25.6.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 162/1

1.1

EESK ir nolēmusi atsākt debates sakarā ar padziļinātu pārdomu nepieciešamību par saskaņotu kolektīvo prasību lomu un tiesisko regulējumu Kopienas līmenī, galvenokārt patērētāju tiesību aizsardzības un konkurences jomā, vismaz sākuma posmā.

1.2

EESK ir vienmēr atbalstījusi kolektīvo prasību noteikšanu Kopienas līmenī, kuru mērķis būtu panākt zaudējumu faktisku atlīdzinājumu gadījumos, ja ir pārkāptas kolektīvās vai grupas tiesības. Šādas prasības nodrošinātu papildu aizsardzību, ko jau nodrošina alternatīvi un tiesiski līdzekļi, galvenokārt izpildraksti, kuri jau paredzēti Direktīvā 98/27/EK.

1.3

EESK vairākkārt ir atbalstījusi nepieciešamību rīkoties Kopienas līmenī minētajā jomā gadījumā, ja atzīst, ka šādas prasības

1.4

Pēdējo gadu laikā vairākas dalībvalstis ir izveidojušas dažādas tiesvedības sistēmas patērētāju kolektīvo interešu pārstāvībai, turpretī citas to vēl nav izdarījušas, un tas rada nevienlīdzību tiesas pieejamības jomā un ir šķērslis vienotā tirgus izveidošanai. EESK pauž nožēlu par šāda šķēršļa pastāvēšanu, jo vairāk tādēļ, ka iedzīvotāju apmierinātība un uzticēšanās ir viens no izvirzītajiem mērķiem, veidojot 21. gadsimta vienoto tirgu. EESK galvenokārt pievērš uzmanību visiem pasākumiem, kas attiecas uz Eiropas uzņēmumu konkurētspēju, un neatbilstīgu izdevumu radītajām sekām, kas beigu beigās skartu darba ņēmējus un patērētājus.

1.5

EESK ierosina veicināt minētās pārdomas, iesniedzot konkrētus priekšlikumus par kolektīvo prasību tiesisko regulējumu, ņemot vērā ne tikai Eiropas valstīs spēkā esošās sistēmas, bet arī to citu valstu pieredzi, kas ir ieviesušas šādas prasības. EESK jo īpaši ņem vērā principus, kas ir noteikti ESAO Ministru padomes 2007. gada 12. jūlija Ieteikumā C(2007) 74 par pārrobežu strīdiem patēriņa jomā un zaudējumu atlīdzinājumu.

1.6

Nosakot ierosinātos parametrus likumdošanas iniciatīvai Kopienas līmenī, EESK ir ņēmusi vērā Eiropas tiesvedības iestāžu kopīgās juridiskās tradīcijas un dalībvalstu kopējos civilprocesa pamatprincipus un ir noraidījusi tādus paraugus, kas nav savienojami ar minētajām tradīcijām un principiem, piemēram, ASV “class action”. EESK uzskata, ka īpaši nožēlojamas ir prakses, kurās pēc Amerikas “class action” parauga neiesaistītiem investoriem vai advokātiem tiek piešķirta ievērojama daļa no summas, kura kā atlīdzinājums vai kā atlīdzinājums nolūkā sodīt iegūta procedūrās, kas uzsāktas patērētāju interešu aizsardzībai.

1.7

Ņemot vērā šāda instrumenta mērķus un sasniedzamos rezultātus, EESK ir izvērtējusi svarīgākos iespējamos risinājumus saistībā ar ieviešamo tiesisko regulējumu (opt-in (“izvēles”), opt-out (“iespējas nepiemērot”) vai jaukto sistēmu), tiesneša lomu, zaudējumu atlīdzinājumu, pārsūdzēšanu un finansējumu.

1.8

Šādas iniciatīvas juridiskais pamats un piemērojamais juridiskais instruments arī ir būtiski svarīgi jautājumi, kas tika analizēti un ir minēto ierosinājumu pamatā.

1.9

EESK turklāt norāda, ka minētās pārdomas par kolektīvo prasību mehānisma izveidošanu nav pretrunā esošajām alternatīvām domstarpību izšķiršanai un to attīstībai (ADR). EESK viena no pirmajām pauda viedokli, ka ir nepieciešams izveidot instrumentus, kas ļautu patērētājiem aizstāvēt savas individuālās vai kolektīvās tiesības, nevēršoties tiesā. Šajā sakarā EESK atbalsta Ombuda un tiem līdzīgu sistēmu labāku pielāgošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomās un it īpaši tur, kur pārrobežu tirdzniecība ir vairāk attīstīta vai arī attīstīsies.

1.10

Patērētājiem, kam nodarīts kaitējums, ir pieejami dažādi kolektīvās aizsardzības līdzekļi, sākot no individuālas, brīvprātīgas un vienprātīgas prasības līdz kolektīvām prasībām un tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Katram no minētajiem strīdu izšķiršanas līmeņiem ir jādarbojas optimāli, lai veicinātu kaitējuma atlīdzināšanu tajā līmenī, kas ir vispieejamākais cietušajiem.

1.11

EESK pauž gandarījumu par Komisijas nolūku turpināt pētījumus minētajā jomā. EESK tomēr uzsver, ka atbilstīgu likumdošanas iniciatīvu īstenošanai ir vajadzīga arī patiesa politiska griba.

1.12

Interpretējot organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāvju vēlmes, EESK aicina Eiropas Parlamentu, Padomi un dalībvalstis īstenot minēto iniciatīvu ņemot vērā dažādo pušu intereses un ievērojot proporcionalitātes un subsidiaritātes principus.

2.1

Šī pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir veicināt plašas pārdomas par kolektīvo prasību nozīmi un to tiesisko regulējumu (1) Kopienas līmenī, jo īpaši patērētāju tiesību un konkurences jomā — vismaz sākuma posmā (2). Tā galējais mērķis ir rosināt pilsonisko sabiedrību un Eiropas Savienības kompetentās iestādes apsvērt šādas iniciatīvas nepieciešamību un ietekmi, pārdomāt par tās juridiskā rakstura noteikšanu, kā arī īstenošanas termiņiem un nosacījumiem Eiropas tiesiskajā telpā.

2.2

Izmantotās metodoloģijas pamatā tādēļ ir iepriekšējs novērtējums par vienotā tirgus vajadzībām un minētās iniciatīvas atbilstību Kopienas tiesībām. Pēc tam ir pētīta tās spēja efektīvi un ātri risināt pārrobežu konfliktus, galvenokārt saistībā ar patērētāju ekonomiskajām interesēm.

3.1

Tirdzniecības darījumu masveidīgums, pieaugot sērijveida ražošanai, kopš pagājušā gadsimta otrās puses ir lielā mērā izmainījis veidu, kādā tiek noslēgti līgumi un panāktas vienošanās par pārdošanu un pakalpojumu sniegšanu.

Informācijas sabiedrības izveidošana un iespējas, ko sniedz distances līgumi un e-komercija, dod patērētājiiem jaunas priekšrocības, taču viņi var tikt pakļauti jaunam spiedienam un jaunam riskam līgumu slēgšanas jomā.

3.2

Ja palielinās publiskais piedāvājums un izplatās standartlīgumi, agresīvi reklāmas un mārketinga veidi, neatbilstīga informācija pirms līguma noslēgšanas, vispārēja negodīga tirdzniecības prakse, konkurenci kropļojoša rīcība var radīt zaudējumus ievērojamām patērētāju grupām, kas visbiežāk nav identificētas un ir grūti identificējamas.

3.3

Juridiskajās sistēmās, kuru pamatā ir tradicionālie procesuālie likumi, kas balstās uz romiešu tiesībām, saskaņoto individuālo interešu un kolektīvo vai grupas interešu jomā ne vienmēr ir atbilstīgi — vienkārši, ātri, ar zemām izmaksām un efektīvi — tiesvedības līdzekļi (3).

