11.4.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 129/18

Ziņotājs:

Peter SCHMIDT

1.1.

EESK atkārtoti aicina izstrādāt visaptverošu pārtikas politiku Eiropas Savienībā ar mērķi nodrošināt veselīgu uzturu no ilgtspējīgām pārtikas sistēmām, sasaistot lauksaimniecību ar uzturu un ekosistēmu pakalpojumiem un nodrošinot piegādes ķēdes, kas aizsargā visu Eiropas sabiedrības grupu veselību. Visaptverošai ES pārtikas politikai būtu jāuzlabo ar pārtiku saistīto politikas jomu saskaņotība, jāatjauno pārtikas vērtība un jāveicina ilgtermiņa pāreja no pārtikas produktīvisma un patērnieciskuma pieejas uz pilsoniskuma principu.

1.2.

Pašreizējais ES politikas satvars nav piemērots pārejai uz ilgtspējīgākām pārtikas sistēmām, lai nodrošinātu ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) faktisku īstenošanu, kā arī tiesības uz pārtiku un citas cilvēktiesības. Lai arī pašreizējie politikas satvari, iespējams, ir palīdzējuši sekmīgi risināt atsevišķas problēmas, tie nenodrošina kopējo saskaņotību, kas vajadzīga, lai risinātu dažādās problēmas, ar ko nākotnē var saskarties globālās un ES pārtikas sistēmas. EESK uzsver, ka esošie ES politikas instrumenti ir jāpārkārto un jāsaskaņo, lai nodrošinātu vides, ekonomikas un sociāli kulturālajā ziņā ilgtspējīgas pārtikas sistēmas. EESK arī atkārtoti norāda, ka visaptverošai pārtikas politikai būtu jāpapildina – nevis jāaizstāj – pārveidota KLP (1).

1.3.

EESK uzsver, ka ir jānodrošina kultūra, kurā tiek novērtēta pārtikas uzturvērtības un kultūras aspekta nozīme, kā arī tās ietekme uz sociālo un vides jomu. Šajā ziņā ES pieejamais bagātīgais pārtikas klāsts un reģionālais/vietējais sortiments ir patiesa vērtība, kas būtu plašāk jāizceļ. Visaptverošai pārtikas politikai būtu jāveicina patērētāju izpratne par pārtikas vērtību, jāsekmē pārtikas izšķērdēšanas novēršana un samazināšana, kā arī jāpalīdz reintegrēt pārtikas cenas un saskaņot tās ar citām vērtībām. Konkrētāk, tai būtu jānodrošina taisnīgas cenas ražotājiem, lai saglabātu lauksaimniecības dzīvotspēju.

1.4.

EESK uzsver, ka visām ieinteresētajām personām visos pārtikas piegādes ķēdes posmos ir jāpiedalās visaptveroša satvara izstrādē, lai nodrošinātu taisnīgu sadali visā ķēdē. To nevar paveikt kādā atsevišķā posmā. Visaptverošai pārtikas politikai būtu jāizmanto nozares un mazumtirdzniecības ietekme, lai paātrinātu patērētāju pāreju uz ilgtspēju. Pārejai uz ilgtspējīgām pārtikas sistēmām ir vajadzīgs arī iesaistīto patērētāju aktīvs pilsoniskums pārtikas jomā. Tas arī nozīmē: visaptverošai pārtikas politikai jānodrošina, ka Eiropas lauksaimniecības un pārtikas nozare spēj pārdot ražojumus tādā kvalitātes līmenī, kas ļauj tai saglabāt savu pozīciju, proti, būt tai nozarei, kam priekšroku dod lielais vairums patērētāju.

1.5.

EESK atzīst, ka arvien pieaug reģionālā un vietējā līmenī īstenotu iniciatīvu skaits alternatīvu pārtikas sistēmu atbalstam. Šādas iniciatīvas veido ciešākas saites starp ražotājiem un patērētājiem, sniedz iespējas vietējiem uzņēmumiem un rada jaunas darbvietas, kā arī no jauna pievērš kopienu uzmanību pārtikas jautājumiem. EESK arī uzsver pilsētu lomu integrētākas pārtikas politikas veidošanā. Visaptverošas pārtikas politikas pamatā jābūt kopīgai pārvaldībai visos līmeņos – vietējā, reģionālā, valstu un Eiropas –, un šī kopīgā pārvaldība ir jāstimulē un jāattīsta. Tas radītu satvaru šādu iniciatīvu sekmīgai īstenošanai neatkarīgi no to mēroga.

1.6.

EESK aicina ieviest jaunu viedo sistēmu ilgtspējīgas pārtikas marķēšanai. Līdzšinējā politikā galvenā uzmanība tika pievērsta uzturam un citām veselīguma norādēm, taču EESK norāda, ka pieaug bažas par patērētāju nepietiekamu informēšanu par pārtikas ietekmi uz vidi un sociālo ietekmi. Pārtikas nozare apzinās, ka tā zināmā mērā var mazināt ietekmi uz vidi, taču ir jāiesaista patērētāji un jāsniedz informācija.

1.7.

