29.10.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/109

1.1

Komiteja atbalsta Komisijas vēlmi uzlabot pakalpojumu iekšējā tirgus darbību. Pats par sevi saprotams, ka jāatceļ ierobežojumi, kuru pamatā ir diskriminējošas, nepamatotas un neproporcionālas prasības. Tāpēc EESK pozitīvi vērtē iniciatīvu modernizēt valsts pārvaldi, ieviešot “vienotus kontaktpunktus”. Administratīvā sadarbība pārrobežu jautājumos ir vērtējama vienīgi pozitīvi. Taču tā jāizvērš, iekļaujot arī politikas jomas, kurās ir runa par saistību izpildi.

1.2

EESK uzskata, ka Komisijas secinājumi par Pakalpojumu direktīvas ietekmi un pakalpojumu nozares darbību ir pāragri. Direktīva ir bijusi spēkā vien dažus gadus. Fakts, ka ne visas dalībvalstis ir vienlīdz apmierinātas ar direktīvu un ka tām nākas to īstenot savos tiesību aktos atšķirīgos veidos, ir kompleksi faktori, kas paziņojumā nav izskatīti. Pakalpojumu nozare ir plaša un sarežģīta, un sastāv no vairākām jomām. Vajadzīgs laiks, lai pakalpojumu iekšējo tirgu racionalizētu ar ES noteikumu palīdzību.

1.3

Pakalpojumu direktīva tika pieņemta laikā, kad bija spēkā iepriekšējais līgums, kurā par galveno iekšējā tirgus prioritāti bija izvirzītas ekonomiskās intereses. Lisabonas līgumā citas jomas vairs nav pakārtotas ekonomikai, bet tām ierādīta līdzvērtīga vieta. Interesanti ir papētīt, kā iepriekšējā līguma darbības laikā pieņemtie tiesību akti un judikatūra attiecas pret jauno līgumu. Atzinumā par Vienotā tirgus aktu EESK iesaka izvērtēt Darba ņēmēju norīkošanas darbā direktīvu jaunā līguma kontekstā. Būtu interesanti uzzināt, vai jaunus ieskatus var gūt arī no Eiropas Savienības Tiesas spriedumiem, kuros par prioritāti atzīts iekšējais tirgus (kādreizējais 49. pants).

2.1

Kaut arī pakalpojumi veido nozīmīgu ES ekonomikas daļu, Komisija uzskata, ka pakalpojumu tirgus vēl neizmanto savu potenciālu pilnībā. Piemēram, Komisija paziņojumā par stratēģiju “Eiropa 2020” uzsver, ka, pamatojoties uz Pakalpojumu direktīvu, jāizveido integrētāks pakalpojumu iekšējais tirgus. (1) Turklāt paziņojumā “Akts par vienoto tirgu” tā uzsver, ka pakalpojumu vienotais tirgus jāpadziļina. (2) Šīs divas pieejas esot vajadzīgas, lai pakalpojumu nozares uzņēmumiem palīdzētu attīstīties un sevi labāk pozicionēt starptautiskajā līmenī; tas pavērtu iespēju izveidot vēl vairāk darbavietu.

2.2

Ar Pakalpojumu direktīvas (3) pieņemšanu 2006. gada decembrī un, secīgi, tās īstenošanu aizsākās pakalpojumu vienotā tirgus darbības uzlabošana. Tādējādi Komisija vienkāršoja normatīvo bāzi, un dalībvalstis pieņēma daudzus īstenošanas tiesību aktus, ar kuriem atcēla simtiem nepamatotu vai neproporcionālu prasību visā Eiropā.

2.3

Pakalpojumu direktīvā paredzēts “savstarpējās izvērtēšanas process”, kas paredzēts kā tiesību aktu koleģiālas izvērtēšanas instruments. Dalībvalstis, kā arī Lihtenšteina, Norvēģija un Islande 2010. gadā izvērtēja gandrīz 35 000 juridiskās prasības, ko piemēro lielākoties pakalpojumu nozares uzņēmumiem. Tās ietvēra gan reģistrēšanas prasības (atļaujas piešķiršanas kārtība, teritoriālie ierobežojumi vai kapitāla īpašumtiesību ierobežojumi) un prasības attiecībā uz pakalpojumu pārrobežu sniegšanu (piemēram, reģistrācijas, paziņošanas vai apdrošināšanas pienākumu).

