29.10.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/32

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Intelektuālā īpašuma tiesības mūzikas jomā” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 318/05

Ziņotājs: GKOFAS kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2008. gada 17. janvārī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Intelektuālā īpašuma tiesības mūzikas jomā”

(pašiniciatīvas atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 26. maijā.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 473. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 13. un 14. jūlijā (14. jūlija sēdē), ar 119 balsīm par, 51 balsi pret un 42 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1   Īss problēmas izklāsts

1.1.1   Autortiesības un izpildītāju blakustiesības mūzikas jomā un to aizsardzība ir saistīta ar nemateriāliem produktiem, kurus arvien vairāk pārdod un izplata digitālā formā. Šo tiesību aizsardzība ir uzdevums, kas ļoti tieši skar pilsonisko sabiedrību.

1.1.2   Šajā atzinumā analizēti pieci svarīgi aspekti. Pirmkārt, tiesību subjektu un tiesību kolektīvās pārvaldības aģentūru prerogatīvu, kā arī ar intelektuālā īpašuma tiesību un blakustiesību iegūšanu saistītu pienākumu noteikšana un apzināšana mūzikas jomā. Otrkārt, atlīdzība, precīzāk, atlīdzība, ko autoriem būtu jāsaņem no trešām personām (patērētājiem) par intelektuālā īpašuma tiesību un blakustiesību izmantošanu. Treškārt, jānoskaidro, kāda ir atlīdzības noteikšanas kārtība, jēdziena “publiska atskaņošana” būtība vai no kura brīža var uzskatīt, ka atskaņošana ir “publiska atskaņošana”. Ceturtkārt, sankcijas, kas jāpiemēro attiecībā uz lietotājiem, kuri šīs tiesības izmanto nelikumīgi. Piektkārt, kolektīvās pārvaldības iestāžu vai aģentūru, kas atsevišķās dalībvalstīs pārstāv tiesību subjektus, struktūra un darbība.

1.1.3   Komiteja pauž bažas par ES un valstu tiesību aktu nesaskaņotību un atšķirībām dalībvalstu tiesību aktos; šīs nepilnības varētu ierobežot vajadzīgo līdzsvaru starp iedzīvotāju piekļuvi kultūras vērtībām un izklaidei, preču un pakalpojumu brīvu apriti un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību.

1.1.4   Pirms izstrādāt regulu, kuras mērķis ir saskaņot dalībvalstu tiesību aktus šajā jomā, ES līmenī jāvienojas un jāapstiprina daži svarīgi “pamatprincipi” saskaņā ar spēkā esošajām starptautiskajām konvencijām, jo īpaši Bernes konvenciju par literatūras un mākslas darbu aizsardzību, vienlaikus neierobežojot lietotāju tiesības un ņemot vērā EESK ieteikumus.

1.1.5   Komiteja iesaka saskaņot dalībvalstu tiesību normu aspektus, kas iedzīvotājiem ikdienā rada problēmas un tos tieši ietekmē, lai tiesību burtiska, kļūdaina un neobjektīva interpretēšana, kas kaitē lietotāju interesēm, neapdraudētu viņiem piešķirtās un konstitucionāli nostiprinātās tiesības. Komisijai jācenšas atrisināt strīdīgie jautājumi saistībā ar dažādo likumdevēju lietoto terminu juridisko interpretāciju, un Komiteja uzskata, ka tās uzdevums ir rosināt šo jautājumu apspriešanu, lai panāktu taisnīgu risinājumu. Autoru un izpildītāju tiesību aizsardzība nedrīkst būt par šķērsli darbu brīvai apritei, bet vienlaikus jānodrošina, ka patērētāji var netraucēti piekļūt un izmantot elektronisko saturu, saglabājot tās pašas tiesības gan internetā, gan ārpus tā un ievērojot intelektuālā īpašuma tiesības.

1.1.6   Komiteja ierosina ieviest vienotu tiesisko regulējumu, kas attiektos uz a) tiesību subjektu pārstāvības licenču piešķiršanu, b) līgumu par autoru mantisko tiesību izmantošanu sastādīšanu un c) strīdu vai domstarpību izskatīšanu šķīrējtiesā. Šāds regulējums palīdzētu gan satura izmantotājiem, gan intelektuālā īpašuma lietotājiem/patērētajiem un intelektuālā īpašuma tiesību subjektiem un citām personām, kam ir tādas tiesības, atrisināt strīdus, kas saistīti ar “darbu” izmantošanu. Tāpēc valstu līmenī ir jāizveido vienota struktūra, kas izšķirs strīdus starp autortiesību subjektiem un satura lietotājiem.

1.1.7   Komiteja uzskata, ka minēto mērķi var sasniegt, izveidojot valsts līmenī vienotu neatkarīgu struktūru, kurai līdztekus iepriekšminētajiem pienākumiem būtu arī jāgarantē pārredzamība attiecībā uz kolektīvās pārvaldības iestāžu ievāktās atlīdzības izmaksāšanu pilnā apmērā tiesību subjektiem (gadījumiem, kad tā nenotiek, ES tiesību aktos ir jāparedz attiecīgas drošības garantijas), un nosakot, ka dalībvalstis būs kompetentas reglamentēt attiecīgās struktūras izveidi, organizatoriskos aspektus un darbību. Šī struktūra varēs nodrošināt a) spēkā esošo Kopienas un attiecīgās dalībvalsts tiesību aktu stingru ievērošanu, lai sasniegtu iepriekšminēto mērķi, b) autortiesību atlīdzības ievākšanas un izmaksāšanas pilnīgu pārredzamību, un c) pasākumus, lai apkarotu izvairīšanos no nodokļu, kas saistīti ar darbu izmantošanu, maksāšanas valstij.

1.1.8   EESK uzskata: lai nezaudētu autortiesību īpašnieku un lietotāju uzticību un atvieglinātu pārrobežu licencēšanu, ir jāuzlabo kolektīvo tiesību pārvaldība un pārredzamība un jāpielāgo tā tehnoloģijas attīstībai. Vieglāki, vienveidīgāki un tehnoloģiski neitrāli risinājumi pārrobežu un Eiropas mēroga licencēšanai audiovizuālajā nozarē stimulēs jaunradi un palīdzēs autoriem, producentiem un raidorganizācijām, un tas būs Eiropas patērētāju interesēs.

1.2   Digitālo tiesību pārvaldības efektivitāte

1.2.1   Komiteja atbalsta likumīgā piedāvājuma veicināšanu un pilnveidošanu (piemēram, portālos Deezer – lielākais bezmaksas un likumīgais mūzikas portāls – vai Spotify, kas izplata mūziku internetā un nodrošina pašfinansējumu ar reklāmu) un uzskata, ka papildus tiesību aktiem šāda veida risinājumi turpmāk ir jāizmanto plašāk.

1.2.2   Vajadzētu paredzēt arī izglītošanas un informēšanas kampaņas, tostarp jauniešiem.

1.2.3   EESK uzstājīgi aicina Komisiju sīkāk izstrādāt tās 2005. gada 18. maija ieteikumā izklāstītos principus par autortiesību un blakustiesību kolektīvo pārrobežu pārvaldību likumīgu tiešsaites mūzikas pakalpojumu jomā.

1.2.4   Komiteja prasa Komisijai pēc iespējas īsā termiņā pieņemt priekšlikumu pamatdirektīvai par digitālajā programmā paredzēto tiesību kolektīvo pārvaldību.

2.   Ievads

2.1   Autori un izpildītāji gūst ienākumus no atlīdzības par viņu radošo darbu izmantošanu visā pasaulē. Kolektīvās pārvaldības aģentūras, kas darbojas visās radošajās jomās, iekasē autoru labā atlīdzību par viņu darbu izmantošanu visā pasaulē.

2.2   Šo kolektīvās pārvaldības aģentūru lielums un pilnvaras dalībvalstīs atšķiras: dažas ir nelielas, savukārt citas – ļoti ietekmīgas un dažos gadījumos var kļūt faktiski monopoli. No šiem faktoriem ir atkarīgs arī tas, kādus pakalpojumus tās sniedz māksliniekiem.

2.3   Pamatots ir Eiropas Komisijas uzdotais jautājums, vai pašreizējā sarežģītā sistēma darbojas pietiekami efektīvi un vai tā nodrošina ne tikai tiesību subjektu, bet arī satura lietotāju un iedzīvotāju kā gala patērētāju interešu aizstāvību.

2.4   Vai nevajadzētu izvērtēt situāciju plašāk, nevis tikai, aplūkojot autortiesību un blakustiesību “vienkāršu” tehnisku saskaņošanu? Viens no izvērtējamiem aspektiem varētu būt, piemēram, kā uzlabot autortiesību pārvaldību valstu līmenī un novērst šķēršļus, ko rada autoratlīdzības par darbu kopiju privātiem mērķiem pašreizējā sadrumstalotība. Kā saskaņot “labāka regulējuma” centienus un kolektīvo tiesību pārrobežu pārvaldības efektivitāti? Minētie aspekti jāregulē ar attiecīgiem tiesību aktiem.

2.5   Ņemot vērā situācijas sarežģītību un tās delikātumu attiecībā uz pilsonisko sabiedrību, Komiteja pievērsusies šai tematikai, lai noskaidrotu iespējamos risinājumus.

2.6   Pilsoniskajai sabiedrībai ir jāreaģē uz sabiedrības ignoranci, vienaldzību un pat naidīgumu attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību jēdzienu.

2.7   Mūzikas jomā spēkā esošā autoru mantisko (nevis morālo) tiesību un izpildītāju un producentu blakustiesību aizsardzības sistēmu reglamentē vairākas direktīvas, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīva Nr. 2006/115/EK un Direktīva Nr. 2006/116/EK, 2001. gada 22. maija Direktīva Nr. 2001/29/EK, kuru galvenais mērķis ir sekmēt preču un ideju brīvu apriti godīgas konkurences apstākļos, kā arī nodrošināt līdzsvarotību un apkarot pirātismu. Visas autortiesību un blakustiesību aizsardzības sistēmas saskaņošanas pamatā ir augsts aizsardzības līmenis, jo šīs tiesības ir būtiskas intelektuālajai jaunradei. Šāda aizsardzība palīdz attīstīt jaunradi un ir autoru, izpildītāju, producentu, patērētāju, satura lietotāju un, vispārīgāk, kultūras, attiecīgās nozares un sabiedrības interesēs. Tādējādi intelektuālais īpašums ir atzīts par neatņemamu īpašuma tiesību daļu un to aizsargā ar Eiropas Pamattiesību hartu, jo autoru, mākslinieku, izpildītāju un atskaņotāju mākslinieciskās jaunrades darbs atbilstīgi jāatalgo, lai viņi varētu radīt jaunus radošus un mākslas darbus. Tikai tiesību subjekta atbilstoša juridiskā aizsardzība ļauj efektīvi garantēt ienākumus.

2.8   Dažās valstīs ir spēkā ļoti represīvi tiesību akti, kas vispār aizliedz pavairot datnes vai apmainīties ar datnēm, kuras aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības, neatkarīgi no tā, vai šādas apmaiņas pamatā ir privāti vai komerciāli mērķi (1).

2.9   Eiropas patērētāji, kuru organizācijas to izslēgšanu no šiem jautājumiem veltītajām sarunām ir nosodījušas kā nepārredzamu un nedemokrātisku praksi, ir brīdinājušas, ka nevar ieviest policejisku kontroli pār visu tirdzniecību un saziņu internetā, to pamatojot ar pirātisma apkarošanu, bet tādējādi pārkāpjot tiesības uz privātumu internetā notiekošajā korespondencē un informācijas apritē. Komiteja arī vēlas saņemt informāciju par notiekošajām debatēm un attiecīgajiem priekšlikumiem un paust savu viedokli minētajos jautājumos.

3.   Īpašas piezīmes

3.1   Intelektuālais īpašums: precizējumi un atšķirības

3.1.1   Ļoti svarīgi ir nošķirt un saprast jēdzienus “autortiesības” un izpildītāju “blakustiesības”. Abi minētie tiesību veidi ir daļa no kopuma, ko varam apzīmēt un definēt ar jēdzienu “intelektuālais īpašums”. Intelektuālā īpašuma jēdzienu starptautiskā līmenī ieviesa ar 1967. gada 14. jūlija konvenciju, ar kuru izveidoja Pasaules intelektuālā īpašuma organizāciju, un to pēc tam iekļāva Kopienas tiesību aktos, jo īpaši izmantojot Direktīvu 2006/115/EK. Tādējādi tas ir jēdziens, kas nostiprināts acquis.

3.1.2   Komiteja uzskata: lai autori un izpildītāji varētu turpināt radošo un māksliniecisko darbu, viņiem jāsaņem atbilstoša atlīdzība par viņu darba izmantošanu. Tas pats attiecas uz producentiem, lai viņi šo darbu varētu finansēt. Tādus produktu kā fonogrammas, filmas vai multimediju produktu un īpaši pielāgotu pakalpojumu izstrādei ir vajadzīgi lieli ieguldījumi. Lai tādas atlīdzības pieejamība būtu garantēta un tiktu nodrošināta iespēja gūt pietiekamu atdevi no šādiem ieguldījumiem, ir pilnīgi nepieciešama intelektuālā īpašuma aizsardzība.

3.1.3   Komiteja aicina saskaņot atsevišķus autortiesību un izpildītāju blakustiesību aspektus. Lai veiktu šādu saskaņošanu, vajadzētu ņemt vērā dažādus ziņojumus par direktīvu piemērošanu un Tiesas attiecīgo judikatūru.

3.1.4   EESK pauž gandarījumu par to, ka ir pieņemts priekšlikums Direktīvai par nezināmu autoru darbu atļautu izmantošanu [COM(2011) 289 galīgā redakcija]. Komiteja sagatavos atzinumu par minēto direktīvu.

3.2   Atlīdzība

3.2.1   Autoratlīdzība saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesībām mūzikas jomā (mantisko tiesību aspektā), iespējams, vairumā dalībvalstu ir viens no visgrūtāk risināmajiem jautājumiem kolektīvās pārvaldības iestāžu un lietotāju līgumattiecībās. Vairums šādu jautājumu ir atrisināti Tiesas judikatūrā.

3.2.2   Komiteja uzskata, ka gan attiecībā uz autoru un citu tiesību turētāju intelektuālo īpašumu gan attiecībā uz satura lietotāju un gala patērētāju tiesību aizsardzību jāievēro visu iedzīvotāju līdztiesība likuma priekšā un proporcionalitātes princips. Intelektuālā īpašuma tiesības Eiropā patlaban aizsargā Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas “Līgumi par internetu”, kurus ES un dalībvalstis ratificēja 2009. gada decembrī. Tādējādi principā tika saskaņoti piemērojamie tiesību akti, taču vairāku valstu paziņojumi, kas sniegti ratificēšanas sakarā, liek šaubīties par vienotu pieeju ES līmenī. Gan minētajos līgumos, gan Direktīvā par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā noteikts, ka kopēšana un viltošana komerciālos nolūkos ir jāaizliedz.

3.3   Atlīdzības un publiskas atskaņošanas definēšana

3.3.1   Īpaša uzmanība jāvelta jautājumiem, lai noskaidrotu, kurā brīdī var apgalvot, ka par mūzikas izmantošanu pienākas atlīdzība, ka mūzika ir atskaņota publiski un ka runa ir par mūzikas izmantošanu, nevis lietošanu.

3.3.2   Komiteja uzskata, ka skaidri jānošķir izmantošana komerciāliem mērķiem un privātiem mērķiem, un attiecīgi jānošķir arī sankcijas. Praksē kolektīvās pārvaldes struktūru tarifos, kas saskaņoti ar dažādu lietotāju grupu pārstāvības apvienībām, jau ņemti vērā dažādie mūzikas izmantošanas veidi sabiedriskās iestādēs. Maksātās summas atšķiras tur, kur mūzikai ir galvenā loma, piemēram, diskotēkās, salīdzinājumā ar vietām, kur mūzikai ir papildinoša vai nebūtiska nozīme, piemēram, kādā frizētavā vai lielveikalos.

3.3.3   Komiteja uzskata, ka atlīdzība par “sekundāro izmantošanu”, uz ko attiecas Bernes konvencija, ir pilnībā pamatota, jo raidstaciju, televīzijas vai radio raidījumu īpašnieki ir sekundāri to darbu lietotāji, kas jau iekļauti primārajās pārraidēs, pamatojoties uz kurām darbi un izpildījums tiek “publiski pārraidīti” iepriekš minētajās vietās.

3.3.4   Lai palielinātu “taisnīgas atlīdzības” aprēķina, iekasēšanas un izmaksāšanas pārredzamību, jāpārskata pašreizējā intelektuālā īpašuma tiesību atlīdzības sistēma attiecībā uz maksājumu par kopijām privātai lietošanai. Atlīdzībai jāatspoguļo un tās pamatā jābūt tiesību subjektiem radītajiem faktiskajiem finansiālajiem zaudējumiem, ko rada kopēšana privātām vajadzībām.

3.3.5   Lai atvieglotu pārrobežu licenču piešķiršanu, jāsaglabā tiesību turētāju līgumiskā brīvība. Nebūtu jānosaka viņiem pienākums piešķirt licences attiecībā uz visu Eiropas teritoriju un līgumos paredzēt maksu par licences izmantošanu.

3.3.6   EESK atbalsta novatoriskākus sarunu modeļus, kas saturam ļauj piekļūt ar dažādiem nosacījumiem (bez maksas, prēmija, bez maksas tikai pamatpakalpojumam) atkarībā no piedāvājuma dzīvotspējas un gala lietotāju attieksmes un vajadzībām, tādējādi panākot taisnīgu līdzsvaru starp tiesību subjektu atlīdzību un patērētāju un plašas sabiedrības piekļuvi saturam.

3.4   Sankcijas un sodi

3.4.1   Komiteja pauž pārliecību, ka intelektuālā īpašuma aizsardzībai ir būtiska nozīme Savienības ekonomikas un kultūras attīstībā (it īpaši, ņemot vērā jaunās attīstības tendences ekonomikas un tehnoloģiju jomā), lai nodrošinātu autoru un izpildītāju radošās un mākslinieciskās darbības aizsardzību. Tādēļ ir izveidots efektīvu, no pārkāpumiem atturošu un samērīgu sankciju režīms atbilstīgi Tiesas judikatūrā noteiktajām prasībām.

3.4.2   Komiteja uzskata, ka daudzu intelektuāla rakstura darbu izmantošana, kas ir atļauta tikai kā izņēmums attiecībā uz tiesību subjektu ekskluzīvajām tiesībām ar ierobežojumiem lietotājiem, būtu jāuzskata par vispārējām un pozitīvām iedzīvotāju tiesībām. Tāpat minētās izmantošanas ierobežojumi ir neskaidri un nav noteikti ar likumu, tādēļ patērētājiem no spēkā esošajiem tiesību aktiem nav skaidrs, kāda prakse ir atļauta.

Intelektuālā īpašuma aizsardzība saskaņā ar krimināltiesību normām, ir būtiska garantija, lai attīstītās valstīs varētu aizsargāt un nodrošināt sabiedrisko, ekonomisko un politisko kārtību un kārtību kultūras jomā.

EESK ir pret kriminālsankciju piemērošanu lietotājiem, kuru mērķis nav gūt peļņu.

3.4.3   Amsterdamas Universitātes Informācijas tiesību institūts Eiropas Komisijas Iekšējā tirgus ģenerāldirektorāta uzdevumā veica pētījumu, lai noskaidrotu, kā tiek īstenota Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā un kā tā ietekmējusi dalībvalstu tiesību aktus (2). Pētījuma otrās daļas nodaļas, kas attiecas uz direktīvas piemērošanu citās ES dalībvalstis, liecina, ka tikai sešās no 26 aplūkotajām dalībvalstīm ir paredzēts sodīt ar brīvības atņemšanu.

3.4.4   Komiteja rosina un iesaka papildināt Direktīvas 2001/29/EK 8. pantu, pievienojot tam ceturto punktu, kurā noteikts — lai nodrošinātu tiesisko aizsardzību pret šajā direktīvā paredzēto tiesību un saistību pārkāpumiem, lietotāji un patērētāji, kuri izmantojuši darbus, par kuriem lietotāji, kas tos publiski izplata, nav iepriekš samaksājuši intelektuālā īpašuma izmantošanas atlīdzību, netiek krimināli sodīti. Viņiem darbus izplatot publiski, tiek piemērots civiltiesisks sods un viņiem jāmaksā kompensācija, kas ir samērīga ar atlīdzību, kura pienākas autortiesību un blakustiesību subjektiem. Kriminālsodu par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu vajadzētu piemērot tikai gadījumos, kad tirdzniecības noteikumu pārkāpums izdarīts organizētās noziedzības ietvaros un kad intelektuālā īpašuma tiesības komerciālos nolūkos ir izmantotas nelegāli. Jebkurā gadījumā izpildes pasākumos jāievēro patērētāju pamattiesības.

3.5   Kolektīvās pārvaldības iestāžu struktūra un funkcijas

3.5.1   Jāatzīmē, ka izskatāmās spēkā esošās direktīvas nekādi neaizsargā lietotājus/patērētājus, kuri spiesti ievērot noteikumus, ko pieņem kolektīvās pārvaldības iestādes, kuru darbība faktiski netiek kontrolēta. Komiteja pieprasa, lai tiesību aktos būtu paredzētas, aizsargātas un garantētas iedzīvotāju un patērētāju tiesības un lai tiktu nodrošināta visu iedzīvotāju vienlīdzība likuma priekšā, kā arī lietotāju un patērētāju aizsardzība attiecībās ar autoriem un blakustiesību subjektiem atbilstīgi tiesību aktiem par intelektuālo īpašumu un jo īpaši Komisijas 2005. gada 18. maija ieteikumam.

3.5.2   Komiteja ierosina papildināt Direktīvas 2006/115/EK 5. pantu, pievienojot tam 5. punktu, kurā noteikts, ka kolektīvās pārvaldības aģentūras, kurām piešķirta licence iekasēt atlīdzību un pārstāvēt tiesību subjektus, nedrīkst būt komercsabiedrības, bet tām ir jābūt bezpeļņas organizācijām ar apvienības struktūru, kurās apvienojušies intelektuālā īpašuma tiesību un blakustiesību subjekti.

3.5.3   Komiteja ierosina papildināt Direktīvas 2006/115/EK 5. pantu, pievienojot tam 6. punktu, kurā noteikts, ka kolektīvās pārvaldības aģentūru vai iestāžu uzraudzību veic īpaša neatkarīga valsts līmeņa iestāde (vienota valsts līmeņa pārvaldības iestāde), kura var būt līdzvērtīga iestādei, kas piešķīrusi izpildītāju honorāru iekasēšanas licences. Citiem vārdiem sakot, iestāde, kas piešķir licences, varētu būt uzraudzības kontroles iestāde.

3.5.4   Komiteja ierosina papildināt Direktīvas 2006/115/EK 5. pantu, pievienojot tam 7. punktu, kurā noteikts, ka autoriem un izpildītājiem, proti, tiesību subjektiem ir tiesības “nodot” tiem piederošas intelektuālā īpašuma mantiskās tiesības, nododot nomas vai īres tiesības vairākām iepriekš vai nesen izveidotām kolektīvās pārvaldības iestādēm (aģentūrām). Tā kā varēs darboties dažādas kolektīvās pārvaldības iestādes (aģentūras), pastāv risks, ka a) dažādas kolektīvās pārvaldības iestādes (aģentūras) māksliniekiem pienākošos atlīdzību varētu iekasēt vairākkārt, un tāpēc arī iespējams, ka b) lietotājs neslēgs līgumu un nesadarbosies tikai ar vienu kolektīvās pārvaldības iestādi (aģentūru), bet ar vairākām, un ka c) lietotāji par attiecīgā darba izmantošanu samaksās vairās reizes. Iestādei, kas piešķir licences kolektīvās pārvaldības iestādēm (aģentūrām), jābūt kompetentai un atbildīgai arī par to, kā starp autoriem un blakustiesību subjektiem tiek sadalīta atlīdzība, ko no lietotājiem iekasējušas kolektīvās pārvaldības iestādes. Tiek ierosināts aprīkot darbu atskaņošanas vietas ar mūsdienu tehnoloģijām atbilstošu programmatūru, kas atskaņošanas brīdī fiksē fonogrammas datus (autoru, izpildītāju, atskaņošanas ilgumu utt.) un ļauj nodrošināt, ka lietotājs maksā par attiecīgo autortiesību izmantošanu, pie tam šī atlīdzība būs samērīga. Iepriekšminētajai iestādei būtu arī jānodrošina, ka atlīdzība par darbu kā vienotu veselumu netiek iekasēta vairākas reizes. Dalībvalstīs, kur nav iestādes, kas piešķir licences kolektīvās pārvaldības iestādēm (aģentūrām), jāparedz tādas iestādes izveide saskaņā ar attiecīgajās valstīs spēkā esošajām tiesību normām.

3.5.5   Komiteja ierosina papildināt Direktīvas 2006/115/EK 5. pantu, pievienojot tam 8. punktu, kurā noteikts, ka kolektīvās pārvaldības iestādēm, kuras pārstāv izpildītājus, jāsagatavo bilance un nomināls finanšu pārskats par tiesību subjektu uzdevumā iekasētās atlīdzības pārvaldību un sadali, kā arī jāsniedz visa informācija, kas apliecina, ka iekasētie līdzekļi izmaksāti tiesību subjektiem un ka šie ieņēmumi ir deklarēti un aplikti ar nodokļiem dalībvalstu finanšu iestādēs. Tiesību pārvaldības iestāžu grāmatvedības uzskaite un iekasētās atlīdzības faktiskais sadalījums starp tiesību subjektiem ir jāapstiprina neatkarīgam revidentam, un tā sagatavotais ziņojums ir jāpublisko; turklāt kompetentai iestādei, piemēram, revīzijas palātai vai neatkarīgai publiskai iestādei, regulāri jāpārbauda gan minētā grāmatvedības uzskaite, gan faktiski izmaksātās summas.

3.5.6   EESK ierosina papildināt Direktīvas 2006/115/EK 5. pantu, pievienojot tam 9. punktu, kurā noteikts, ka kolektīvās pārvaldības iestādēm, ja tās tiesību subjektiem neizmaksā iekasēto atlīdzību vai neievēro minētā panta 5. un 7. punkta noteikumus, licences izsniedzēja iestāde vispirms atņem licenci un pēc tam, ņemot vērā pārkāpumu smagumu, sūdz to attiecīgās valsts tiesā.

---

(1)  Vienādas sankcijas par kopijām privātiem un komerciāliem mērķiem.

(2)  Pētījums publicēts 2007. gada februārī.

---

---