Lai atbalstītu tāda visaptveroša satvara izveidi, kurā apvienotas ar pārtiku saistītās ES politikas jomas, EESK ierosina īstermiņā/vidējā termiņā radīt starpnozaru un starpiestāžu darba grupu, iesaistot dažādus Komisijas ģenerāldirektorātus un citas ES iestādes. Šādas darba grupas uzdevums būtu izstrādāt rīcības plānu pārtikas ilgtspējas jomā, lai palīdzētu ES īstenot ar pārtiku saistītos IAM. Rīcības plāns būtu jāizstrādā līdzdalības procesā, iesaistot ieinteresētās puses visā pārtikas aprites ķēdē, kā arī pilsonisko sabiedrību un pētniekus. EESK ierosinātu plānot un izveidot telpu, kurā pilsoniskā sabiedrība var iesaistīties un aktīvi piedalīties šajā procesā.

1.8.

EESK jo īpaši iesaka izstrādāt ES rezultātu pārskatu ilgtspējīgas pārtikas jomā, kurš ļautu risināt pārtikas sistēmu problēmas, izmantojot daudzgadu pieeju un tādējādi veicinot politikas saskaņošanu dažādos pārvaldības līmeņos. Šāds rezultātu pārskats nodrošinātu rādītājus un tādējādi veicinātu un pārraudzītu progresu virzībā uz noteikto mērķu sasniegšanu.

1.9.

EESK mudina Komisiju izpētīt iespēju ilgākā termiņā un atkarībā no darba grupas secinājumiem radīt īpašu ģenerāldirektorātu pārtikas jautājumos, kas vienuviet koncentrētu ES pienākumus visās ar pārtiku saistītajās politikas jomās un attiecīgā gadījumā būtu regulējuma, tiesību aktu un izpildes avots. Šāda struktūra varētu atspoguļoties visās ES dalībvalstīs kā īpašas ministrijas pārtikas jautājumos.

2.1.

Savā izpētes atzinumā par ilgtspējīgākām pārtikas sistēmām, kurš sagatavots 2016. gadā pēc ES prezidentvalsts Nīderlandes pieprasījuma, EESK aicināja radīt visaptverošu pārtikas politiku, lai veicinātu pāreju uz ilgtspējīgākām pārtikas sistēmām un nodrošinātu labāku saskaņotību starp pārtikas politikas mērķiem (piemēram, ilgtspējīgu lauksaimniecisko ražošanu, veselīgu uzturu, vides aizsardzību, taisnīgākām tirdzniecības attiecībām u. c.). Šā atzinuma pamatā ir minētā dokumenta ieteikumi, lai padziļinātu visaptveroša satvara loģisko pamatojumu un tā redzējumu.

2.2.

Šajā laikā ir pieaudzis arī atbalsts visaptverošākai pārtikas politikas koncepcijai. ANO ir pasludinājusi šo par rīcības desmitgadi uztura jomā un atzinusi vajadzību reformēt pārtikas sistēmas, lai nodrošinātu veselīgāku un labāku uzturu. Šo prasību uzsvēra arī Pasaules pārtikas nodrošinājuma komitejas Augsta līmeņa ekspertu grupa savā 2017. gada septembra ziņojumā (2). ES līmenī Reģionu komiteja nesen pieņēma atzinumu, aicinot radīt visaptverošu, ilgtspējīgu ES pārtikas politiku, kurā ietvertas dažādas ar pārtiku saistītas politikas jomas. Starptautiskā ekspertu grupa ilgtspējīgu pārtikas sistēmu jomā (IPES Food) uzsāka triju gadu līdzdalības procesu, lai līdz 2018. gadam izstrādātu redzējumu par kopējo pārtikas politiku, iesaistot zinātniskās grupas, ieinteresētās personas, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un politikas veidotājus. Daudzas starpnozaru iniciatīvas valstu, reģionālā un vietējā līmenī, kuras tiek īstenotas ar aktīvu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību, jau tagad palīdz mainīt Eiropas pārtikas sistēmas.

2.3.

EESK uzskata, ka IAM īstenošana Eiropā ir būtiski svarīga, lai virzītos uz visaptverošu pieeju, kas iekļauj dažādas politikas jomas (lauksaimniecību, veselību, vidi, tirdzniecību, attīstību, inovāciju u. c.) un pārvaldības līmeņus (ES, valstu, vietējo), un lai radītu ilgtspējīgākus pārtikas ražošanas un patēriņa modeļus. Arī notiekošās debates par kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) pēc 2020. gada ir laba iespēja nodrošināt saskaņotību starp pārveidotu lauksaimniecības politiku un citiem ar pārtiku saistītiem politikas mērķiem (3).

2.4.

Dažas dalībvalstis (piemēram, Somija, Francija, Vācija, Nīderlande un Zviedrija) arvien aktīvāk pilnveido veselības, vides un ilgtspējas aspektus ar pārtiku saistītajās politikas jomās. EESK brīdina par situāciju, kad dažādu dalībvalstu atšķirīgā pieeja var kaitēt patērētājiem un uzņēmumiem. EESK uzskata to par papildu iemeslu, lai aicinātu izveidot visaptverošu satvaru ES līmenī.