2.4

Procesa vispārsteidzošākais secinājums ir tas, ka dažās pakalpojumu nozarēs vienotais tirgus joprojām ir izveides stadijā. Pēc Komisijas domām, galvenā problēma ir tā, ka ar juridiskajiem pasākumiem joprojām nav atcelti visi diskriminējošie šķēršļi un ka ne visās dalībvalstīs ir īstenoti šķēršļus likvidējošie tiesību akti vai arī minētie tiesību akti pagaidām ne vienmēr pareizi tiek piemēroti. Turklāt dokumentā apgalvots, ka dalībvalstis joprojām plaši izmanto iespēju dažus pakalpojumu veidus rezervēt noteiktiem pakalpojumu sniedzējiem.

2.5

Lai turpinātu pakalpojumu vienotā tirgus izveidi, Komisija ierosina nākamajos astoņpadsmit mēnešos veikt šādus pasākumus:

Komisija līdz 2012. gada beigām izvērtēs, cik efektīvi ir valstu līmenī pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi, kurus pakalpojumu sniedzēji var izmantot gadījumā, ja valsts pārvaldes struktūras pārkāpj viņu tiesības vienotajā tirgū, un lems par to, kas būtu darāms tālāk.

3.1

Komisija ļoti pareizi norāda, ka pakalpojumu vienotais tirgus nav mērķis, bet gan ir līdzeklis, ar kuru uzlabot Eiropas uzņēmumu un iedzīvotāju ikdienu un labklājību. Būtu ieteicams dziļāk izvērtēt vienotā tirgus ieguldījumu šo horizontālo mērķu sasniegšanā. Pakalpojumu direktīva tika pieņemta laikā, kad bija spēkā iepriekšējais līgums, kurā par galveno iekšējā tirgus prioritāti bija izvirzītas ekonomiskās intereses. Lisabonas līgumā citas jomas vairs nav pakārtotas ekonomikai, bet tām ir piešķirta līdzvērtīga nozīme. Interesanti ir papētīt, kā iepriekšējā līguma darbības laikā pieņemtie tiesību akti un judikatūra attiecas pret jauno līgumu. Atzinumā par Vienotā tirgus aktu EESK iesaka izvērtēt Darba ņēmēju norīkošanas darbā direktīvu jaunā līguma kontekstā. Būtu interesanti uzzināt, vai jaunus ieskatus var gūt arī no Eiropas Savienības Tiesas spriedumiem, kuros par prioritāti atzīts iekšējais tirgus (kādreizējais 49. pants).

3.2

Līdz šim veiktajos izvērtējumos pārāk daudz uzmanības pievērsts regulējumam kā tādam, un tāpēc tie savā ziņā ir pārāk “tehnokrātiski”; piemēram, var būt, kā kāda dalībvalsts ir ieviesusi noteiktām profesijām noteikumus nolūkā nodrošināt attiecīgā pakalpojuma kvalitāti, un tāpēc tie ir sabiedrības interesēs. Taču tam, ka šos noteikumus atzītu par šķērsli pārrobežu pakalpojumu brīvai apritei, nevajadzētu izraisīt šā “šķēršļa” automātisku atcelšanu. Šādos gadījumos patērētāju un darba ņēmēju interesēm būtu jāņem virsroka pār ekonomisko brīvību apsvērumiem. Jāatceļ vienīgi tie ierobežojumi, kas patiešām ir nepamatoti un diskriminējoši.

3.3

EESK uzskata, ka Komisijas secinājumi par direktīvas ietekmi uz pakalpojumiem un pakalpojumu nozares darbību ir pāragri. Direktīva ir bijusi spēkā vien dažus gadus. Fakts, ka ne visas dalībvalstis ir vienlīdz apmierinātas ar direktīvu un ka tām nākas to īstenot savos tiesību aktos atšķirīgos veidos, ir kompleksi faktori, kas paziņojumā nav iekļauti. Pakalpojumu nozare ir plaša un sarežģīta, un sastāv no vairākām jomām. Vajadzīgs laiks, lai pakalpojumu iekšējo tirgu racionalizētu ar ES noteikumu palīdzību.

