–

Eiropas Komisijas vārdā – F. Moro un I. Zaloguin, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 952/2013 (2013. gada 9. oktobris), ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV 2013, L 269, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Savienības Muitas kodekss”), 22. panta 7. punktu, kā arī 29. un 44. pantu, Padomes Pamatlēmuma 2005/212/TI (2005. gada 24. februāris) par noziedzīgi iegūtu līdzekļu, nozieguma rīku un īpašuma konfiskāciju (OV 2005, L 68, 49. lpp.) 4. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp JP EOOD, saskaņā ar Bulgārijas tiesībām dibinātu komercsabiedrību, un Otdel“Mitnichesko razsledvane i razuznavane” /MRR/ v TD “Mitnitsa Burgas” (Burgasas Muitas teritoriālās direkcijas nodaļa, Bulgārija) saistībā ar pēdējās minētās pieņemto lēmumu par JP piederoša transportlīdzekļa, kas izmantots preču kontrabandā, konfiskāciju Bulgārijas valsts labā.

3

Atbilstoši Pamatlēmuma 2005/212 1. apsvērumam:

“Galvenais organizētas pārrobežu noziedzības virzītājspēks ir finansiāli ieguvumi. Tādēļ, lai gūtu rezultātus, visiem mēģinājumiem novērst un apkarot tādus noziegumus jākoncentrējas uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu meklēšanu, iesaldēšanu, arestēšanu un konfiskāciju. Tomēr to inter alia apgrūtina atšķirības dalībvalstu tiesību aktos, kas pieņemti šajā jomā.”

4

Šī Pamatlēmuma 1. panta “Definīcijas” ceturtajā ievilkumā ir noteikts:

“Šajā pamatlēmumā:

[..]

5

Minētā Pamatlēmuma 2. pantā “Konfiskācija” ir paredzēts:

“1.   Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai tā varētu pilnībā vai daļēji konfiscēt nozieguma rīkus un līdzekļus, kas iegūti no noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem sods ir brīvības atņemšana uz laiku, kas ilgāks par vienu gadu, vai arī konfiscēt īpašumu, kura vērtība atbilst šādu līdzekļu vērtībai.

[..]”

6

Saskaņā ar šī paša Pamatlēmuma 4. pantu “Tiesiskas aizsardzības līdzekļi”:

“Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka ieinteresētām pusēm, ko skar 2. un 3. pantā paredzētie pasākumi, ir pieejami efektīvi tiesiskas aizsardzības līdzekļi, lai sargātu to tiesības.”

7

Savienības Muitas kodeksa 5. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“Piemērojot [Savienības Muitas] Kodeksu, izmanto šādas definīcijas:

[..].

[..].”

8

Šī kodeksa 22. panta “Pēc pieteikuma saņemšanas pieņemtie lēmumi” 7. punktā ir noteikts:

“Lēmumā, kas nelabvēlīgi ietekmē pieteikumu iesniedzēju, sniedz tā pamatojumu un norāda uz pārsūdzības tiesībām, kas paredzētas 44. pantā.”

9

Minētā kodeksa 29. pantā “Bez iepriekšēja pieteikuma pieņemti lēmumi” ir paredzēts:

“Izņemot gadījumus, kad muitas dienests darbojas kā tiesu iestāde, 22. panta 4., 5., 6. un 7. punktu, 23. panta 3. punktu un 26., 27. un 28. pantu piemēro arī muitas dienestu lēmumiem, kas pieņemti bez attiecīgās personas iepriekšēja pieteikuma.”

10

Šīs kodeksa 42. pantā “Sankciju piemērošana” ir noteikts:

“1.   Katra dalībvalsts nosaka sankcijas par tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem. Šie sodi ir efektīvi, samērīgi un preventīvi.

2.   Ja piemēro administratīvus sodus, tie var būt, inter alia, vienā vai abos no šādiem veidiem:

3.   Dalībvalstis 180 dienās no šā panta piemērošanas dienas, kā noteikts saskaņā ar 288. panta 2. punktu, [Eiropas] Komisijai dara zināmus spēkā esošos valsts noteikumus, kā paredzēts šā panta 1. punktā, un nekavējoties ziņo tai par visiem turpmākajiem grozījumiem minētajos noteikumos.”

