Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta) 2014. gada 9. septembra spriedumu lietā T-461/12 Hansestadt Lübeck/Eiropas Komisija 2014. gada 20. novembrī iesniedza Eiropas Komisija

(Lieta C-524/14 P)

(2015/C 026/21)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji – T. Maxian Rusche un R. Sauer)

Otrs lietas dalībnieks: Hansestadt Lübeck, agrāk Flughafen Lübeck GmbH

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Pirmais pamats: individuālas skaršanas neesamība

Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka Hansestadt Lübeck, kura ir publisko tiesību uzņēmuma, kurš līdz 2013. gada 1. janvārim bija pārvaldījis Lībekas lidostu, saistību pārņēmēja, individuāli skar apstrīdētais lēmums, jo šāds publisko tiesību uzņēmums ar piešķirtu valsts atbalstu ir īstenojis pilnvaras, kuras tam ir tikušas piešķirtas ekskluzīvā veidā. Šāds secinājums tika pamatots ar šādiem faktiem: publisko tiesību uzņēmums piedāvā tarifu regulējumu federālās zemes regulatora iestādei, kurai ir tiesības to apstiprināt vai noraidīt (pārsūdzētā sprieduma 29.–34. punkts).

Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa pareizi ir konstatējusi faktus, tomēr tā ir kļūdaini uzskatījusi, ka publisko tiesību uzņēmums, kurš līdz 2013. gada 1. janvārim pārvaldīja Lībekas lidostu, bija atbalsta piešķīrēja iestāde, kura īstenoja tai ekskluzīvi piešķirtās tiesības. Saskaņā ar Tiesas judikatūru, izvērtējot, vai ir individuāli skarts kāds publisko vai privāto tiesību uzņēmums, kurš īsteno atbalsta shēmu (kā publisko tiesību uzņēmums, kurš līdz 2013. gada 1. janvārim pārvaldīja Lībekas lidostu), noteicošais ir tas, vai pašam uzņēmumam vai valstij ir tiesības noteikt uzņēmuma pārvaldību un politiku (1). Vispārējās tiesas konstatētie fakti pierāda, ka šādas tiesības ir valstij, it īpaši divu iemeslu dēļ. Tarifu regulējums iepriekš ir jāapstiprina federālās zemes regulatora iestādei. Savukārt regulatora iestāde ir saistīta ar federālo tiesisko regulējumu lidostu tarifu jomā. Tādējādi tas vien, ka lidostas pārvaldītājam ir jāpiedāvā tarifu regulējums, nenozīmē, ka tas var autonomi veikt pārvaldību un noteikt mērķus, kuri tiek sasniegti ar tarifu regulējumu.

Vispārējā tiesa, atzīstot, ka tiesības īstenot pagaidu pasākumu, ar kuru piešķirts atbalsts (šajā gadījumā – tarifu regulējuma priekšlikums regulatora iestādei), nozīmē īstenot tiesības piešķirt atbalstu, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā ir pārāk plaši interpretējusi “individuālas skaršanas” jēdzienu.

Otrais pamats: tiesību celt prasību neesamība

Vispārējā tiesa uzskata, ka Hansestadt Lübeck, kura ir publisko tiesību uzņēmuma, kurš līdz 2013. gada 1. janvārim bija pārvaldījis Lībekas lidostu, saistību pārņēmēja, ir tiesības celt prasību arī pēc Lībekas lidostas pārdošanas privātam investoram. Vispārējā tiesa neuzskatīja par vajadzīgu noteikt, vai pienākums apturēt regulējumu atbalsta jomā beidzās 2013. gada 1. janvārī, jo tarifu regulējums vairs nebija valsts atbalsts, ņemot vērā to, ka vairs netika izmantoti valsts resursi. Pat ja tas tā būtu, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka prasītāja pirmajā instancē saglabā tiesības celt prasību, jo formālā izmeklēšanas procedūra vēl nebija pabeigta un apstrīdētajam lēmumam vēl bija tiesiskās sekas.

Pirmais Vispārējās tiesas arguments ir kļūdains, jo apstrīdētais lēmums arī bez galīga lēmuma, kas pieņemts formālās izmeklēšanas procedūras beigās, var zaudēt savu tiesisko iedarbību, proti, pienākumu apturēt atbalsta pasākumu uz izmeklēšanas laiku, ja šis pasākums izbeidzas to iemeslu dēļ, kuriem nav nekādas saistības ar formālo izmeklēšanas procedūru (šajā gadījumā – lidostas privatizāciju).