3.4

Dokumentā ir izskatīta gan brīvība veikt uzņēmējdarbību, gan pakalpojumu pārrobežu brīva aprite, kas ir divi atšķirīgi jēdzieni. Uzņēmējdarbības jomā noteiktās prasības ir vispirmām kārtām valstu kompetence, bet pakalpojumu pārrobežu sniegšana ekonomisko brīvību ietvaros izriet no ES tiesību aktiem. Šajā jautājumā dalībvalstis ir tās, kurām jārod pareizais līdzsvars.

3.5

Ieteicams arī formulēt skaidru definīciju, ko ietver jēdzienā “pārrobežu pakalpojumi”, un kāda ir saikne ar paziņojumā minētajiem datiem. Komisija paziņojumā raksta, ka Pakalpojumu direktīva attiecas uz 40 % no ES IKP un, tālāk tekstā, ka pakalpojumu nozare veido aptuveni 70 % no Eiropas Savienības IKP. No tā varētu secināt, ka pārrobežu pakalpojumi veido krietnu pusi no pakalpojumu tirgus, kas šķiet apšaubāms.

3.6

Paziņojumā ir paustas dažas hipotēzes, kuras labākajā gadījumā nav pārbaudāmas vai pat ir apstrīdamas un kuras Komisija ir pieņēmusi ar pārāk vieglu roku. Komisija 5.1. punktā liek lielas cerības uz kopā ar dalībvalstīm jau veikto “veiktspējas pārbaužu” rezultātiem, lai gan tieši dažas dalībvalstis kavē pakalpojumu vienotā tirgus izveidi.

3.7

Otrajā nodaļā Komisija apgalvo, ka saskaņā ar piesardzīgām aplēsēm Pakalpojumu direktīvas īstenošanas rezultātā ekonomiskie ieguvumi varētu būt līdz pat 140 miljardu euro apmērā, kas atbilst ES IKP izaugsmei par 1,5 %. Šie skaitļi ir ņemti no Nīderlandes Centrālā plānošanas biroja pētījuma, ko veica 2007. gadā drīz pēc Pakalpojumu direktīvas īstenošanas, kad cerības par tās ietekmi vēl nebija iedragājusi pēc tam uznākusī krīze. Tāpēc nāktos precizēt arī šo punktu.

3.8

Rodas jautājumi par 2010. gadā veiktā savstarpējās izvērtēšanas procesa novērtējumu, kas pieminēts 3. un 4. nodaļā. Komisijas paziņojumā minēts, ka savstarpējās izvērtēšanas procesam dalībvalstīs ir bijusi bezprecedenta “vienotā tirgus ietekme”, tuvāk nepaskaidrojot, kāda tā ir bijusi. Iespējams, ka tā izraisīja lielu rosību noteiktās dalībvalstu pārvaldes iestādēs, bet kādas ir konkrētas sekas un ietekme uz pakalpojumu vienoto tirgu?

3.9

Eiropas Komisija nepauž skaidru nostāju par Eiropas Savienības dažādo horizontālo mērķu potenciālo izkārtojumu pēc nozīmes. Tā viens no piemēriem ir zināma neprecizitāte attiecībā uz iespējām dalībvalstīm sabiedrības vispārējo interešu vārdā piemērot noteikumus, kas varētu izraisīt ierobežojumus. Jautājumi par šo iespēju būtu plašāk jāapspriež sabiedrībā, vēl jo vairāk, ņemot vērā sabiedrības atbalsta trūkumu Eiropas projektam, kas norādīts Monti ziņojumā.

