8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/113

1.1

Komitejas rīcībā bija arī Eiropas Komisijas 2004. gada 25. jūnija paskaidrojuma dokuments Padomei (dokuments 10865/04 un 2004. gada 5. jūlija dokuments 11153/04 par 24. pantu) kā arī Eiropas Parlamenta 2004. gada 25. marta darba dokuments (Tiesību un iekšējā tirgus komiteja — ziņotāja: Evelyne Gebhard) un 2004. gada 26. marta darba dokuments (Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja — ziņotāja: Anne E.M. van Lancker kdze).

1.2

Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa, kam bija uzdots veikt priekšdarbus, izmantojot iepriekš izsūtītu jautājumu katalogu, 2004. gada 24. maijā organizēja publisku noklausīšanos, kurā piedalījās pakalpojumu nozares pārstāvji, un izvērtēja vairāk kā 100 mutiskus un rakstiskus papildu iesniegumus.

2.1

Pakalpojumu sektors saskaņā ar Lisabonas vienošanos ieņem izšķirošu lomu Eiropas iekšējā tirgus izveidē, un tam ir fundamentāla nozīme ES ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanā. Komisija iesniedz priekšlikumu Direktīvas pieņemšanai par pakalpojumu sniegšanu iekšējā tirgū kopā ar paskaidrojumiem, paredzot to kā daļu no Eiropas ekonomisko reformu procesa, pateicoties kuram ES līdz 2010. gadam ir jākļūst par konkurētspējīgāko un dinamiskāko, uz zināšanām balstīto ekonomisko telpu pasaulē, kas var nodrošināt noturīgu ekonomisko izaugsmi, vienlaicīgi uzlabojot nodarbinātību gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi un nodrošināt lielāku sociālo kohēziju. Šajā kontekstā Direktīvas priekšlikumam jākļūst par būtisku pamatelementu un jānodrošina stabils tiesiskais pamats robežas pārrobežu pakalpojumu kustībai un uzņēmumu dibināšanas brīvībai starp dalībvalstīm rūpniecības, tirdzniecības, amatniecības un brīvo profesiju pilna laika, nepilnas slodzes un īslaicīgu darbu jomā. Jaunais horizontālais princips paredz galvenokārt ar procedūru saistītus atvieglojumus, vienotu kvalitātes nodrošināšanas sistēmu, kā arī lielāku to normatīvu pārredzamību, kas jāievēro attiecībā pret patērētāju. Pārrobežu pakalpojumu sniegšana ir būtisks iekšējā tirgus elements, un šķēršļu novēršana ir principiāli svarīga gan šī sektora ekonomiskās attīstības, gan, jo īpaši, patērētāju interesēs. Direktīvas rezultātā varētu pieaugt piedāvājums un konkurence. Tādējādi patērētājs būs ieguvējs gan zemāku cenu, gan plašākas izvēles ziņā. Tādēļ Komiteja atbalsta Direktīvas projekta vispārīgos mērķus.

2.1.1

Lai iekšējais tirgus funkcionētu, papildus šķēršļu novēršanai nepieciešama arī atbilstoša regulēšana. Lai vienlaicīgi paaugstinātu Eiropas konkurētspēju ir nepieciešami valsts un Eiropas līmeņa noteikumi un tādējādi saskaņoti standarti.

2.2

Komiteja apzinās, ka vienotā pakalpojumu tirgus izveides pabeigšana ir sarežģīts jautājums, ņemot vērā atšķirības, kas ir iesakņojušās atsevišķu dalībvalstu tiesiskajā kārtībā un kultūrā. To Komiteja atzina jau tās 2001. gada 28. novembra atzinumā INT/105 (1) par “Iekšējā tirgus stratēģija pakalpojumu sektorā” un noteikti atbalstīja Eiropas Komisijas centienus paātrināt vienotā tirgus izveidi. Tādēļ izvirzītais Direktīvas projekta mērķis — radīt Eiropas Savienībā dažādiem sektoriem tiešā veidā piemērojamu tiesisko pamatu — prasīja nebirokrātiskus un elastīgus risinājumus, pamatojoties uz pārbaudītām pašregulēšanas sistēmām ES. Integrācijas process prasīs arī turpmākos uzlabojumus — un ne tikai tādus, ko nodrošina vēl viens Eiropas Komisijas direktīvas projekts par savstarpējo profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, — un tā ietvaros nedrīkst atstāt bez uzmanības pārbaudītus sociāla, ekoloģiska un patērētāju tiesības aizsargājoša rakstura (drošības) standartus.

2.3

Ierosinātā Direktīva ir cieši saistīta ar Direktīvas projektu par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu un Paziņojumu par konkurenci brīvo profesiju pakalpojumu jomā, ar pašreizējām debatēm par vispārējās nozīmes pakalpojumiem un pastāvīgu vispārējās nozīmes sociālo pakalpojumu apspriešanu kā arī par Rom I konvenciju un priekšlikumu Rom II regulai. Tādēļ ir ļoti būtiski, ka direktīvā tiek ņemtas vērā šīs iniciatīvas un to attiecīgie pasākumu norises grafiki, lai nodrošinātu integrētu un saskaņotu pieeju. Visu šo priekšlikumu mērķis ir uzlabot vienotā tirgus funkcionēšanu. Tādēļ būtu vēlama īpaša un uzlabota Komisijas darbības koordinācija, kas nodrošinātu vajadzīgo darbu un priekšrakstu atbilstību.

2.4

Direktīvas projekta centrā atrodas divi pārrobežu pakalpojumu sniegšanas un uzņēmumu atrašanās vietas izvēles brīvības veidi: ja pakalpojumu sniedzējs no kādas dalībvalsts vēlas apmesties kādā citā dalībvalstī, lai sniegtu tur pakalpojumus un ja pakalpojumu sniedzējs vēlas no savas izcelsmes dalībvalsts sniegt pakalpojumus kādā citā dalībvalstī, lielākoties īslaicīgi uzturoties otrā dalībvalstī. Lai novērstu šķēršļus, par kuru pastāvēšanu Eiropas Komisijai bija nojausma jau līdz šim, tiek ierosināti četri galvenie pasākumi:

3.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir padziļināti izanalizējusi direktīvas projektu, ņemot vērā šāda veida plašām direktīvām izvirzāmās vispārējās prasības, un nonākusi pie pārliecības, ka ir nepieciešami daudzi skaidrojumi un izmaiņas, lai sniegtu pietiekamu atbildi uz atklātajiem jautājumiem un padarītu šos ar iekšējā tirgus pakalpojumu veicināšanu saistīto priekšlikumu par īstenu soli uz priekšu. Šādus secinājumus ir iespējams izdarīt, ņemot vērā nepietiekamās analīzes, kas veiktas pirms Direktīvas projekta publicēšanas. Daudzās plašu ekonomikas un sabiedrības aprindu šaubas, kas tika paustas noklausīšanās laikā 2004. gada 24. maijā, nebija iespējams pilnībā kliedēt arī ar Eiropas Savienības Padomei 25. jūnijā iesniegto Eiropas Komisijas dokumentu (Padomes dokuments 10865/04). Visām ieinteresētajām personām noderētu plašāks seku novērtējums no Komisijas puses.