3.1.

Ir arvien vairāk zinātnisku pierādījumu par pārtikas ietekmi uz veselību, vidi un sabiedrību kopumā. “Pārtikas pasaule”, kuras sakārtošanai tika radīta KLP, ir kļuvusi daudz sarežģītāka. Eiropā nav pārtikas trūkuma, un par to ir jāpateicas KLP un augošiem ienākumiem, kā arī uzlabotām ražošanas metodēm lauksaimniecības nozarē. Nodarbinātība un pievienotā vērtība pārtikas jomā ir pārvirzījusies no zemes un jūras uz rūpnīcām, mazumtirdzniecības nozari un ar pārtiku saistītiem pakalpojumiem. Veselības programmas tematika ir paplašinājusies un ietver ne tikai nepietiekama patēriņa jautājumus vien – lai gan nepiemērota uztura problēma sociālās nevienlīdzības un “jaunās” pārtikas nabadzības dēļ joprojām pastāv, tomēr to pārmāc masveida neinfekciozas slimības. Tās ietver sirds slimības, insultu, diabētu un aptaukošanos. Sirds un asinsvadu slimības ES ik gadu izraisa 1,8 miljonus nāves gadījumu, kas ir 37 % no visiem nāves gadījumiem Eiropas Savienībā (4). 2015. gadā Eiropas Savienībā dzīvoja gandrīz 49 miljoni cilvēku ar sirds un asinsvadu slimībām.

3.2.

Sociālās tendences Eiropā ir izraisījušas arī ievērojamas pārmaiņas pārtikas, gaumes un kulinārijas jomā. Patēriņa un dzīvesveida modeļi kopš KLP izveides ir mainījušies. Pāreja kulinārijas jomā īpaši ir skārusi sievietes, jo vēsturiski tieši viņas uzņēmās un bieži vien joprojām uzņemas lielāko daļu atbildības par pārtiku mājās. Pārmaiņām pārtikas tehnoloģijā ir gan labvēlīga, gan nelabvēlīga sociālā ietekme. Izvēle, iespējams, ir uzlabojusies, taču Eiropas daudzveidīgais un bagātīgais kultūras mantojums dažkārt ir vājināts. Pārtikas uzņēmumu ievērojamais mārketinga budžets kopumā ir mudinājis patērētājus lietot sevišķi lielā mērā apstrādātu pārtiku. Nozares dati liecina, ka, piemēram, Beļģijas iedzīvotāji divas trešdaļas kaloriju uzņem no iepriekš apstrādātas, iepakotas pārtikas – tas ir vēl vairāk nekā Lielbritānijā (5). Sabiedrības veselības aģentūras pauž bažas par pārmērīgu apstrādātas pārtikas patēriņu, jo šādā pārtikā ir augsts sāls, cukura un tauku saturs. Tā var būt lēta, un tāpēc to iegādājas cilvēki ar zemiem ienākumiem, kuru veselība jau tāpat ir sliktāka par vidējo. Tādējādi uzturs veicina Eiropas sociālo nevienlīdzību (6). Lielās recesijas laikā un kopš tās Eiropā ir pieaudzis pārtikas ziedojumu skaits labdarībai. Šādas ārkārtas pārtikas palīdzības sniegšana Eiropā nedrīkst aizstāt sociālās nevienlīdzības problēmu risināšanu, kuras izraisa ar uzturu saistītu sliktu veselības stāvokli.

3.3.

Pārtikas ietekme uz vidi ir dokumentēta un atzīta. Klimata pārmaiņas ir atzīts apdraudējums, un ES stingri atbalstīja 2015. gada Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām, kas pieņemta Parīzē. ES ir arī nodrošinājusi labāku regulējumu vides jomā un kaitējuma novēršanu, piemēram, ar Ūdens pamatdirektīvu. Tomēr eiropiešu gaume pārtikas jomā sekmē patēriņa modeļus, kas ietver slēptu vai iekļautu ūdens lietojumu lielā apjomā, radot apdraudējumu dalībvalstīm (7) un liekot izmantot integrētāku pieeju zemei, lauksaimniecībai un ūdenim (8). Bažas rada arī tas, ka augsne Eiropā ir trausla. Saskaņā ar ES Kopīgā pētniecības centra modelēšanas datiem ūdens izraisīta augsnes erozija ir ietekmējusi 130 miljonus ha lielu platību ES 27 dalībvalstīs; gandrīz 20 % platību augsnes zudums pārsniedz 10 tonnas/ha gadā (9). Bioloģiskās daudzveidības zudums ir konstatēts gan uz zemes, gan jūrā, kur krājumu daudzveidība ir apdraudēta (10). Taču dalībvalstis joprojām iesaka patērētājiem uzturā lietot zivis, neņemot vērā ietekmi uz vidi.

3.4.

