1)

Vai Direktīvas 93/13/EEK (1) 3. panta 1. punkts kopsakarā ar šīs direktīvas pielikuma 1. punkta e) un f) apakšpunktu ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikumi – pretēji pienākumam rīkoties labticīgi – rada saistības par sliktu patērētājam, ja kredītlīgumā ir paredzēts ievērojami palielināt patērētāja izmaksas, ja patērētājs neveic sava atalgojuma ikmēneša pārskaitīšanu uz [kontu] bankā, kura izsniegusi kredītu, ņemot vērā, ka līgumā ir noteikts, ka viņam ir pienākums nodibināt ķīlu uz prasījuma tiesībām uz savu atalgojumu?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu noliedzoša, vai Direktīvas 93/13/EEK 3. panta 1. punkts kopsakarā ar šīs direktīvas pielikuma 1. punkta e) un f) apakšpunktu ir jāinterpretē tādējādi, ka līguma noteikumi – pretēji pienākumam rīkoties labticīgi – rada saistības par sliktu patērētājam, ja tajos patērētājam ir noteikts pienākums ne tikai pārskaitīt savu atalgojumu [uz kontu] pie komersanta, kas viņam izsniedzis kredītu, bet faktiski arī izmantot citus šā kredītu izsniegušā komersanta pakalpojumus?

3)

Ja atbilde uz otro jautājumu būtu apstiprinoša, pēc kādiem kritērijiem valsts tiesai principā ir jāvērtē negodīgums? Vai it īpaši ir jāņem vērā tas, cik cieši kredītlīguma priekšmets ir sasaistīts ar papildpakalpojumiem, kuri patērētājam ir jāizmanto, papildpakalpojumu skaits un valsts tiesību normas par darījumu sasaistīšanas prakses ierobežošanu?

4)

Vai sprieduma lietā 14/83 von Colson 26. punktā izklāstītais princips par valsts tiesību normu interpretāciju atbilstoši Savienības tiesību normām ir arī piemērojams, interpretējot valsts tiesību normas, kuras reglamentē citas, bet Eiropas Savienības tiesību akta, kuru valsts tiesa piemēro tās izskatāmajā lietā (šajā gadījumā Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos), jomai radniecīgas tiesību jomas (konkrēti, tiesību normas par negodīgu konkurenci), un vai šādā valsts tiesību normu interpretēšanā ir jāpiemēro Eiropas Savienības Pamattiesību hartas standarti?

5)

Vai Direktīvas 2005/29/EK (2) 7. panta 2. punkts kopsakarā ar 6. panta 1. punkta d) apakšpunktu un Direktīvas 2008/48/EK (3) 10. panta 2. punkta f) apakšpunktu ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar tiem ir aizliegts pamatlīgumā par patēriņa kredītu norādīt zemāku “aizņēmuma likmi”, ja kredīta piešķiršana ar šo aizņēmuma likmi ir pakļauta nosacījumiem, kas izklāstīti līguma pielikumā? Vai, veicot šo pārbaudi, ir jāizvērtē veids, kādā formulēti aizņēmuma likmes samazināšanas nosacījumi, šādas samazināšanas atcelšana, kā arī līdzekļi, ar kuriem var tikt panākta atkārtota samazināšana?

6)

Vai Direktīvas 2005/29/EK 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, novērtējot iespējamību būtiski ietekmēt patērētāju saimniecisko rīcību, ir jāņem vērā bankas, kas piešķir patēriņa kredītus, tirgus daļa, ņemot vērā arī patērētāju, kuri šādus produktus izmanto, vajadzības?

7)

Vai Direktīvas 2008/48/EK 3. panta g) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka izmaksas, kas noteiktas ar patēriņa kredītlīgumu saistītos līgumos, kuru izpildes gadījumā saskaņā ar patēriņa kredītlīgumu ir piešķirama procentu atlaide, ir uzskatāmas par daļu no kredīta gada procentu likmes un ir jāiekļauj tās aprēķinā?

8)

Vai Direktīvas 2008/48/EK 3. panta g) punkts kopsakarā ar Direktīvas 93/13/EEK 5. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja netiek izpildītas saistības, kuras paredzētas ar kredītlīgumu saistītos līgumos, un ja līdz ar to tiek palielināta aizņēmuma likme, šādas neizpildes gadījumā arī gada procentu likme ir jāaprēķina atbilstoši šādai paaugstinātai aizņēmuma likmei?

9)

Vai Direktīvas 2008/48/EK 10. panta 2. punkta g) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka kredītlīgumā starp komersantu un patērētāju kā aizņēmēju nepareizi norādīta gada procentu likme ir uzskatāma par kredītlīgumā nenorādītu gada procenta likmi un ka valsts tiesai ir jāpiemēro tiesiskās sekas, kādas valsts tiesību aktos paredzētas par gada procentu likmes nenorādīšanu patēriņa kredītlīgumā?

10)

Vai Direktīvas 2008/48/EK 22. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts likumdevēja paredzēta sankcija, ka patēriņa kredītlīgums ir atzīstams par spēkā neesošu un ka līdz ar to ir jāatmaksā tikai piešķirtā kredīta pamatsumma, ir samērīga apstākļos, kad patēriņa kredītlīgumā nav precīzi norādīta gada procentu likme?