(1)

Globalizācija un digitalizācija ir palielinājusi iespēju, ka viena un tā pati nelikumīgā prakse nodara kaitējumu lielam patērētāju skaitam. Savienības tiesību aktu pārkāpumi var radīt kaitējumu patērētājiem. Ja nav efektīvu līdzekļu, ar kuriem izbeigt nelikumīgu praksi un panākt patērētāju tiesisko aizsardzību, tiek mazināta patērētāju uzticēšanās iekšējam tirgum.

(2)

Tādu līdzekļu trūkums, kas ļautu efektīvi izpildīt Savienības tiesību aktus, ar kuriem tiek aizsargātas patērētāju tiesības, varētu arī kropļot godīgu konkurenci starp pārkāpumus izdarījušajiem un noteikumus ievērojošiem tirgotājiem, kas darbojas iekšzemē vai pāri robežām. Šādi kropļojumi var kavēt iekšējā tirgus pienācīgu darbību.

(3)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 26. panta 2. punktu iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču un pakalpojumu brīva aprite. Iekšējam tirgum būtu jāsniedz patērētājiem pievienotā vērtība, kas izpaustos kā labāka kvalitāte, lielāka dažādība, samērīgas cenas un augsti preču un pakalpojumu drošības standarti, tādējādi veicinot augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni.

(4)

LESD 169. panta 1. punktā un 169. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka Savienībai ir jāveicina augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis, veicot pasākumus, kas pieņemti, ievērojot LESD 114. pantu. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 38. pantā ir paredzēts, ka Savienības politikai ir jānodrošina augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis.

(5)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/22/EK (4) ļāva tiesīgajām iestādēm celt pārstāvības prasības, kuru galvenais mērķis ir izbeigt un aizliegt Savienības tiesību aktu pārkāpumus, kas kaitē patērētāju kolektīvajām interesēm. Tomēr ar minēto direktīvu patērētāju tiesību aktu īstenošanas problēmas netika atrisinātas pietiekamā mērā. Lai tirgū, kurā pieaug globalizācija un digitalizācija, uzlabotu atturēšanu no nelikumīgas prakses un mazinātu kaitējumu patērētājiem, ir jāstiprina patērētāju kolektīvo interešu aizsardzības procesuālie mehānismi, lai tie aptvertu aizlieguma pasākumus, kā arī tiesiskās aizsardzības pasākumus. Ņemot vērā daudzās izmaiņas, kas ir vajadzīgas, ir lietderīgi atcelt Direktīvu 2009/22/EK un to aizstāt ar šo direktīvu.

(6)

Pārstāvības prasību procesuālie mehānismi – gan aizlieguma pasākumiem, gan tiesiskās aizsardzības pasākumiem – Savienībā atšķiras un piedāvā dažādus patērētāju tiesību aizsardzības līmeņus. Turklāt dažās dalībvalstīs pašlaik nav nekādu procesuālo mehānismu kolektīvām prasībām par tiesiskās aizsardzības pasākumiem. Minētā situācija mazina patērētāju un uzņēmumu uzticēšanos iekšējam tirgum un to spēju darboties iekšējā tirgū. Tā kropļo konkurenci un kavē Savienības tiesību aktu efektīvu izpildi patērētāju tiesību aizsardzības jomā.

(7)

Tādēļ šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt, ka Savienības un valstu līmenī patērētājiem visās dalībvalstīs aizlieguma pasākumu un tiesiskās aizsardzības pasākumu vajadzībām ir pieejams vismaz viens efektīvs un iedarbīgs procesuālais mehānisms pārstāvības prasībām. Tas, ka ir pieejams vismaz viens šāds procesuālais mehānisms pārstāvības prasībām, vairotu patērētāju uzticēšanos, palielinātu patērētāju iespējas īstenot savas tiesības, veicinātu godīgāku konkurenci un radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus tirgotājiem, kas darbojas iekšējā tirgū.

(8)

Šīs direktīvas mērķis ir sekmēt iekšējā tirgus darbību un panākt augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību, ļaujot tiesīgajām iestādēm, kas pārstāv patērētāju kolektīvās intereses, celt pārstāvības prasības gan aizlieguma pasākumu, gan tiesiskās aizsardzības pasākumu nolūkos pret tirgotājiem, kuri pārkāpj Savienības tiesību aktu noteikumus. Minētajām tiesīgajām iestādēm vajadzētu spēt prasīt, ka tiek izbeigta vai aizliegta šāda rīcība, ar kuru tiek izdarīts pārkāpums, un lūgt tiesisko aizsardzību, kas attiecīgā gadījumā paredzēta un ir pieejama Savienības vai valstu tiesību aktos, piemēram, kompensāciju, remontu vai cenas samazināšanu.

(9)

Pārstāvības prasībai būtu jānodrošina patērētāju kolektīvo interešu efektīva un iedarbīga aizsardzība. Tai būtu jāļauj tiesīgajām iestādēm rīkoties, lai nodrošinātu, ka tirgotāji pilda attiecīgos Savienības tiesību aktu noteikumus, un pārvarēt šķēršļus, ar kuriem patērētāji saskaras, ceļot individuālas prasības, piemēram, tos, kas saistīti ar neskaidrību par viņu tiesībām un par to, kādi procesuālie mehānismi ir pieejami, psiholoģisko nevēlēšanos celt prasību un to, ka individuālās prasības paredzamās izmaksas pārsniegs ieguvumus no tās.

(10)

Ir svarīgi nodrošināt līdzsvaru, kas vajadzīgs starp tiesu iestāžu pieejamības uzlabošanu patērētājiem un tirgotājiem piemērotu garantiju sniegšanu, lai novērstu ļaunprātīgu tiesāšanos, kas varētu nepamatoti apgrūtināt uzņēmumu spēju darboties iekšējā tirgū. Lai novērstu pārstāvības prasību ļaunprātīgu izmantošanu, būtu jāizvairās no zaudējumu atlīdzināšanas kā soda un būtu jāparedz noteikumi par konkrētiem procesuālajiem aspektiem, piemēram, par tiesīgo iestāžu izraudzīšanos un finansēšanu.