Ekonomikas ziņā pēdējie 60 gadi tiek uzskatīti par veiksmīgiem. Pārtika ir plaši pieejama. Vidējā mājsaimniecību izdevumu daļa, kas tiek izmantota pārtikai, ir samazinājusies no 30 % līdz 15 %. Līdz ar milzīgo pārtikas mazumtirdzniecības ķēžu rašanos patēriņa cenas ir samazinājušās. Taču tagad ekonomisti jautā, vai pārtikas cenas atbilst patiesajām ražošanas izmaksām, vai arī tās tomēr pilnībā neatspoguļo noteiktas izmaksas. EESK ar interesi atzīmē FAO pašreizējo darbu saistībā ar lauksaimniecības izmaksu pilnīgu uzskaiti (11). Arī ietekmes līdzsvara trūkums pārtikas apritē ir pieaudzis, izraisot negodīgas tirdzniecības prakses un ar tām saistītas sekas (12), un ir samazinājies lauksaimnieku izmaksu īpatsvars patēriņa cenās.

3.5.

Pārmērīgas ražošanas tendence ir samazinājusi cenas, taču arī institucionalizējusi pārtikas izšķērdēšanu. Patērētāji pasaules valstīs, kurās ienākumi ir zemi, izšķērdē aptuveni 8 % pārtikas, savukārt patērētāji ES izšķērdē aptuveni trešo daļu no iegādātā. Saskaņā ar ES finansētā Fusions projekta aplēsēm Eiropas Savienībā ik gadu tiek izšķērdēti 88 miljoni tonnu pārtikas, kas izmaksā 143 miljardus EUR (13). Šis kultūras aspekts pārtikas izšķērdēšanā nav pilnībā risināts ar aprites ekonomikas pieeju vai iniciatīvu “Ceļvedis uz resursu ziņā efektīvu Eiropu” – instrumentiem, kas ir vērtīgi tādā ziņā, ka skata pārtiku kā materiālu vienību, tomēr tie neņem vērā tās vērtību patērētājiem vai kultūrā. Eiropas uzdevums ir rast risinājumu, kā pārtikas lietošanas kontekstā veidot jaunu pārtikas pilsoniskuma jēdzienu, lai nodrošinātu ilgtspēju.

3.6.

Gan zinātnieku, gan pārtikas nozares apkopotie dati un pētījumi ir uzlabojuši mūsu izpratni par to, kā Eiropas pārtikas sistēmas ietekmē sabiedrību, vidi un veselību. Kopumā tie liek domāt, ka ir vajadzīga integrētāka pieeja. Lai arī pašreizējie politikas satvari, iespējams, ir palīdzējuši sekmīgi risināt atsevišķas problēmas, tie nenodrošina kopējo saskaņotību, kas vajadzīga, lai risinātu dažādās problēmas, ar ko nākotnē var saskarties globālās un ES pārtikas sistēmas. Ar pārtiku saistītas politikas jomas lielā mērā tiek veidotas savstarpēji izolēti, un tajās bieži trūkst konsekvences. Arī dažādos pārvaldības līmeņos šīs politikas jomas ir nošķirtas cita no citas. Piemērs, kas parāda integrētākas pieejas nepieciešamību, ir rezistence pret antimikrobiālajiem līdzekļiem, kura ir izplatījusies ar antibiotiku lietošanu dzīvnieku audzēšanā un tagad apdraud cilvēku veselību. Integrētas pārtikas politikas nozīmi saistībā ar šo jautājumu nesenajā runā uzsvēra arī komisārs V. Andriukaitis. Cits piemērs ir konflikts starp zemes izmantošanu pārtikai un zemes izmantošanu enerģijas ražošanai, mājokļiem un citām vajadzībām. Arī pārtikas izšķērdēšana daļēji ir ražošanas efektivitātes pieauguma rezultāts – notiek pārtikas pastāvīga un masveida plūsma visā sistēmā. Aicināt patērētājus racionāli rīkoties, lai šo problēmu novērstu, ir neefektīvi.

3.7.

Ja ES pašlaik rastos no jauna, tā izveidotu visaptverošu pārtikas politiku ar mērķi radīt ilgtspējīgu uzturu no ilgtspējīgām pārtikas sistēmām, sasaistot lauksaimniecisko ražošanu ar uzturu un ekosistēmu pakalpojumiem, kā arī nodrošinot piegādes ķēdes, kas aizsargā visu Eiropas sabiedrības slāņu veselību (14). Politikas uzdevums ir rast risinājumu, kā radīt nepieciešamās pārmaiņas. Vēsturiski ES politika ir veidojusies demokrātisku izmaiņu procesā, straujākām pārmaiņām notiekot krīžu dēļ, piemēram, 2000. gadā attiecībā uz pārtikas nekaitīgumu un no 2013. līdz 2015. gadam zirgu gaļas skandāla gadījumā.

4.1.

EESK norāda, ka plaši Eiropas sabiedrības slāņi atzīst jaunās strukturālās problēmas ES pārtikas pārvaldībā. ES no pielāgošanās politikas un reaģēšanas uz situācijām varētu pāriet uz proaktīvāku pieeju. RK savā nesenajā atzinumā norāda uz būtiskiem precedentiem. Lauku attīstības apsvērumos būtu jāņem vērā jauns ieinteresētības pieaugums labākas pārtikas politikas radīšanā ES pilsētām un pašvaldībām. Daudzas Eiropas pilsētas aktīvi piedalās pārtikas politikas padomju darbā, ilgtspējas nodrošināšanai paredzētos pilsētu tīklos un/vai klimata pārmaiņu novēršanas darbībās, kā arī PVO programmā veselīgām pilsētām. Šo ieinteresētību atspoguļo 2015. gadā Milānā parakstītais Pilsētu pārtikas politikas pakts.

4.2.

Nesen ir veikti dažādi pārtikas aprites reorganizācijas pasākumi, lai no jauna radītu saikni starp ražotājiem un patērētājiem un lokalizētu lauksaimniecību un pārtikas ražošanu. Šie pasākumi ietver kopienas atbalstītu lauksaimniecību, īsas piegādes ķēdes, alternatīvus pārtikas tīklus, vietējās lauksaimniecības sistēmas un tiešo pārdošanu. Arī patērētāju kooperatīviem var būt svarīga loma, nodrošinot spēcīgu saikni ar kopienu, kā arī uzsvaru uz sociālajiem, izglītības un vides jautājumiem. Publiskajām iestādēm ir shēmas, kas arī ietilpst šajā procesā, piemēram, atbalstot vietējās un bioloģiskās pārtikas nodrošināšanu ar publiskā iepirkuma programmām skolām un slimnīcām, kā tas ir Dānijā un Zviedrijā (Malmē). Tas atbilst ES aprites ekonomikas pieejai.

4.3.

Radot ciešākas saiknes starp ražotājiem un patērētājiem, vairāk uz vietējo līmeni orientētas pārtikas sistēmas un augšupējas iniciatīvas varētu būt ļoti svarīgas veselīgāka un ilgtspējīgāka pārtikas patēriņa veicināšanā. Pilsoniskās sabiedrības un vietējās kopienas iesaistīšanās stiprina šādas saites, kā var novērot daudzajās ilgtspējīgas pārtikas iniciatīvās pilsētās un pašvaldībās visā Eiropā. Taču pašlaik ES līmeņa politika nav pietiekami piemērota, lai no šādiem eksperimentiem mācītos, nemaz nerunājot par daudzsološu eksperimentu atbalstīšanu. Tāpēc visaptveroša pārtikas politika varētu palīdzēt šādu iniciatīvu kopējas pārvaldības stimulēšanā un attīstīšanā. Lauku saimniecību uzņēmumi pielāgojas tirgus prasībām, taču tos ierobežo lauksaimnieciskās ražošanas raksturs – lai īstenotu pāreju ražošanas sistēmās, vajadzīgs laiks.

4.4.

Pārtikas ekonomika saskaras ar ievērojamiem tehniskiem, finansiāliem un sociāliem (15) izaicinājumiem, kas ir atzīti galvenajās ieguldījumu programmās inovācijai un tehnoloģiskajam progresam. Eiropā ir aptuveni 289 000 pārtikas ražošanas uzņēmumu, savukārt 3 000 no tiem veido gandrīz pusi no ES tirgus (16). Pētījumi liek domāt, ka noturīgām pārtikas sistēmām ir jāsaglabā gan lielie uzņēmumi, gan mazās lauku saimniecības. Pastāv ievērojama plaisa starp Eiropas lielākajiem pārtikas uzņēmumiem un MVU sektoru. Tos varētu labāk integrēt sociālā Eiropā. Digitālā ekonomika sniedz iespējas veidot ciešāku saikni starp patērētājiem un ražotājiem. Uzņēmumi atzinīgi vērtē progresīvu vadību ilgtspējas jautājumos un vēlas skaidras nostādnes.

4.5.

Eiropas iedzīvotāji nepārprotami ir ieinteresēti nodrošināt, ka viņu pārtika ir iegūta no ilgtspējīgiem avotiem. Jautājuma sarežģītības dēļ marķēšanas sistēmas gluži vienkārši nespēj sniegt skaidrību. Nesenā Karl Falkenberg sagatavotā ziņojumā tika ierosināts, ka Eiropas pārtikas “zīmols” būtu jāveido, pamatojoties uz ilgtspēju jeb “labu dzīvošanu un taisnīgu dalīšanos atbilstoši planētas iespējām” (17). Tas vienlīdz liecina par uzsvaru gan uz sociālo, gan uz vides un ekonomisko aspektu. Daži kultūras jautājumi ir ārpus Eiropas iestāžu darbības jomas, piemēram, spriedze starp apmaksāto (piegādes ķēdēs) un neapmaksāto (mājsaimniecību virtuvēs) darbu pārtikas jomā, taču ir tādi Eiropas pārtikas sistēmas elementi, kas ir pamatā Eiropas pārtikas koncepcijai (jeb “zīmolam”). Eiropas kulinārā un ražošanas daudzveidība ir izslavēta. Tā ir ne tikai jāaizsargā, bet arī aktīvi jāpalielina. ES kvalitātes logotipu (AĢIN, ACVN, garantēta tradicionālā īpatnība) sistēma ir lietderīga, taču tā attiecas tikai uz īpašo pārtiku un nesaistās ar tendencēm masveida pārtikā. Falkenberg ierosinājumam tiekties uz taisnīgumu pavisam noteikti būtu jāietver “jauns kurss” attiecībā uz atalgojumu un taisnīgu attieksmi pret migrantu darbu ES pārtikas uzņēmumos. Tie ir sensitīvi, taču svarīgi jautājumi, kuru risināšana visaptverošas pārtikas politikas ietvaros var sniegt praktisku atbalstu sociālai saskaņai Eiropā.