3.4

Gandrīz visā pasaulē un jo īpaši ES dalībvalstu juridiskajās sistēmās ir paredzēti kolektīvo vai grupu interešu tiesiskās aizsardzības līdzekļi.

3.4.1

Tomēr minētās sistēmas ir samērā dažādas un tajās ir ievērojamas atšķirības kolektīvo un grupu interešu aizsardzībā. Minēto atšķirību dēļ tiek kropļota iekšējā tirgus darbība.

3.5

Tā kā Kopienas līmenī trūka saskaņotības, nesenā pagātnē valstu tiesvedības sistēmu attīstībā bija vērojamas ļoti atšķirīgas tendences. Atšķirību pamatā ir nevis dažādi pamatprincipi, bet gan dažādas procesuālo tiesību tradīcijas. Pielikuma tabulās ir atspoguļotas svarīgākās atšķirības valstu līmenī (4).

3.6

Minētos trūkumus kā Eiropas iedzīvotāju nevienlīdzību tiesību un tiesu pieejamības jomā (5) nosodīja ne tikai patērētāju interešu pārstāvības organizācijas, bet arī daudzi juristi un Kopienas tiesību profesori.

3.7

Kopienas iestāžu ietvaros tikai 1985. gadā, pēc kolokvija, kas ar Komisijas atbalstu tika rīkots Gentē 1982. gadā, tika publicēts memorands “Tiesas pieejamība patērētājiem” (6), minētajā dokumentā Komisija pirmo reizi pievērsās arī sistēmai, kas paredz kolektīvo interešu aizstāvēšanu tiesā.

3.8

Tomēr Komisija, ņemot vērā Eiropas Parlamenta 1987. gada 13. marta rezolūciju (7), tikai 1987. gada 7. maija papildu paziņojumā pavēstīja par savu nolūku izvērtēt iespēju pieņemt pamatdirektīvu, ar kuru apvienībām piešķirtu vispārējas tiesības aizstāvēt kolektīvās intereses tiesā, un aicināja Padomi atzīt patērētāju organizāciju primāro — gan starpnieka, gan tieši iesaistītās puses — lomu tiesas pieejamības nodrošināšanā patērētājiem.

3.9

Padome 1987. gada 25. jūnija rezolūcijā par tiesas pieejamību patērētājiem arī uzsvēra“patērētāju organizāciju svarīgo lomu” un aicināja Komisiju “izvērtēt, vai minētajā jomā varētu veikt atbilstīgu iniciatīvu Kopienas līmenī”  (8).

3.10

Visbeidzot, 1989. gadā, sagatavojot “Nākotnes prioritātes patērētāju aizsardzības politikas īstenošanai”, Komisija trīsgadu programmā (9) (1990–1992) atzina, ka daudzās dalībvalstīs tiesas pieejamība un zaudējumu atlīdzināšana nebija apmierinoša augsto izmaksu, procedūru sarežģītības un tai nepieciešamo termiņu dēļ, kā arī konstatēja ar pārrobežu darījumiem saistītas problēmas. Tā paziņoja, ka veic pētījumus par īstenojamiem pasākumiem, īpašu uzmanību veltot iespējai iesniegt kolektīvās prasības, lai panāktu patērētājiem nodarīto zaudējumu atlīdzinājumu (10).

3.11

Tomēr publiskas debates par minēto jautājumu Komisija uzsāka tikai 1993. gadā, publicējot svarīgo “Zaļo grāmatu par tiesas pieejamību patērētājiem un patērētāju strīdu izšķiršanu vienotajā tirgū” (11).

Šajā sakarā pirmo reizi padziļināti Kopienas perspektīvā tika izvērtēts jautājums par vienotu izpildrakstu sistēmu, kuru daudzi uzskatīja par pamatu patiesai kolektīvo prasību sistēmai patērētāju interešu aizsardzības jomā (12).

3.12

Turklāt Eiropas Parlaments 1994. gada 22. aprīļa rezolūcijā (13) secināja, ka dalībvalstīs būtu lietderīgi veikt zināmu procesuālo noteikumu saskaņošanu, attiecībā uz darījumiem, kuri sasniedz zināmu summu, paredzot iespēju izveidot Kopienas procedūru, kas ļautu ātri izšķirt pārrobežu strīdus, vienlaikus tas norādīja, ka līdz zināmai pakāpei būtu jāsaskaņo piemērojamie noteikumi, lai īstenotu izpildrakstus par nelikumīgas komercdarbības prakses pārtraukšanu.

3.13

EESK 1994. gada 1. jūlija plenārajā sesijā vienbalsīgi pieņemtajā atzinumā (14) min arī principu, kas paredz “vispārēji atzīt patērētāju apvienību tiesības pārstāvēt kolektīvās un grupas intereses jebkuras dalībvalsts tiesu iestādē vai arī iestādē, kas nav tiesu iestāde, neatkarīgi no ieinteresēto pušu valstiskās piederības, apvienības vai konflikta vietas” un skaidri aicināja Komisiju izveidot vienotu procedūru kolektīvo prasību vai arī kopējas pārstāvības prasību jomā, lai pārtrauktu ne tikai nelikumīgas komercdarbības praksi, bet arī darbības, kas rada zaudējumus un kaitē patērētāju interesēm (15).

3.14

Kopš minēto prioritāšu izvirzīšanas komisāre Emma Bonino īpašu uzmanību pievērsa Kopienas procedūras, kas ļautu ātri izšķirt pārrobežu strīdus, ieviešanai un piemērojamo noteikumu saskaņošanai attiecībā uz izpildrakstiem par nelikumīgas komercdarbības pārtraukšanu, kā arī tam, lai par likumīgām savstarpēji atzītu patērētāju apvienību tiesības vērsties tiesā. (16)

3.15

Vēlāk, 1996. gada 25. janvārī, tika publicēts priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par patērētāju interešu aizsardzības izpildrakstiem. (17)

Minētajā direktīvā tika iekļauts Sutherlan ziņojuma ieteikums un ņemti vērā plaši atbalstītie Zaļajā grāmatā ietvertie ierosinājumi (18)  (19).

3.16

Nenoliedzami, ka minētā direktīva radīja apvērsumu Kopienas tiesību jomā, jo pirmoreiz un vispārēji Kopiena izstrādāja tiesību aktu attiecībā uz civilprocesuālajām tiesībām (20).

Tomēr ierosinājums direktīvas darbības jomā iekļaut arī zaudējumu atlīdzināšanu neguva atbalstu.

3.17

Paralēli tam Komisija izstrādāja “Rīcības plānu par tiesas pieejamību patērētājiem un patērētāju strīdu izšķiršanu iekšējā tirgū”, ar kuru tā iepazīstināja 2006. gada 14. februārī. Rīcības plānā Komisija konstatēja un raksturoja ar patērētāju strīdiem saistītās problēmas un sniedza pētījumu par dalībvalstīs valsts līmenī rastajiem dažādajiem risinājumiem, kā arī paziņoja par savu nolūku veikt konkrētus pasākumus. To vidū var minēt pārdomu periodu par iespēju patērētājiem, kuru intereses ir pārkāpis viens un tas pats uzņēmējs, pilnvarot patērētāju organizācijas pieņemt viņu sūdzības ex ante, lai varētu apkopot vienādus gadījumus un iesniegt tiesu iestādē visas sūdzības vienlaicīgi (21).