(11)

Šai direktīvai nebūtu jāaizstāj esošie valstu procesuālie mehānismi kolektīvo vai individuālo patērētāju interešu aizsardzībai. Atkarībā no to juridiskajām tradīcijām tai vajadzētu atstāt dalībvalstu ziņā to, vai šajā direktīvā prasīto procesuālo mehānismu pārstāvības prasībām izstrādāt kā daļu no jau esoša vai kā daļu no jauna procesuālā mehānisma kolektīviem aizlieguma pasākumiem vai tiesiskās aizsardzības pasākumiem vai kā atsevišķu procesuālo mehānismu, ar noteikumu, ka vismaz viens valsts procesuālais mehānisms pārstāvības prasībām atbilst šai direktīvai. Šai direktīvai, piemēram, nebūtu jāliedz dalībvalstīm pieņemt likumus par prasībām, kurās tiesai vai administratīvai iestādei lūdz deklaratīvus lēmumus, pat ja tā neparedz, ka jāpieņem noteikumi par šādām prasībām. Ja papildus šajā direktīvā prasītajam procesuālajam mehānismam valsts līmenī ir ieviesti citi procesuālie mehānismi, tiesīgajai iestādei būtu jāspēj izvēlēties, kuru procesuālo mehānismu izmantot.

(12)

Saskaņā ar procesuālās autonomijas principu šajā direktīvā nevajadzētu būt noteikumiem par katru tiesvedības aspektu pārstāvības prasībās. Tādējādi dalībvalstu ziņā ir paredzēt pārstāvības prasībām piemērojamos noteikumus, piemēram, par pieņemamību, pierādījumiem vai pārsūdzības līdzekļiem. Dalībvalstu ziņā, piemēram, būtu lemt par individuālo prasību vajadzīgo līdzības pakāpi vai par minimālo patērētāju skaitu, uz kuriem attiecas pārstāvības prasība par tiesiskās aizsardzības pasākumiem, lai lietu varētu pieņemt izskatīšanai kā pārstāvības prasību. Šādiem valsts noteikumiem nevajadzētu kavēt pārstāvības prasību procesuālā mehānisma efektīvu darbību, kā prasīts šajā direktīvā. Saskaņā ar nediskriminācijas principu pieņemamības prasībām, ko piemēro konkrētām pārrobežu pārstāvības prasībām, nevajadzētu atšķirties no tām, ko piemēro konkrētām iekšzemes pārstāvības prasībām. Lēmumam pasludināt pārstāvības prasību par nepieņemamu nevajadzētu ietekmēt to patērētāju tiesības, uz kuriem attiecas prasība.

(13)

Šīs direktīvas darbības jomai būtu jāatspoguļo jaunākās tendences patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Tā kā patērētāji pašlaik darbojas plašākā un arvien vairāk digitalizētā tirgū, augsta patērētāju tiesību aizsardzības līmeņa sasniegšanai šajā direktīvā papildus vispārējām patērētāju aizsardzības tiesībām ir jāiekļauj tādas jomas kā datu aizsardzība, finanšu pakalpojumi, ceļošana un tūrisms, enerģētika un telesakari. Konkrētāk, tā kā ir pieaudzis patērētāju pieprasījums pēc finanšu un ieguldījumu pakalpojumiem, ir svarīgi uzlabot patērētāju aizsardzības tiesību izpildi minētajās jomās. Patērētāju tirgus ir attīstījies arī digitālo pakalpojumu jomā, un ir pieaugusi vajadzība pēc efektīvākas patērētāju aizsardzības tiesību izpildes, tostarp attiecībā uz datu aizsardzību.

(14)

Šai direktīvai būtu jāattiecas arī uz I pielikumā minēto Savienības tiesību aktu noteikumu pārkāpumiem, ciktāl minētie noteikumi aizsargā patērētāju intereses, neatkarīgi no tā, vai minētie patērētāji tiek saukti par patērētājiem, ceļotājiem, lietotājiem, klientiem, privātiem ieguldītājiem, privātiem klientiem, datu subjektiem vai vēl kā citādi. Tomēr šai direktīvai tādu fizisku personu intereses, kurām nodarīts kaitējums vai varētu būt nodarīts kaitējums ar minētajiem pārkāpumiem, būtu jāaizsargā tikai tad, ja minētās personas ir patērētāji saskaņā ar šo direktīvu. Šai direktīvai nebūtu jāaptver pārkāpumi, kas nodara kaitējumu fiziskām personām, kuras saskaņā ar to tiek uzskatītas par tirgotājiem.

(15)

Šai direktīvai nebūtu jāskar I pielikumā uzskaitītie tiesību akti, un tādēļ tai nebūtu jāgroza vai jāpaplašina minētajos tiesību aktos noteiktās definīcijas vai jāaizstāj jebkāds izpildes mehānisms, ko varētu ietvert minētie tiesību akti. Piemēram, izpildes mehānismus, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/679 (5) vai kas balstās uz to, attiecīgā gadījumā joprojām varētu izmantot patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai.

(16)

Lai novērsu šaubas, šīs direktīvas darbības jomu vajadzētu pēc iespējas precīzi noteikt I pielikumā. Ja I pielikumā iekļautie tiesību akti ietver noteikumus, kas neattiecas uz patērētāju aizsardzību, I pielikumā vajadzētu būt atsaucei uz konkrētajiem noteikumiem, ar ko tiek aizsargātas patērētāju intereses. Tomēr šādas atsauces ne vienmēr ir realizējamas vai iespējamas dažu tiesību aktu struktūras dēļ, jo īpaši finanšu pakalpojumu jomā, tostarp ieguldījumu pakalpojumu jomā.

(17)

Lai nodrošinātu pienācīgu reaģēšanu uz Savienības tiesību aktu pārkāpumiem, kuru veids un mērogs strauji mainās, ikreiz, kad tiek pieņemts jauns Savienības tiesību akts, kas attiecas uz patērētāju kolektīvo interešu aizsardzību, likumdevējam būtu jāapsver, vai būtu jāgroza I pielikums, lai jauno Savienības tiesību aktu iekļautu šīs direktīvas darbības jomā.