4.6.

Vecākiem un veselības aģentūrām īpašas bažas rada nevienlīdzīgais finansiālais ieguldījums bērniem paredzētos vēstījumos, kuri saistīti pārtiku. PVO to uzskata par prioritāru jautājumu, jo ievērojama daļa šo vēstījumu attiecas uz tādu pārtiku, kurā ir augsts sāls, cukura un tauku saturs (18). Līdz ar pāreju no tradicionāliem uz digitāliem plašsaziņas līdzekļu veidiem visaptverošas pieejas nozīme arvien pieaug. Rietumeiropā 2016. gadā pārtikas digitālajām reklāmām vien tika iztērēti aptuveni 37 miljardi ASV dolāru (19). EESK norāda uz patērētāju neseno aicinājumu pārtikas un mazumtirdzniecības uzņēmumiem, kurā viņi lūdz pārtraukt zīmola personāžu izmantošanu reklāmā un mārketinga kampaņās pārtikai ar augstu tauku, sāls un cukura saturu. Ja nozare neveic pienācīgas darbības, valdībām būtu jāapsver regulatīvo pasākumu ieviešana (20).

4.7.

ES pārtikas politikas 50 gadu mērķim būtu jābūt veicināt pārtikas jomas pāreju no patērnieciskuma (ko raksturo izšķērdēšana) uz pilsoniskumu (ko raksturo rūpes un atbildība). Pārejai uz ilgtspējīgu uzturu no ilgtspējīgām pārtikas sistēmām ir vajadzīgi apņēmīgi patērētāji, kas aktīvi veicina pilsonisku attieksmi pret pārtiku. EESK atkārtoti pauž savu priekšlikumu uzsākt Eiropas līmeņa informācijas un izpratnes veidošanas kampaņu par pārtikas vērtību. Tas būs nepieciešams, lai ilgtermiņā mainītu patērētāju paradumus (21).

5.1.

Pārtikas politika ir visaptveroša politikas joma, kas organizē un atbalsta pārtikas sistēmu satvaru no primārās ražošanas (lauksaimnieki) līdz ražošanas posmam (apstrāde) un patēriņam. Tā padara skaidru un atklātu to, kas bieži paliek neredzams un slēpts. Tā kā pārtikas jautājums ietekmē tik daudzas dzīves jomas, piemēram, izglītību, veselību, vidi, tirdzniecību, sociālās attiecības un kultūru, visaptverošas pārtikas politikas vērtība ir tā, ka sabiedrība var precizēt, ko tā vēlas un ko tā var sasniegt ar savu pārtikas sistēmu. Tā savieno elementus, kas citādi pārāk vienkārši var tikt nošķirti un sadrumstaloti. Jautājumam par to, ko mēs ēdam, kā mēs ēdam, kādā veidā un par kādām izmaksām pašlaik ražojam pārtiku, būs sekas nākotnē.

5.2.

Pārtikas politika spēcīgi ietekmē lauku un pilsētu apgabalu attīstību. Tā rada darbvietas visās saistītajās nozarēs, piemēram, lauksaimniecībā un tās tehniskajā infrastruktūrā, pārtikas apstrādē, transportā, tirdzniecībā, iepakojuma ražošanā, mazumtirdzniecībā un ar pārtiku saistītajos pakalpojumos. Tā ietekmē miljoniem ES iedzīvotāju iztikas līdzekļus. ES pārtikas ražošanas nozarē ir nodarbināti 4,25 miljoni cilvēku, tās apgrozījums ir 1 098 miljardi EUR, pētniecības un izstrādes izdevumi veido 2,5 miljardus EUR, un apstrādātas pārtikas tirdzniecības pārpalikums ir 25,2 miljardi EUR (22). Lai gan pārtikai ir būtiska nozīme ES ekonomikā, pašlaik nav kopīgas ES pārtikas politikas kā tādas. Tā vietā pārtikas sistēmas nosaka dažādi atsevišķi politikas satvari, kā norādīts iepriekš.

5.3.

Pārtikas politikai, kas piemērota 21. gadsimtam, ir jāatbilst daudzējādiem kritērijiem dažādās jomās: pārtikas kvalitātei (piemēram, garša, bauda, izskats un autentiskums), veselībai (piemēram, nekaitīgums, uzturvērtība, pieejamība un zināšanas), videi (piemēram, CO2, ūdens, zemes izmantošana, augsne, bioloģiskā daudzveidība, gaisa kvalitāte un sistēmiskā noturība), sociālajām un kultūras vērtībām (piemēram, identitāte, vienlīdzīga piekļuve, uzticamība, izvēle un prasmes), stabilai ekonomikai (piemēram, patiesa konkurence un taisnīga peļņa, pienācīgas kvalitātes darbvietas, pilnībā iekļautas izmaksas un samērīgas, konkurētspējīgas cenas), labai pārvaldībai (piemēram, demokrātiska pārskatatbildība, pārredzamība, ētiski procesi un pamatotu zinātnisko pierādījumu izmantošana). Visus pašreizējos ar pārtiku saistītos ES politikas virzienus var iekļaut šajās politikas kategorijās.