3.18

Šajā sakarā Eiropas Parlaments 1996. gada 14. novembra rezolūcijā “uzskatot, ka tiesu pieejamība vienlaikus ir pamattiesības un nepieciešama tiesību drošības garantija, neatkarīgi no tā, vai tās būtu valsts vai Kopienas tiesības”, atzina, ka liela nozīme patērētāju konfliktu risināšanā ir ārpustiesas procedūrām, taču uzsvēra nepieciešamību “nodrošināt patērētājiem iespēju vērsties tiesā gadījumos, ja visas ārpustiesas procedūras bijušas neefektīvas, un iesniegt tiesā prasību parastajā kārtībā, ievērojot efektivitātes un juridiskās drošības principu”. Tādēļ Parlaments aicināja Komisiju “izstrādāt citus priekšlikumus nolūkā uzlabot pieejamību valstu tiesvedības procedūrām Eiropas iedzīvotājiem, kas nav rezidenti”, un iedrošināja dalībvalstis atbalstīt patērētāju apvienību iesaistīšanos “kā to personu pilnvarotajām, kam ir tiesības iesniegt sūdzības”, un“atzīt, ka minētajām apvienībām ir likumīgas tiesības iesniegt kolektīvas prasības gadījumos, ja ir veikta nelikumīga komercdarbība”  (22).

3.19

Kopš tā laika minētā jautājuma izskatīšana Eiropas Komisijā tika iesaldēta (23).

EESK tomēr vairākkārt izskatīja minēto jautājumu, lai pierādītu, ka Kopienas līmenī nepieciešams izveidot civilprocesa instrumentu, kas ļautu aizstāvēt tiesā viendabīgas individuālās, kolektīvās vai grupas intereses (24).

3.20

Tikai nesen Komisija no jauna pievērsās minētajam jautājumam Zaļajā grāmatā “Zaudējumu atlīdzināšanas prasības par EK konkurences noteikumu pārkāpšanu” (25), ko ir vērts citēt:

“Praktisku iemeslu dēļ būs ļoti maz ticams, pat neiespējams, ka patērētāji un pircēji iesniegs nelielu zaudējumu atlīdzināšanas prasības par konkurences noteikumu pārkāpšanu. Tādēļ jāapsver veidi, kā šīs intereses varētu labāk aizsargāt ar kolektīvām prasībām. Papildus īpašai patērētāju interešu aizsardzībai kolektīvās prasības var kalpot, lai apvienotu daudzas mazākas prasības vienā prasībā, tādējādi ietaupot laiku un naudu”.

3.21

EESK 2006. gada 26. oktobra atzinumā atbalstīja minēto Komisijas iniciatīvu un atzina kolektīvo prasību nepieciešamību, lai nodrošinātu zaudējumu atlīdzinājumu gadījumos, ja tas “pilnībā atbilst atsevišķiem galvenajiem mērķiem. Te jāmin 1) zaudējumu faktiska kompensēšana, atvieglojot zaudējumu atlīdzināšanas prasības, ko organizācijas iesniegušas cietušo patērētāju vārdā, tādējādi veicinot tiesiskuma īstenošanu, 2) konkurenci kropļojošas rīcības novēršana un atturēšana no tās sakarā ar minētā prasību tipa lielāku sociālo ietekmi”  (26).

3.22

Turklāt Komisija pasūtīja Lēvenes Katoļu universitātes Patērētāju tiesību studiju centram izstrādāt nozīmīgu pētījumu par konfliktu risināšanas alternatīvajām metodēm, kas nesen tika arī publicēts. Vienā no šī 400 lappušu lielā pētījuma daļām ir aprakstītas 28 valstu — 25 dalībvalstu un ASV, Kanādas un Austrālijas (27) — sistēmu kopējas tiesvedības procedūras patērētāju tiesību aizsardzības jomā.

3.23

Jaunā patērētāju tiesību aizsardzības komisāre Meglena KUNEVA daudzos paziņojumos ir pasludinājusi, ka minētais jautājums ir viena no viņas pilnvaru termiņa prioritātēm. Jautājums tika aplūkots arī nesenajā paziņojumā par tematu “ES Patērētāju politikas stratēģija 2007.–2013. gadam” (28). Šim tematam atkārtoti pievērsās gan komisāre Neelie KROES, gan komisāre Meglena KUNEVA pēc prezidentvalsts Portugāles iniciatīvas nesen Lisabonā rīkotajā konferencē (29).

3.24

ESAO Ministru padome arī ir pieņēmusi Ieteikumu par pārrobežu strīdiem patēriņa jomā un zaudējumu atlīdzinājumu [C(2007) 74, 2007. gada 12. jūlijā]. Tā atzīst, ka lielākā daļa dalībvalstīs ieviesto sistēmu strīdu izšķiršanai un zaudējumu atlīdzināšanai ir izveidotas nolūkā izskatīt lietas valsts līmenī un ne vienmēr tajās ir paredzēta zaudējumu atlīdzināšana patērētājiem no citas dalībvalsts.

4.1

Juridiskajā plāksnē patērētāju intereses dalībvalstīs un Eiropas Savienības līmenī tiek ievērotas, ne tikai atzīstot materiālās tiesības, bet arī piemērojot atbilstīgas procedūras minēto tiesību īstenošanai.

Vienlaikus jākonstatē, ka, pieaugot pārrobežu apmaiņai, Eiropas līmenī ir palielinājies domstarpību skaits patēriņa jomā.

Daudzos gadījumos domstarpību risināšana individuālā kārtā ir izrādījusies nepietiekama. Tās augstās izmaksas un procedūras gausums ievērojami veicina patērētāju tiesību neefektivitāti, galvenokārt gadījumā, ja daudzu (daudzu tūkstošu, pat miljonu) patērētāju interesēm kaitē viena un tā pati prakse un ja individuālo zaudējumu apmērs ir samērā neliels. “Eiropas sabiedrības” pakāpeniskas attīstības rezultātā rodas arī problēmas saistībā ar piemērojamo tiesību noteikšanu, būtu vēlams, lai Eiropas iedzīvotāji varētu aizstāvēt savas tiesības vienotā veidā. Pašlaik gadījumos, kad ļaunprātīgas darbības tiek veiktas identiskos apstākļos un rada identiskus kaitējumus, zaudējumu atlīdzinājumu var saņemt tikai dažās dalībvalstīs, kurās ir ieviesta kolektīvo prasību sistēma.

4.2

Turklāt visu dalībvalstu konstitūcijās un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā ir atzītas tiesības uz taisnīgu tiesu. Minētās tiesības cita starpā nozīmē tiesības atbilstīgi un faktiski vērsties tiesā.

4.3

Pašreizējās tiesību sistēmās iedzīvotāji ne vienmēr var konkrēti un efektīvi apstrīdēt tiesā dažas prakses, kas viņiem rada zaudējumus.

Kopš vairākiem gadu desmitiem vairākas dalībvalstis ir piedāvājušas divus minētās problēmas risinājumus.

Sākumā tās atzina tiesības uz patērētāju kolektīvo interešu aizsardzību, iesniedzot prasības administratīvajās iestādēs vai tiesā. Otrs atbilstīgs risinājums bija individuālo prasību apkopošanas procedūras atzīšana. Minēto prasību pamatā galvenokārt ir procesuālās ekonomijas princips, izskatot prasību kopumu vienā vienīgā procedūrā.

4.4

Gadījumā, ja tiktu izveidotas Eiropas kolektīvās prasības, tiktu nodrošināta tiesas pieejamība visiem patērētājiem neatkarīgi no viņu valstspiederības, finansiālā stāvokļa un viņiem individuāli nodarīto zaudējumu apmēra. Tas sniegtu arī priekšrocības uzņēmējiem procesuālās ekonomijas dēļ, ko tā ļautu īstenot. Šādas procedūras izmaksas būtu zemākas nekā tad, ja tiktu izskatītas daudzas individuālas prasības. Minētā procedūra nodrošinātu arī juridisko drošību, pasludinot vienu spriedumu attiecībā uz daudzām līdzīgām sūdzībām (30). Tā palīdzētu novērst Eiropas valstīs esošās pretrunas tiesvedībā, izšķirot līdzīgas domstarpības.

Tātad, izveidojot visās Eiropas valstīs kopēju sistēmu, tiktu nodrošināta ne tikai labāka patērētāju tiesību aizsardzība, bet arī stiprināta uzņēmēju uzticēšanās un līdz ar to apmaiņa un tirdzniecība Eiropas Savienības teritorijā.

4.5

Šādi noteiktas prasības pozitīvi ietekmētu starptautiskās privātās tiesības, ņemot vērā grūtības interpretēt un piemērot normas, risinot līgumu un ārpus līgumu rezultātā radušos konfliktus. Tas ļautu arī tieši noteikt piekritību, spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (Regula (EK) Nr. 44/2001) (31).

4.6

Patērētāju tiesības tiktu nostiprinātas, plaši ieviešot tiesvedību, kas ļautu nodrošināt taisnīgu zaudējumu atlīdzinājumu patērētājiem un efektīvu “vājās puses” aizsardzību, kas ir Kopienas tiesību pamatprincips. To galvenokārt nodrošinātu nesen pieņemtā Direktīva par negodīgu tirdzniecības praksi. Minētā negodīgā prakse bieži vien skar daudzas dalībvalstis un rada zaudējumus daudziem patērētājiem, turklāt patērētāji nevar pieprasīt pilnīgu zaudējumu atlīdzinājumu. Kolektīvās prasības ir nepieciešamā papildu procedūra efektīvai minētās direktīvas piemērošanai.

Pašlaik pieņemtās un dalībvalstīs transponētās direktīvas patērētāju aizsardzības jomā kļūtu efektīvākas, ja tiktu atzītas kolektīvās prasības jomās, uz kurām minētās direktīvas attiecas.

Būtu vēlams, lai minētos noteikumus varētu piemērot arī attiecībā uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas atrodas līdzīgā situācijā.

4.7

Acīmredzami, ka tiesvedības procedūras kā pēdējās domstarpību risināšanas iespējas ieviešana Kopienas līmenī nekaitē patēriņa jomā radušos konfliktu ārpustiesas risināšanas sistēmām. EESK ir tās pilnībā atbalstījusi. Tās iespējas ir vēl jāpadziļina un jāattīsta.

5.1

Lai labāk uztvertu priekšlikuma priekšmetu, jāvienojas par izskatāmās tiesiskās darbības veidu.

Saskaņā ar pārskatu par dalībvalstīs pieņemtajām sistēmām dažādu prasību veidu nosaukumi un saturs ievērojami atšķiras. Tādēļ jāizšķir pārstāvības prasības, kolektīvās prasības un grupas prasības.

5.2

Pārstāvības prasības var iesniegt tikai patērētāju apvienības vai administratīvas iestādes (piemēram, ombuds) nolūkā pārtraukt darbības, kas ir pretrunā patērētāju tiesībām, un dažās valstīs pat lai svītrotu patērētāju līgumos iekļautus netaisnus un nelikumīgus noteikumus.

5.3

Kolektīvās prasības dod iespēju patērētāju apvienībām vērsties vai nevērsties tiesu iestādē gadījumā, ja ir pārkāptas patērētāju vispārējās kolektīvās intereses: konkrētas materiālo tiesību normas vai arī vispārpieņemti izturēšanās noteikumi. Kolektīvās intereses nav patērētāju individuālo interešu summa, tās līdzinās vispārējām interesēm.

5.4

Kolektīvās prasības ir tiesā iesniegtas prasības, kas ļauj lielam personu skaitam panākt savu tiesību atzīšanu un saņemt zaudējumu atlīdzinājumu. No tehniskā viedokļa raugoties, kolektīvās prasības ir kolektīva procesuāla darbība individuālo tiesību aizsardzībai.

5.5

Kolektīvās prasības nav noteikti attiecināmas uz patērētāju tiesību un konkurences jomu.

Tomēr šajā atzinumā tās attiecas vienīgi uz materiālajām jomām, kā tās ir atzītas Kopienas tiesībās.

5.6

Tātad šajā atzinumā ir ierosināts lietot terminu “kolektīvās prasības” (32).

6.1

Patērētāju aizsardzības politikas juridiskais pamats ir Līguma XIV sadaļa ar nosaukumu “Patērētāju tiesību aizsardzība”.

Acīmredzami, ka svarīgs punkts pārdomām ir 153. pants.

6.2

Ja patērētāju tiesību pamatā galvenokārt ir Līguma 95. pants, šeit paredzamā patērētāju aizsardzības politika acīmredzami ir pasākums patērētāju ekonomisko interešu veicināšanai.

6.3

Nenoliedzami, ka kolektīvās prasības nodrošinās augstu aizsardzības līmeni un ļaus patērētāju apvienībām organizēt savu darbību patērētāju interešu aizstāvēšanai, t.i., nodrošināt viņiem taisnīgu kompensāciju gadījumā, ja tiek pārkāptas patērētāju tiesības, kuras galvenokārt paredz Kopienas tiesību kopums, tostarp konkurences tiesības.

6.4

Kolektīvās prasības Kopienas līmenī veicinās arī iekšējā tirgus darbības uzlabošanu patērētāju labā, kā tas ir paredzēts “iekšējā tirgus pārskatīšanā”. Pieaugs patērētāju uzticēšanās attiecībā uz pārrobežu tirdzniecības paplašināšanu (33).

6.5

Ja runa ir par tīri juridisku instrumentu, par atbilstīgu juridisko pamatu varētu uzskatīt arī 65. un 67. pantu. Ņemot vērā minēto juridisko pamatu, Komisija kopš 1996. gada ir ierosinājusi un Padome un Parlaments ir izveidojuši vairākus juridiskus instrumentus civilprocesuālo tiesību jomā Kopienas līmenī (34).

Varētu uzskatīt, ka kolektīvās prasības varētu izmantot gan pārrobežu konfliktu risināšanā, gan valsts tiesas procesu rīkošanā, gan citās jomās, kas nav patērētāju tiesību joma.

6.6

Jebkurā gadījumā kolektīvajām prasībām jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principi, izmantojot tikai nepieciešamos līdzekļus nolūkā nodrošināt Līguma mērķu sasniegšanu gadījumos, ja dalībvalstis nevar pietiekami īstenot izvirzītos mērķus un tātad tos var labāk īstenot, veicot pasākumus Kopienas līmenī.

6.7

Kolektīvajām prasībām ir jāievēro arī ESAO Ministru padomes Ieteikumā (C(2007) 74, 2007. gada 12. jūlijs) uzsvērtie principi un mehānismi, kas ir kopīgi visām dalībvalstīm, neraugoties uz to dažādajām juridiskajām kultūrām

7.1.1.1

Pārstāvības prasības var iesniegt tikai noteiktas, īpaši pilnvarotas struktūras (patērētāju apvienības, ombuds). Izmantojot šādu procedūru, patērētāji parasti nevar panākt individuālo zaudējumu atlīdzinājumu.

7.1.1.2

Minēto procedūru galvenais mērķis ir pārtraukt darbības, kas ir pretrunā patērētāju tiesībām, un, attiecībā uz dažām valstīm, nodrošināt patērētāju līgumos iekļautu tādu netaisnīgu vai nelikumīgu noteikumu svītrošanu, kuri liedz tiesnesim noteikt zaudējumu atlīdzinājumu.

7.1.1.3

Šādi mehānismi dažās valstīs tika izveidoti, lai nodrošinātu zaudējumu atlīdzinājumu patērētājiem. Tomēr zaudējumu atlīdzinājumu nesaņem katrs patērētājs individuāli, bet gan pārstāvības struktūras vai arī to ieskaita valsts kontā sociālajām vajadzībām.

