumu starp dažādām Kopienas flotēm, kas veicinās resursu izmantošanas ilgtspējību un Kopienas flotu konkurētspēju.