5.4.

Visaptverošai pārtikas politikai ir jāveicina noturīgas ekosistēmas un jānodrošina, ka visām ieinteresētajām personām un pārtikas piegādes ķēdes dalībniekiem ir pienācīgi ienākumi gan ES, gan ārpus tās. Pārtikas cenas neatspoguļo visas ražošanas izmaksas, un veselības, vides un sociālās izmaksas lielākoties ir eksternalizētas. Tiekšanās pēc lētākas pārtikas par “pieņemamāku cenu” nedrīkst kaitēt citām pārtikas ražošanas un patēriņa iezīmēm un sekām. Visaptveroša pārtikas politika varētu palīdzēt atkal integrēt un saskaņot pārtikas cenu ar citām vērtībām.

5.5.

Visaptverošai pārtikas politikai būtu jāapvieno pašreizējie un jaunie politikas virzieni, lai galu galā nodrošinātu ilgtspējīgas pārtikas sistēmas un veselīgu uzturu. Tas nebūt nenozīmē, ka vēlreiz ir jāizgudro velosipēds, radot pilnīgi jaunu politiku vai piešķirot ES jaunas pilnvaras, jo mērķis nav noteikt vienotu standartu. Drīzāk tas nozīmē pielāgot reformas ES līmenī, lai sekmētu jaunu, ilgtspējīgāku rīcību visos līmeņos (vietējā/pašvaldību, reģionālā, valsts un uzņēmumu līmenī), kā arī proporcionāli paplašināt jau ieviestās iniciatīvas, tā radot labāku saskaņotību. Tas nozīmē integrēt ES līmeņa pasākumus ar tādiem pasākumiem, kurus vislabāk var veikt citos pārvaldības līmeņos. Varētu būt pamats ieviest nodokļu režīmus, kas uzlabo piekļuvi veselīgam uzturam, izmantojot pilsētas plānošanu un publisko iepirkumu; tādējādi tiktu atbalstīti vietējie tirgi un veicināta nodarbinātība.

5.6.

Visaptverošai pārtikas politikai būtu jākļūst arī par pamatu virzībai uz to, lai izbeigtu negodīgu komercpraksi produktu divējādas un zemākas kvalitātes ziņā – proti, zemākas kvalitātes pārtikas produktu ražošanu un pārdošanu dažādās dalībvalstīs, neraugoties uz to, ka iepakojums ir identisks (23).

5.7.

Lai šos mērķus sasniegtu, ir jākoordinē politikas pasākumi gan piedāvājuma, gan pieprasījuma ziņā. Tas nozīmē, ka pārtikas pieejamība par pieņemamu cenu, izmantojot ilgtspējīgu pārtikas ražošanu, arī ir jākoordinē, nodrošinot patērētājiem labāku piekļuvi un iespējas izvēlēties veselīgu un gardu uzturu. Ir jāveido leģislatīvās izmaiņas, lai atceltu regulatīvos šķēršļus un sniegtu nodokļu stimulus, kopā ar rīcības izmaiņām, kuru pamatā ir labāka informācija, izglītība un patērētāju un pārstrādātāju izpratnes padziļināšana. Galvenais mērķis ir visos līmeņos padziļināt izpratni par pārtikas vērtību un to atbalstīt, kā arī sekmēt pakāpeniskas, taču būtiskas pārmaiņas. Piemēram, sāls daudzuma samazināšana vislabāk izdodas, ja to dara lēnām, toties regulāri, taču uzņēmumiem nav stimulu pārveidot savus produktus.

5.8.

Piedāvājuma jomā ir būtiski, ka Eiropas Savienībā ilgtspējīgā veidā ražotā pārtika ir konkurētspējīga, lai patiešām izpaustos visaptverošas Eiropas pārtikas politikas ietekme uz Eiropas patērētājiem. Tas nozīmē, ka Eiropas lauksaimniecības un pārtikas nozarei ir jāspēj patērētājiem piedāvāt pārtiku par cenām, kurās iekļautas papildu izmaksas, ko rada tādi kritēriji kā ilgtspēja, dzīvnieku labturība, pārtikas nekaitīgums un uzturvērtība, un kuras nodrošina taisnīgu peļņu lauksaimniekiem, un vienlaikus saglabāt savu pozīciju, proti, būt tai nozarei, kam priekšroku dod lielais vairums patērētāju.

5.9.

IAM īstenošana sniedz izšķiroši svarīgu satvaru vienotai rīcībai, lai līdz 2030. gadam nodrošinātu ilgtspējīgu uzturu pasaules iedzīvotājiem. Ar pārtiku un lauksaimniecību saistītie jautājumi aptver visus 17 IAM. Konkrētāk, PVO norāda, ka 12 no IAM pieprasa rīcību uztura jomā. IAM īstenošana pēc savas būtības paredz kopīgus un visaptverošus risinājumus, kas ietver dažādus departamentus, ministrijas, nozares un visu pārtikas piegādes ķēdi. Šis process sniedz lieliskas iespējas ES uzņemties vadību kontinenta līmenī.