7.1.1.4

Minētais mehānisms praksē neatbilst īstām kolektīvajām prasībām, kuru rezultātā visiem patērētājiem izmaksā kompensācijas vienā iestādē.

7.1.2.1

Izveidot Eiropas kolektīvās prasības nenozīmē ieviest Eiropā ASV izmantotās “classe action”. ASV un dalībvalstu tiesu sistēmas ir ļoti atšķirīgas. “Classe action” trūkumi tika nosodīti kā tādi, kas izraisa pārmērīgas novirzes, tās ir raksturīgas minētajai tiesību sistēmai un nav ieviešamas Eiropā.

7.1.2.2

Amerikas Savienotajās Valstīs tiesas lēmumus pasludina zvērināto tiesa un ievēlēti tiesneši. Ņemot vērā īpašo tiesas sastāvu ASV, kas atšķiras no tiesas sastāva vairākumā dalībvalstu (profesionāli tiesneši), dažādas tiesas ļoti bieži izskata nekonsekventas prasības un pieņem prasītājiem pārāk labvēlīgus lēmumus, un minētā iemesla dēļ patērētāji izvēlas iesniegt savas prasības noteiktās tiesās un nevis tiesās, ko uzskata par mazāk labvēlīgām (“forum shopping” labvēlīgākās tiesas izvēle).

7.1.2.3

Eiropas kolektīvās prasības gluži pretēji nodrošinātu aizsardzību pret labvēlīgākas tiesas izvēli, jo visās dalībvalstīs tiktu izveidota un ievesta vienota procedūra, rosinot to, ka prasības izskatīšanas gaita un tiesneša pasludinātie spriedumi būtu tādi paši neatkarīgi no tā, kādu tiesu vai dalībvalsti prasītājs izvēlētos.

7.1.2.4

Papildus kompensējamiem zaudējumiem un kaitējumiem var uzlikt sodus par nodarītajiem zaudējumiem un kaitējumiem. Zvērināto tiesu un ievēlēto tiesnešu noteiktais zaudējumu atlīdzinājuma apmērs ļoti bieži sasniedz nesamērīgi augstas summas. Vairākumā dalībvalstu papildus zaudējumu un kaitējumu atlīdzināšanai nekādi citi sodi netiek piemēroti.

7.1.2.5

Advokātu atalgojums tiek izmaksāts saskaņā ar contingency fees sistēmu. Runa ir par quota litis vienošanos, kurā advokāti, kas paši var būt prasītāji, pievienojas prasības rezultātiem. Vairākumā Eiropas Savienības dalībvalstu minēto sistēmu aizliedz gan likums, gan Advokātu ētikas kodeksi.

7.2.1.1

Tā saucamā opted-in (izvēles) sistēma paredz, ka personas pauž gribu piedalīties tiesas procedūrā. Ieinteresētajām personām tātad ir jāpiesakās un skaidri jāpievienojas prasībai pirms lēmuma pasludināšanas.

Paralēli minētajam mehānismam ir izveidoti arī tā saucamie “test cases” (parauglietas) mehānismi vai arī mehānismi, kas balstās uz pirmo konstatējošo spriedumu. Minētās procedūras līdzinās kolektīvajām prasībām, kuru pamatā opted-in sistēma, jo arī šajā gadījumā ieinteresētajām personām jāpauž sava griba līdzdalībai procesā un jāiesniedz individuālas prasības. Tomēr minētā mehānisma īpatnība ir tā, ka tiesnesis izvēlas tikai vienu individuālu prasību un pieņem par to lēmumu. Lēmums, ko pieņem parauglietas izskatīšanas procedūrā, attieksies arī uz visām citām tiesā iesniegtajām individuālajām prasībām.

7.2.1.2.1

Visiem grupas locekļiem jāpiesakās līdzdalībai tiesas procedūrā un parasti jāiesniedz pieteikums reģistrā. Tātad skaidri tiek pausta griba, kas ļauj ievērot brīvības principu vērsties tiesā. Prasītājs rīkojas citu personu vārdā tikai tad, ja attiecīgās personas ir devušas oficiālu piekrišanu.

7.2.1.2.2

Saskaņā ar “opted-in” sistēmu atlīdzības par nodarīto kaitējumu apjomu var noteikt ex ante. Tas ir būtiski svarīgi atbildētājiem, uz kuriem tieši attiecas prasījums par kompensāciju, un tas dod viņiem iespēju izmantot tādu apdrošināšanu, kas sedz daļu no paredzamā kaitējuma. Tādēļ tiks rezervēti pietiekami līdzekļi, lai segtu likumīgos kompensācijas prasījumus. “Opted-in” metode apvienojumā ar iespēju atbildētājam attiecināt lietu uz visiem cietušajiem, ja vien viņi skaidri neizsaka iebildumus, vislabāk atbilst minētajai prasībai.

7.2.1.2.3

Parauglietas procedūrā problēmas novērtēšanai tiesnesim tiek iesniegta viena individuāla lieta: tas nodrošina tiesnesim laika ietaupījumu un efektīvāku pieeju, jo viņš varēs pieņemt lēmumu par attiecīgā uzņēmēja atbildību, izskatot tikai vienu gadījumu.

7.2.1.3.1

Minētie mehānismi ir grūti pārvaldāmi un to izmaksas ir lielas: ieinteresētajām personām jāpiesakās līdzdalībai procedūrā un jāizveido individuāla lieta. Individuālās lietas pārvaldība kļūst sarežģītāka, ja ieinteresēto personu skaits ir liels.

7.2.1.3.2

Tādēļ procedūras termiņš ir ļoti ilgs, jo tiesai jāizveido un jāizskata individuālas lietas. Tomēr masu strīdos, kas ir kolektīvo prasību pamatā, individuālie zaudējumi ir relatīvi vienādi un bieži vien minētie strīdi nav jāizskata atsevišķi.

7.2.1.3.3

Parauglietas procedūrā tiesnesis ne vienmēr nosaka zaudējumu atlīdzinājuma apmēru un atsevišķos gadījumos nodod lietu individuālajai izskatīšanai. Tas izraisa pārvaldības problēmas un procedūras termiņa pagarinājumu.

7.2.1.3.4

Kolektīvo prasību izskatīšana, izmantojot opted-in vai parauglietas sistēmu valstīs, kurās ir ieviests minētais mehānisms, rāda, ka liela daļa patērētāju neiesniedz prasības tiesā, jo viņiem trūkst efektīvas informācijas par šādas procedūras eksistenci. Ieinteresētās personas galvenokārt neiesniedz prasības tiesā materiālu, finansiālu un psiholoģisku šķēršļu dēļ (tas prasa laiku, naudu, kā arī procedūra ir ārkārtīgi sarežģīta).

7.2.1.3.5

Tātad to personu, kas reāli iesniedz prasības tiesā, skaits ir ievērojami mazāks par to personu skaitu, kuras ir potenciāli iesaistītas strīdā. Tātad patērētājiem radīto zaudējumu atlīdzinājums nav pilnīgs. Uzņēmējs var paturēt negodīgas komercprakses rezultātā nelegāli iegūtās peļņas lielāko daļu. Procedūras preventīvais mērķis nav sasniegts.

7.2.1.3.6

Minētie mehānismi rada problēmas attiecībā uz sprieduma relatīvo ietekmi. Kolektīvās prasības ietvaros pieņemtais lēmums attieksies vienīgi uz personām, kas ir pievienojušās prasībai. Minētajā gadījumā patērētājiem, kas nebija pieteikušies, būs tiesības iesniegt individuālas prasības, kuras izskatot, varētu tikt pieņemti lēmumi, kas atšķirsies no kolektīvo prasību ietvaros pasludinātajiem lēmumiem.

