Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 17. maija spriedumu lietā T-146/09 Parker ITR Srl un Parker-Hannifin Corp/Eiropas Komisija 2013. gada 1. augustā iesniedza Eiropas Komisija

(Lieta C-434/13 P)

2013/C 313/17

Tiesvedības valoda — angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji — S. Noë, V. Bottka un R. Sauer)

Pārējie lietas dalībnieki: Parker ITR Srl un Parker-Hannifin Corp.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Komisija izvirza divus apelācijas sūdzības pamatus un lūdz daļēji atcelt Vispārējās tiesas spriedumu, ciktāl ar to ir atcelts lēmums lietā COMP/39.406 — Jūras cauruļvadi un pielāgots naudas sods.

Ar pirmo apelācijas sūdzības pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, neievērojot vai nepareizi piemērojot judikatūru, pirmkārt, attiecībā uz saimniecisko pēctecību grupas ietvaros un, otrkārt, attiecībā uz atbildības pāreju uzņēmumu pēctecības gadījumā. Vērtējot kopā ITR aktīvu nodošanu Parker ITR (agrāk saukts par ITR Rubber) (Saiag grupas ietvaros) un tam sekojošo kapitāldaļu nodošanu (kapitāldaļu, kas Saiag piederēja Parker ITR, nodošana Parker-Hannifin), Vispārējā tiesa no tā ir kļūdaini secinājusi, ka grupas ietvaros ir notikusi pārkāpjošās rīcības pāreja no Saiag uz Parker-Hannifin. Uzskatot, ka saimnieciskā pēctecība ir vienīgi tad, ja starp diviem neatkarīgiem uzņēmumiem kā Saiag un Parker-Hannifin notiek iespējamā atbildības nodošana, Vispārējā tiesa pieļauj kļūdu, jo tādējādi netiek ņemta vērā jau grupas ietvaros notikusī saimnieciskā pēctecība attiecībā uz Parker ITR. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa balstās uz subjektīviem nodomiem, proti, to, ka apstāklis, ka Parket ITR pārņēma ar jūras cauruļvadiem saistītās darbības ietilpa mērķī pārdot šī meitasuzņēmuma kapitāldaļas trešajām personām. Tomēr šādi lietas dalībnieku nodomi nav šķērslis, lai piemērotu judikatūru attiecībā uz saimniecisko pēctecību grupas ietvaros (2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C-204/00 P, C-205/00 P, C-211/00 P, C-213/00 P, C-217/00 P un C-219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I-123. lpp; 2007. gada 11. decembra spriedums lietā C-280/06 ETI u.c., Krājums, I-10893. lpp.; 2013. gada 13. jūnija spriedums lietā C-511/11 P Versalis (agrāk Polimeri Europa)/Komisija, Krājumā vēl nav publicēts; 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T-43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II-3435. lpp.; 2009. gada 31. marta spriedums lietā T-405/06 ArcelorMittal Luxembourg u.c./Komisija, Krājums, II-771. lpp.; 2011. gada 29. marta spriedums apvienotajās lietās C-201/09 un C-216/09 P ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., Krājums, I-2239. lpp.), saskaņā ar kuru saimnieciskā pēctecība rodas brīdī, kad grupas ietvaros notiek īpašumtiesību nodošana, ja starp vienību, kas nodod īpašumtiesības (šajā gadījumā Saiag/ITR) un vienību, kas saņem īpašumtiesības (šajā gadījumā Parker ITR) pastāv “strukturāla saikne”. Turklāt tiesībās ir jānošķir aktīvu nodošana no juridiskas personas nodošanas. Pēdējā gadījumā nodotā vienība turpinās būt atbildīga par jebkuru pārkāpjošo rīcību pirms šīs nodošanas, un tas attiecas arī uz saimnieciskā pēcteča atbildību par aktīviem, kas nodoti vienībai, laikā kad tā joprojām bija uzņēmuma, kas izdarījis pārkāpumu, daļa. Apstāklis, ka citas uzņēmuma juridiskās vienības arī varētu tikt sauktas pie atbildības (lai arī šajā lietā tām sods netika uzlikts) nav pamatots iemesls, lai izslēgtu iespēju kā saimniecisko pēcteci pie atbildības saukt nodoto meitasuzņēmumu Parker ITR.

Ar otro apelācijas sūdzības pamatu tiek apgalvots, ka, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa ir rīkojusies ultra petita un ir prettiesiski samazinājusi naudas soda palielinājumu — šajā gadījumā par EUR 100 000 — kas tika piemērots mātesuzņēmuma Parker Hannifin uzliktajam naudas sodam, ņemot vērā pārkāpuma ilgumu. Parker-Hannifin (vai Parker ITR) neapstrīdēja ne faktisko dalības pārkāpumā ilgumu, ne arī atbilstošo ilguma faktoru, kas tika ņemts vērā, aprēķinot naudas sodu. Lai arī Vispārējā tiesa, pēc tam, kad Parker-Hannifin bija veiksmīgi apstrīdējis pret to izvirzīto atbildību pastiprinošo apstākli saistībā ar tā kā vadošā uzņēmuma lomu, pielāgoja naudas sodu, tas Vispārējai tiesai nepiešķir iespēju, pat ja tā īsteno savu neierobežoto kompetenci, grozīt citus naudas soda aspektus (šajā gadījumā ilgumu), pret kuriem prasītājs pirmajā instancē nav izteicis nevienu iebildumu.