11

Atbilstoši Savienības Muitas kodeksa 43. pantam “Tiesu iestāžu lēmumi”:

“Šīs regulas 44. un 45. pants neattiecas uz pārsūdzībām, kas ir iesniegtas, lai anulētu, atceltu vai grozītu ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu saistītu lēmumu, kuru pieņēmušas tiesu iestādes vai muitas dienesti, darbodamies kā tiesu iestādes.”

12

Šī kodeksa 44. pantā “Pārsūdzības tiesības” ir noteikts:

“1.   Ikvienai personai, kuru tieši un individuāli skar muitas dienestu lēmums, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, ir tiesības šo lēmumu pārsūdzēt.

[..]

2.   Pārsūdzības tiesības var izmantot vismaz divos posmos:

3.   Pārsūdzību iesniedz tajā dalībvalstī, kurā lēmums tika pieņemts vai pieprasīts.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka pārsūdzības procedūra sekmē muitas iestāžu pieņemtu lēmumu ātru apstiprināšanu vai labošanu.”

13

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/42/ES (2014. gada 3. aprīlis) par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā (OV 2014, L 127, 39. lpp.) 2. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..].”

14

Šīs direktīvas 14. panta “Vienotās rīcības 98/699/TI un dažu Pamatlēmumu 2001/500/TI un 2005/212/TI noteikumu aizstāšana” 1. punktā ir paredzēts:

“Neskarot dalībvalstu saistības attiecībā uz minēto pamatlēmumu transponēšanai valstu tiesību aktos noteikto termiņu, ar šo direktīvu attiecībā uz dalībvalstīm, kurām tā ir saistoša, aizstāj [..], [Padomes] Pamatlēmuma [(2001. gada 26. jūnijs) par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un nozieguma rīku un noziedzīgi iegūto līdzekļu identifikāciju, meklēšanu, iesaldēšanu, arestēšanu un konfiskāciju (OV 2001, L 182, 1. lpp.)] 2001/500/TI [..] 3. un 4. pantu un Pamatlēmuma 2005/212/TI 1. panta pirmos četrus ievilkumus un 3. pantu.”

15

Zakon za mitnitsite (Muitas likums) (DV Nr. 15, 1998. gada 6. februāris), pamatlietas faktiem piemērojamā redakcijā (turpmāk tekstā – “ZM”), 231. pantā ir paredzēts:

“Lēmumus par administratīvo sodu pieņem Muitas iestādes direktors vai tā norīkoti darbinieki.”

16

Atbilstoši ZM 232. pantam:

“(1)   Ja pārkāpuma izdarītājs nav zināms, protokolu paraksta persona, kas to ir sastādījusi, kā arī liecinieks, un tas netiek izsniegts. Šajā gadījumā tiek pieņemts lēmums par administratīvu sodu, kas stājas spēkā tā pieņemšanas brīdī.

[..]”

17

Šā likuma 233. pantā ir noteikts:

“(1)   Personu, kura pārvieto preces pāri valsts robežai vai mēģina to darīt, neinformējot muitas iestādes un nesaņemot to atļauju, soda par kontrabandu ar naudas sodu 100 līdz 200 % apmērā no muitas vērtības importa gadījumā vai no preces vērtības eksporta gadījumā, ja vien tas nav uzskatāms par noziedzīgu nodarījumu.

[..]

(8)   Transportlīdzekļi vai konteineri, kas tiek izmantoti, lai pārvietotu vai pārvadātu kontrabandas preces, tiek konfiscēti valsts labā neatkarīgi no tā, kas ir to īpašnieks, ja vien to vērtība nav acīmredzami nesamērīga ar kontrabandas preču vērtību.”