7.2.2.1

Tradicionālo kolektīvo prasību pamatā ir opted-out sistēma, kas aptver visus kādas rīcības dēļ cietušos, izņemot tos, kuri ir skaidri pauduši vēlēšanos norobežoties no minētajām prasībām.

Dažas Eiropas valstis ir izmantojušas minēto mehānismu, izstrādājot kolektīvo prasību sui generis procedūru.

7.2.2.2.1

Novērtējot valstu sistēmas, kuru pamatā ir opted-out sistēma, var pārliecināties, ka minētā procedūra ir vieglāk pārvaldāma un ir efektīvāka par citiem dažās dalībvalstīs ieviestajiem mehānismiem.

7.2.2.2.2

Tā ieinteresētajām personām nodrošina tiesu reālu pieejamību un līdz ar to arī zaudējumu taisnīgu un faktisku atlīdzinājumu visiem patērētājiem, kas cietuši nelikumīgu darbību dēļ.

7.2.2.2.3

Tā ļauj prasītājam un tiesai izvairīties no pārvaldības grūtībām (grupas locekļi piesakās nevis pirms procedūras, bet gan tās beigās).

7.2.2.2.4

Turklāt tai ir reāla preventīva ietekme uz atbildīgo pusi, jo tai jāizmaksā zaudējumu atlīdzinājums personām, kas cietušas kādas prakses rezultātā, un, iespējams, jāatdod visa nelegāli iegūtā peļņa.

7.2.2.2.5

Vienlaikus jāņem vērā priekšrocības, ko minētā procedūra sniedz attiecīgajam uzņēmējam. Kolektīvās prasības ļauj ietaupīt cilvēku un finanšu resursus un efektīvāk aizsargāt uzņēmēja tiesības. Uzņēmējam nav vienlaicīgi jāpārvalda līdzīgi strīdi daudzās dažādās tiesās, bet jāsagatavo aizstāvības līdzekļi vienā iestādē.

7.2.2.3.1

Varētu uzskatīt, ka minētais mehānisms neatbilst dažu valstu konstitucionālajiem principiem un Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, galvenokārt, brīvības principam vērsties tiesā, jo personas automātiski kļūst par grupas dalībniekiem, pat ja skaidri nepauž piekrišanu pievienoties prasībai. Ja tās nenorobežojas, uz tām attiecas pieņemtais lēmums.

Tomēr individuālās brīvības ievērošanu ir iespējams nodrošināt pilnībā, sniedzot minētajām personām personalizētu informāciju, kas ļauj uzskatīt, ka personas, kas vēlāk nenorobežojas, klusējot ir devušas pilnvaras iesniegt prasības, vai arī piešķirot grupas locekļiem tiesības norobežoties jebkurā procedūras posmā un pat pēc sprieduma pasludināšanas, kā arī nelabvēlīga sprieduma gadījumā nodrošinot viņiem iespēju iesniegt individuālas prasības.

7.2.2.3.2

Tiktu nodrošinātas arī aizstāvēšanās tiesības, piemēram, sacīkstes princips un vienādu līdzekļu izmantošanas princips: uzņēmējam jābūt iespējai izmantot individuālās aizstāvēšanās tiesības pret kādu no cietušajiem, kas ir grupas loceklis. Minētais princips atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā ietvertajam “lietas taisnīgas izskatīšanas” principam. Iespējams, ka opted-out sistēmā visas ieinteresētās personas netiks nosauktas vārdā un uzņēmējs, pret kuru iesniegta prasība, tās nepazīs. Šādā gadījumā viņš nevarēs izmantot individuālās aizstāvēšanās līdzekļus.

Tomēr kolektīvo prasību gadījumā individuālie gadījumi ir noteikti viendabīgi, to garantē tiesnesis. Domstarpības patēriņa un konkurences jomā rodas galvenokārt līgumu rezultātā, tādēļ ieinteresēto personu gadījumi ir gandrīz identiski. Causa petendi ir viens un tas pats. Šādā gadījumā ir grūti saprast, kā uzņēmējs varētu izmantot īpašas aizstāvēšanās līdzekli pret vienu patērētāju.

Procedūras laikā tiesnesis var noraidīt prasības, ja viņš konstatē, ka situācijas gan faktiskajā, gan tiesiskajā jomā ir ļoti neviendabīgas.

Visbeidzot, zaudējumu atlīdzinājuma posmā tiesnesim ir iespēja izveidot apakšgrupas, lai noteiktu zaudējumu atlīdzinājuma apmēru, ņemot vērā individuālos gadījumos un līdz ar to arī iespēju mazināt atbildību.

7.2.3.1

Sistēma, kuru nesen izvēlējās Dānija un Norvēģija, paredz gan opted-in, gan opted-out sistēmu. Tiesnesis var izvēlēties opted-out sistēmu, ja radītie zaudējumi ir mazi un prasības ir līdzīgas, kā arī gadījumā, ja ir grūti īstenot procedūru, pamatojoties uz opted-in sistēmu. Patēriņa jomā daudz ir tādu strīdu, kad patērētāji nevar efektīvi iesniegt prasības, jo strīdā ir iesaistīts liels personu skaits un radītie zaudējumi ir mazi. Procedūra, kuras pamatā ir opted-out sistēma, ļauj ņemt vērā visu strīdā iesaistīto personu intereses un noteikt sankcijas, kas atbilst iespējamam nelegāli iegūtās peļņas apmēram. Gadījumos, ja individuālie zaudējumi ir lieli, izvēlas sistēmu, kuras pamatā ir opted-in sistēma; saskaņā ar minēto sistēmu katram patērētājam ir jāpiesakās līdzdalībai procedūrā.

7.3.1

Šajā īpašajā procedūrā, kurā iesaistīti vairāki prasītāji, ļoti svarīgs ir jautājums par tiesneša pilnvarām.

7.3.2

Vairākumā opted-out mehānismu procedūras pirmajā posmā tiesnesis pārbauda prasības pieņemamību. Tests case gadījumā atsevišķa lieta tiek izskatīta ar tādu pašu mērķi.

7.3.2.1

Prasības pieņemamības izvērtēšanas posma mērķis ir procedūras sākumā apturēt nepamatotu vai pārmērīgu prasību izskatīšanu, kas varētu nelikumīgi graut pretējās puses tēlu, kā arī nepieļaut netaisnas vai neatbilstīgas procedūras.

7.3.2.2

Minētā prasības pieņemamības posma labu norisi nodrošina tiesnesis. Konkrēti viņam jāpārbauda, vai ir ievēroti likumā paredzētie nosacījumi, lai uzsāktu kolektīvo prasību izskatīšanu.

7.3.2.3

Minētie nosacījumi ir šādi:

7.3.3

Vēlākajā posmā arī ir svarīgi, lai tiesnesis varētu apstiprināt iespējamo darījuma priekšlikumu vai arī to noraidīt, ja viņš uzskata, ka tas neatbilst grupas locekļu interesēm. Tādēļ tiesnesim jāpiešķir lielākas pilnvaras par darījumu atbilstības atzīšanu, ko vairākumā dalībvalstu tiesību sistēmās parasti paredz likums.

7.3.4

Minētās procedūras īpatnība ir tā, ka jānosaka arī atbilstīgi pierādījumu sniegšanas veidi. Tiesnesim jābūt iespējai izmantot izpildrakstus pret pretējo pusi vai trešo personu nolūkā panākt dokumentu uzrādīšanu, vai arī viņam jābūt pilnvarām veikt provizorisku izmeklēšanu jaunu pierādījumu iegūšanai. Tiesību aktos, kas nosaka kolektīvās prasības, skaidri jāformulē noteikums, ka tiesnesis nevar atteikties izskatīt minētās prasības, ja prasītājs tās ir iesniedzis tiesā.