4.1

Komiteja atbalsta Komisijas vēlmi uzlabot pakalpojumu iekšējā tirgus darbību. Nav šaubu, ka jālikvidē šķēršļi, kas veido diskriminējošus, nepamatotus vai neproporcionālus nosacījumus. Tāpēc Komiteja pozitīvi vērtē iniciatīvu modernizēt valsts pārvaldes iestādes, ieviešot “vienotus kontaktpunktus”. Administratīvā sadarbība pārrobežu jautājumos ir vērtējama vienīgi pozitīvi. Taču tā jāizvērš, iekļaujot arī politikas jomas, kurās ir runa par saistību izpildi. (4)

4.2

Pakalpojumu direktīvā paredzēts, ka obligāti jāievieš vienīgi elektroniskie vienotie kontaktpunkti. Vairākas dalībvalstis ir ierīkojušas arī fiziskus vienotus kontaktpunktus, kas to uzņēmumu vadītājiem, kuri vēlas sākt uzņēmējdarbību citas dalībvalsts tirgū, piedāvā arī citus pakalpojumus — proaktīvākus un plašāku to klāstu. Komiteja uzskata, ka tādiem kontaktpunktiem jābūt viegli pieejamiem, turklāt ne tikai valsts valodā, un citstarp tiem jānodrošina iespēja pieteikties tiešsaistē. EESK vēlētos vairāk uzzināt par uzņēmumu vadītāju gūto pieredzi saistībā ar šīm divām atšķirīgajām pieejām un prasa Komisijai izpētīt, vai par minētajiem fiziskajiem kontaktpunktiem ir saņemtas labākas atsauksmes un vai tos augstāk vērtē nekā elektroniskos kontaktpunktus.

4.3

Būtu nedaudz relatīvāk jāformulē apgalvojums, ka pakalpojumu nozare ir viena no inovatīvākajām un dinamiskākajām nozarēm, kas var būtiski sekmēt ekonomikas izaugsmi. Protams, Pakalpojumu direktīva pozitīvi un nozīmīgi sekmē nodarbinātības palielināšanos Eiropas Savienībā un ir ļāvusi izveidot daudz jaunu, kvalitatīvu darbavietu. Tomēr daudzas “jaunās” darbavietas šajā nozarē ir mazkvalificēts, vienmuļš un slikti apmaksāts darbs. Nabadzīgi strādājošie ir pieaugošs fenomens, kura saikne ar minētajiem jaunajiem pakalpojumiem tika izcelta vairākos pētījumos un kurš neveicina eiropiešu labklājību.

4.4

Pakalpojumu brīva aprite un darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir atšķirīgas lietas. Tomēr vairākos pētījumos norādīts, ka pakalpojumu brīvu apriti bieži izmanto par aizbildinājumu, lai pieņemtu darbā darbiniekus. Jāapkaro pārrobežu pakalpojumi, kuru vienīgais mērķis ir pieņemt darbā lētu darbaspēku. Gadījumos, kad pieņem darbā darbaspēku no citas valsts, pilnībā jāpiemēro princips par uzņēmējdarbības veikšanas valsti, lai aizsargātu gan darba ņēmēju, gan godīgu darba devēju intereses un lai novērstu negodīgu konkurenci, izmantojot fiktīvus pašnodarbinātos vai citādi apejot valstī spēkā esošās prasības nodarbinātības jomā.

4.5

Faktu, ka tiek pieprasīts ievērot uzņēmējdarbības veikšanas valstī piemērojamās prasības nodarbinātības jomā un ka to ievērošana tiek kontrolēta, nedrīkst Eiropas Savienībā uzskatīt par šķērsli pakalpojumu vienotā tirgus darbībai, ja vien tādus noteikumus neizmanto konkurentu atturēšanai. Koplīgumu ievērošanas pārbaude ir ne vien darba ņēmēju pamattiesību aizsardzības interesēs, kuras jāaizsargā, bet arī godīgu darba devēju interesēs. Tas attiecas ne tikai uz lieliem starptautiskiem uzņēmumiem, bet arī uz MVU. Reģistrācijas un paziņošanas pienākums ir vajadzīgs, lai nodrošinātu minēto pamattiesību ievērošanu, un ir viens no pienākumu pamatelementiem saistībā ar pārrobežu pakalpojumu sniegšanu. Dalībvalstu sadarbības uzlabošana šajā jomā ir visu ieinteresēto pušu interesēs un vienīgi sekmē pārrobežu pakalpojumu sniegšanu.

4.6

Eiropas Komisija paziņojumā konstatē, ka pārrobežu pakalpojumu daļa ES iekšējā tirdzniecībā joprojām nesasniedz valstu pakalpojumu nozaru apmēru. Daudzi pakalpojumi ir vietēja mēroga un specifiski, un tos ir grūtāk sniegt no attāluma. Komisija to piemin īsumā, bet nenovērtē pienācīgi ne šā aspekta izplatību, ne apmēru. Arī paziņojumā minētie piemēri nepalīdz izskaidrot Komisijas cerības. Šķiet, ka runa drīzāk ir par gadījumiem, kas novēroti tikai dažās dalībvalstīs, kurās Pakalpojumu direktīva nav bijusi pienācīgi īstenota, nevis par būtiskiem trūkumiem pašā direktīvā.

4.7

Komisija uzsver konkurenci, kurai būtu jānodrošina patērētājiem ieguvumi izvēles un cenas ziņā. Taču patērētājiem ir arī citas svarīgas vēlmes attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu, piemēram, drošība, drošums, kvalitāte, cenu pārredzamība, taisnīgi līgumu nosacījumi, skaidra un saprotama informācija un atmaksas garantija gadījumā, ja sniegtie pakalpojumi neapmierina. Nozares regulējums ir vajadzīgs arī tāpēc, lai izvairītos no tā, ka tiek pārkāptas patērētāju tiesības, kā tas notika enerģētikas nozares un telekomunikāciju tirgus liberalizācijas laikā.

4.8

Lai cīnītos pret neprofesionālu darbu, garantētu sniegto pakalpojumu kvalitāti un piedāvātu aizsardzības līdzekļus gadījumos, kad pakalpojuma sniedzējs neizpilda savus pienākumus, svarīgi ir nodrošināt, lai dažādu nozaru atzītie profesionāļi būtu iekļauti sabiedrībai pieejamā reģistrā. Reģistrēto profesionāļu kvalifikācijai jāatbilst konkrētiem noteikumiem, un viņu profesionālās prasmes ir periodiski jāpārbauda. Tad, kad patērētāji tādējādi varēs apzināti un pilnīgi droši izvēlēties pakalpojuma sniedzējus, palielināsies uzticība iekšējam tirgum.

4.9

Juridiskajā aspektā paziņojumā konsekventi ieteikts izveidot tiesiskās aizsardzības līdzekļus pakalpojumu sniedzējiem, vispirmām kārtām mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Šī pieeja ir pārāk vienpusēja: ieviestajiem aizsardzības līdzekļiem ir jākalpo ne tikai uzņēmumiem, bet arī patērētājiem un darba ņēmējiem.

4.10

Dalībvalstu nacionālo tiesību aktu radītos šķēršļus, ko Komisija minējusi 5.2. punktā, nedrīkst vērtēt vienīgi no pakalpojumu sniedzēja viedokļa. Sabiedrības izvirzītās kvalitātes prasības ir attaisnojamas arī attiecībā uz darbības rezervēm, prasībām saistībā uz kapitālu un apdrošināšanas jomā. Tādu prasību mērķis, citstarp, ir vienlaikus garantēt tiesisku atbildību un iespēju patērētājiem un darba ņēmējiem izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

4.11

Par kontroli un piemērošanu atbildīgās iestādes regulāri norāda uz t.s. “fasādes” uzņēmumiem pārrobežu tirdzniecībā. Tādos gadījumos pakalpojumu iekšējo tirgu izmanto, lai apietu vairāku valstu tiesību aktus un normas vai lai izvairītos no tām. Minētā problēma attiecas arī uz gadījumiem, kad plaši izmanto pašnodarbināto statusu, lai gan šie darba ņēmēji faktiski ir fiktīvi pašnodarbinātie. Komiteja iesaka Eiropas Komisijai dziļāk izpētīt šo — visvairāk godīgiem uzņēmumiem, lai tie būtu mazi vai lieli — zaudējumus nodarošo konkurences izkropļojumu un attiecīgajā gadījumā veikt vajadzīgos pasākumus.