3.2.1

Komitejai šķiet uzkrītoši, ka Direktīvas projekta pamatojumā nav minēta nekāda droša statistiskā bāze attiecībā uz pārrobežu pakalpojumu apriti un uzņēmumu dibināšanas brīvību. Tādēļ Komisijas novērtējuma ziņojumu nepieciešams papildināt ar šādiem datiem. Ja nākotnē radīsies nepieciešamība pārliecinoši atspoguļot pakalpojuma sektorā (gan pozitīvo, gan negatīvo) direktīvas projektā paredzēto regulēšanas vienkāršošanas ietekmi uz vienotā tirgus funkcionēšanu, jādomā, ka precīzai empīriskajai bāzei būs ievērojama nozīme. Komiteja uzskata iespējami precīzu robežas šķērsojošās pakalpojumu un uzņēmumu atrašanās vietas kustības patieso apstākļu noteikšanu par vienotā tirgus īstenošanas pamatelementu.

3.2.2

Ir vairāk jāņem vērā statistikas materiāli, kas atrodas dažādu dalībvalstu sabiedriskās pārvaldes institūciju, pētniecības iestāžu, apdrošināšanas un pašvaldību struktūru rīcībā.

3.2.3

Bez tam, ņemot vērā pastāvošos trūkumus, Komitejai šķiet, ka ir jāatrod jauni ceļi empīrisko datu apkopošanai, kas sevišķi palīdzēs novērst turpmāko birokrātiju. Šeit, iespējams, būtu jāpadomā par oficiālās statistikas papildināšanu ar specifisku pētījumu rezultātiem.

3.3.1

Komiteja aicina precīzāk izstrādāt Direktīvas projekta pielietojuma jomu un izņēmuma nosacījumus, krasāk norobežojot tos savā starpā. Tā kā trūkst skaidri definējoša norobežojuma, praksē saglabājas neskaidrības par skartajām pakalpojumu nozarēm un kādā veidā tās tiek ietekmētas kā arī par tās pielietojuma jomu.

3.3.2

Komiteja atbalsta definētāku nošķiršanu starp amatniecības un brīvo profesiju sniegtajiem pakalpojumiem. Skaidrāks norobežojums ir nepieciešams arī sakarā ar Komitejas pārejas laikā ierosināto pastiprināto harmonizāciju noteiktās jomās (brīvajās profesijās un citas īpaši jūtīgās jomās). Tas ir sevišķi nepieciešams, lai Direktīvas projekta IV nodaļā iestrādātos kvalitātes mehānismus varētu orientēt uz patērētāju tiesību aizsardzību. Eiropas Kopienu Tiesa tās 2001. gada 11.oktobra spiedumā (lieta C-267/99) piemēru veidā ir iekļāvusi dažus būtiskus brīvo profesiju elementus, kas var kalpot par pamatu Eiropas līmeņa definīcijai.

3.3.3

Komisija par eksistences nodrošināšanas tēmu 2003.gadā ir iesniegusi Zaļo grāmatu un 2004. gada 12. maijā — Balto grāmatu, tādēļ šķiet vēlams precīzāk izstrādāt un savstarpēji norobežot Direktīvas projekta ietekmi uz šo jūtīgo jomu dalībvalstīs. Sakarā ar Komisijas apņēmību līdz 2005. gada beigām sagatavot ziņojumu par pamatlikuma iespējamību un nepieciešamību, kā to nepārprotami paredz Konstitucionālā līguma III-122. pants, Komiteja uzskata, ka ir vēlams, lai vispārējo interešu (ekonomisko un ne-ekonomisko) pakalpojumu kopums tiktu izslēgts no pakalpojumu direktīvas pielietošanas lauka līdz brīdim, kad ES ietvaros tiks noteikti pakalpojumu principi un to nosacījumi, īpaši ekonomiskie un finanšu, kas ļaus vispārējo interešu pakalpojumu nozarēm pildīt savus pienākumus.

3.3.4

Izcelsmes valsts principa izņēmuma nosacījumi vēl topošās Direktīvas par savstarpēju profesionālās kvalifikācijas atzīšanu 17. panta 18. punktā nav ierobežojami ar atsevišķiem pantiem vai nodaļām. Izcelsmes valsts principa pielietojums ir jākoordinē vienlaikus ar Direktīvas par savstarpēju profesionālās kvalifikācijas atzīšanu projekta īstenošanu. Direktīva par savstarpēju profesionālās kvalifikācijas atzīšanu veidos vienotu kvalitātes nodrošināšanas sistēmu. Ja 17. panta 8. punktā paredzēto izņēmuma nosacījumu aprobežo tikai ar savstarpējās profesionālās kvalifikācijas direktīvas projekta II nodaļu, tad jājautā, kā izskatīsies, piemēram, uzdevumu sadalījums starp tā saucamajām “valsts iekšējiem kontaktpunktiem” (Profesiju atzīšanas direktīvas projekta 53. pants) un šeit paredzētajiem “One-Stop-Shops” (direktīvas projekta 6. pants). Ja šeit ir runa par institūcijām, kas pilda vienu un to pašu funkciju, abos direktīvu projektos jau tapšanas fāzē būtu jālieto vienāds apzīmējums.