18

Zakon za administrativnite narushenia i nakazania (Administratīvo pārkāpumu un sodu likums) (DV Nr. 92, 1969. gada 28. novembris), pamatlietas faktiem piemērojamā redakcijā (turpmāk tekstā – “ZANN”), 59. pantā ir noteikts:

“(1)   Lēmumu par administratīvu sodu un elektronisko dokumentu var pārsūdzēt [Rayonen sad (rajona tiesa)], kuras teritorijā pārkāpums ir izdarīts vai pabeigts, bet, ja pārkāpums izdarīts ārvalstīs – [Sofiyski rayonen sad (Sofijas rajona tiesa)].

(2)   Pārkāpuma izdarītājs vai persona, kas prasa kompensāciju, var apstrīdēt minēto lēmumu septiņu dienu laikā no tā izsniegšanas dienas, savukārt prokuratūrai ir tiesības iesniegt iebildumus pret šo lēmumu divu nedēļu laikā no tā pieņemšanas dienas.”

19

2020. gada 11. jūlijā Bulgārijas muitas iestādes konstatēja mēģinājumu bez atļaujas pārvest no Turcijas uz Bulgāriju iesmidzināšanas sprauslas transportlīdzekļiem smagajā kravas transportlīdzeklī un piekabinātā puspiekabē.

20

Okrazhna prokuratura – Haskovo (Haskovas apgabala prokuratūra, Bulgārija) uzsāka kriminālizmeklēšanu par kontrabandu lielā apmērā. Tomēr ar 2020. gada 15. decembra Haskovas apgabala prokuratūras prokurora lēmumu kriminālprocess tika izbeigts pierādījumu trūkuma dēļ.

21

Vienlaikus lieta tika nodota Muitas izmeklēšanas dienestam, lai šis dienests izvērtē iespēju celt prasību par krimināltiesiska rakstura administratīvo atbildību atbilstoši ZM.

22

Tā kā nebija iespējas identificēt pārkāpuma izdarītāju, Burgasas Muitas teritoriālās direkcijas nodaļas vadītājs 2021. gada 22. februārī pieņēma lēmumu par administratīvo sodu attiecībā uz nezināmu pārkāpuma izdarītāju, pamatojoties uz ZM 232. panta 1. punktu. Atbilstoši šai tiesību normai, ja pārkāpuma izdarītājs nav zināms, lēmums par administratīvu sodu stājas spēkā tā pieņemšanas brīdī.

23

Ar šo lēmumu nezināmajam pārkāpuma izdarītājam tika atņemtas iesmidzināšanas sprauslas transportlīdzekļiem, kuras tika konfiscētas Bulgārijas valsts labā. Ar minēto lēmumu Bulgārijas muitas iestādes atbilstoši ZM 233. panta 8. punktam konfiscēja valsts labā smago kravas transportlīdzekli un piekabināto puspiekabi, kuru kopējā vērtība ir 111604, 20 Bulgārijas levas (BGN) (aptuveni 57300 EUR) un kuri abi pieder JP.

24

Šī sabiedrība pārsūdzēja šo lēmumu Rayonen sad Svilengrad (Svilengradas rajona tiesa, Bulgārija), kas ar 2021. gada 20. aprīļa rīkojumu noraidīja šo prasību kā nepieņemamu, jo minētajai sabiedrībai nebija intereses celt prasību.

25

Šī tiesa uzskata, pirmkārt, ka tiesības pārsūdzēt pamatlietā aplūkoto lēmumu atbilstoši ZANN 59. panta 2. punktam iegūst pārkāpuma izdarītājs, kā arī personas, kas prasa kompensāciju, savukārt prokuratūrai ir tiesības iesniegt iebildumus. Otrkārt, tā nosprieda, ka, ciktāl attiecīgais lēmums par administratīvo sodu tika pieņemts attiecībā uz nezināmu pārkāpuma izdarītāju, tas bija spēkā atbilstoši ZM 232. panta 1. punktam, sākot no tā pieņemšanas dienas, un tas nebija pārsūdzams.

26

JP pārsūdzēja šo rīkojumu Administrativen sad – Haskovo (Haskovas Administratīvā tiesa, Bulgārija), apgalvodama, ka, lai gan tā ir administratīvā pārkāpuma procesā neiesaistīta trešā persona, tai ir nodarīts mantisks zaudējums šīs mantas konfiskācijas brīdī un ka tai nav tikusi dota faktiska iespēja aizsargāt savas tiesības un likumīgās intereses.