Otrais Vispārējās tiesas arguments ir pretrunā judikatūrai, saskaņā ar kuru tiek prasīta radusies un pastāvoša interese. Šajā lietā risks, ka pasākums var tikt apturēts pirms 2013. gada 1. janvāra, nerealizējās, jo lidosta tika privatizēta. Hansestadt Lübeck nebija pierādījusi savu interesi turpināt celt prasību pēc lidostas privatizācijas.

Šī pamatojuma dēļ Vispārējā tiesa kļūdaini atzina, ka prasītājai pirmajā instancē bija pastāvoša interese.

Trešais pamats: nepareiza selektivitātes jēdziena LESD 107. panta 1. punkta izpratnē interpretācija

Lai atzītu, ka publisko tiesību uzņēmuma noteiktais tarifu regulējums ir selektīvs, ir jāpārbauda, kā uzskata Vispārējā tiesa, vai tas tiek piemērots nediskriminējošā veidā visiem to preču un pakalpojumu lietotājiem un potenciālajiem lietotājiem, kurus piegādā vai sniedz šis publisko tiesību uzņēmums (sprieduma 53. punkts).

Šāda nostāja ir klajā pretrunā Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru pasākums nav vispārīgs nodokļu vai ekonomikas politikas pasākums un līdz ar to tas ir selektīvs, ja tas attiecas vienīgi uz konkrētu ekonomikas sektoru vai tikai uz konkrētiem šī sektora uzņēmumiem (2). Tādējādi Tiesa ir lēmusi, ka publisko tiesību uzņēmumu noteiktie preferenciālie tarifi par precēm un pakalpojumiem ir selektīvi arī tad, ja tos var izmantot visi lietotāji vai potenciālie lietotāji (3). Savos secinājumos lietā Deutsche Lufthansa ģenerāladvokāts Mengozzi šo judikatūru piemēroja pilnībā šai lietai atbilstošā situācijā, proti, lidostas maksu regulējumam, kurā paredzētas atlaides konkrētiem lielajiem lietotājiem, un atzina pasākuma selektivitāti (4).

Ceturtais pamats: pamatojuma neesamība un pretrunīgs pamatojums

Vispārējās tiesas pamatojums ir kļūdains. Pirmkārt, selektivitātes pārbaudē ir izlaists svarīgs posms, proti, mērķa, kas sasniedzams ar tarifu regulējumu, noteikšana. Faktiski atbilstoši šai sistēmai ir jānosaka, kuri uzņēmumi atrodas identiskā tiesiskā un faktiskā situācijā. Otrkārt, Vispārējās tiesas pamatojums ir pretrunīgs, jo vispirms tā piemēro judikatūru par nodokļa pasākuma selektivitāti (pārsūdzētā sprieduma 51. un 53. punkts) un pēc tam konstatē, ka tā nav atbilstoša (pārsūdzētā sprieduma 57. punkts).

Piektais pamats: kļūdaina stingras pārbaudes tiesā piemērošana lēmumam par procedūras sākšanu

Lai arī Vispārējā tiesa ir izmantojusi pareizu juridisko kritēriju, tomēr savā pamatojumā tā pilnībā ignorē to, ka šajā lietā runa ir par lēmumu par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu, kurš ir pakļauts vienīgi vieglai pārbaudei tiesā, it īpaši jautājumā par pamatojumu (5). Pārsūdzētajā spriedumā nav norādīts nekāds pamatojums, kādēļ tarifu regulējums tik acīmredzami nebija selektīvs, ka Komisijai nebija ļauts uzsākt formālo izmeklēšanas procedūru.

(1)  Spriedums DEFI/Komisija, 282/85, Krājums, 2649. lpp., 18. punkts.

(2)  Spriedumi Itālija/Komisija, C-66/02, Krājums, I-10901, 99. punkts, un Unicredito, C-148/04, Krājums, I-11137. lpp., 45. punkts.

(3)  It īpaši skat. spriedumu GEMO, C-126/01, Krājums, I-13769. lpp., 35.–39. punkts.

(4)  Secinājumi Deutsche Lufthansa, C-284/12, Krājums, 47.–55. punkts.

(5)  Kā nesenāko skat. rīkojumu Stahlwerk Bous/Komisija, T-172/14 R, Krājums, 39.–78. punkts un tajos minētā judikatūra.