(18)

Dalībvalstīm būtu jāsaglabā kompetence šīs direktīvas noteikumus padarīt piemērojamus arī citās jomās papildus tām, kas ietilpst tās darbības jomā. Dalībvalstīm, piemēram, vajadzētu spēt paturēt spēkā vai ieviest valsts tiesību aktus, kas atbilst šīs direktīvas noteikumiem, attiecībā uz strīdiem, kuri ir ārpus I pielikuma darbības jomas.

(19)

Tā kā gan tiesu, gan administratīvās procedūras var efektīvi un iedarbīgi palīdzēt aizsargāt patērētāju kolektīvās intereses, dalībvalstu ziņā ir noteikt, vai pārstāvības prasības var celt tiesā, administratīvajās procedūrās vai abos veidos, atkarībā no attiecīgās tiesību jomas vai attiecīgās ekonomikas nozares. Tam nebūtu jāskar tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību saskaņā ar Hartas 47. pantu, atbilstoši kuram dalībvalstīm ir jānodrošina, ka patērētājiem un tirgotājiem ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību kādā no tiesām pret jebkuru administratīvu lēmumu, kas pieņemts, ievērojot valsts pasākumus, ar kuriem transponē šo direktīvu. Tam būtu jāietver iespēja pusei prasībā saskaņā ar valsts tiesību aktiem panākt lēmumu, ar kuru tiek apturēta apstrīdētā lēmuma izpilde.

(20)

Pamatojoties uz Direktīvu 2009/22/EK, šai direktīvai būtu jāattiecas gan uz iekšzemes, gan pārrobežu pārkāpumiem, jo īpaši tad, ja patērētāji, kurus skāris pārkāpums, dzīvo citās dalībvalstīs, nevis dalībvalstī, kurā iedibināts pārkāpumu izdarījušais tirgotājs. Tai būtu jāattiecas arī uz pārkāpumiem, kas ir izbeigti pirms pārstāvības prasības celšanas vai noslēgšanas, jo joprojām varētu būt nepieciešams novērst šādas prakses atkārtošanos, to aizliedzot, konstatēt, ka konkrētā prakse ir bijusi pārkāpums, vai veicināt patērētāju tiesisko aizsardzību.

(21)

Šai direktīvai nebūtu jāietekmē starptautisko privāttiesību noteikumu piemērošana attiecībā uz jurisdikciju, spriedumu atzīšanu un izpildi vai piemērojamiem tiesību aktiem, ne arī jāievieš šādi noteikumi. Šajā direktīvā prasītajam pārstāvības prasību procesuālajam mehānismam būtu jāpiemēro esošie Savienības tiesību instrumenti. Konkrētāk, šajā direktīvā prasītajam pārstāvības prasību procesuālajam mehānismam būtu jāpiemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 864/2007 (6), Regula (EK) Nr. 593/2008 (7) un Regula (ES) Nr. 1215/2012 (8).

(22)

Būtu jāatzīmē, ka Regula (ES) Nr. 1215/2012 neattiecas ne uz administratīvo iestāžu kompetenci, ne arī uz šādu iestāžu pieņemtu lēmumu atzīšanu vai izpildi. Šādi jautājumi būtu jānosaka ar valsts tiesību aktiem.

(23)

Attiecīgā gadījumā saskaņā ar starptautisko privāttiesību noteikumiem tiesīgā iestāde pārstāvības prasību varētu celt dalībvalstī, kurā tā ir izraudzīta, kā arī citā dalībvalstī. Balstoties uz Direktīvu 2009/22/EK, šajā direktīvā būtu jānošķir šie abi pārstāvības prasību veidi. Ja tiesīgā iestāde pārstāvības prasību ceļ dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā tā tika izraudzīta, minētā prasība būtu jāuzskata par pārrobežu pārstāvības prasību. Ja tiesīgā iestāde pārstāvības prasību ceļ dalībvalstī, kurā tā ir izraudzīta, minētā prasība būtu jāuzskata par iekšzemes pārstāvības prasību, pat ja minētā pārstāvības prasība ir celta pret tirgotāju, kura domicils atrodas citā dalībvalstī, un pat ja ar minēto pārstāvības prasību tiek pārstāvēti patērētāji no vairākām dalībvalstīm. Izšķirošajam kritērijam pārstāvības prasības veida noteikšanā vajadzētu būt tai dalībvalstij, kurā ir celta pārstāvības prasība. Tādēļ nevajadzētu būt iespējamam, ka iekšzemes pārstāvības prasība tiesvedības laikā kļūst par pārrobežu pārstāvības prasību un otrādi.

(24)

Jo īpaši patērētāju organizācijām būtu aktīvi jāiesaistās, lai nodrošinātu atbilstību attiecīgajiem Savienības tiesību aktu noteikumiem. Tās visas būtu jāuzskata par piemērotām, lai pieteiktos uz tiesīgās iestādes statusa iegūšanu saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Atkarībā no valstu juridiskajām tradīcijām arī publiskās iestādes varētu aktīvi iesaistīties, lai nodrošinātu atbilstību attiecīgajiem Savienības tiesību aktu noteikumiem, ceļot šajā direktīvā paredzētās pārstāvības prasības.

(25)

Pārrobežu pārstāvības prasību nolūkā tiesīgo iestāžu izraudzīšanai visā Savienībā būtu jāpiemēro vieni un tie paši kritēriji. Jo īpaši tām vajadzētu būt juridiskām personām, kuras pienācīgi izveidotas saskaņā ar izraudzīšanas dalībvalsts tiesību aktiem, kurām piemīt zināma pastāvīguma pakāpe un kuras veic sabiedrisku darbību, kuru darbībai ir bezpeļņas raksturs un kurām, ņemot vērā to statūtos noteikto mērķi, ir leģitīmas intereses aizstāvēt patērētāju intereses, kā paredzēts Savienības tiesību aktos. Pret tiesīgajām iestādēm nevajadzētu būt uzsāktām maksātnespējas procedūrām un tām nevajadzētu būt pasludinātām par maksātnespējīgām. Tām vajadzētu būt neatkarīgām un nevajadzētu būt pakļautām tādu personu ietekmei, kas nav patērētāji un kam ir ekonomiskas intereses celt pārstāvības prasību, jo īpaši tirgotāju vai riska ieguldījumu fondu ietekmei, tostarp trešo personu piešķirta finansējuma gadījumā. Tiesīgajām iestādēm vajadzētu būt iedibinātām procedūrām, kā novērst šādu ietekmi, kā arī novērst interešu konfliktus starp tām, to finansētājiem un patērētāju interesēm. Tām būtu publiski, vienkāršā un saprotamā valodā, izmantojot jebkādus piemērotus līdzekļus, jo īpaši savās tīmekļa vietnēs, jāatklāj informācija, kas apliecina, ka tās atbilst kritērijiem, lai tās izraudzītos par tiesīgajām iestādēm, un vispārīga informācija par to finansējuma avotiem kopumā, to organizatorisko, vadības un dalībnieku struktūru, statūtos noteiktajiem mērķiem un darbībām.

(26)

Dalībvalstīm vajadzētu spēt saskaņā ar saviem tiesību aktiem brīvi noteikt kritērijus tiesīgo iestāžu izraudzīšanai iekšzemes pārstāvības prasību nolūkā. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu arī spēt izraudzīšanas kritērijus, kas šajā direktīvā noteikti tiesīgo iestāžu izraudzīšanai pārrobežu pārstāvības prasību nolūkā, piemērot attiecībā uz tiesīgajām iestādēm, kas izraudzītas vienīgi iekšzemes pārstāvības prasību nolūkā.

(27)

Kritērijiem, ko piemēro tiesīgo iestāžu izraudzīšanai iekšzemes vai pārrobežu pārstāvības prasībās, nevajadzētu kavēt pārstāvības prasību efektīvu darbību, kā paredzēts šajā direktīvā.

(28)

Dalībvalstīm vajadzētu spēt iepriekš izraudzīties tiesīgās iestādes pārstāvības prasību celšanas nolūkā. Šai direktīvai nebūtu dalībvalstis jāmudina ieviest iespēju tiesīgās iestādes izraudzīties ad hoc kārtībā. Tomēr iekšzemes pārstāvības prasību nolūkā konkrētas iekšzemes pārstāvības prasības celšanai dalībvalstīm papildus vai kā alternatīvu vajadzētu spēt izraudzīties tiesīgās iestādes ad hoc kārtībā. Šādu izraudzīšanu vajadzētu būt iespējamam veikt tiesai vai administratīvai iestādei, kurā celta prasība, tostarp, attiecīgā gadījumā, pieņemšanas veidā. Tomēr pārrobežu pārstāvības prasību nolūkā ir vajadzīgi kopīgi aizsardzības pasākumi. Tādēļ tiesīgajām iestādēm, kas izraudzītas ad hoc kārtībā, nevajadzētu būt atļautam celt pārrobežu pārstāvības prasības.

(29)

Dalībvalstij, kas veic izraudzīšanos, būtu jānodrošina, ka iestāde atbilst kritērijiem, lai to izraudzītos par tiesīgo iestādi pārrobežu pārstāvības prasību nolūkā, jāizvērtē, vai tiesīgā iestāde vēl aizvien atbilst izraudzīšanas kritērijiem, un vajadzības gadījumā jāatsauc minētās tiesīgās iestādes izraudzīšana. Dalībvalstīm būtu jāizvērtē, vai tiesīgās iestādes vēl aizvien atbilst izraudzīšanas kritērijiem, vismaz reizi piecos gados.

(30)

Ja rodas bažas par to, vai tiesīgā iestāde atbilst izraudzīšanas kritērijiem, dalībvalstij, kas ir izraudzījusies minēto tiesīgo iestādi, būtu šīs bažas jāizmeklē un vajadzības gadījumā jāatsauc minētās tiesīgās iestādes izraudzīšana. Izmeklēšanas pieprasījumu nosūtīšanas un saņemšanas nolūkā dalībvalstīm būtu jāizraugās valstu kontaktpunkti.

(31)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to tiesās vai administratīvajās iestādēs pārrobežu pārstāvības prasības var celt tiesīgās iestādes, kas ir izraudzītas šādu pārstāvības prasību celšanai citā dalībvalstī. Turklāt tiesīgajām iestādēm no dažādām dalībvalstīm, ievērojot attiecīgos noteikumus par jurisdikciju, vajadzētu spēt apvienot spēkus vienas pārstāvības prasības ietvaros vienā tiesu iestādē. Tam nevajadzētu skart tiesas vai administratīvās iestādes, kurā celta prasība, tiesības pārbaudīt, vai pārstāvības prasība ir piemērota tam, lai to izskatītu kā vienu pārstāvības prasību.

(32)

Būtu jānodrošina tādu tiesīgo iestāžu locus standi savstarpēja atzīšana, kas izraudzītas pārrobežu pārstāvības prasību nolūkā. Minēto tiesīgo iestāžu identitāte būtu jāpaziņo Komisijai, un Komisijai būtu jāapkopo minēto tiesīgo iestāžu saraksts un minētais saraksts būtu jādara publiski pieejams. Iekļaušanai sarakstā būtu jākalpo par tiesīgās iestādes, kas ceļ pārstāvības prasību, locus standi pierādījumu. Tam nevajadzētu skart tiesas vai administratīvās iestādes tiesības pārbaudīt to, vai tiesīgās iestādes statūtos noteiktais mērķis attaisno to, ka tā ceļ prasību konkrētā lietā.

(33)

Aizlieguma pasākumu mērķis ir aizsargāt patērētāju kolektīvās intereses neatkarīgi no tā, vai individuāliem patērētājiem ir nodarīti jebkādi faktiski zaudējumi vai kaitējums. Aizlieguma pasākumos tirgotājiem var uzlikt par pienākumu konkrēti rīkoties, piemēram, sniegt patērētājiem informāciju, kas, pārkāpjot juridisku pienākumu, iepriekš ir tikusi noklusēta. Lēmumam par aizlieguma pasākumu nevajadzētu būt atkarīgam no tā, vai konkrētā prakse ir īstenota tīši vai nolaidības dēļ.

(34)

Ceļot pārstāvības prasību, tiesīgajai iestādei būtu tiesai vai administratīvajai iestādei jāsniedz pietiekama informācija par patērētājiem, uz kuriem attiecas pārstāvības prasība. Minētajai informācijai vajadzētu ļaut tiesai vai administratīvajai iestādei noteikt, vai tai ir jurisdikcija noteikt piemērojamos tiesību aktus. Neatļautas darbības gadījumā šim pienākumam vajadzētu nozīmēt, ka tiesa vai administratīvā iestāde ir jāinformē par vietu, kurā notika vai varētu notikt kaitējumu radošais notikums, kas skar patērētājus. Prasītās informācijas detalizācijas pakāpe varētu atšķirties atkarībā no tā, kādu pasākumu tiesīgā iestāde lūdz, un no tā, vai tiek piemērots aktīvās izvēles vai pasīvās izvēles mehānisms. Turklāt, ceļot pārstāvības prasību par aizlieguma pasākumiem, turpmākām prasībām par tiesisko aizsardzību piemērojamo noilguma termiņu iespējamai apturēšanai vai pārtraukšanai būtu nepieciešams, lai tiesīgā iestāde sniegtu pietiekamu informāciju par patērētāju grupu, uz kuru attiecas pārstāvības prasība.

(35)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiesīgās iestādes var lūgt aizlieguma pasākumus un tiesiskās aizsardzības pasākumus. Lai panāktu pārstāvības prasību procesuālo efektivitāti, dalībvalstīm vajadzētu spēt nolemt, ka tiesīgās iestādes drīkst lūgt aizlieguma pasākumus un tiesiskās aizsardzības pasākumus vienas pārstāvības prasības vai atsevišķu pārstāvības prasību ietvaros. Ja tas tiek lūgts vienā pārstāvības prasībā, tiesīgajām iestādēm vajadzētu spēt lūgt visus attiecīgos pasākumus pārstāvības prasības celšanas laikā vai vispirms lūgt attiecīgos aizlieguma pasākumus un pēc tam, attiecīgā gadījumā, lūgt tiesiskās aizsardzības pasākumus.

(36)

Tiesīgajai iestādei, kas ceļ pārstāvības prasību saskaņā ar šo direktīvu, būtu jālūdz attiecīgie pasākumi, tostarp tiesiskās aizsardzības pasākumi, to patērētāju interesēs un vārdā, kurus skāris pārkāpums. Tiesīgajai iestādei tiesvedībā vajadzētu būt prasītāja procesuālajām tiesībām un pienākumiem. Dalībvalstīm būtu jāspēj individuālajiem patērētājiem, uz kuriem attiecas pārstāvības prasība, brīvi piešķirt konkrētas tiesības pārstāvības prasības ietvaros, taču minētajiem individuālajiem patērētājiem nevajadzētu būt prasītājiem tiesvedībā. Individuāliem patērētājiem nekādā gadījumā nevajadzētu spēt iejaukties procesuālos lēmumos, ko pieņēmušas tiesīgās iestādes, individuāli izprasīt pierādījumus tiesvedības ietvaros vai individuāli pārsūdzēt procesuālos lēmumus, ko pieņēmusi tiesa vai administratīvā iestāde, kurā celta pārstāvības prasība. Turklāt individuāliem patērētājiem nevajadzētu būt procesuāliem pienākumiem pārstāvības prasības ietvaros, un tiem arī nebūtu jāsedz tiesāšanās izdevumi, izņemot izņēmuma gadījumos.

(37)

Tomēr patērētājiem, uz kuriem attiecas pārstāvības prasība, vajadzētu būt tiesīgiem izmantot minēto prasību. Pārstāvības prasībās par tiesiskās aizsardzības pasākumiem šim labumam būtu jāizpaužas kā tiesiskās aizsardzības līdzeklim, piemēram, kompensācija, remonts, aizstāšana, cenas samazināšana, līguma izbeigšana vai samaksātās cenas atlīdzināšana. Pārstāvības prasībās par aizlieguma pasākumiem labums attiecīgajiem patērētājiem būtu tādas prakses izbeigšana vai aizliegšana, kas ir bijis pārkāpums.

(38)

Pārstāvības prasībās par tiesiskās aizsardzības pasākumiem zaudējušajai pusei būtu jāsedz tiesāšanās izmaksas, kas radušās uzvarējušajai pusei, saskaņā ar nosacījumiem un izņēmumiem, kas paredzēti valsts tiesību aktos. Tomēr tiesai vai administratīvajai iestādei nevajadzētu piespriest zaudējušajai pusei segt izmaksas, ciktāl minētas izmaksas radušās bez vajadzības. Individuāliem patērētājiem, uz kuriem attiecas pārstāvības prasība, nebūtu jāsedz tiesāšanās izmaksas. Tomēr izņēmuma gadījumos vajadzētu būt iespējamam piespriest individuāliem patērētājiem, uz kuriem attiecas pārstāvības prasība par tiesiskās aizsardzības pasākumiem, segt tiesāšanās izmaksas, kuras radušās minēto individuālo patērētāju tīšas vai nolaidīgas rīcības dēļ, piemēram, prettiesiskas rīcības dēļ pagarinot tiesvedību. Tiesāšanās izmaksās, piemēram, vajadzētu būt ietvertām izmaksām, kas izriet no tā, ka vienu vai otru pusi pārstāv advokāts vai cits praktizējošs jurists, vai izmaksām par dokumentu izsniegšanu vai tulkošanu.

(39)

Lai izvairītos no ļaunprātīgas tiesāšanās riska, dalībvalstīm būtu jāpieņem jauni noteikumi vai jāpiemēro esošie valsts tiesību aktu noteikumi, tā lai tiesa vai administratīvā iestāde var nolemt izbeigt acīmredzami nepamatotas lietas, tiklīdz tiesa vai administratīvā iestāde ir saņēmusi vajadzīgo informāciju, ar kuru var pamatot šādu lēmumu. Dalībvalstīm nevajadzētu būt pienākumam ieviest īpašus noteikumus, kas piemērojami pārstāvības prasībām, un vajadzētu spēt piemērot vispārējos procesuālos noteikumus, ja minētie noteikumi atbilst mērķim izvairīties no ļaunprātīgas tiesāšanās.

(40)

Aizlieguma pasākumos vajadzētu būt ietvertiem galīgiem un provizoriskiem pasākumiem. Provizoriskie pasākumi varētu būt pagaidu pasākumi, piesardzības un preventīvi pasākumi notiekošas prakses izbeigšanai vai prakses aizliegšanai gadījumā, ja šāda prakse nav īstenota, bet pastāv risks, ka tā radītu nopietnu vai neatgriezenisku kaitējumu patērētājiem. Aizlieguma pasākumi turklāt varētu ietvert pasākumus, ar ko pasludina, ka konkrēta prakse ir pārkāpums, gadījumos, kad prakse ir izbeigta pirms pārstāvības prasības celšanas, bet joprojām pastāv nepieciešamība konstatēt, ka šāda prakse ir pārkāpums, piemēram, lai atvieglotu turpmākās darbības pēc tiesiskās aizsardzības pasākumiem. Turklāt aizlieguma pasākumi varētu izpausties kā pārkāpumu izdarījušā tirgotāja pienākums pilnībā vai daļēji publicēt tiesas vai administratīvās iestādes lēmumu par pasākumu tādā veidā, kā atzīts par piemērotu, vai publicēt korektīvu paziņojumu.

(41)

Balstoties uz Direktīvu 2009/22/EK, dalībvalstīm vajadzētu spēt prasīt, lai tiesīgā iestāde, kas ir iecerējusi celt pārstāvības prasību par aizlieguma pasākumiem, veiktu iepriekšēju apspriešanos, dodot attiecīgajam tirgotājam iespēju izbeigt pārkāpumu, par kuru tiktu celta pārstāvības prasība. Dalībvalstīm vajadzētu spēt prasīt, lai minētā iepriekšējā apspriešanās notiktu kopīgi ar to izraudzītu neatkarīgu publisku iestādi. Ja dalībvalstis ir noteikušas, ka ir vajadzīga iepriekšēja apspriešanās, būtu jānosaka divu nedēļu termiņš pēc apspriešanās pieprasījuma saņemšanas, pēc kura beigām, ja pārkāpums nav izbeigts, iesniedzējam vajadzētu būt tiesībām tūlīt celt prasību par aizlieguma pasākumu kompetentā tiesā vai administratīvā iestādē. Šādas prasības saskaņā ar valsts tiesību aktiem varētu piemērot arī pārstāvības prasībām par tiesiskās aizsardzības pasākumiem.

(42)

Šajā direktīvā būtu jāparedz procesuāls mehānisms, kas neietekmē noteikumus, kuri paredz patērētāju materiālās tiesības uz līgumiskiem un ārpuslīgumiskiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ja pārkāpuma rezultātā viņu interesēm ir nodarīts kaitējums, piemēram, attiecīgi tiesības uz kompensāciju par zaudējumiem, līguma izbeigšanu, atlīdzināšanu, aizstāšanu, remontu vai cenas samazināšanu, kā paredzēts Savienības vai valsts tiesību aktos. Pārstāvības prasību par tiesiskās aizsardzības pasākumiem saskaņā ar šo direktīvu vajadzētu būt iespējamam celt tikai tad, ja Savienības vai valsts tiesību akti paredz šādas materiālās tiesības. Šai direktīvai nevajadzētu padarīt iespējamu piemērot zaudējumu atlīdzināšanu kā sodu pārkāpumu izdarījušajam tirgotājam saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(43)

Patērētājiem, uz kuriem attiecas pārstāvības prasība par tiesiskās aizsardzības pasākumiem, pēc tam, kad ir celta pārstāvības prasība, vajadzētu būt atbilstīgām iespējām paust, vai viņi vēlas vai nevēlas, ka tiesīgā iestāde tos pārstāv minētajā konkrētajā pārstāvības prasībā, un vai viņi vēlas vai nevēlas izmantot minētās pārstāvības prasības rezultātus. Lai ievērotu savas juridiskās tradīcijas, dalībvalstīm būtu jāparedz aktīvās izvēles mehānisms vai pasīvās izvēles mehānisms, vai abu apvienojums. Aktīvās izvēles mehānismā patērētājiem vajadzētu būt pienākumam nepārprotami paust vēlmi, ka tiesīgā iestāde tos pārstāv pārstāvības prasībā par tiesiskās aizsardzības pasākumiem. Pasīvās izvēles mehānismā patērētājiem vajadzētu būt pienākumam nepārprotami paust vēlmi, ka tiesīgā iestāde tos nepārstāv pārstāvības prasībā par tiesiskās aizsardzības pasākumiem. Dalībvalstīm vajadzētu spēt izlemt, kurā tiesvedības posmā individuālie patērētāji var izmantot tiesības aktīvi vai pasīvi izvēlēties piedalīties pārstāvības prasībā.

(44)

Dalībvalstīm, kas paredz aktīvās izvēles mehānismu, vajadzētu spēt pieprasīt, lai daži patērētāji izvēlētos piedalīties pārstāvības prasībā par tiesiskās aizsardzības pasākumiem, pirms tiek celta pārstāvības prasība, ar noteikumu, ka citiem patērētājiem arī ir iespēja izvēlēties piedalīties pēc tam, kad ir celta pārstāvības prasība.

(45)

Tomēr, lai nodrošinātu pareizu tiesas spriešanu un izvairītos no nesavienojamiem spriedumiem, pienākumam izmantot aktīvās izvēles mehānismu vajadzētu būt attiecībā uz pārstāvības prasībām par tiesiskās aizsardzības pasākumiem, ja patērētāji, kurus skāris pārkāpums, pastāvīgi nedzīvo tās tiesas vai administratīvās iestādes dalībvalstī, kurā ir celta pārstāvības prasība. Šādās situācijās patērētājiem vajadzētu būt pienākumam nepārprotami paust vēlmi būt pārstāvētiem minētajā pārstāvības prasībā, lai viņiem būtu saistošs pārstāvības prasības iznākums.