27

Šī tiesa apstiprina, ka Bulgārijas tiesībās nav paredzētas pārsūdzības tiesības, ja – kā pamatlietā – lēmums par administratīvo sodu ir pieņemts attiecībā uz nezināmu pārkāpuma izdarītāju. Proti, šajā gadījumā, kā skaidri izriet no ZM 232. panta 1. punkta, šāds lēmums nav pārsūdzams.

28

Minētā tiesa pauž šaubas par valsts tiesiskā regulējuma saderīgumu, pirmkārt, ar Savienības Muitas kodeksu, un, otrkārt, ar Pamatlēmumu 2005/212, pieņemot, ka šie tiesību akti ir piemērojami arī situācijās, kad veiktā darbība nav uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu.

29

Šādos apstākļos Administrativen sad – Haskovo (Haskovas Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

30

Uzdodot pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāapskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības Muitas kodeksa 44. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā attiecībā uz lēmumu par administratīvu sodu nav paredzētas pārsūdzības tiesības personai, kuras manta ir tikusi konfiscēta, pamatojoties uz šo lēmumu, bet kura šajā lēmumā nav atzīta par administratīvā pārkāpuma izdarītāju, kuram ir saistība ar piemēroto sodu.

31

Šajā ziņā jānorāda, ka šī kodeksa 44. pantā ir paredzēts, ka ikvienai personai, kuru tieši un individuāli skar muitas dienestu lēmums, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, ir tiesības šo lēmumu pārsūdzēt.

32

Attiecībā uz jēdzienu “lēmums”, uz kuru šajā tiesību normā ir norādīts, tas minētā kodeksa 5. panta 39. punktā ir definēts kā “jebkāds muitas dienestu akts attiecībā uz tiesību aktiem muitas jomā, ar kuru tiek pieņemts nolēmums par konkrētu gadījumu un kurš izraisa juridiskas sekas attiecīgajai personai vai personām”, ņemot vērā, ka tiesiskais regulējums muitas jomā ietver tostarp atbilstoši šī panta 2. punktam Savienības Muitas kodeksu un valsts līmenī pieņemtos noteikumus, kas šo kodeksu papildina vai īsteno.

33

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietā aplūkotais lēmums par administratīvo sodu, kuru muitas iestādes pieņēma par konkrētu kontrabandas gadījumu, rada tiesiskas sekas JP, ciktāl šīs juridiskās personas kā “attiecīgās personas” manta ir tikusi konfiscēta. No minētā izriet, kas tas ir “lēmums” Savienības Muitas kodeksa 5. panta 39. punkta izpratnē.

34

Jāpiebilst, pirmkārt, ka šī kodeksa 42. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jānosaka sankcijas par tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem, tāpēc lēmums tādas kontrabandas gadījumā, kāds ir konstatēts pamatlietā, piemērot šādu sankciju, tostarp mantas konfiskāciju, ir lēmums par tiesību aktu muitas jomā piemērošanu minēta kodeksa 44. panta izpratnē.

35

Otrkārt, ja šķiet, ka pamatlietā aplūkotais lēmums par administratīvo sodu nebija formāli adresēts JP – šis apstāklis ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, tas tomēr rada tiešas tiesiskas sekas šai sabiedrībai, ciktāl tās manta atbilstoši šim lēmumam ir tikusi konfiscēta. Tādējādi jāuzskata, ka minētais lēmums tieši un individuāli skar JP šī kodeksa 44. panta izpratnē.

36

No minētā izriet, ka tāds lēmums par administratīvu sodu, kāds aplūkots pamatlietā, saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa 44. pantu var tikt pārsūdzēts, tāpēc šis kodekss nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, kurā šāda lēmuma pārsūdzības tiesības nav paredzētas personai, kuru šis lēmums ir skāris tieši un individuāli.

37

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Savienības Muitas kodeksa 44. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā attiecībā uz lēmumu par administratīvu sodu nav paredzētas pārsūdzības tiesības personai, kuras manta, pamatojoties uz šo lēmumu, ir tikusi konfiscēta, bet kura šajā lēmumā nav atzīta par tā administratīvā pārkāpuma izdarītāju, ar kuru saistīts piemērotais sods.