3.3.5

Jānoskaidro, vai un kā precīzāk norobežot direktīvas piemērošanu– īpaši, ņemot vērā izcelsmes valsts principu, — attiecībā pret valsts iekšienē “kolidējošām” nacionālās likumdošanas jomām nodokļu un krimināltiesību sistēmas ietvaros, lai izvairītos no kolīzijas. Piemēram, dažās dalībvalstīs revidentiem, nodokļu konsultantiem un advokātiem ir noteikti obligātas klusēšanas pienākumi un tiesības attiecībā pret izmeklēšanas iestādēm, turpretī citās dalībvalstīs — kaut arī ierobežotā veidā — šo profesiju pārstāvjiem ir pienākums sniegt informāciju un pat ziņot. Vai attiecīgajam pakalpojumu sniedzējam, kuram kādā valstī ir jāsniedz informācija, kaut arī saskaņā ar izcelsmes valsts principu viņam būtu tiesības un pat pienākums to nedarīt, jāignorē nacionālo krimināltiesību prasības? Krimināltiesības un nodokļu likumdošana ir dalībvalstu, nevis ES kompetencē, līdz ar ko šeit ir nepieciešams tiesiski skaidrs norobežojums, lai izvairītos no direktīvas piemērotājiem nevēlamām sekām.

3.3.6

Tāpat arī būtu precīzi jāpārbauda, vai izcelsmes valsts principa piemērošanas gadījumā ir iespējama sociālo sistēmu savietojamība ar budžeta saistībām. Tur, kur pastāv risks, ka izcelsmes valsts principa piemērošana var sagraut nacionālās veselības aizsardzības un sociālās nodrošināšanas sistēmas, attiecīgajā gadījumā ir jāparedz izņēmuma nosacījumi.

3.3.7

Komiteja iesaka apsvērt nepieciešamību veselības aprūpes jomā pārbaudīt slimnīcu iesaistīšanas jautājumu. Iespējams, ka Eiropas Kopienu Tiesas spriedumus, kas paredz izmaksu kompensāciju arī par ārstēšanos citā dalībvalstī, ar Ad-hoc nosacījuma palīdzību varētu veidot likumīgajām apdrošināšanas sistēmām pieņemamākus, tomēr ārpus Direktīvas ierosinājuma.

3.3.7.1

Sociālās un veselības aprūpes pakalpojumu nozarē Komiteja vispirms iesaka sagaidīt 2005.gadā sagaidāmo Komisijas paziņojumu un nodrošināt atbilstošu koordināciju. Tā norāda, ka daudzi tendenciozi ir izteikušies par šīs nozares izslēgšanu.

3.3.8

Līdzīgi vajadzētu noteikt koherentu norobežojumu no pašlaik grozījumu procesā esošās Padomes Astotās direktīvas par to personu apstiprināšanu, kuras veic gada pārskatu pārbaudes, pielietojuma jomas (17. panta 15. punkts). Līdz šim tas nav pietiekami skaidri atspoguļots visos Komisijas projekta tulkojumos.

3.3.9

Direktīvas projekta pamatojumā jau ietvertais skaidrojums par pakalpojumu aprites un uzņēmumu dibināšanas brīvības nosacījumu nepiemērošanu attiecībā uz valsts varas funkcijām pildīšanas (EK Līguma 45. un 55. pants) būtu jāiekļauj pašā saistošajā Direktīvas tekstā.

3.3.10

Arī pagaidu darbs ir īpaši problemātiska joma, kas noteikti jāizslēdz no direktīvas priekšlikuma visas piemērošanas jomas. Minētajā nozarē ir vēlama valstu attiecīgo noteikumu ES līmeņa saskaņošana. Šajā saistībā Komiteja norāda uz pieteikto Direktīvas ierosinājumu par pagaidu darbinieku darba apstākļiem. Tāpat ir jāņem vērā arī SDO Konvencija Nr.181 par privātiem darbā iekārtošanas starpniekiem, kas 3. panta 2. punktā paredz atļaujas un maksājumu sistēmu, lai aizsargātu darba ņēmējus un veicinātu šo starpnieku kvalitatīvu augstvērtīgu darbu.

3.3.11

Dažās dalībvalstīs pastāv ārkārtīgi stingri likumdošanas noteikumi attiecībā uz preses brīvības ievērošanu. Arī šai ziņā Komiteja uzskata, ka ir nepieciešams stingri un precīzi noteikt attiecīgo pielietojuma jomu, norobežojot to no Direktīvas projekta pielietojuma.

3.3.12

Bez tam, Komisijai ir nepārprotami jāpaskaidro, vai šis projekts attiecas arī uz televīzijas translācijas pakalpojumiem, un, ja tā ir, tad kā tā plāno saskaņot projektu ar direktīvas “Televīzija bez robežām” nosacījumiem. Tāpat ir nepieciešams skaidrojums par tā pielietojumu attiecībā uz audiovizuāliem pakalpojumiem kopumā un īpaši individuālā pieprasījuma jomā (“service on demand”) sniegtajiem pakalpojumiem, kas jau ir regulēti Kopienas tiesību aktos par noteiktiem tiesiskiem aspektiem (Direktīva 2000/31/EK par elektronisko darījumu apriti).

3.3.13

Pēc EESK ieskata, pakalpojumus pašreizējā stadijā tomēr vajadzētu skaidri nošķirt no ierosinātās Direktīvas pielietojuma jomas, un īpaši attiecībā uz nosacījumiem par izcelsmes valsts principu un jēdzienu “atrašanās vieta” kā būtisku piesaistes punktu un galveno kritēriju kompetentās dalībvalsts noteikšanai.

3.4.1

Doma par procedūras vienkāršošanu, izveidojot vienu vienīgu (pirmo) institūciju, kur griezties visiem pakalpojumu sniedzējiem, ir atbalstāma. Tomēr Komiteja ar bažām uzlūko Direktīvu projekta 6. panta formulējumu attiecībā uz brīvu uzņēmējdarbības veikšanas vietas izvēli, paredzot, ka noteiktas procedūras — piemēram, sevišķi, uzsākot darbību, — ir jākārto vienā vienīgā institūcijā. Šeit Komiteja redz problēmu, ka likumdošanā paredzētā pienākuma reģistrēties publiskos reģistros (piemēram, Komercreģistrā) rezultātā vienotā kontaktpersona ieteiktu tālāk griezties pie kompetentās reģistra iestādes. Šos jautājumus tā saucamie “One-Stop-Shops” nevarētu “nokārtot” paši. Ir jāprecizē, kā vienotie kontaktpunkti praktiski var sadarboties ar esošajām kompetentajām reģistrācijas iestādēm.

