This document is an excerpt from the EUR-Lex website
Document 62013CN0609
Case C-609/13 P: Appeal brought on 25 November 2013 by Duravit AG and Others against the judgment of the General Court (Fourth Chamber) delivered on 16 September 2013 in Case T-364/10 Duravit AG and Others v European Commission
Lieta C-609/13 P: Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2013. gada 16. septembra spriedumu lietā T-364/10 Duravit AG u.c. /Eiropas Komisija 2013. gada 25. novembrī iesniedza Duravit AG u.c.
Lieta C-609/13 P: Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2013. gada 16. septembra spriedumu lietā T-364/10 Duravit AG u.c. /Eiropas Komisija 2013. gada 25. novembrī iesniedza Duravit AG u.c.
OV C 71, 8.3.2014, p. 4–5
(BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)
|
8.3.2014 |
LV |
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis |
C 71/4 |
Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2013. gada 16. septembra spriedumu lietā T-364/10 Duravit AG u.c./Eiropas Komisija 2013. gada 25. novembrī iesniedza Duravit AG u.c.
(Lieta C-609/13 P)
(2014/C 71/07)
Tiesvedības valoda — vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzējas: Duravit AG, Duravit SA, Duravit BeLux SPRL/BVBA (pārstāvji — Dr. U. Soltész, LL.M. un C. von Köckritz, advokāti)
Pārējās lietas dalībnieces: Eiropas Komisija, Eiropas Savienības Padome
Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi:
|
1) |
Vispārējās tiesas (ceturtā palāta) 2013. gada 16. septembra spriedumu lietā T-364/10 atcelt tiktāl, ciktāl ar to tika noraidīta apelācijas sūdzības iesniedzēju prasība; |
|
2) |
atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai pilnībā atcelt Eiropas Komisijas 2010. gada 23. jūnija Lēmuma C(2010) 4185, galīgā redakcija, lietā COMP/39.092 — Vannas istabu aprīkojums un armatūra 1. panta 1. punktu, 2. un 3. pantu tiktāl, ciktāl tas skar apelācijas sūdzības iesniedzējas; |
|
3) |
pakārtoti (2. prasījumam), atcelt vai būtiski samazināt iepriekš minētajā lēmumā apelācijas sūdzības iesniedzējām uzliktos naudas sodus; |
|
4) |
turpmāk pakārtoti (2. un 3. prasījumam), nodot lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējai tiesai atbilstoši Tiesas spriedumā ietvertajam tiesiskajam vērtējumam; |
|
5) |
katrā gadījumā piespriest Komisijai segt apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesāšanās izdevumus tiesvedībā Vispārējā tiesā un Tiesā. |
Pamati un galvenie argumenti
Apelācijas sūdzības iesniedzējas kopumā izvirza sešus apelācijas sūdzības pamatus.
Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 31. pantu, nevainīguma prezumpciju un tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu (Pamattiesību hartas 47. pants un 48. panta 1. punkts, skatot to kopsakarā ar 52. panta 3. punktu, un ECPAK 6. panta 1. un 2. punkts), jo tā esot atteikusies veikt tieši prasīto neierobežoto apstrīdētā lēmuma pārbaudi, esot pamatojusies uz Komisijas faktisku un tiesisku konstatējumu pareizības prezumpciju un neesot pietiekami izmantojusi savu rīcības brīvību saistībā ar naudas soda noteikšanu.
Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi LESD 263. pantu, prasītāju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību (Pamattiesību hartas 47. pants pirmā daļa) un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu, jo tā neesot pietiekami īstenojusi savu tiesiskuma pārbaudi un esot pārsniegusi tās robežas, apgrūtinot apelācijas sūdzības iesniedzējas.
Treškārt, Vispārējā tiesa esot vairākkārt acīmredzami un nolēmuma pieņemšanai nozīmīga veidā sagrozījusi lietas dokumentu saturu un rezultātā esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā un pārkāpusi atzītos pierādīšanas procesa principus.
Ceturtkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi procesuālas kļūdas un esot pārkāpusi Reglamenta 48. panta 2. punktu, prasītāju aizstāvības tiesības, kā arī prasītāju tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu, jo tā esot izmantojusi tādus Komisijas pierādījumus, kas neesot varējuši tikt izmantoti, un ar nokavējumu iesniegtus pierādījumus, apgrūtinot apelācijas sūdzības iesniedzējas, un tiesiski kļūdaini ar nepietiekamu pamatojumu esot noraidījusi visus apelācijas sūdzības iesniedzēju pierādījumu piedāvājumus.
Piektkārt, Vispārējā tiesa esot nepareizi piemērojusi LESD 101. pantu un esot pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā esot konstatējusi, ka Komisija ir pamatoti vainojusi apelācijas sūdzības iesniedzējas dalībā vienotā starpproduktu pārkāpumā attiecībā uz armatūru, dušas kabīnēm un vannas istabas keramiku.
Sestkārt, Vispārējā tiesa esot nepareizi piemērojusi LESD 101. pantu, jo tā esot izmantojusi nepareizu kritēriju, novērtējot informācijas apmaiņu atbilstoši LESD 101. panta 1. punktam, esot izdarījusi pieņēmumu par apelācijas sūdzības iesniedzēju pienākumu distancēties no [uzņēmumu,] kas nav konkurenti, diskusijām un esot novērtējusi apgalvotos, saistībā ar īpašiem iemesliem veiktos “vienošanās mēģinājumus”, kas ir notikuši starpproduktu apvienībās, kā pabeigtus LESD 101. panta pārkāpumus.