38

Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Pamatlēmuma 2005/212 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka to piemēro lēmumam attiecībā uz darbību, kas nav uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu, un apstiprinošas atbildes gadījumā – ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts, ka trešai personai, kuras manta var tikt konfiscēta administratīva pārkāpuma procesā, nav tiesību aizsardzības līdzekļa pret šo lēmumu.

39

Šajā ziņā jānorāda, ka šī Pamatlēmuma 2. pantā, uz kuru ir atsauce tā 4. pantā, ir paredzēts, ka katrai dalībvalstij ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai tā varētu pilnībā vai daļēji konfiscēt nozieguma rīkus un līdzekļus, kas iegūti no noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem sods ir brīvības atņemšana uz laiku, kas ilgāks par vienu gadu, vai arī konfiscēt īpašumu, kura vērtība atbilst šādu līdzekļu vērtībai.

40

No šī panta teksta izriet, ka minētā pamatlēmuma materiālā piemērošanas joma, kā izriet arī no pamatlēmuma nosaukumu un no tā pirmā apsvēruma, kuros ir atsauce attiecīgi uz “noziedzīgi iegūtu līdzekļu, nozieguma rīku un īpašuma konfiskāciju” un “organizēto noziedzību”, attiecas vienīgi uz noziedzīgiem nodarījumiem, tāpēc šis pamatlēmums nav piemērojams tādam lēmumam, kas nav pieņemts procedūras ietvaros attiecībā uz vienu vai vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem vai uzreiz pēc šādas procedūras (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 19. marts, Agro In 2001, C‑234/18, EU:C:2020:221, 61. punkts).

41

Šī piemērošanas joma ir ierobežota arī tādā ziņā, ka tajā nav paredzēti noteikta smaguma noziedzīgi nodarījumi, proti, par kuriem sods ir brīvības atņemšana uz laiku, kas ilgāks par vienu gadu.

42

Attiecībā uz jēdzienu “konfiskācija”, ir jāatsaucas nevis uz Pamatlēmuma 2005/212 1. panta ceturtajā ievilkumā ietverto definīciju, bet gan uz definīciju Direktīvas 2014/42 2. panta 4. punktā, jo saskaņā ar šīs direktīvas 14. panta 1. punktu ar šo direktīvu tostarp ir aizstāti šī pamatlēmuma 1. panta pirmie četri ievilkumi (spriedums, 2022. gada 10. novembris, DELTA STROY 2003, C‑203/21, EU:C:2022:865, 30. punkts).

43

Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta 4. punktu “konfiskācija” ir “galīga atņemšana, ko tiesa norīkojusi saistībā ar noziedzīgu nodarījumu”.

44

Pietiek ar konstatējumu, ka, pirmkārt, pamatlietā lēmums par administratīvo sodu ir ticis pieņemts pēc administratīvā procesa, kurš neattiecas uz vienu vai vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem un vēl jo mazāk uz noziedzīgu nodarījumu, par kuru sods ir brīvības atņemšana uz laiku, kas ilgāks par vienu gadu, kā prasīts Pamatlēmuma 2005/212 2. pantā.

45

Otrkārt, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem arī izriet, ka šo lēmumu pieņēma Bulgārijas muitas iestādes, nevis tiesa, kā prasīts Direktīvas 2014/42 2. panta 4. punktā.

46

Tādējādi Pamatlēmums 2005/212 nav materiāli piemērojams situācijā, kurā veiktā darbība nav uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu.

47

Ciktāl šī pamatlēmuma materiālā piemērošanas joma ir skaidri definēta un tas ir pieņemts, lai ieviestu kopēju noteikumu minimumu stingri ierobežotā jomā, kas turklāt attiecas uz sadarbību krimināllietās, to arī nevar uzskatīt par materiāli piemērojamu pēc analoģijas situācijā, kāda aplūkota pamatlietā.

48

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 2005/212 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams lēmumam attiecībā uz darbību, kas nav uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu.

49

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež: