31.1.2006

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 24/95

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tematu “Nabadzība sieviešu vidū Eiropā”

(2006/C 24/18)

Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu Eiropas Parlaments 2005. gada 28. aprīlī nolēma apspriesties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu “Nabadzība sieviešu vidū Eiropā”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsonības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2005. gada 5. septembrī. Ziņotāja bija King kdze.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 420. plenārajā sesijā, kas notika 2005. gada 28. un 29. septembrī (2005. gada 29. septembra sēdē), ar 79 balsīm par un 2 atturoties, ir pieņēmusi šādu atzinumu.

1.   VISPĀRĪGA INFORMĀCIJA.

1.1   Starptautiskā nabadzības izskaušanas diena.

Lai veicinātu izpratni par nepieciešamību izskaust nabadzību un trūkumu, ANO Ģenerālā asambleja ir pasludinājusi 17. oktobri par Starptautisko nabadzības izskaušanas dienu.

1.2   Sievietes un nabadzība ES.

Lai atzīmētu šo dienu un lai sniegtu ieguldījumu debatēs par nabadzības būtību ES, Reģionu komiteja, EESK un Eiropas Parlaments (katra no šīm iestādēm atsevišķi) šobrīd izstrādā dokumentu par tematu “Sievietes un nabadzība ES”. Kaut gan katrs no šiem dokumentiem ir uzrakstīts, raugoties no dažādiem viedokļiem, šīs ES iestādes lielā mērā rīkojas saskaņoti.

1.3   Nabadzības riska definīcija.

Visas personas, kuru ienākumi attiecīgajā valstī ir mazāki par 60 % no vidējiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju, ir pakļautas nabadzības riskam. Ar ienākumiem jāsaprot mājsaimniecības rīcībā esošie kopējie ienākumi, dalīti ar visu mājsaimniecības locekļu skaitu.

1.4   Nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas pamatnosacījumi.

Dalībvalstis 2000. gadā vienojās Eiropā uzsākt sociālās atstumtības un nabadzības mazināšanas stratēģijas īstenošanu, izmantojot atklātās koordinācijas metodi. Dalībvalstis vienojās par šīs stratēģijas mērķiem un tā paredz, ka katrai dalībvalstij vienu reizi divos gados jāiesniedz nacionālais rīcības plāns šo mērķu īstenošanai. Četri sociālās integrācijas aspekti — materiālā nabadzība, nodarbinātība, veselība un izglītība — ir vieni no nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas indikatoriem. Sieviešu un vīriešu līdztiesība nav šīs ES stratēģijas vispārējais mērķis.

Padome 1999. gadā pieņēma saskaņotu sociālās aizsardzības modernizācijas stratēģiju. ES dalībvalstīs sociālā aizsardzība ir viens no svarīgākajiem nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas līdzekļiem. Trīs galvenās stratēģijas sastāvdaļas ir — sociālās integrācijas politika, pensiju un veselības aprūpes sistēmu reformēšana. Dzimumu līdztiesības veicināšanas pasākumi tajā nav paredzēti.

Ņemot vērā neseno referendumu par Konstitūciju Eiropai rezultātus, Lielbritānijas prezidentūra darīja zināmu, ka paziņojums par sociālās aizsardzības sistēmām tiks sagatavots 2005. gada oktobrī .

1.5   Tiesiskais regulējums.

Lielākā daļa ar nabadzību un sociālo atstumtību saistīto politiku kopumā joprojām ir dalībvalstu kompetencē. Tomēr saskaņā ar Kopienas dibināšanas līguma 136. un 137. pantu Kopiena atbalsta un papildina dalībvalstu darbību sociālās atstumtības mazināšanā. Raksturīgi, ka sievietes ir pakļautas nabadzības riskam daudz lielākā mērā.

Saskaņā ar EK Līguma 13. pantu ES kompetencē ir veikt pasākumus, tajā skaitā tiesiskus pasākumus, lai apkarotu diskrimināciju personas dzimuma, rases, etniskās izcelsmes, reliģiskās pārliecības vai pasaules uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.

1.6   Nabadzības līmenis ES.

Relatīvas ienākumu nabadzības skarto cilvēku skaits ES ir liels — 2001. gadā 55 miljoni cilvēku, t.i., 15 % no ES iedzīvotājiem, bija pakļauti nabadzības riskam (1). Ilgstoši relatīvi zemi ienākumi bija vairāk kā pusei no viņiem. Atsevišķajās dalībvalstīs nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaits ir ļoti atšķirīgs — Zviedrijā tas ir 9 %, bet Īrijā 21 %. Raksturīgi, ka sievietes ir pakļautas nabadzības riskam daudz lielākā mērā.

1.7   Sociālās atstumtības līmenis.

Jo ilgāk personas ienākumi ir zemi, jo lielāks ir nabadzības risks un atstumtība no sociālās, kultūras un ekonomiskās dzīves. Visās dalībvalstīs 2001. gadā pusei vai vairāk kā pusei nabadzības skarto personu ilgstoši bija zemi ienākumiem, tas nozīmē, ka viņu ienākumi 2001. gadā un vismaz divus gadus no trīs iepriekšējiem gadiem (no 1998. — 2000. gadam) bija mazāki par 60 % slieksni. Caurmērā 9 % ES iedzīvotāju 2002. gadā jau ilgstoši dzīvoja nabadzībā. Raksturīgi, ka nabadzība daudz lielākā mērā ir skārusi sievietes.

1.8   Demogrāfiskā un sociālā situācija ES.

Šobrīd dramatiski mainās demogrāfiskā situācija ES — gadsimtiem ilgi darbaspējīgo iedzīvotāju skaits nepārtraukti pieauga, taču drīz viņu skaits sāks samazināties. 16 % iedzīvotāju ir 65 gadus veci un vecāki, bet 17 % iedzīvotāju ir 15 gadus veci un jaunāki, un paredzamais dzīves ilgums palielinās. Nākamo 15 gadu laikā 80 gadu vecumu sasniegušu un vecāku cilvēku skaits palielināsies gandrīz par 50 %. (2)

Vienlaicīgi mainās mājsaimniecību struktūra. Samazinās laulību skaits, un tās tiek noslēgtas vēlāk, pieaug šķirto laulību skaits, un samazinās to ģimeņu skaits, kurām ir bērni. Šo izmaiņu rezultātā samazinās mājsaimniecību lielums visās vecuma grupās. Ekonomists un Nobela prēmijas laureāts Gary Becker un viņa kolēģis tiesnesis Richard Posner apgalvo, ka šīm izmaiņām galvenokārt ir ekonomiski cēloņi (3). Viņi uzskata, ka pāreja no “patriarhālās laulības”, kurā vīrs ir pelnītājs un sieva ir no viņa atkarīga, uz “laulību kā partnerību” ir izskaidrojama ar pieaugošo sieviešu finansiālo neatkarību, kas iespējama, pateicoties aizvien lielākām iespējām atrast darbu ārpus mājas. Palielinās arī ar bērna laišanu pasaulē saistītās neizmantoto izdevību izmaksas — jo lielāki ir sievietes ienākumi un augstāks statuss profesijā, jo vairāk viņa zaudē ienākumus un iespējas karjeras izaugsmē, pārtraucot strādāt pavisam vai uz laiku, lai laistu pasaulē bērnus.

Vēl viena būtiska pārmaiņa ir milzīgais nepilnās ģimenēs dzīvojošo bērnu skaita pieaugums. 2000. gadā 10 % bērnu vecumā no 0 līdz 14 gadiem dzīvoja nepilnās ģimenēs, salīdzinājumam — 1990. gadā tie bija tikai 6 % bērnu. Tas izskaidrojams ar šķirto laulību un pārtraukto attiecību, kā arī ar nevēlamas grūtniecības gadījumu skaita palielināšanos.

2.   VISPĀRĒJAS PIEZĪMES.

2.1

EESK atzinīgi vērtē izdevību paust viedokli šajā sakarā, bet tā uzskata, ka svarīgāk būtu bijis iztirzāt tēmu “dzimums un nabadzība” un nevis “sievietes un nabadzība”, tādējādi, aplūkojot nabadzības cēloņus, varētu pievērst lielāku uzmanību vīriešu un sieviešu saistībai un atšķirībām. Komiteja uzskata, ka Komisijai noteikti jāpārskata nabadzības definīcija, jo tajā uzsvērti vienīgi nabadzības acīmredzamie cēloņi, bet nav novērtēts sieviešu nabadzības līmenis un šīs nabadzības ietekme. Definīcijā izteikts pieņēmums, ka mājsaimniecības rīcībā esošie finanšu līdzekļi tiek vienlīdzīgi sadalīti visiem ģimenes locekļiem, taču faktiski nabadzība izpaužas indivīda līmenī un šajā līmenī tā arī jāanalizē, lai izprastu dzimumu dimensiju.

2.2

EESK atzinīgi vērtē Lielbritānijas prezidentūras apņemšanos atsākt debates par sociālās aizsardzības sistēmas un uzskata, ka noteikti jāanalizē to ietekme uz vīriešiem un sievietēm, tādējādi panākot, ka šīs sistēmas ņem vērā viņu vajadzības. Pastāv uzskats, ka sievietes nepieciešamības gadījumā var rēķināties ar vīrieša ienākumiem. Šis pieņēmums, kam nav nekāda sakara ar mūsdienu sabiedrības realitātēm, ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc sievietes ir pakļautas lielākam nabadzības riskam.

3.   ĪPAŠAS PIEZĪMES.

3.1   Nabadzības izplatība.

Sievietes parasti ir pakļautas lielākam riskam dzīvot nabadzīgās mājsaimniecībās — 2001. gadā 16 % pieaugušo sieviešu (vecākas par 16 gadiem) un salīdzinājumam — tikai 14 % vīriešu tajā pašā vecumā — ienākumi bija zemāki par nabadzības slieksni (4). Visās dalībvalstīs ir līdzīga situācija. Vientuļo vecāku mājsaimniecības ir pakļautas vislielākajam nabadzības riskam (35 % no ES vidējā rādītāja), 85 % vientuļo vecāku ir sievietes. Īpašam nabadzības riskam pakļautas vientuļās mātes, kas ir jaunākas par 18 gadiem.

Par 65 gadiem vecāki cilvēki ir pakļauti relatīvi augstam nabadzības riskam. Šajā vecuma grupā divas trešdaļas ir sievietes. Īpaši liela nabadzība valda vientuļo pensionēto sieviešu vidū, it īpaši to, kas ir vecākas par 80 gadiem vai kuras nesaņem fondētās pensijas. Galvenais iemesls tam ir apstāklis, ka, pensionāram kļūstot vecākam, vairāk paaugstinās viņa izdevumi, īpaši palielinoties veselības aprūpes izmaksām dažādu spēju zuduma dēļ un pārvietošanās vajadzībām.

Pētījumi rāda, ka sievietes, kuras saskaras ar dažādu diskrimināciju, piemēram, vecākas sievietes, etniskām minoritātēm vai migrantu grupām piederošas sievietes, sievietes ar dažādiem spēju traucējumiem, lesbietes, ir pakļautas vēl augstākam nabadzības un sociālās atstumtības riskam.

3.2   Sieviešu nabadzība un sociālā atstumtība no nodarbinātības aspekta.

Nodarbinātība ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē sociālo iekļautību, un tā ir vienīgais un visefektīvākais veids, kā izkļūt no nabadzības, ne tikai tāpēc, ka tā nodrošina ienākumus, bet tā veicina arī sociālo līdzdalību un personisko attīstību. Šis fakts ņemts vērā, izvirzot Lisabonas stratēģijas mērķi — līdz 2010. gadam padarīt “Eiropu par konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kas ir spējīga uz pastāvīgu ekonomisko kāpumu, vairāk un labākām darba vietām un ciešāku sociālo saliedētību”. Sieviešu iesaistīšana darba tirgū ir nepieciešama un svarīga, turklāt līdz 2010. gadam ir jāsasniedz konkrēts mērķis — sieviešu nodarbinātības līmenim jāsasniedz 60 %. Kaut gan sieviešu nodarbinātības līmenis tuvojas vīriešu nodarbinātības līmenim, strādājošās sievietes arī ir pakļautas nabadzības riskam. Cēloņi tam meklējami lielajās grūtībās, kas saistītas ar sieviešu nodarbinātību, piemēram, lielais bez darba esošo sieviešu īpatsvars 25 dalībvalstu (5) ES, grūtības apvienot pienākumus ģimenē un darbā, sieviešu darba segregācijas un “sektorizācijas” tendences, no sociālās aizsardzības viedokļa apšaubāmu nodarbinātības formu plašā izplatība, kā arī visās Eiropas valstīs pastāvošā vīriešu un sieviešu darba samaksas starpība.

3.2.1   Darba samaksas starpība.

Trīsdesmit gadus pēc Direktīvas par vienādu atalgojumu pieņemšanas 1975. gadā Eiropā sievietes par tādu pašu darbu joprojām saņem vidēji 85 % no tā atalgojuma, ko saņem vīrieši (6). Daudzās valstīs šī starpība ir vēl lielāka un šis rādītājs sasniedz pat 33 %. Tāpat kā Eiropas Parlamenta Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komiteja EESK pauž sašutumu par to, ka šī starpība joprojām pastāv un atbalsta šīs komitejas ieteikumu Padomei un Komisijai attiecīgi rīkoties, lai “izbeigtu šo netaisnību.”

3.2.1.1   Neizmantoto izdevību izmaksas, kas saistītas ar bērna laišanu pasaulē.

Daudzi pētījumi tās pamato ar faktu, ka sievietes ir tās, kas dzemdē bērnus un pavada neproporcionāli vairāk laika nekā vīrieši, rūpējoties par bērniem. Lielākā daļa sieviešu vismaz kādu savas dzīves laiku nestrādās. Turpretī vīriešiem raksturīgs tas, ka viņi ir bijuši nodarbināti nepārtraukti un pilnu slodzi no pilna laika izglītības pabeigšanas brīža līdz pat aiziešanai pensijā. Nestrādāšana var negatīvi ietekmēt ienākumus. Bērna kopšanas atvaļinājums nozīmē, ka sieviešu nodarbinātības laiks ir īsāks, viņām ir mazāk iespēju uzkrāt pieredzi un izglītoties tālāk. Ienākumu samazināšanos izraisa arī tas, ka darba alga parasti tiek paaugstināta tiem darbiniekiem, kas saglabā ilgstošas darba attiecības. Faktiski, jo ilgāk sieviete nestrādā, jo finansiālie zaudējumi ir lielāki.

3.2.2   Mātes izglītības līmenis.

Mātēm ar zemu izglītības līmeni ir raksturīgs tas, ka viņas uz ilgāku laiku pārtrauc strādāt, lai rūpētos par maziem bērniem. Tās mātes, kurām ir augstākā izglītība, ir saīsinājušas ar bērna piedzimšanu saistītā darba pārtraukuma laiku, savukārt tās mātes, kuru kvalifikācija ir zema, šajā ziņā savu izturēšanos nav mainījušas. Raksturīgi, ka tās mātes, kuru kvalifikācija ir zema, nestrādā līdz brīdim, kamēr bērns sāk iet skolā, savukārt tās mātes, kurām ir augstākā izglītība, izmanto vienīgi dzemdību atvaļinājumu un algo citu personu, kas rūpējas par viņu bērniem.

Tāpēc vislielākos finansiālos zaudējumus cietīs sievietes ar zemāku izglītības līmeni, kuras jau pirms bērna piedzimšanas pelnīja slikti un kurām raksturīgi ilgāki darba pārtraukumi.

3.2.3   Vientuļie vecāki.

Kā jau minēts 1.8 punktā, vientuļo vecāku skaits palielinās un pieejamā informācija liecina, ka vientuļie vecāki ir pakļauti īpašam nabadzības riskam. Tā kā 85 % no vientuļajiem vecākiem ir sievietes, viņas ir īpaši pakļautas nabadzības riskam. Tas izskaidrojams ar faktu, ka tikai 50 % vientuļo māšu strādā, savukārt precēto sieviešu vidū darbs ir 68 % (7). Salīdzinājumā ar māšu nodarbinātību, kas uzlabojas, vientuļo māšu nodarbinātības līmenis gandrīz nav mainījies.

Pētījumi liecina, ka finansiāli pieejamas bērnu aprūpes iespēju trūkums nav vienīgais šķērslis, kas traucē vientuļiem vecākiem strādāt. Jāmin arī citi šķēršļi:

—

nestrādājošiem vientuļiem vecākiem lielākoties trūkst tirgus prasībām atbilstošas kvalifikācijas. (8) Jo zemāka ir viņu kvalifikācija, jo sliktākas ir viņu izredzes turpināt darbu, kuras būtiski ietekmē tas, vai vecākiem ir nodrošinātas finansiālā ziņā pieejamas tālākizglītības iespējas tajā laikā, kad tie nestrādā un audzina bērnus;

—	vientuļie vecāki dzīvo galvenokārt tādās vietās, kur valda zems darba spēka pieprasījums;

—	raksturīgi, ka nestrādājošo vientuļo vecāku veselības stāvoklis ir slikts vai ka viņiem ir slims bērns, vai arī viņu mājsaimniecībā ir kāda cita persona, kuras slimība vai spēju traucējumi ierobežo viņu iespējas strādāt (10 % nestrādājošo vientuļo vecāku);

—	vientuļajiem vecākiem, kas sastopas ar lielām grūtībām, vairāk raksturīgs zems morāles līmenis, kas savukārt var būt par šķērsli, kas traucē viņiem strādāt.

Daudziem vientuļajiem vecākiem lielākoties pašiem jārūpējas par saviem bērniem un viņi meklē nodarbošanos ar tādu darba laiku, kas dotu viņiem iespēju strādāt un vienlaicīgi pēc iespējas ilgāku laiku pavadīt kopā ar bērniem.

3.2.3.1   Nepilngadīgās mātes.

Vientuļās mātes, kas jaunākas par 18 gadiem, pakļautas īpašam nabadzības riskam. ES 6 % par 18 gadiem jaunāko sieviešu kļūst mātes, tomēr dalībvalstīs šis rādītājs ir atšķirīgs — 3 % Itālijā, Nīderlandē, Spānijā un Zviedrijā, 12 % Ungārijā un Slovākijas Republikā, Lielbritānijā 13 %. (9)

Varbūtība, ka nepilngadīgiem vecākiem būs jādzīvo nabadzībā un bez darba un ka viņiem būs grūti izkļūt no šīs situācijas, ir daudz lielāka nekā viņu vienaudžiem. Tas izskaidrojams ar nepietiekamo izglītību un citiem jau iepriekš minētajiem cēloņiem. Piemēram, 15 dalībvalstu ES 45 % sieviešu, kas kļuva par mātēm pusaudžu vecumā, dzīvo mājsaimniecībās, kuru ienākumi ir viszemākie (zemāki par 20 %). Savukārt tikai 21 % sieviešu, kurām pirmais bērns piedzima vecumā no 20 līdz 30 gadiem, ir šajā ienākumu grupā. 90 % nepilngadīgo vecāku saņem sociālo palīdzību un raksturīgi, ka nepilngadīgās mātes biežāk nekā citas vientuļās mātes iztiek vienīgi no sociālajiem pabalstiem un ka viņas to dara ilgāku laiku.

Grūtniecības gadījumu skaita samazināšana nepilngadīgo vidū ir dalībvalstu prioritāte, jo tādējādi iespējams samazināt nabadzības risku un tās turpināšanos no paaudzes paaudzē. Notiek plašas debates par to, kā samazināt grūtniecības gadījumu skaitu nepilngadīgo vidū, un izskan dažādi un pretrunīgi priekšlikumi, kā šo problēmu risināt — vieni ierosina uzlabot seksuālo audzināšanu, citi aicina to samazināt, vieni aicina audzināt seksuālās atturības garā, citi uzskata, ka kontracepcijas līdzekļiem skolās jābūt brīvi pieejamiem, vieni aicina “nākamajā rītā” izdalīt kontracepcijas tabletes par brīvu, citi ierosina pārskatīt sociālos pabalstus, kas, iespējams, veicina nepilngadīgo vecāku kopdzīvi un laulības.

Četras ES dalībvalstis, kurās ir viszemākais grūtniecības gadījumu skaits nepilngadīgo vidū, varētu būt standarts, kas jāsasniedz citām dalībvalstīm, kas risina šo problēmu.

3.2.4   Strādājošo nabadzība.

Līdz ar dažādu nestandarta darba formu — nepilnas slodzes darbs, elastīga darba laika darbs, maiņu darbs un sezonas darbs — ieviešanu, ir pieaudzis strādājošo sieviešu skaits. 27 % sieviešu, bet tikai nepilni 4 % vīriešu strādā nepilnu slodzi. (10) Faktiski dzimumu darba samaksas starpība ir daudz lielāka, strādājot nepilnu slodzi — vidējā nepilnu slodzi strādājošo sieviešu stundas darba samaksas likme ir nepilni 60 % no pilnu slodzi strādājošo vīriešu stundas darba samaksas likmes, savukārt, pilnu slodzi strādājošo sieviešu stundas darba samaksas likme ir 82 % no pilnu slodzi strādājošo vīriešu stundas darba samaksas likmes.

Cilvēki ar zemu izglītības līmeni, nelegāli nodarbinātie, minoritāšu pārstāvji un migranti, kuriem ir nenoteikts tiesiskais statuss vai tā vispār nav, ir pakļauti īpašam nabadzības riskam. Pētījumi liecina, ka ārkārtējos gadījumos sievietes šajā situācijā ir pakļautas cilvēku tirdzniecības, prostitūcijas un vardarbības riskam.

3.2.5   Neapmaksāts darbs.

Sievietes joprojām nesaņem atlīdzību par mājās veikto darbu. Neraugoties uz lielo nodarbināto sieviešu skaitu, iepirkšanās, vecāku un bērnu aprūpe joprojām tiek uzskatītas par sieviešu pienākumu, savukārt, vīrieši veic mazāk nekā 40 % no mājas darbiem un tikai 25 — 35 % no darbiem, kas saistīti ar bērnu aprūpi. (11) Šis neapmaksātais darbs netiek iekļauts attiecīgo valstu statistikā un tāpēc politiķi izliekas to neredzam.

Jāuzsver, ka ģimenes un darba pienākumu apvienošana sagādā problēmas gan vīriešiem, gan sievietēm. Sieviešu, kurām ir bērni vecumā līdz 12 gadiem, nodarbinātības līmenis ir par 15 % zemāks nekā tām sievietēm, kurām nav bērni, — attiecīgi 60 % un 75 %. Savukārt, vīriešu, kuriem ir bērni vecumā līdz 12 gadiem, nodarbinātības līmenis ir 91 %, par 5 % augstāks nekā vīriešiem, kuriem nav bērnu.

3.2.6   Ilgtermiņa bezdarbs.

Ilgtermiņa bezdarbs ļoti bieži rada sociālo postu, jo tie cilvēki, kuri ir bijuši bez darba ilgu laiku, parasti zaudē pašapziņu un spējas, kas nepieciešamas, lai sevi atkal apliecinātu darba tirgū, ja vien viņi savlaicīgi nesaņem attiecīgu atbalstu. Sieviešu ilgtermiņa bezdarba līmenis (4,5 %) ES ir augstāks nekā vīriešu ilgtermiņa bezdarba līmenis (3,6 %). (12) Neraugoties uz to, no programmām, kas paredzētas ilgtermiņa bezdarbnieku iesaistīšanai darba tirgū, lielāku labumu gūst vīrieši, bet sievietēm tiek piedāvāta ierobežota apmācība un darbs, kura piedāvājumu ietekmējuši dzimumu aizspriedumi un kas līdz ar to ir sliktāk apmaksāts.

3.2.7   Pensijas.

3.2.7.1

Sieviešu diskriminācija darba tirgū un no tās izrietošā darba samaksas starpība izpaužas arī pensijā. Iemesls ir fakts, ka daudzās dalībvalstīs pensiju modelis tika attīstīts no vīriešu perspektīvas, un tas ir sievietes diskriminējošs, jo daudzām sievietēm ir profesionālās darbības pārtraukumi, nestandarta nodarbinātība vai neapmaksāta darba periodi. Rezultātā daudzas sievietes sastopas ar diskrimināciju saistībā ar nepieciešamajām tiesībām, un veidojot uzkrājumus vecumdienu nodrošināšanai. Divas trešdaļas pensionāru ir sievietes, un viņu vidējie ienākumi ir 53 % no vīriešu ienākumiem, kas var ietekmēt viņu veselību, mājsaimniecību un dzīves kvalitāti. Sievietes ir 75 % no pensionētām personām, kas zemo ienākumu dēļ ir atkarīgas no sociālās palīdzības maksājumiem. Tādējādi gados vecākas sievietes, tajā skaitā atraitnes un šķirtenes, veido nabadzīgāko pensionāru daļu, un līdz ar ES iedzīvotāju novecošanas sociālajām sekām minētā tendence turpinās pastiprināties, ja netiks veikti pasākumi tās mazināšanai. Vienā no iepriekšējiem atzinumiem (13) EESK dzimumu līdztiesības nodrošināšanai ieteica pielāgot pensiju sistēmas ilgtermiņa mērķim, tas ir, individuālām pensijām. EESK arī ieteica dalībvalstīm dalīties pieredzē, lai tās sievietes, kurām bijuši profesionālās darbības pārtraukumi, nesaņemtu neadekvāti zemas pensijas. Minētajā iepriekšējā atzinumā bija arī teikts, ka dažas dalībvalstis papildus pensiju izmaksai atbalsta tajās dzīvojošos vecos cilvēkus arī citos veidos. Tie ir, piemēram, labvēlīgāks nodokļu režīms, bezmaksas elektroenerģija, samazināta braukšanas maksa sabiedriskajā transportā vai sabiedriskais transports bez maksas un īres maksas nodokļu atvieglojumi. Šis ieteikums ir vērtējams atzinīgi, jo sievietes vidēji ir vecākas (garāka dzīves ilguma dēļ) un biežāk dzīvo vienas (viņas pārdzīvo savus partnerus) nekā vīrieši, kas nozīmē, ka viņas vairāk sastopas ar vecāku pensionāru problēmām. Kopumā vecāku pensionāru ienākumi no ietaupījumiem un ieguldījumiem ir mazāki, savukārt izdevumi vienlaicīgi var būt lielāki saistībā ar invaliditāti, mobilitātes vajadzībām un īpašumu amortizāciju.

3.2.7.2

Sievietes, tajā skaitā minoritātes, likumīgās rezidentes un nereģistrētās imigrantes ar nestandarta nodarbinātību tiek diskriminētas arī tādēļ, ka viņas bieži nav iekļautas fondēto pensiju sistēmā. Tā kā darba dzīves laikā vīriešu ienākumi ir lielāki salīdzinājumā ar sievietēm, vīriešu vecuma pensija būs lielāka nekā sievietēm. Turklāt pensiju līdzekļi agrāk bija piesaistīti galvenās algas pelnītājam, tas ir, personai, kura uzkrājusi līdzekļus, kas parasti ir vīrietis. Šo jautājumu ir saasinājusi augošā laulību šķiršanas tendence, jo partnerattiecību izjukšanas gadījumā sieviete parasti tiek diskriminēta. Tomēr vairākās dalībvalstīs ir pieņemti tiesību akti, saskaņā ar kuriem laulības šķiršanas gadījumā tiesas var sadalīt līdzekļus tādā veidā, kādā tās uzskata par nepieciešamu.

3.3   Sieviešu nabadzība un sociālā atstumtība no izglītības aspekta.

3.3.1

Darba izvēli un nodarbinātības uzsākšanu nosaka profesionālā kvalifikācija. Pieejamā informācija liecina, ka tas īpaši attiecas uz sievietēm. Sievietēm ar augstāku izglītības līmeni (kas definēts kā augsts, jeb Izglītības sistēmas starptautisko standartu klasifikācijas (ISCED) 5. un 6. izglītības līmenis) biežāk ir darbs nekā sievietēm ar zemāku izglītības līmeni (zemāks nekā ISCED 2. līmenis). (14) 25 valstu ES vecuma grupā no 20 līdz 49 gadiem darbs ir 49 % sieviešu ar zemāku izglītības līmeni un 84 % sieviešu ar augstāku izglītības līmeni. Būtu jāuzsver, ka sieviešu gadījumā pastāv 30 procentu punktu atšķirība, kamēr vīriešiem tā ir tikai 10 punkti (83 % salīdzinājumā ar 93 %). Sievietes ar augstāku izglītības līmeni lielākoties turpina darba dzīvi. 25 valstu ES minēto divu sieviešu grupu salīdzinājums ir šāds: bez bērniem (attiecīgi 88 % un 57 %); 1 vai 2 bērni (80 % un 43 %); 3 vai vairāk bērni (63 % un 22 %).

3.3.2

Izglītības programmas veicina mācību priekšmetu izvēli, kas lielā mērā saistīta ar dzimumu, tādēļ pēc tādu skolotāju un karjeras konsultantu ieteikuma, kuri neņem vērā vai neatzīst dzimumu jautājuma nozīmi, meitenes izvēlas maz apmaksātu izglītību un profesiju. Šīs segregācijas riskam visvairāk ir pakļautas meitenes no tām mājsaimniecībām, kuras jau ir pakļautas nabadzības riskam, kā norādīts pētījumā (15); minētā grupa zemā izglītības līmeņa dēļ ir neproporcionāli pārstāvēta darbā ar zemu prestižu. Nepilna darba laika roku darbs sievietēm ir visvairāk diskriminētā nodarbinātības kategorija, tā tiek diskriminēta vairāk nekā cita veida nepilna darba laika darbs un pilna laika roku darbs, jo minētajām sievietēm ir ļoti zems izglītības līmenis. Minēto sieviešu darba izvēles iespējas visu izglītības un profesionālās darbības laiku ir ierobežotas nabadzības un dzimuma mijiedarbības dēļ, kas ne tikai ietekmē viņu darba dzīvi un aiziešanu pensijā, bet var kļūt par nabadzības ciklu vairākās paaudzēs.

3.3.3

EESK atzinīgi vērtē koncentrēšanos uz nodarbinātību un galvenokārt uz sieviešu nodarbinātību Lisabonas stratēģijas izvirzītajos mērķos, tomēr tā atzīmē, ka nabadzības riskam pakļautajām sievietēm ar to nepietiek. Dalībvalstīm ir iespēja sadarboties ar pilsonisko sabiedrību un NVO, īpaši tām NVO, kas darbojas dzimumu līdztiesības un nabadzības izskaušanas jomās, lai pārtrauktu šo nabadzību vairākās paaudzēs mūža garumā, risinot jautājumu par stereotipiem izglītības iestādēs saistībā ar zēnu un meiteņu profesionālo izvēli un veidojot efektīvus un pieejamus apmācības kursus pieaugušajiem, attīstīt tirgus prasībām atbilstošas prasmes un apmierināt šo sieviešu vajadzības.

3.4   Sieviešu nabadzība un sociālā atstumtība no kriminālās tiesvedības aspekta.

3.4.1

Sievietes veido mazāko daļu no noziedzīgos nodarījumos vainotajām vai par tiem notiesātajām personām, kas ir vidēji viena sieviete no pieciem zināmajiem likumpārkāpējiem, un no visiem ieslodzītajiem sievietes ir tikai 6 %. Tomēr pēdējo desmit gadu laikā ieslodzīto sieviešu skaits ir strauji palielinājies, kaut arī sieviešu — likumpārkāpēju skaits nav atbilstoši pieaudzis. (16) Lielākā daļa sieviešu nonāk ieslodzījumā par nevardarbīgiem pārkāpumiem un pavada tur mazāk par gadu. Gandrīz ceturtā daļa ieslodzīto sieviešu atrodas iepriekšējā apcietinājumā un nav notiesātas par noziedzīgu nodarījumu.

3.4.2

Tajā pašā pētījumā norādīts, ka lielai apcietinājumā nonākušo sieviešu daļai pirms ieslodzījuma nav bijis finansiālā nodrošinājuma, viņas vai nu nekad nav strādājušas, vai ir strādājušas tikai maz apmaksātus darbus, bez darba nodrošinājuma, viņām nav nodrošināti dzīves apstākļi, izglītība ir ļoti zema un viņas ir bijušas fiziskās un/vai seksuālās vardarbības upuri, kas cietuši no ģimenes locekļu vai ģimenei nepiederīgu vīriešu vardarbības. Tādā veidā ieslodzījums vēl vairāk izolē tās sievietes, kuras jau ir sociāli atstumtas.

3.4.3

Sieviešu skaita straujo palielināšanos ieslodzījuma vietās varētu izskaidrot ar tiesas spriedumiem dažās dalībvalstīs, uz kuriem pamatojas pētījumi, izdarot secinājumu, ka sievietes bieži nonāk ieslodzījumā tādēļ, ka viņas jau ir sociāli atstumtas (tas ir, bezpajumtnieces, bezdarbnieces, narkomānes), un tiesneši un tiesu iestādes uzskata, ka sociālās atstumtības dēļ viņas ir pakļautas lielākam riskam izdarīt noziedzīgu nodarījumu nākotnē, un ieslodzījums ar pāraudzinošo režīmu un programmām var un tam vajag samazināt jau atstumtu sieviešu varbūtēju atgriešanos pie noziedzības (vai narkotikām) pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma.

3.4.4

Pētījumā parādīta ieslodzīto sieviešu rehabilitācijas un reintegrācijas neiespējamība, ņemot vērā šo sieviešu nelabvēlīgo situāciju darba un izglītības jomā, lielo garīgi slimu sieviešu daļu (50 % Anglijā un Velsā) (17) kopā ar lielākās ieslodzīto sieviešu daļas relatīvi īso ieslodzījuma termiņu. Var diskutēt par to, vai cietumi ir rehabilitācijas iestādes, bet pat ja tā būtu, pētījumu rezultāti liecina, ka ir grūti secināt, kādā veidā tikai cietumos vien lielākajai daļai ieslodzīto var nodrošināt efektīvu apmācību, ilgtspējīgu atradināšanu no narkotikām, emocionālu atbalstu vai tirgus prasībām atbilstošas prasmes pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma.

3.4.5

Cietumi pirmām kārtām ir soda izciešanas vietas. Pētījums liecina, ka ieslodzījuma rezultātā tiek atstumtas tās sievietes, kas nebija atstumtas iepriekš, un sociāli jau atstumtās sievietes tiek atstumtas vēl vairāk. Sievietēm ieslodzījums izmaksā vēl dārgāk nekā vīriešiem, jo bērniem tiek nodarīts kaitējums mātes ieslodzījuma dēļ. Piemēram, Apvienotajā Karalistē 25 % ieslodzīto sieviešu paziņoja, ka par bērniem rūpējas viņu bērnu tēvs, viņu vīrs vai partneris. Attiecībā uz ieslodzītajiem vīriešiem šī attiecība bija 92 %. Tas aizēno jebkurus ieguvumus no tiesiskuma, pāraudzināšanas vai riska samazināšanas aspekta.

3.4.6

Ārvalstu sievietes un sievietes no minoritāšu grupām tiek diskriminētas divkārt, tādēļ kriminālās tiesvedības sistēmā viņu daudzums ir nesamērīgi liels.

3.4.7

EESK piekrīt ziņojumā iekļautajiem ieteikumiem, ka ir jāveic darbības, lai būtiski samazinātu uz ieslodzījuma vietām nosūtīto sieviešu skaitu, īpaši tādēļ, ka daudzas sievietes atrodas iepriekšējā apcietinājumā un nav notiesātas par noziedzīgu nodarījumu, un ja ir izdarīts nodarījums, tas parasti ir nevardarbīgs pārkāpums. Dažas dalībvalstis ir ieviesušas mazāk kaitīgas alternatīvas nekā ieslodzījums, un, saņemot piemērotu atbalstu un rūpes, sievietes — likumpārkāpējas, kurām ir daudzas problēmas, var panākt rehabilitējošu iekļaušanos kopienā.

3.5   Cīņa ar sieviešu un bērnu tirdzniecību.

Sieviešu un bērnu tirdzniecība ir strukturētas dzimumu nevienlīdzības sekas, un tas ir vardarbības veids. Šī tirdzniecība veicina nabadzību, upuri cieš no daudziem nabadzības veidiem, kā rezultātā rodas piespiedu darbs, seksa verdzība, fiziskās un garīgās veselības problēmas un arī sociālā atstumtība. Cilvēku tirdzniecības novēršanas stratēģijām izcelsmes valstīs jābūt atspoguļotām nabadzības samazināšanas un sociālās attīstības stratēģijās, īpaši pievēršoties sieviešu ekonomiskajām iespējām. Ilgtermiņa cilvēku tirdzniecības novēršanas stratēģijās jārunā par tās galvenajiem iemesliem, un tie ir: nabadzība, diskriminācija, rasisms, patriarhālās ģimenes struktūras, vardarbība pret sievietēm, fundamentālisms, dzimumu nevienlīdzība, sociālās drošības sistēmas trūkums, naudas atmazgāšana, korupcija, politiskā nestabilitāte, konflikti un nekontrolētas teritorijas, barjeras un atšķirības starp valstīm. Visu valstu valdībām jāievieš līdzekļi, kas nosaka nevienādas varas attiecības starp sievietēm un vīriešiem, kā arī jāievieš pozitīvi pasākumi, lai veicinātu sieviešu iespējas visās dzīves jomās.

4.   IETEIKUMI.

4.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas un Padomes 2004. gada 5. marta kopīgo ziņojumu par sociālo integrāciju. Tā atbalsta sešas galvenās politiskās prioritātes, kurām dalībvalstīm savos valsts rīcības plānos jāpievērš īpaša uzmanība (skatīt pielikumu). Tomēr EESK uzskata, ka tajā ir manāms uzkrītošs politiskās rīcības trūkums, tas ir, ar dzimumu saistīto jautājumu noteikšana un uzraudzība. EESK noteikti iesaka ziņojumā iekļaut minētos jautājumus, jo nabadzības ziņā starp vīriešiem un sievietēm pastāv būtiskas atšķirības, un, nepievēršot uzmanību nabadzības ar dzimumu saistītajam raksturam un, nekontrolējot, vai politika vienādi ietekmē sievietes un vīriešus, ir iespējams, ka daudzas politikas nabadzības mazināšanai būs tikai daļēji sekmīgas. Pievēršanās dzimuma aspektam nabadzības kontekstā būs saskaņā ar apņemšanos izskaust nabadzību, kas tika pausta 1995. gada Kopenhāgenas pasaules sammitā par sociālo attīstību, kur nolēma, ka īpaša uzmanība tiks veltīta sieviešu un bērnu vajadzībām, kas bieži pakļauti nabadzības smagākajam slogam.

4.2

Daudzas dalībvalstis ir nozīmīgi paplašinājušas institucionālās vienošanās, lai iekļautu nabadzības un sociālās integrācijas jautājumus valsts politisko lēmumu pieņemšanā. Tomēr ir jāveic lielāks darbs, lai politikas veidošanā un īstenošanā iesaistītu sociālos partnerus, tajā skaitā NVO vietējā, valsts un reģionālajā līmenī, īpaši izglītības, nodarbinātības un pensiju jomā.

4.3

EESK noteikti iesaka Lisabonas stratēģijas lielākas sieviešu nodarbinātības mērķi papildināt ar stratēģiju, lai nodrošinātu, ka nabadzības riskam pakļautās sievietes iegūst tirgus prasībām atbilstošas prasmes, kas ļautu viņām kļūt finansiāli neatkarīgām. Turklāt, lai sievietēm būtu garantēta droša eksistence visos dzīves posmos, jānāk klajā ar jaunām iniciatīvām un jāveic pasākumi nodarbinātības kvalitātes uzlabošanai un ienākumu atšķirību likvidēšanai. Šajā sakarā EESK nesen atzinumā par Integrētajām vadlīnijām izaugsmei un nodarbinātībai pauda izbrīnu par to, ka šobrīd aktuālajās nodarbinātības politikas vadlīnijās nav skaidras norādes uz sieviešu nodarbinātības vadlīnijām.

4.4

EESK uzskata, ka dalībvalstis var daudz iegūt, daloties pieredzē tajās jomās, kas ietekmē sievietes un nabadzību, tas ir pensiju nodrošināšanas, sociālās aizsardzības sistēmu, pusaudžu grūtniecības, vardarbības pret sievietēm, ieskaitot sieviešu tirdzniecību, izskaušanas un sieviešu ieslodzījuma jomās.

4.5

Daudzas dalībvalstis ir parakstījušas Pekinas Rīcības platformu (1995. gada septembris), kurā izteikts aicinājums valdībām novērtēt neapmaksātā darba vērtības ietekmi uz ekonomiku. Tomēr pēc desmit gadiem dalībvalstis vēl nav izstrādājušas minētajam nolūkam atbilstošas mērījumu un kontroles sistēmas. Dalībvalstis ir jārosina to darīt un reģistrēt rezultātus kā daļu no valsts statistikas rādītājiem.

4.6

Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu atvērs 2007. gadā. Tā kā politikā, kas vērsta uz nabadzības apkarošanu ES, dzimuma jautājums nav ņemts vērā, no tā izriet, ka pētījumos un statistikas materiālos nav ņemta vērā dzimuma un nabadzības savstarpējā saistība. Lai to mainītu, institūtam jāpiešķir atbilstoši budžeta līdzekļi. EESK atzinumā par Dzimumu līdztiesības institūtu jau paudusi bažas par to, ka attiecīgajā regulas projektā šim mērķim, šķiet, nav paredzēti pietiekami līdzekļi.

4.7	Tādēļ EESK ierosina dažas prioritāras jomas. Jaunajam institūtam būtu jāveic padziļināta esošo datu analīze no dzimumu aspekta.

4.8	Vēl viens dzimuma un nabadzības jautājums, kam jāpievērš īpaša uzmanība, ir nabadzības ietekme uz sieviešu fizisko un garīgo veselību.

4.9	Treškārt, šķiet, ka nav daudz pētījumu par to, ko sievietes domā un kā jūtas, būdamas nabadzīgas, un vai viņas izjūt nabadzību atšķirīgi salīdzinājumā ar vīriešiem.

---

(1)  Izmantoti Eiropas Kopienas mājsaimniecību apsekojumā iekļautie nabadzības riska indikatori.

(2)  Komisijas un Padomes 2004. gada 5. marta kopējais ziņojums par sociālo iekļautību.

(3)  Gary Becker un Richard Posner darbs “Seksuālā revolūcija”, 2005. gada 10. aprīlī. Pieejams — http://www.becker-posner-blog.com/archives/2005/04/index.html.

(4)  Avots — Statistikas biroja 2001. gada dati; izņemot viena cilvēka mājsaimniecības, dzimumu atšķirības saistībā ar nabadzības risku ir jāaplūko piesardzīgi, jo pastāv uzskats, ka mājsaimniecības ieņēmumi tiek sadalīti līdzīgi.

(5)  Statistikas biroja 2004. gada dati.

(6)  Statistikas biroja 2003. gada dati.

(7)  Statistikas biroja 2003. gada dati.

(8)  Finch u.c., 1999. gads “Jaunums vientuļajiem vecākiem: Mācoties no prototipa apgabaliem.”DSS pētījuma atskaite Nr. 92, Līdsa: CDS; Lewis u.c., 2000. gads “Vientuļie vecāki un personīgie padomdevēji: Lomas un attiecības”. DSS pētījuma atskaite Nr. 122, Līdsa: CDS; Dawson u.c., 2000. gads “Jaunums vientuļajiem vecākiem: Ziņojums par kvalitātes intervijām ar atsevišķām personām.”, Pētījums un attīstības ziņojums ESR55, Šefīlda: Nodarbinātības dienests; Holtermann u.c., 1999. gads “Vientuļie vecāki un darba tirgus.” 1997. gada darba spēka apskata un izpētes atskaites rezultāti. Nodarbinātības dienesta ziņojums Nr. 23, Londona: Statistikas dienests.

(9)  Innocenti Report Card, izdevums Nr.. 2001. gada 3. jūlijā: A League Table of Teenage Births in Rich Nations (UNICEF).

(10)  Statistikas biroja 2003. gada Eiropas darbaspēka apsekojums.

(11)  Statistikas biroja 1998. — 2002. gada dati par to, kā Eiropieši pavada laiku.

(12)  Statistikas biroja 2003. gada Eiropas darbaspēka apsekojums.

(13)  EESK 2001. gada 29. novembra atzinums “Par ekonomikas izaugsmi, nodokļu iekasēšanu un pensiju tiesību ilgtspēju ES” (OV C 48, 21.02.2002.) Ziņotājs Byrne kgs, līdzziņotājs Van Dijk kgs).

(14)  EK Statistikas apkopojums — Iedzīvotāju sociālie apstākļi, 2005. gada aprīlis.

(15)  Warren T:“Sieviešu atšķirīga daļēja laika nodarbinātība Lielbritānijā un Dānijā un ietekme uz dzimumu līdztiesību”. 2001. gada socioloģiskais pārskats, 49 (4), 548. – 567. lpp.

(16)  Centrāleiropas universitātes darba grupas sagatavotais salīdzinošais ziņojums par attiecīgo valstu ziņojumos iekļautajiem uz vietas savākto datu rezultātiem. Dati savākti sešās ES valstīs — Spānijā, Vācijā, Anglijā un Velsā, Itālijā, Francijā un Ungārijā.

(17)  Lielbritānijas Nacionālā sieviešu komisija, 2005. gada marts.

---