3.4.2

Direktīvas projekta 53. pantā par profesionālās kvalifikācijas atzīšanu tiek runāts par “kontaktpunktiem”, kam jāfunkcionē kā centrālajām informācijas iestādēm. Saskaņā ar šeit aplūkotā direktīvas projekta 6. pantu kā centrālās institūcijas, pie kā griezties, ir jāveido tā saucamie “one-stop-shops”. Šeit jāpievērš uzmanība koordinācijai, lai neradītu jaunas, dažādas institūcijas, kas traucētu īstenot augstākstāvošo mērķi — pilsoņu tiesības Eiropas Savienībā saņemt vienkārši pieejamu informāciju par savām darba iespējām. Jaunā Komisijas sastāva pilnvaru perioda laikā priekšplānā īpaši jāizvirza birokrātisko šķēršļu novēršana. Ir jāizvairās no jaunu birokrātisku barjeru ieviešanas atsevišķās dalībvalstīs.

3.4.3

Turklāt ir jāievieš skaidrība jautājumos par “vienotu kontaktpersonu” atbildību nepilnīgas vai pat nepareizas informācijas sniegšanas gadījumā. Noteiktos apstākļos tas var radīt negatīvas sekas pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, ja ir aizmirsta noteikta atļauja un tā rezultātā pārkāpts likums. Taču negatīvās sekas var izjust arī patērētāji, piemēram, ja netiek pārbaudīts, vai pastāv pietiekoša civiltiesiskās atbildības aizsardzība.

3.5.1

Komiteja uzskata, ka pirms izcelsmes valsts principa vispārējas ieviešanas jārada tam nepieciešamie nosacījumi, izmantojot diferencētu pieeju, kas kvalitatīva iekšējā tirgus izveidē uzsvaru liek uz augstām prasībām strādājošo, patērētāju un vides aizsardzībā dažādajos sektoros.

3.5.2

Direktīvas projekta 16. pantā paredzētais vispārējais izcelsmes valsts principa pielietojums kopā ar Direktīvas projekta 17. pantā uzskaitītajiem izņēmumiem veido projekta kodolu. Taču tas der tikai tur, kur tos ir iespējams līdzīgi precēm standartizēt vai kur normatīvu saskaņošanā ir sasniegts tāds progress, ka netiek radīti konkurences izkropļojumi, sociālais dempings un patērētāju neuzticība. Tur, kur standarti nepastāv vai tos vispār nav iespējams izstrādāt (tā saucamie “neaprakstāmie” pakalpojumi), šīs īpatnības būtu jāņem vērā.

3.5.3

Tādēļ Komiteja uzskata, ka vispārējais izcelsmes valsts principa pielietojums pārrobežu pakalpojumu sniegšanas jomā ir pāragrs. Izcelsmes valsts principa priekšnoteikums ir iespēja balstīties uz salīdzināmu faktisko un tiesisko līmeni. Komiteja ir pārliecināta, ka izcelsmes valsts principa piemērošana būs veiksmīga tikai tad, ja pastāvēs tiesiskā skaidrība un tiesiskā drošība attiecībā uz tā pielietojuma jomu. Tāpēc izcelsmes valsts principa piemērošana bez atbilstoša pārejas perioda ir uzskatāma par problemātisku, jo Komiteja uzskata, ka pieejamais nozaru saskaņošanas instrumentu kopums vēl nav pietiekami izsmelts. Līdz šim tas ir slēpis sistēmas konkurences risku un tās izraisītu patērētāju, darba ņēmēju un vides standartu nonivelēšanu, jo ES joprojām pastāv atšķirīgas tiesiskās, sociālās un veselības aprūpes sistēmas. Izmantojot nozaru principu saskaņošanas gaitā, sevišķi, īpaši jūtīgās jomās, iespējams panākt optimālāku pielāgošanos kopējā tirgus izaicinājumiem nekā, pāragri ieviešot tīri horizontālu principu. Šeit visaptveroša seku novērtējuma ietvaros, kas attiecas arī uz sociālajiem un ar vidi saistītajiem aspektiem, jāpārbauda katras nozares piemērotība izcelsmes valsts principa ieviešanai saistībā ar visām iesaistītajām grupām, jo īpaši patērētāju aizsardzības organizācijām un sociālajiem partneriem. Tā kā saskaņošanas pasākumi ir vismaz līdzvērtīgi vienotā tirgus īstenošanas instrumenti, atbilstoša laika periodā ir jāpanāk dažādu priekšrakstu tuvināšana tajās jomās, kurās pastāv īpaši, dalībvalstu noteikti veselības aprūpes, sociālo un profesionālo tiesību normatīvi. Starpstadijā Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam un Padomei būtu jādod pozitīvs slēdziens par to, vai augstākminētajās jomās ir veikta pietiekama saskaņošana. Atkarībā no tiesību aktu tuvināšanas stāvokļa būtu jādod galīgā iespēja tuvināt saskaņošanas veidus. Komiteja ir pārliecināta, ka šī metode — kopā ar precīzi definētu šo īpašo pakalpojumu (piemēram, brīvo profesiju) — nodrošina priekšrocību, lai pakāpeniski notiktu optimāla iesaistīto aprindu sagatavošana pārejas laikam sekojošajai izcelsmes valsts principa piemērošanai, kas ir nepieciešams, lai īstenotu vienotā tirgus funkcionēšanu. Tas attiecas arī uz kopīgās regulēšanas un pašregulēšanas pasākumiem.

3.5.4

Komiteja uzskata, ka būtu lietderīgi pārbaudīt, vai nebūtu noderīgi izveidot centrālu, pašpārvaldītu reģistru par pārkāpumiem un neatbilstošu izturēšanos regulētajās profesijās pārrobežu pakalpojumu satiksmē, ar kuras saturu var iepazīties nekavējoties. Ar reģistru jānodrošina iespējami nebirokrātiska un ātra saziņa starp kompetentajām nacionālajām iestādēm. Taču tam ir jānodrošina arī sekmīga tirgus dalībnieku uzraudzība un disciplinēšana.

3.5.5

Direktīvas projektā ir noteikts, ka izcelsmes dalībvalsts pienākums ir kontrolēt pakalpojumu sniedzējus un to sniegtos pakalpojumus — arī tad, ja tie sniedz šos pakalpojumus kādā citā dalībvalstī. Izcelsmes valstij un tās kompetentajām iestādēm šis nosacījums nozīmē nopietnu atbildību un darba ieguldījumu. Taču direktīvas projekta 6. panta b) apakšpunktā par savstarpējo profesionālās kvalifikācijas atzīšanu pārrobežu pakalpojumu sniegšanas gadījumā jau tiek uzsvērta nepieciešamība reģistrēt uzņemošajā dalībvalstī darbības veikšanu ar noteiktu profesionālo kvalifikāciju. Turklāt var rasties negaidīti konkurences kropļojumi, ja pakalpojumu sniedzējs dodas uz citu dalībvalsti, kurā ir spēkā stingrāki normatīvi. Komiteja ir pārliecināta, ka no šādiem konkurences kropļojumiem var izvairīties, pakāpeniski tuvinot valstu likumus minimālajiem kvalitātes standartiem pienācīgāpatērētāju, darba ņēmēju un vides aizsardzības līmenī. Skaidri jānosaka uzraudzības priekšnoteikumi un noteikumi uzņēmumiem, kas sniedz pakalpojumus citām dalībvalstīm, lai patērērājam ir skaidrība, ka piedāvātie pakalpojumi atbilst spēkā esošajiem likumiem.

3.5.6

Izcelsmes valsts princips var darboties tikai tad, ja atsevišķu valstu iestādes ir ļoti organizētas — arī reģionālā un vietējā līmenī. Pašreizējie kontroles un sadarbības tīkli, kas darbojas uz elektroniskās bāzes, nav pietiekami savienoti. Paredzētā izcelsmes valsts profesionālā uzraudzība tādā veidā, kādā tā ir paredzēta Direktīvas projekta 36. un 37. pantā, “sadarbojoties” izcelsmes valstij un uzņemošajai valstij, nesola efektīvu iznākumu.

3.5.7

Kopumā Komiteja ir pārliecināta, ka aizkavēšanās valodas barjeru un garāku komunikācijas ceļu dēļ nebūs pietiekami efektīva par labu sliktas kvalitātes pakalpojumu saņēmušajam vai cietušajam patērētājam. Patērētājiem jāgarantē efektīvs un tiešs sūdzību un pretenziju iesniegšanas veids gadījumos, ja saņemtais pakalpojums ir neapmierinošs. Turklāt, saskaņā ar Direktīvas projektu kompetentās iestādes uzņemošajā valstī arī nevarētu iejaukties pašas, jo tās regulāri nemaz nebūs informētas par to, ar kādu nosaukumu, kādu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu utt. citas valsts pakalpojumu sniedzējs kontaktējas ar uzņemošās valsts patērētājiem. Tāpēc vismaz papildus ir jāparedz pienākums ziņot uzņemošās valsts kompetentajām iestādēm un šo iestāžu disciplinārās pilnvaras, un tās varētu realizēt ar ierosinātā centrālā reģistra starpniecību. Priekšlikumus ar to saistītu izmaiņu veikšanai Eiropas Parlaments 1. lasījumā iekļāva jau likumdošanas procedūrā, izskatot Direktīvas projektu par savstarpējo profesionālās kvalifikācijas atzīšanu.

3.5.8

Visbeidzot, Komiteja izsaka bažas, ka, neskatoties uz precīzajiem izņēmuma nosacījumiem Direktīvas projekta 17. panta 20. līdz 23. punktā, varētu būt apdraudēta veiksmīga vienota tiesiskā instrumenta izveide līguma un ārpuslīguma saistību attiecībām, ko paredz regula “Roma I” un ierosinātā “Roma II” regula. Abas regulas vadās pēc universāla principa: tās vienotā veidā regulē starptautiskās privāttiesības gan ES iekšējās lietās, gan lietās, kas skar attiecības ar trešām valstīm, un tādējādi nodrošina tiesisko normatīvu pielietošanas skaidrību visām līgumslēdzējām pusēm.

3.6.1

1996. gada 16. decembra Direktīvas par strādājošo norīkošanu darbā 96/71/EK mērķis ir saskaņot uzņēmumu paplašinātās iespējas sniegt pakalpojumus citās dalībvalstīs ar minimālo sociālo standartu nodrošināšanu darba ņēmējiem. Direktīva par strādājošo norīkošanu darbā uz citām dalībvalstīm regulē norīkoto darba ņēmēju darba apstākļu un nodarbinātības nosacījumu praktisko koordināciju. Tādēļ Komisija Direktīvas projekta 17. panta 5. daļā ir paredzējusi izņēmumu izcelsmes valsts principa piemērošanā attiecībā uz Direktīvu par strādājošo norīkošanu darbā, un tādējādi izrādījusi centienus skaidri norobežot attiecīgās pielietojuma jomas. Tomēr Komitejai, aplūkojot tuvāk šeit apskatāmā Direktīvas projekta 24. un 25. pantu, rodas šaubas, vai paredzētie nosacījumi par izņēmumiem ir formulēti pietiekami skaidri un visaptveroši.

3.6.1.1

Saikne starp darbinieku nosūtīšanas direktīvu un pakalpojumu direktīvu ir izraisījusi daudzus jautājumus. Šie jautājumi dažādās valstīs ir dažādi atkarība no dažādajām darba tirgus sistēmām. Lai panāktu pieņemamu pakalpojumu direktīvu, gan Eiropas, gan nacionālā līmeņa sociālo partneru uzskati ir rūpīgi jāapsver.

3.6.1.2

Pakalpojumu direktīva nedrīkst ietekmēt arodbiedrību tiesības organizēt un vest sarunas par darba koplīguma slēgšanu, tai skaitā sociālo partneru tiesības slēgt koplīgumus, kā arī tiesības uz ekonomiskiem streikiem. Mēs ierosinām to skaidri definēt 3 pantā. Pret citu valstu strādniekiem nedrīkst izturēties citādi kā pret tiem, kuru zemē darbs tiek veikts. To skaidri nosaka arī pretdiskriminācijas princips, kas ir ES līgumu pamatā. Tādēļ visus nozīmīgus algu un darba apstākļu aspektus jānosaka likumiem, kuri darbojas valstī, kur darbs tiek veikts. Lai kontrole, kas nosaka atbilstību šiem likumiem visos nozīmīgos aspektos, būtu efektīga, tai jānotiek darba vietā. Tādēļ pakalpojumu direktīvai skaidri jānosaka, ka darbinieku nosūtīšanas direktīvas mērķis ir strādājošo aizsardzība un ka šī direktīva pilnā mērā ļauj ieviest labākus noteikumus nekā obligātās minimālās prasības darba ņēmējiem kādā valstī.

3.6.2

Saskaņā ar Komitejas pārliecību Direktīvas projekta 24. un 25. pantā paredzētais kontroles procedūras aizliegums padara 17. panta 5. daļas izņēmuma nosacījumus absurdus, jo nav atbildes, kādā veidā izcelsmes dalībvalsts varētu iegūt informāciju par iespējamiem pārkāpumiem dalībvalstī, uz kuru norīkots darba ņēmējs, ja uzņemošā dalībvalsts vairs nedrīkstēs veikt kontroli un sodīt. Pat pieņemot, ka tas būtu iespējams, joprojām nav skaidrs, kā izcelsmes valsts varēs darboties svešā valstī, kurā tai nav nekādu suverēno pilnvaru. Turpretī Direktīva par strādājošo norīkošanu darbā nodrošina dalībvalstīm iespēju noteikt, kādas deklarācijas no firmām (piemēram, valsts pasūtījuma piešķiršanas gadījumā) var pieprasīt uzņemošajā dalībvalstī, kas ir par naudas sodiem naudām un sūdzībām atbildīgā persona valsts teritorijā un cik kvalificētiem jābūt ar darbību saistītajiem paziņojumiem. Pie tā arī būtu jāpaliek.

3.6.3

Labāka sadarbība starp izcelsmes valsts un uzņemošās valsts kompetentajām iestādēm nākotnē noteikti ir vēlama un veicināma — tikai: praktiskā pieredze šeit paver gluži citādu ainu, kas, pēc Komitejas domām, Direktīvas projektā nav pietiekami ņemts vērā. Tādēļ Komiteja secina, ka Direktīva par pakalpojumiem attiecībā uz izcelsmes valsts un uzņemošās valsts sadarbību ziņā ir jāformulē precīzāk un viennozīmīgāk.

3.6.4

Norīkojot pāri robežām darba ņēmējus no trešām valstīm, saskaņā ar Direktīvas projektu izcelsmes dalībvalsts uzdevums ir nodrošināt, lai pakalpojumu sniedzējs norīkotu tikai tādus darba ņēmējus, neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav Savienības pilsoņi, kas atbilst izcelsmes valstī noteiktajām uzturēšanās un pienācīgas nodarbinātības prasībām. Uzņemošā dalībvalsts nedrīkst pakļaut profilaktiskajām kontrolēm ne darba ņēmēju, ne pakalpojumu sniedzēju. Šī priekšlikuma sekas varētu būtu saistītas ar tādām pašām problēmām, kādas aprakstītas iepriekš. Arī šai ziņā Direktīvā būtu skaidri jānosaka, ka saglabājas līdzšinējais tiesiskais statuss.

3.7.1

Komiteja atzīst, ka pakalpojumu sniedzējiem, kuru pakalpojumi var apdraudēt to saņēmēja veselību, drošību vai finansiālo stāvokli, pienākums noslēgt profesionālās darbības civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu varētu būt instruments, kas veicina patērētāju uzticību. Arī vienlīdzīgu konkurences nosacījumu nodrošināšanai starp pakalpojumu sniedzējiem varētu noderēt vienota, visā ES pielietojama obligātās profesionālās darbības civiltiesiskās atbildības apdrošināšana. taču, ņemot vērā visus argumentus “par” un “pret”, obligātā atbildības apdrošināšana ir attaisnojama tikai tad, ja eksistē prioritāras trešo personu vai patērētāju tiesību aizsardzības intereses. Šo attiecīgo profesiju grupu un nozaru definīcija ir jāiekļauj jau pašā Direktīvā. Bez tam ir nepieciešami pietiekami elastīgi noteikumi, lai varētu ņemt vērā vairuma potenciālo apdrošināšanas ņēmēju riska situāciju un nodrošināšanās vajadzības.

3.8.1

Komiteja ir pārliecināta, ka uz zināšanām balstīti pakalpojumi jau tagad liek konkurentiem nemitīgi celt kvalifikāciju. Tie var pastāvēt tikai, ievērojot jaunākos zinātnes un tehniskos standartus. Kvalitātes zīmogi un sertifikāti nodrošinās vēlamo kvalitāti tikai tur, kur patērētājs varēs pārbaudīt, kādi standarti slēpjas aiz attiecīgajiem sertifikātiem. Lai iegūtu vispārēju atzīšanu, ir jāsasniedz zināma atpazīstamības pakāpe. Pretējā gadījumā netiek nodrošināta patērētājiem nepieciešamā pārredzamība. Patērētājiem jābūt pieejamai skaidrai un caurskatāmai informācijai par to, kā tiek apzīmēta pakalpojumu kvalitāte. Tā kā tirgū parādījušies daudzi patērētājiem nepazīstami apzīmējumi, pastāv risks, ka tie var zaudēt nozīmi, nesniedzot patērētājiem nepieciešamo informāciju.

3.9.1

Pārredzamībai — kā tas ir paredzēts jau Direktīvas projekta 26. panta 3. daļā — ir jāvalda arī cenu aprakstā un aprēķināšanā. Šajā saistībā sakarā Komiteja iesaka apsvērt iespēju ne tikai veidot cenu pārredzamību ne tikai pēc patērētāja pieprasījuma (business to consumer), bet padomāt arī par nepieprasītu informēšanu, piešķirot pasūtījumu. Šādu pārredzamību patērētājam varētu panākt, piemēram, ar vienotiem ES nodevu un izmaksu noteikumiem. Jebkurā gadījumā bez tā varētu iztikt “business to business” kontaktos.

3.10.1

Komiteja atbalsta visu procedūras norišu kārtošanu galvenokārt elektroniskā veidā. Tā ir uz nākotni orientēta nianse, kas principā ir atbalstāmi. Tomēr nedrīkst aizmirst — un tas izriet arī no Direktīvas projekta 5. pantā noteiktā ierobežojuma, ka oriģinālos dokumentus vai apliecinātus oriģinālo dokumentu tulkojumus no tādiem svarīgiem dokumentiem kā apliecības, izraksti no uzņēmumu reģistra u.c. var iesniegt elektroniskā formā tikai tad, ja to autentiskums ir pārbaudāms, izmantojot oficiāli atzītu parakstu vai tml. Parastajā elektroniskajā saziņā tas vēl nav iespējams, un tam ir nepieciešams visās dalībvalstīs radīt atbilstošus tehniskos priekšnoteikumus (skat. Komitejas darbus par modernajiem medijiem un komunikāciju).