5.10.

Visaptverošai pārtikas politikai būtu jāapvieno dažādas pieejas nolūkā īstenot IAM un jāiekļauj pašreizējā daudzlīmeņu un daudznozaru pārvaldība, lai nodrošinātu vēl jo integrētāku politikas veidošanas procesu. Eiropa pilnveido nostāju attiecībā uz dažādiem pārtikas sistēmas pīlāriem, proti:

5.11.

Šai jaunajai visaptverošajai pieejai vajadzētu būt dinamiskai un iesaistīt ieinteresētās personas visā pārtikas aprites ķēdē un pilsoniskajā sabiedrībā kopumā, nodrošinot atbildīgu un pārredzamu “pārtikas demokrātiju”.

5.12.

Īsumā, visaptverošai pārtikas politikai vajadzētu būt: 1) ilgtspējīgai vides, sociāli kulturālajā un ekonomikas ziņā; 2) integrētai visās nozarēs un pārvaldības līmeņos; 3) iekļaujošai visās sabiedrības jomās un 4) visos līmeņos nostiprināt taisnīgus darba apstākļus.

6.1.

Gluži kā kopējā tirgus dibinātāji piecdesmitajos gados, kuri pārtiku uztvēra kā būtisku elementu labākas, mierīgākas Eiropas izveidei, sešas desmitgades vēlāk EESK uzsver vajadzību sākt veidot ilgtspējīgāku pārtikas sistēmu Eiropai. Vajadzības tagad ir labi zināmas un ir pierādītas. Tās ir un būs jārisina vietējā un dalībvalstu līmenī. Taču ir vajadzīga arī rīcība visas Eiropas mērogā.

6.2.

EESK ierosina izveidot iestāžu starpnozaru darba grupu, iesaistot dažādus Komisijas ģenerāldirektorātus un citas ES iestādes, lai izstrādātu rīcības plānu pārtikas ilgtspējas jomā un tādējādi palīdzētu ES īstenot ar pārtiku saistītos IAM. Rīcības plāns būtu jāizstrādā līdzdalības procesā, iesaistot ieinteresētās puses visā pārtikas piegādes ķēdē, kā arī pilsonisko sabiedrību un pētniekus.

6.3.

EESK saskata iespēju plānot un veidot telpu pilsoniskās sabiedrības iesaistei un aktīvai dalībai šajā procesā, izmantojot izdevību, ko radījusi EESK ekspertu uzklausīšana šajā jautājumā.

6.4.

Kopīgais pētniecības centrs, Pētniecības ĢD un dalībvalstu pētniecības aģentūras tiek aicinātas izstrādāt ES rezultātu pārskatu ilgtspējīgas pārtikas jomā, lai veicinātu un pārraudzītu progresu virzībā uz noteikto mērķu sasniegšanu. Būs jāapvieno jauni un jau izmantoti rādītāji, lai iekļautu un iestrādātu ar pārtiku saistītos IAM un citus starptautiskos mērķus (piemēram, attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijām) Eiropas regulējumā.

6.5.

Komisija, Parlaments un Padome ir aicināti izskatīt iespējas radīt īpašu ģenerāldirektorātu pārtikas jautājumos, kurš uzlabotu uzdevumu un pienākumu koordināciju visās ar pārtiku saistītajās politikas jomās – no kopējas metodikas, kā analizēt aprites ciklu, līdz pārtikas nozares lielajiem datiem un ilgtspējīgam uzturam. Šāds jauns ĢD sniegtu vajadzīgo satvaru pārtikas prioritātes noteikšanai un attiecīgā gadījumā būtu regulējuma, tiesību aktu un izpildes avots.

6.6.

Būtu jāizveido jauna Eiropas Pārtikas politikas padome. Dažās dalībvalstīs šādas struktūras jau ir (piemēram, Nīderlandē un Ziemeļu pārtikas politikas laboratorija). Tā konsultētu jautājumos par pāreju uz pārmaiņām, kuras zinātne uzskata par nepieciešamām, lai sasniegtu IAM un ievērotu Parīzes klimata nolīguma noteikumus.

6.7.

Lai īstenotu pāreju uz ilgtspējīgām Eiropas pārtikas sistēmām, ir labāk jāintegrē veselības, uztura, vides un ekonomikas apsvērumi. EESK atbalsta ES mēroga ilgtspējīgu uztura pamatnostādņu izstrādi, pamatojoties uz Vācijas, Nīderlandes, Zviedrijas un Francijas iniciatīvām, lai sniegtu patērētājiem un nozarei skaidrākus ieteikumus par to, kā līdzsvarot labu uzturu ar mazāku ietekmi uz vidi, un novērstu nepatiesus apgalvojumus par vidi un veselību, vienlaikus ņemot vērā kultūras īpatnības. Tam būtu jāatspoguļojas jaunā viedajā sistēmā ilgtspējīgas pārtikas marķēšanai.