10.4.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 112/26

1)

Vai no Regulas (ES) Nr. 604/2013 (1) 3. panta 1. punkta, interpretējot to saistībā ar regulas preambulas 12. apsvērumu un 17. pantu, izriet, ka dalībvalsts drīkst pieņemt lēmumu, kas ir tai iesniegta starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana regulas 2. panta d) punkta izpratnē, bet nepārprotami nav lemts par šīs dalībvalsts atbildību saskaņā ar regulā noteiktajiem kritērijiem, ja konkrētajā lietā nav norāžu uz atkāpes piemērošanu saskaņā ar regulas 17. pantu?

2)

Vai no Regulas Nr. 604/2013 3. panta 1. punkta otrā teikuma, interpretējot to saistībā ar Direktīvas 2013/32/ES (2) preambulas 54. apsvērumu, izriet, ka pamatlietas apstākļos par starptautiskās aizsardzības pieteikumu regulas 2. panta b) punkta izpratnē, ja netiek piemērota atkāpe saskaņā ar regulas 17. panta 1. punktu, ir jāpieņem lēmums, ar kuru dalībvalsts apņemas izskatīt šo pieteikumu saskaņā ar regulā noteiktajiem kritērijiem, un kurš tiek pamatots ar regulas normu piemērojamību pieteikuma iesniedzējam?

3)

Vai Direktīvas 2013/32/ES 46. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības tiesvedībā par lēmumu, ar kuru ir atteikta starptautiskā aizsardzība saskaņā ar direktīvas preambulas 54. apsvērumu, tiesai ir jānovērtē, vai Regulas (ES) Nr. 604/2013 normas ir piemērojamas pieteikuma iesniedzējam, ja dalībvalsts nav nepārprotami lēmusi par savu atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar regulā noteiktajiem kritērijiem? Vai pamatojoties uz Direktīvas 2013/32 preambulas 54. apsvērumu ir jāpieņem, ka tad, ja nav norāžu uz Regulas Nr. 604/2013 17. panta piemērošanu un starptautiskās aizsardzības pieteikumu pamatojoties uz Direktīvu 2011/95 (3) ir izskatījusi dalībvalsts, kurā tas ir ticis iesniegts, attiecīgās personas tiesiskajai situācijai regula ir piemērojama arī tad, ja dalībvalsts nav nepārprotami lēmusi par savu atbildību saskaņā ar regulā noteiktajiem kritērijiem?

4)

Vai no Direktīvas 2011/95/ES 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka pamatlietas apstākļos pastāv tāds vajāšanas iemesls kā “reliģija”, ja pieteikuma iesniedzējs nav iesniedzis paziņojumus un dokumentus par visiem elementiem, ko ietver reliģijas jēdziens šīs normas izpratnē un kuriem ir nozīme, novērtējot attiecīgās personas piederību konkrētai reliģijai?

5)

Vai no Direktīvas 2011/95/ES 10. panta 2. punkta izriet, ka pastāv vajāšanas iemesli, kas pamatoti uz reliģiju direktīvas 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ja pieteikuma iesniedzējs pamatlietas apstākļos apgalvo, ka viņš tiek vajāts savas reliģiskās piederības dēļ, taču viņš nav iesniedzis paziņojumus un pierādījumus par apstākļiem, kuri raksturo personas piederību konkrētai reliģijai un vajātājam radītu pamatu pieņemt, ka attiecīgā persona pieder šai reliģijai – tostarp par apstākļiem, kuri ir saistīti ar reliģisku darbību veikšanu vai neveikšanu vai reliģisku uzskatu izteikšanu –, vai arī par personīgu vai grupas uzvedību, kuras pamatā ir vai kuru rada jebkāda reliģiska pārliecība?

6)

Vai no Direktīvas 2011/95/ES 9. panta 1. un 2. punkta, interpretējot to saistībā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 18. un 10. pantu un reliģijas jēdzienu direktīvas 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, izriet, ka pamatlietas apstākļos:

7)

Vai no Direktīvas 2011/95/ES 4. panta 2. punkta, interpretējot to saistībā ar minētās normas 5. punkta b) apakšpunktu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 10. pantu un Direktīvas 2013/32/ES 46. panta 3. punktu, izriet, ka pamatlietas apstākļos faktus un apstākļus drīkst novērtēt tikai, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēja iesniegtos paziņojumus un dokumentus, tomēr ir atļauts pieprasīt pierādījumus par trūkstošajiem elementiem, ko ietver reliģijas jēdziens direktīvas 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, ja: