1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, 27. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apstāklis, ka attiecībā uz Eiropas Savienības pilsoni vai trešās valsts valstspiederīgo – šāda pilsoņa ģimenes locekli –, kas lūdz piešķirt tiesības uzturēties dalībvalsts teritorijā, pagātnē ir pieņemts lēmums liegt viņam bēgļa statusu atbilstoši Konvencijas par bēgļa statusu, kas parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā un papildināta ar 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā noslēgto Protokolu par bēgļa statusu, 1. panta F nodaļai vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu 12. panta 2. punktam, neļauj šīs dalībvalsts kompetentajām iestādēm automātiski secināt, ka vienkārša viņa klātbūtne šajā teritorijā – neatkarīgi no tā, vai pastāv recidīva risks, – rada faktiskus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus kādai no sabiedrības pamatinteresēm, kas varētu attaisnot uz sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumiem balstītu pasākumu veikšanu.

Šādu draudu esamības konstatējumam ir jābalstās uz uzņēmējas dalībvalsts kompetento iestāžu veiktu vērtējumu par attiecīgā indivīda personisko rīcību, ņemot vērā lēmumā par bēgļa statusa liegšanu izdarītos konstatējumus un apstākļus, ar kuriem šis lēmums ir pamatots, it īpaši šim indivīdam pārmesto noziegumu vai darbību būtību un smagumu, to, cik lielā mērā viņš personiski bijis iesaistīts šajos noziegumos vai darbībās, iespējamo tādu pamatu esamību, kas atbrīvo no kriminālatbildības, kā arī to, vai viņš ir vai nav ticis notiesāts kriminālprocesā. Šajā visaptverošajā vērtējumā ir jāņem vērā arī laiks, kāds pagājis kopš brīža, kad – kā tiek pieņemts – tikuši izdarīti šie noziegumi vai darbības, kā arī minētā indivīda turpmākā uzvedība, it īpaši tādā ziņā, vai šī uzvedība liecina par to, ka viņam saglabājas naidīga attieksme pret LES 2. un 3. pantā minētajām pamatvērtībām tādējādi, ka tas varētu traucēt iedzīvotāju mieram un fiziskajai drošībai. Apstāklis, ka šī indivīda rīcība pagātnē iekļaujas specifiskā viņa izcelsmes valsts vēsturiskajā un sociālajā kontekstā, kas nevar atkārtoties uzņēmējā dalībvalstī, vien nerada šķērsli šādam konstatējumam.

Saskaņā ar samērīguma principu uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm turklāt ir jālīdzsvaro attiecīgās sabiedrības pamatintereses aizsardzība, no vienas puses, un konkrētā indivīda intereses, kas attiecas uz viņa kā Savienības pilsoņa pārvietošanās un uzturēšanās brīvības īstenošanu, kā arī viņa tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.

2)

Direktīvas 2004/38 28. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja paredzētie pasākumi ietver konkrētā indivīda izraidīšanu no uzņēmējas dalībvalsts, tai ir jāņem vērā šim indivīdam pārmestās rīcības būtība un smagums, viņa uzturēšanās šajā dalībvalstī ilgums un attiecīgā gadījumā likumība, laikposms, kāds pagājis kopš viņam pārmestās rīcības īstenošanas, viņa uzvedība šajā laikposmā, pašreizējās viņa bīstamības sabiedrībai pakāpe, kā arī sociālo, kultūras un ģimenes saišu ar šo dalībvalsti ciešums.

Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams attiecībā uz Eiropas Savienības pilsoni, kuram nav tiesību pastāvīgi uzturēties uzņēmējā dalībvalstī šīs direktīvas 16. panta un 28. panta 2. punkta izpratnē.