—

pilnībā atcelt pārsūdzēto spriedumu lietā T-342/20;

—

atzīt, ka nav jālemj par prasību, kas celta Vispārējā tiesā par EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2020. gada 2. aprīļa lēmumu lietā R 1079-4, un

—

piespriest prasītājai pirmajā instancē atlīdzināt EUIPO tiesāšanās izdevumus, kas radušies apelācijas tiesvedībā un tiesvedībā saistībā ar tā iestāšanos lietā Vispārējā tiesā.

—

Saistībā ar pirmo tiesību kļūdu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi pamata un autonomu prasību, kā tā atzīta pastāvīgajā judikatūrā, attiecībā uz jebkuras prasības tiesā priekšnosacījumu, proti, intereses celt prasību pastāvēšanu, atsakoties pārbaudīt pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas radušos elementus tikai tādēļ, ka ar tādiem elementiem nevarot tikt apšaubīts apstrīdētā lēmuma tiesiskums. Šāda interpretācija esot ne vien pretrunā ar šo sākotnējo procesuālo prasību un turpmāko tiesiskuma pārbaudi pēc būtības, bet arī liedz pastāvošai interesei celt prasību raksturīgo neatkarīgo funkciju.

—

Saistībā ar otro tiesību kļūdu tiek apgalvots, ka līdz ar to Vispārējā tiesa neesot vērtējusi prasītājas pirmajā instancē intereses celt prasību pastāvēšanu. Attiecībā uz tiesiskuma kontroli Vispārējā tiesa neesot atbildējusi uz jautājumu par šo obligāto sākotnējo prasību: kādas priekšrocības prasītājai pirmajā instancē varētu izrietēt no apstrīdētā lēmuma atcelšanas?

—

Saistībā ar trešo tiesību kļūdu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa neesot secinājusi, ka prasītāja pirmajā instancē nav izpildījusi savu pienākumu pierādīt intereses celt prasību pastāvēšanu no pārejās perioda beigām. Ņemot vērā to, ka pieteiktā preču zīme tikusi reģistrēta tikai pēc pārejās perioda beigām, proti, datumā, kad konfliktējošās preču zīmes vienlaicīgi neizpildīs – un nekad nav izpildījušas –to pamatfunkciju (1), EUIPO apgalvo, ka nevarot rasties nekāds konflikts ratione temporis vai ratione loci. No tā izriet, ka prasītāja pirmajā instancē nevarēja gūt jebkādu priekšrocību no tiesvedības un, līdz ar to, neesot pierādījusi intereses celt prasību pastāvēšanu.

—

Saistībā ar ceturto tiesību kļūdu tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa šo kļūdu dēļ esot pārkāpusi LES 50. panta 3. punktu, izstāšanas līguma (2) 126. un 127. pantu un Regulas (ES) 2017/1001 72. panta 6. punktu, kuros esot atspoguļots teritorialitātes pamatprincips, kas uzliekot EUIPO pienākumu neņemt vērā pārējas perioda beigu attiecīgajā lietā juridiskās sekas.

—

Iesniegtajā apelācijas sūdzībā ir izvirzīts jautājums, kas ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa izmanto pastāvošas intereses celt prasību horizontālās prasības tvēruma šauru interpretāciju. Šī prasība ir balstīta uz dalībvalstīm kopīgu procesuālo tiesību vispārīgu teoriju, un Savienības tiesneša sniegtā interpretācija varot būtiski ietekmēt tās piemērošanu valsts tiesās. Attiecīgajā apelācijas sūdzībā arī izvirzīts svarīgs procesuāla rakstura jautājums, kurš neaprobežojas tikai ar intelektuālā īpašuma tiesību jomu, proti, par sekām, kurām jāizriet no noteikuma, saskaņā ar kuru, lai pieņemtu aizstājošu tiesību aktu, tiesību akta autoram kā atskaites punkts ir jāizraugās atceltā akta pieņemšanas brīdis. Jautājums par agrāko tiesību zudumu pendente lite esot sekmējis pretrunīgus Vispārējās tiesas spriedumus, taču Tiesai esot bijusi iespēja īsumā aplūkot šo jautājumu motivētā rīkojumā. Šajā apelācijas sūdzībā ir arī izvirzīts vispārīgs jautājums par sekām, ko Apvienotās Karalistes faktiskā izstāšanā radījusi Savienības tiesību sistēmai.