7.3.5

Lai tiesneši pēc iespējas labāk varētu veikt savus pienākumus, būtu jāparedz, ka kolektīvo prasību izskatīšana būtu tikai noteiktu, iepriekš norādītu tiesu kompetencē. Būtu jāsaskaņo dalībvalstu tiesiskās struktūras un minēto tiesu tiesnešiem jāparedz īpaša apmācība.

7.4.1

Kolektīvajām prasībām jābūt prasībām par materiālo (finansiālo) zaudējumu, fizisko kaitējumu, kā arī pretium doloris un citu zaudējumu atlīdzinājumu. Tā kā kolektīvo prasību mērķis ir panākt gan zaudējumu atlīdzinājumu patērētājiem, gan sasniegt preventīvu mērķi, būtu jāparedz visu kaitējumu kompensācija. Tiesu rīcībā arī jābūt vienkāršām un pārredzamām metodēm ar zemām izmaksām, neatsakoties no zaudējumu atlīdzinājuma principa.

7.4.2

Kolektīvo prasību iesniedzējiem jābūt arī iespējai pieprasīt, lai tiesnesis nosaka vairākus zaudējumu atlīdzinājuma veidus. Līdzās nelikumīgas darbības pārtraukšanai vai arī vienmēr iespējamas darbības apturēšanai, nodarīto zaudējumu atlīdzinājumam jābūt tiešam vai netiešam. Turklāt būtu jāparedz citi zaudējumu novēršanas pasākumi, piemēram, tiesas nolēmumu publicēšana, publiski paziņojumi utt..

7.4.3

Nav jānosaka tikai tiešs zaudējumu atlīdzinājums indivīdam, jo dažos gadījumos būs grūti — un pat neiespējami — to īstenot, jo, izmantojot opted-out mehānismu, grupas locekļus nevar identificēt, jo cietušo skaits ir ļoti liels vai arī viņu individuālie zaudējumi ir nelieli. Būtiski ir vienmēr panākt personisko zaudējumu atlīdzinājumu — kaut arī netieši —un preventīvo ietekmi.

7.4.3.1

Jāparedz atbilstīgi mehānismi ne tikai gadījumos, ja tiesnesis var noteikt personisko zaudējumu apmērus jau identificētiem vai identificējamiem grupas locekļiem (opted-in, test case un pat opted-out, piemēram, ja uzņēmējs iesniedzis cietušo klientu sarakstu), bet arī gadījumos, ja individuālo zaudējumu atlīdzinājuma izmaksāšana var būt pārāk dārga, ņemot vērā zaudējumu niecīgos apmērus.

7.4.3.2

Gadījumā, ja visa zaudējumu atlīdzinājumam paredzētā summa nav izmaksāta, priekšroka jādod netiešiem zaudējumu atlīdzinājuma pasākumiem, izmantojot visu summas atlikumu. Lēmumā tiesnesim jāprecizē, kādi pasākumi finansējami no atlikuma, un jānosaka to īstenošanas kontroles veidi; kontroles veikšanai var deleģēt trešo personu.

7.4.3.3

Gadījumā, ja nav iespējams veikt pat netiešus zaudējumu atlīdzinājuma pasākumus, viss tiesneša noteiktais atlikums jāpārskaita fondam, kas atbalsta kolektīvo prasību iesniegšanu, lai tas varētu finansēt jaunus tiesvedības procesus.

7.4.3.4

Ja tiesnesis nevar aprēķināt individuālo zaudējumu apmēru, jo nav iespējams identificēt visus grupas locekļus (tikai mehānisms opted-out), viņam jāizveido tabula dažādu zaudējumu kategoriju novērtēšanai. Minētās summas sadalei var deleģēt ne tikai tiesas kanceleju, bet arī advokātu, kas pārstāv grupu, trešo personu (apdrošinātāju, grāmatvedi utt.), atbrīvojot tiesu no sarežģītā un ilgā individuālo prasību izskatīšanas posma.

7.4.3.5

Otrajā minētajā gadījumā tiesnesim jābūt iespējai paredzēt zaudējumu individuālu atlīdzinājumu grupas locekļiem, kas pieteiksies pēc sprieduma publiskošanas, un atlikums jāizmanto tādu pasākumu veikšanai, kuri netieši novērsīs grupai nodarītos zaudējumus.

7.4.3.6

Ja nav iespējams veikt netiešus pasākumus, atlikums jāpārskaita atbalsta fondiem.

7.5.1

Kolektīvo prasību gadījumā abām pusēm jānodrošina iespēja pārsūdzēt lēmumu.

7.5.2

Ņemot vērā to, ka ir būtiski svarīgi, pirmkārt, ātri izmaksāt kompensācijas cietušajiem un, otrkārt, nodrošināt to, ka ir ievērotas abu pušu tiesības, minētās prasības jāsaskaņo ar abu pušu tiesībām pārsūdzēt lēmumu.

7.5.3

Tātad būtu svarīgi, ka, atzīstot minētās tiesības, dalībvalstis ieviestu paātrinātu pārsūdzēšanas procedūru, lai minētais mehānisms nebūtu tīri preventīvs.

7.5.4

Turklāt drošība par to, ka atbildīgās puses izmaksājamās kompensācijas ir pareizi reģistrētas grāmatvedībā, ir vēl viena garantija gadījumā, ja grupas locekļi lēmumu pārsūdz.

7.6.1

Ilgtermiņā jānodrošina kolektīvo prasību sistēmas pašfinansēšanās.

7.6.2

Tā kā nav vēlams, pat nav iespējams, ieviest vispārēju contingency fees sistēmu pēc ASV parauga, jo tā ir pretrunā Eiropas juridiskajām tradīcijām, ir jāparedz finansēšanas veids, kas ļautu prasītājiem, kuriem nav pietiekamu finanšu līdzekļu kolektīvo prasību iesniegšanai, saņemt avansa maksājumus tiesas izdevumu segšanai (atlīdzība advokātam, ekspertīze provizoriskas izmeklēšanas ietvaros, ko noteicis tiesnesis, utt.).

7.6.3

Viens no šādas sistēmas finansēšanas veidiem varētu būt “Atbalsta fonda kolektīvo prasību iesniegšanai” izveide; fonda līdzekļi būtu par vainīgiem atzīto uzņēmumu “nelegāli iegūtā peļņa”, ko tiesnesis ir noteicis procedūrā gadījumā, ja nepiesakās tieši skartās vai identificētās personas (35).

7.6.4

Atbalsta fonda uzdevums varētu būt arī informācijas par iesniegtajām kolektīvajām prasībām centralizēšana un informācijas sniegšana par to, kā pieteikties procedūrai vai norobežoties no grupas, vai arī — kā saņemt kompensāciju.

—

ieinteresēto personu pieteikšanās kārtība,

—

tiesu izdevumi un juridiskā palīdzība,

—

dalībvalstu administratīvo un tiesu iestāžu sadarbība,

—

termiņš procesuālo darbību veikšanai un noilguma termiņš,

—

Interneta izmantošana (e-tiesiskums).

8.1

Kolektīvās prasības Kopienas līmenī varētu ieviest ar direktīvas vai regulas palīdzību; saskaņā ar definīciju ar vienkārša ieteikuma palīdzību nav iespējams radīt nepieciešamos efektivitātes un saskanības priekšnoteikumus, lai šādu iniciatīvu saskaņoti īstenotu 27 dalībvalstīs.

8.2

Gadījumā, ja paredz izmantot kolektīvās prasības ne tikai saistībā ar patērētāju tiesību aizsardzību, bet arī citās jomās, un ja par juridisko pamatu uzskata Līguma 65. un 67. pantu, būtu iespējams pieņemt regulu tāpat kā, piemēram, regulas par maksātnespējas procedūrām, par Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem, par Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru, par Eiropas procedūru maza apmēra prasībām vai par banku kontu arestu.