3.11.1

Komiteja uzskata, ka ir svarīgi, lai patērētājiem starpprofesionālās sadarbības ietvaros pakalpojumu sniegšanas jomā varētu piedāvāt visaptverošas risinājumu paketes. Tomēr saistībā ar atsevišķu pakalpojumu sniedzēju īpašo statusu savas valsts tiesiskajā sistēmā ir jāņem vērā, ka sadarbībai ir svarīgi likumdošanas nosacījumi: Ja noteiktiem pakalpojumu sniedzējiem ir paredzētas klusēšanas tiesības un pienākumi, sadarbība būs iespējama tikai tad, ja šie nosacījumi dažādu profesiju pārstāvjiem viena biroja ietvaros būs vienoti. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka tiks pārkāptas Eiropas Cilvēktiesību Hartā garantētās atsevišķu patērētāju tiesības.

3.12.1

Priekšlikums par ētikas kodeksa ieviešanu Eiropas līmenī tiek atbalstīts. Ņemot vērā atšķirīgos nacionālos noteikumus par profesionālo reglamentu un profesionālajām ētikas normām, ētikas kodeksi ir viena no vairākām iespējām, kā nodrošināt sniegto pakalpojumu kvalitāti. Pakalpojumu sniedzēju izveidotās kvalitātes nodrošināšanas sistēmas ir brīvprātīgas vienošanās, kas nav juridiski saistošas. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka tās nedarbojas, taču to īstenošana zināmā mērā ir ierobežota. Dažās dalībvalstīs pastāvošie likumdošanas nosacījumi apgrūtina šādu vienošanos ieviešanu.

3.13.1

Paplašinātā Eiropas Savienība ir kā mozaīka, kas sastāv no daudzām dažādām sociālās apdrošināšanas sistēmām, kas ir tapušas gadiem ilgas sociālo partneru sadarbības rezultātā. Pārbaudītu metožu apmaiņa bija svarīgākais instruments sociālās apdrošināšanas sistēmu tālākās attīstības veicināšanā. Tas ietekmē arī Direktīvas projektu par pakalpojumiem vienotajā tirgū. Ir jānodrošina, lai neciestu kopīgie sociāli politiskie sasniegumi.

3.13.2

Sociālajiem partneriem pakalpojumu sektora attīstībā, protams, ir liela loma — tas ir fakts, ko nav nepieciešams atsevišķi pieminēt. Tomēr šajā saistībā ir jānorāda, ka arodbiedrības Direktīvas projektā ietvertajās “skarto interešu grupu” konsultācijās netiek atsevišķi minētas. Komiteja uzsver, ka pakalpojumu sektora attīstības gaitā ir jākonsultējas ar sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību visos jautājumos, kur tas šķiet lietderīgi. Arī pašu ieinteresēto personu pašiniciatīva vienmēr tiek uztverta atsaucīgi.

3.13.3

Šajā saistībā īpaši svarīgs ir fakts, ka Direktīvas projektā nav ņemts vērā tas, ka dažās valstīs darba koplīgumi ir stājušies tiesisko normatīvu vietā. Praksē tas nozīmē to, ka tie ir juridiski tikpat saistoši kā parastie tiesiskie normatīvi. Sevišķi Ziemeļvalstīs koplīgumiem nereti ir iedalīta specifiska loma, kur pastāv nosacījums, ka neatkarīgi sociālie partneri vienojas par kolektīvi piemērojamu atalgojumu un darba apstākļiem. Tādēļ Direktīvas projekts ir jāgroza tā, lai darba koplīgumi tiktu nepārprotami atzīti par instrumentu no šīs Direktīvas izrietošo saistību izpildes nodrošināšanai.

3.14.1

Paredzētie dalībvalstu rīcības brīvības ierobežojumi attiecībā uz atļauju sistēmas ieviešanu vai tajās pastāvošās sistēmas saglabāšanu ir ļoti stingri un ietekmēs ar pārmaiņām daudzas dalībvalstis. Neizbēgami rodas jautājums, vai tas neietekmēs dalībvalstu iespējas piemērot nacionālās tiesību normas, piemēram, sociālās un veselības aprūpes un vides aizsardzības jomā. Valsts politikas veidošana un rīcības brīvība uz vietas valsts, reģionālajā vai vietēja līmenī ir būtiski elementi, kā ietekmēt kvalitātes un drošības standartus sociālās un veselības aprūpes nozarē. Tieši sociālās politikas veidošana ir atkarīga arī no iespējas uzlikt konkrētas saistības un izvirzīt prasības pakalpojumu sniedzējiem uz vietas.

3.15.1

Direktīvas projekta 2. pantā Direktīvas piemērošanas jomā ir paredzēti ar nodokļiem saistīti izņēmumi. Komiteja norāda, ka viens no galvenajiem šķēršļiem, kas kavē vienotā tirgus īstenošanu, joprojām ir tas, ka dalībvalstīs nepastāv vienots nodokļu normatīvu piemērošanas veids. Saskaņoti normatīvi Kopienas līmenī šeit var nodrošināt precīzu pielāgošanu. Tomēr arī šajā jomā izcelsmes valsts princips netiek uzskatīts par viscaur īstenojamu: Piemēram, Sestās (Pievienotās vērtības nodokļa) direktīvas reformas ietvaros Eiropas Komisija ierosina aplikt ar nodokli nodokļu maksātājiem sniegtos pakalpojumus to saņemšanas valstī, nevis izcelsmes valstī. Konsekvence pārrobežu pakalpojumu sniegšanas vienkāršošanā šeit nav manāma, taču būtu noderīga vai pat nepieciešama.

4.1

Komiteja atbalsta ar direktīvas projektu par pakalpojumiem vienotajā tirgū Eiropas Komisijas izvirzīto mērķi — īstenot vienotā tirgus izveidi un spert vēl vienu soli pasaulē konkurētspējīgākās un dinamiskākās, uz zināšanām balstītās ES ekonomiskās telpas izveides virzienā nodrošinot noturīgu ekonomisko izaugsmi, vienlaicīgi uzlabojot nodarbinātību gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi un nodrošinot lielāku sociālo kohēziju saskaņā ar Lisabonas stratēģiju. Pakalpojumu tirgus ir nozīmīgs stimulētājs, kas veicina darba vietu nodrošināšanu un ekonomisko izaugsmi visā ES. Vienota pakalpojumu tirgus izveides rezultātā patērētāji gūs labumu zemāku cenu un lielākas izvēles veidā. Kopumā Komiteja uzskata, ka direktīvas projektā vajadzētu ietvert šeit ierosinātos grozījumus un specifikācijas, lai patiešām varētu sasniegt izvirzīto mērķi.

4.2

Galvenie atzinuma stūrakmeņi ir:

4.2.1

Saskaņošana noteiktiem pakalpojumu veidiem paredzētā divpakāpju pārejas fāzē: Tādēļ Komiteja uzskata, ka vispārējais izcelsmes valsts principa pielietojums pārrobežu pakalpojumu sniegšanas jomā ir pāragrs. Komiteja vispārīgi iesaka pārbaudīt izcelsmes valsts principa piemērošanas iespējas dažādos sektoros (piemēram, veselības aprūpē un sociālo pakalpojumu jomā). Tur, kur ieviešana principā šķiet iespējama, būtu jāņem vērā sekojošais: saskaņošana un izcelsmes valsts princips ir vismaz vienlīdzīgi vienotā tirgus izveides instrumenti. Atsevišķi definējamām darbībām nacionālajās veselības aprūpes sistēmās, brīvajās profesijās un citās jūtīgās jomās vismaz pārejas periodā vajadzētu dot priekšroku saskaņošanai. Pašlaik Komiteja ir norūpējusies par to, ka tūlītēja izcelsmes valsts principa ieviešana varētu izraisīt “nonivelēšanu uz leju”. Jaunajiem noteikumiem jābūt pēc iespējas vieglāk piemērojamiem un skaidri strukturētiem, lai to ieviešana būtu vienkārša un netraucēta. Tas attiecas arī uz kopīgās regulēšanas un pašregulēšanas mehānismiem.

4.2.2

Sociālās dimensijas problemātika: Direktīvas projekts nedrīkst izraisīt esošo sociālo, atalgojuma un darba drošības standartu pazemināšanos, sevišķi saistībā ar Direktīvu par strādājošo norīkošanu darbā. Tas nedrīkst ietekmēt nacionālās tarifu izskatīšanas sistēmas un tarifu līgumus, ieskaitot ar tiem saistīto Direktīvas par strādājošo norīkošanu darbā (direktīvas 96/71/EK) ieviešanu valstu likumdošanā. Dalībvalstīm ir jāspēj saistoši definēt darba ņēmēja, pašnodarbinātas personas un šķietami pašnodarbinātas personas jēdzienus, lai tādējādi izveidotu viennozīmīgu pamatu Direktīvas par strādājošo norīkošanu darbā piemērošanas jomā ar izcelsmes valsts principa ierobežojumiem. Bez tam, dalībvalstīm ir jādod uzdevums pielietot vispārējos darba nosacījumus, kas attiecīgajā valstī attiecas uz parastiem darba ņēmējiem, arī attiecībā uz ieceļojušajiem/norīkotajiem darba ņēmējiem. Nepieciešamības gadījumā uz vietas ir jānozīmē viens uzņēmuma darbinieks kā pilnvarotais pārstāvis, kas sagatavo darbam attiecīgajā valstī nepieciešamos dokumentus.

4.2.3

Pielietojuma joma un likumu kolīzijas normas: Pielietojot izcelsmes valsts principu, tā pielietojuma joma, izņēmuma nosacījumi un likumu kolīzija pārrobežu pakalpojumu apritē ir jāizstrādā vēl precīzāk un savstarpēji skaidrāk jānorobežo. Tas attiecas uz norobežošanu no plānotās Direktīvas par savstarpējo profesionālās kvalifikācijas atzīšanu pielietojuma jomas, kā arī uz noskaidrošanu, vai un kā var izvairīties, piemēram, no kolīzijas starp — atbilstoši direktīvas projektam prioritāri pielietojamām — izcelsmes valsts normām un uzņemošās valsts sociālajām, nodokļu un krimināltiesību normām. Kopumā jebkurā gadījumā ir jānovērš juridiskā nesaskaņa ar citiem tiesību aktiem. Sevišķi jāpievērš uzmanība, lai Romas I un II vienošanās paliktu neskartas. Taču starptautiskās privāttiesības prasības daudzās situācijās prasa skaidrākus noteikumus strīdu risināšanai. Tādējādi, kamēr tiem nav Kopienas ietvara, pakalpojumi ar vispārēju nozīmi jāizslēdz no pakalpojumu direktīvas darbības jomas.

4.2.4

Centrālais reģistrs pārrobežu aktivitāšu uzskaitei: Lai īstenotu Direktīvās paredzēto noteiktu pakalpojumu sniedzēju uzraudzību, piemēram, brīvajās profesijās, pēc Komitejas domām, ir jāpārbauda, vai centrāla, Savienības mēroga reģistra izveide nosacījumu un pārkāpumu uzskaitei uzraudzības īstenošanas ietvaros veicinātu efektivitātes paaugstināšanos un būtu noderīga.

4.2.5

Empīriskās uzskaites uzlabošana: Ir jāpārbauda un jāuzlabo instrumenti, kas tiek izmantoti pakalpojumu plūsmu uzskaitei vienotajā tirgū, lai varētu uzlabot pasākumu izvietošanu un novērtēšanu atbilstoši to cēloņiem un sekām.

4.2.6

Kvalitātes nodrošināšana un cenu pārredzamība: Patērētāju aizsardzība ir jānodrošina ar kvalitātes sistēmu un eventuāli — arī ar obligātās apdrošināšanas ieviešanas palīdzību. Pārrobežu pakalpojumu aprites jomā ir jārūpējas par to, lai patērētājs “business to consumer” jomā arī bez konkrēta pieprasījuma iegūtu priekšstatu par to, uz kādiem nosacījumiem un par kādu maksu attiecīgais pakalpojums tiek sniegts. Nodevu un izmaksu noteikumi — ja tie nav pretrunā ar ES tiesībām — varētu būt viens no veidiem.

4.2.7

Nodokļu noteikumu tuvināšana: Papildus daudziem nelieliem faktiskiem un jūtamiem šķēršļiem, dalībvalstis un to vietējās varas iestādes pašas ir radījušas galveno vienotā tirgus izveides šķērsli: nodokļu tiesību aktu un tiesību aktu par sociālās nodrošināšanas iemaksām atšķirīgu un nekonsekventu ieviešanu. Komiteja atgādina, ka minētajam apstāklim joprojām jāpievērš īpaša uzmanība.

5.

Vispārēji runājot, vienotā tirgus pozitīvie aspekti, īpaši attiecībā uz MVU un pašnodarbinātajiem, jāveicina intensīvāk, iesaistot komitejas PRISM projektu. Komiteja uzskata, ka nebūs iespējams izmantot pakalpojumu nozares izaugsmes potenciālu, ja vien ievērojams skaits pakalpojumu sniedzēju un patērētāju nebūs pārliecināti par vienotā tirgus priekšrocībām.