8.3

Tomēr, ja nolemj vismaz sākuma posmā noteikt, ka minētās iniciatīvas piemērošanas joma ir tikai patērētāju tiesību aizsardzība, piemērotākais veids kolektīvo prasību izveidei ir direktīva, kas būtu direktīvas par izpildrakstiem turpinājums.

8.4

Tā kā procedūras noteikumi dalībvalstīs būtiski atšķiras, ir jānoskaidro vispārēji kolektīvo prasību pamatprincipi, ņemot vērā to, ka dalībvalstis ieviestu direktīvu, ievērojot tajās noteiktos procesuālos principus.

Nav pārliecības par to, ka, piemēram, saskaņošana būs iespējama gadījumā, ja minēto prasību izskatīšanai nozīmētajām tiesām būs jāievēro katras valsts tiesvedības noteikumi.

Veidi, kādā lietas nodod izskatīšanai, jāpielāgo valstu īpatnībām. Minētajā gadījumā regula nebūtu piemērota.

8.5

Acīmredzams, ka minētajā gadījumā jāpieņem direktīva, ar ko paredzētu pilnīgu saskaņošanu nolūkā novērst to, ka dalībvalstis izveido saistošāku sistēmu uzņēmumiem, kuru juridiskā adrese ir minētajā dalībvalstī.

—

pārtraukt vai aizliegt jebkuru darbību, kas kaitē patērētāju interesēm, kuru aizsardzību nodrošina vairākas pielikumā pievienotās direktīvas;

—

veikt nepieciešamos pasākumus kaitējuma seku novēršanai, tostarp publicējot spriedumu; un,

—

noteikt sankcijas pusei, kurai uzlikts naudas sods, gadījumā, ja spriedums nav izpildīts noteiktajā termiņā.

—

paplašināja direktīvas darbības jomu, attiecinot to uz visām nākamajām direktīvām patērētāju interešu aizsardzības jomā;

—

to struktūru vidū, kuru leģimitāte ir jāatzīst, paredzēja iekļaut patērētāju pārstāvības organizācijas, federācijas vai uzņēmumus, kas darbojas ne tikai Eiropas, bet arī valstu līmenī.

—

EESK pašiniciatīvas atzinums 141/2005, OV C 221, 8.9.2005., par patērētāju politiku pēc ES paplašināšanās (11.6. punkts),

—

EESK atzinums 230/2006, OV C 88, 11.4.2006., par Kopienas rīcības programmu veselības un patērētāju aizsardzības jomā no 2007. līdz 2013. gadam (3.2.2.2.1. punkts),

—

EESK atzinums 594/2006, OV C 185, 8.8.2006., par patērētāju politikas tiesisko pamatu.

—

Komisijas 1996. gada 14. februāra“Paziņojums par rīcības plānu, lai nodrošinātu tiesu pieejamību patērētājiem, un regulu attiecībā uz strīdiem patēriņa jomā iekšējā tirgū” (COM(96) 13 galīgā redakcija).

—

Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam “Ceļā uz lielāku efektivitāti lēmumu pieņemšanā un izpildē Eiropas Savienībā” (COM(97) 609 galīgā redakcija, OV C 33, 31.1.1998.).

—

“Zaļā grāmata par tiesas pieejamību patērētājiem un patērētāju strīdu izšķiršanu vienotajā tirgū” (COM(93) 576 galīgā redakcija).

—

Zaļā grāmata par alternatīvām strīdu izšķiršanas metodēm civiltiesībās un komerctiesībās (COM(2002) 196 galīgā redakcija, 19.4.2002.).

—

Komisijas 1995. gada 12. maija ieteikums par tirdzniecības darījumu maksājumu termiņiem un attiecīgais Komisijas paziņojums (OV L 127, 10.6.1995. un OV C 144, 10.6.1995.).

—

1998. gada 19. maija Direktīva Nr. 98/27/EK par patērētāju interešu aizsardzības izpildrakstiem (OV L 166, 11.6.1998.).

—

2000. gada 29. jūnija Direktīva 2000/35/EK par kavētu maksājumu novēršanu tirdzniecības darījumos (OV L 200, 8.8.2000.).

—

Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par piekritību un spriedumu atzīšanu un izpildīšanu civillietās un komerclietās (Brisele I) (OV L 12, 16.1.2001.). EESK atzinuma un papildu atzinuma ziņotājs bija Malosse kgs. (CES 233/2000, 2000. gada 1. martā, OV C 117, 26.4.2000.).

—

2004. gada 21. aprīļa Regula (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildu rakstu neapstrīdētiem prasījumus (OV L 143, 30.4.2004.), EESK atzinuma un papildu atzinuma ziņotājs bija Ravoet kgs (CESE 1348/2002, 2000. gada 11. decembrī, OV C 85, 8.4.2003.).

—

Padomes 2001. gada 28. maija Regula (EK) Nr. 1206/2001 par sadarbību starp dalībvalstu tiesu iestādēm pierādījumu iegūšanā civillietās un krimināllietās (OV L 174, 27.6.2001.). EESK atzinuma un papildu atzinuma ziņotājs bija Hernández Bataller kgs (CESE 228/2001, 2000. gada 28. februārī, OV C 139, 11.5.2001.).

—

Pasākumu programma nolēmumu savstarpējas atzīšanas principa piemērošanai civillietās un komerclietās (OV C 12, 15.1.2001.);

—

Padomes 2000. gada 29. maija Regula (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām (OV L 160, 30.6.2000.). EESK atzinuma un papildu atzinuma ziņotājs bija Ravoet kgs (CESE 79/2001, 2000. gada 26. janvārī, OV C 75, 15.3.2000.).

—

Padomes 2000. gada 29. maija Regula (EK) Nr. 1347/2000 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par abu laulāto vecāku atbildību par bērniem. EESK atzinuma un papildu atzinuma ziņotājs bija Braghin kgs (CESE 940/1999, 2000. gada 20. oktobrī, OV C 368, 20.12.1999.).

—

Padomes 2000. gada 29. maija Regula (EK) Nr. 1348/2000 par tiesas un ārpustiesas civillietu un komerclietu dokumentu izsniegšanu Eiropas Savienības dalībvalstīs. Turpat. EESK atzinuma un papildu atzinuma ziņotājs bija Hernández Bataller kgs (CESE 947/1999, 1999. gada 21. oktobrī, OV C 368, 20.12.1999.).

—

Padomes 2001. gada 28. maija lēmums, ar ko izveido Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās (OV L 174, 27.6.2001.). EESK atzinuma un papildu atzinuma ziņotājs bija Retureau kgs (CESE 227/2001, 2001. gada 28. februārī, OV C 139, 11.5.2001.).

—

2006. gada 12. decembra Regula (EK) Nr. 1896/2006 (OV L 399, 30.12.2006.) par maksājumu rīkojuma procedūras izveidi Eiropas līmenī. EESK atzinuma un papildu atzinuma ziņotājs bija Pegado Liz kgs (CESE 133/2005, 2005. gada 22. februārī, OV C 221, 8.9.2005.).

—

Priekšlikums regulai, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām (COM(2005) 87 galīgā redakcija, 15.3.2005.). EESK atzinuma un papildu atzinuma ziņotājs bija Pegado Liz kgs (CESE 243/2006, 2006. gada 14. februārī).

—

Zaļā grāmata par spriedumu izpildes efektivitātes uzlabošanu: Eiropas Savienībā: banku kontu arests (COM(2006) 618 galīgā redakcija). EESK atzinuma un papildu atzinuma ziņotājs bija Pegado Liz kgs (CESE 1237/2007, 2007. gada 26. septembrī).