(46)

Ja patērētāji nepārprotami vai klusējot pauž vēlmi, ka tiesīgā iestāde tos pārstāv pārstāvības prasībā par tiesiskās aizsardzības pasākumiem, neatkarīgi no tā, vai minētā pārstāvības prasība ir celta aktīvās izvēles vai pasīvās izvēles mehānisma ietvaros, tiem vairs nevajadzētu būt iespējai tikt pārstāvētiem citās pārstāvības prasībās ar to pašu prasības pamatu pret to pašu tirgotāju, nedz arī celt individuālas prasības ar to pašu prasības pamatu pret to pašu tirgotāju. Tomēr tas nebūtu jāpiemēro, ja patērētājs pēc tam, kad tas ir nepārprotami vai klusējot paudis vēlmi būt pārstāvētam pārstāvības prasībā par tiesiskās aizsardzības pasākumiem, vēlāk izvēlas nepiedalīties minētajā pārstāvības prasībā saskaņā ar valsts tiesību aktiem, piemēram, ja patērētājs vēlāk atsakās pieņemt, ka izlīgums viņam ir saistošs.

(47)

Lietderības un efektivitātes labad dalībvalstīm saskaņā ar saviem tiesību aktiem vajadzētu spēt patērētājiem dot iespēju gūt tiešu labumu no tiesiskās aizsardzības pasākuma pēc tam, kad tas ir pieņemts, nenosakot prasības par iepriekšēju piedalīšanos pārstāvības prasībā.

(48)

Dalībvalstīm būtu jāparedz noteikumi par to, kā koordinēt pārstāvības prasības, individuālas prasības, ko cēluši patērētāji, un jebkuras citas prasības, kuru mērķis ir patērētāju individuālo un kolektīvo interešu aizsardzība, kā noteikts Savienības un valsts tiesību aktos. Saskaņā ar šajā direktīvā noteiktiem aizlieguma pasākumiem nebūtu jāskar individuālas prasības par tiesiskās aizsardzības pasākumiem, ko cēluši patērētāji, kuriem nodarīts kaitējums, īstenojot praksi, uz kuru attiecas aizlieguma pasākumi.

(49)

Dalībvalstīm būtu jāprasa tiesīgajām iestādēm sniegt pietiekamu informāciju, lai pamatotu pārstāvības prasību par tiesiskās aizsardzības pasākumiem, tostarp tās patērētāju grupas aprakstu, ko skāris pārkāpums, un faktiskos un tiesību jautājumus, kas jāaplūko minētajā pārstāvības prasībā. Lai iesniegtu pārstāvības prasību, tiesīgajai iestādei nevajadzētu būt pienākumam atsevišķi identificēt katru patērētāju, uz kuru attiecas pārstāvības prasība. Pārstāvības prasībās par tiesiskās aizsardzības pasākumiem tiesai vai administratīvajai iestādei pēc iespējas agrākā tiesvedības posmā būtu jāpārbauda, vai lieta ir piemērota pārstāvības prasības celšanai, ņemot vērā pārkāpuma būtību un attiecīgajiem patērētājiem nodarītā kaitējuma raksturu.

(50)

Tiesiskās aizsardzības pasākumiem būtu jāidentificē individuālie patērētāji vai vismaz jāapraksta patērētāju grupa, kurai ir tiesības uz tiesiskās aizsardzības līdzekli, ko sniedz minētie tiesiskās aizsardzības pasākumi, un attiecīgā gadījumā jānorāda kaitējuma apmēra noteikšanas metode un attiecīgie pasākumi, kas jāveic patērētājiem un tirgotājiem, lai īstenotu tiesiskās aizsardzības līdzekli. Patērētājiem, kuriem ir tiesības uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, vajadzētu spēt izmantot minētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, nesākot atsevišķu tiesvedību. Piemēram, prasība par atsevišķu tiesvedību nozīmē pienākumu patērētājam celt individuālu prasību tiesā vai administratīvā iestādē kaitējuma apmēra noteikšanai. Savukārt, lai patērētājs iegūtu tiesisko aizsardzību, vajadzētu būt iespējamam saskaņā ar šo direktīvu prasīt, lai patērētāji veic konkrētus pasākumus, piemēram, informēt par sevi iestādi, kas ir atbildīga par tiesiskās aizsardzības pasākuma izpildi.

(51)

Dalībvalstīm būtu jāparedz vai jāpatur spēkā noteikumi par termiņiem, piemēram, par noilguma termiņiem vai citiem termiņiem individuāliem patērētājiem, kuros ir jāīsteno to tiesības izmantot tiesiskās aizsardzības pasākumus. Dalībvalstīm vajadzētu spēt paredzēt noteikumus par jebkuru tādu atmaksājamu tiesiskās aizsardzības līdzekļu galamērķi, kuri nav atgūti noteiktajos termiņos.

(52)

Tiesīgajām iestādēm vajadzētu būt pilnībā pārredzamām tiesām vai administratīvajām iestādēm attiecībā uz to darbības finansējuma avotiem kopumā un attiecībā uz to līdzekļu avotu, ar ko atbalsta konkrētu pārstāvības prasību par tiesiskās aizsardzības pasākumiem. Tas nepieciešams, lai tiesas vai administratīvās iestādes varētu novērtēt, vai trešās personas finansējums, ciktāl tas atļauts saskaņā ar valsts tiesību aktiem, atbilst šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem, vai ir interešu konflikts starp trešo personu, kas sniedz finansējumu, un tiesīgo iestādi, kas rada ļaunprātīgas tiesāšanās risku, un vai finansējums, ko sniedz trešā persona, kurai ir ekonomiskas intereses pārstāvības prasības celšanā par tiesiskās aizsardzības pasākumiem vai tās iznākumā, nenovirzītu pārstāvības prasību prom no patērētāju kolektīvo interešu aizsardzības. Informācijai, ko tiesīgā iestāde sniedz tiesai vai administratīvajai iestādei, vajadzētu ļaut tiesai vai administratīvajai iestādei izvērtēt, vai trešā persona varētu nepamatoti ietekmēt tiesīgās iestādes procesuālos lēmumus saistībā ar pārstāvības prasību, tostarp lēmumus par izlīgumiem, tādā veidā, kas kaitētu attiecīgo patērētāju kolektīvajām interesēm, un izvērtēt, vai trešā persona sniedz finansējumu pārstāvības prasībai par tiesiskās aizsardzības pasākumiem pret atbildētāju, kas ir minētās finansējumu sniedzošās trešās personas konkurents, vai pret atbildētāju, no kura finansējumu sniedzošā trešā persona ir atkarīga. Konkrētas pārstāvības prasības tieša finansēšana, ko veic tirgotājs, kurš darbojas tajā pašā tirgū kā atbildētājs, būtu jāuzskata par tādu, kas nozīmē interešu konfliktu, jo konkurentam varētu būt ekonomiskas intereses pārstāvības prasības iznākumā, kas nebūtu tādas pašas kā patērētāju intereses.

Pārstāvības prasības netieša finansēšana, ko veic organizācijas, kuras ar vienādām iemaksām finansē to dalībnieki vai kuras finansē no ziedojumiem, tostarp tirgotāju ziedojumiem korporatīvās sociālās atbildības iniciatīvu vai kolektīvās finansēšanas ietvaros, būtu jāuzskata par tiesīgu uz trešās personas finansējumu ar noteikumu, ka trešās personas finansējums atbilst pārredzamības, neatkarības un interešu konfliktu neesamības prasībām. Ja ir gūts apstiprinājums jebkādiem interešu konfliktiem, tiesai vai administratīvai iestādei vajadzētu būt pilnvarotai veikt atbilstīgus pasākumus, piemēram, pieprasīt tiesīgajai iestādei atteikt vai mainīt attiecīgo finansējumu un vajadzības gadījumā neatzīt tiesīgās iestādes locus standi vai pasludināt par nepieņemamu konkrētu pārstāvības prasību par tiesiskās aizsardzības pasākumiem. Šādai neatzīšanai vai pasludināšanai nebūtu jāietekmē to patērētāju tiesības, uz kuriem attiecas pārstāvības prasība.

(53)

Pārstāvības prasībās par tiesiskās aizsardzības pasākumiem būtu jāveicina kolektīvi izlīgumi, kuru mērķis ir nodrošināt tiesisko aizsardzību patērētājiem, kuriem nodarīts kaitējums.

(54)

Tiesai vai administratīvajai iestādei vajadzētu būt iespējai aicināt tirgotāju un tiesīgo iestādi, kas ir cēlusi pārstāvības prasību par tiesiskās aizsardzības pasākumiem, sākt sarunas ar mērķi panākt izlīgumu par tiesisko aizsardzību, kas sniedzama patērētājiem, uz kuriem attiecas pārstāvības prasība.

(55)

Jebkurš izlīgums, kas panākts pārstāvības prasībā par tiesiskās aizsardzības pasākumiem, būtu jāapstiprina attiecīgajai tiesai vai administratīvajai iestādei, izņemot tad, ja izlīguma nosacījumus nav iespējams izpildīt vai ja izlīgums būtu pretrunā imperatīviem valsts tiesību aktu noteikumiem, kuri piemērojami prasības iesniegšanas pamatam un no kuriem ar līgumu nav iespējams atkāpties par sliktu patērētājiem. Piemēram, izlīgums, ar kuru nepārprotami tiktu atstāts nemainīgs līguma noteikums, kas tirgotājam dod ekskluzīvas tiesības interpretēt jebkuru citu minētā līguma noteikumu, būtu pretrunā imperatīviem valsts tiesību aktu noteikumiem.

(56)

Dalībvalstīm vajadzētu spēt paredzēt noteikumus, kas ļauj tiesai vai administratīvai iestādei atteikties apstiprināt izlīgumu arī tad, ja tiesa vai administratīvā iestāde izlīgumu atzīst par netaisnīgu.

(57)

Apstiprinātiem izlīgumiem vajadzētu būt saistošiem tiesīgajai iestādei, tirgotājam un attiecīgajiem individuālajiem patērētājiem. Tomēr dalībvalstīm būtu jāspēj paredzēt noteikumus, saskaņā ar kuriem attiecīgajiem individuālajiem patērētājiem tiek dota iespēja pieņemt izlīgumu vai atteikties no tā, kas tas tiem ir saistošs.

(58)

Lai pārstāvības prasība būtu sekmīga, ir ļoti būtiski, lai patērētāji par to būtu informēti. Tiesīgajām iestādēm savās tīmekļa vietnēs būtu jāinformē patērētāji par pārstāvības prasībām, ko tās ir nolēmušas celt tiesā vai administratīvajā iestādē, par pašreizējo situāciju saistībā ar pārstāvības prasībām, ko tās jau cēlušas, un par šādu pārstāvības prasību iznākumu, lai patērētāji varētu pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu par to, vai viņi vēlas piedalīties kādā pārstāvības prasībā, un varētu savlaicīgi veikt nepieciešamos pasākumus. Ja tas ir atbilstoši un piemēroti, informācijai, kas tiesīgajām iestādēm ir jāsniedz patērētājiem, vajadzētu ietvert paskaidrojumu saprotamā valodā par pārstāvības prasības priekšmetu un tās iespējamajām vai faktiskajām juridiskajām sekām, tiesīgās iestādes nodomu celt prasību, tās patērētāju grupas aprakstu, uz kuru attiecas pārstāvības prasība, un par nepieciešamajiem pasākumiem, kas jāveic attiecīgajiem patērētājiem, tostarp nepieciešamo pierādījumu aizsargāšanu, lai patērētājs varētu izmantot aizlieguma pasākumus, tiesiskās aizsardzības pasākumus vai apstiprinātos izlīgumus, kā paredzēts šajā direktīvā. Šādai informācijai vajadzētu būt atbilstošai un samērīgai ar lietas apstākļiem.

(59)

Neskarot tiesīgo iestāžu pienākumu sniegt informāciju, attiecīgie patērētāji būtu jāinformē par uzsākto pārstāvības prasību par tiesiskās aizsardzības pasākumiem, lai tie varētu nepārprotami vai klusējot paust vēlmi tikt pārstāvētiem pārstāvības prasībā. Dalībvalstīm tas būtu jādara iespējams, paredzot piemērotus noteikumus par informācijas par pārstāvības prasībām izplatīšanu patērētājiem. Dalībvalstīm būtu jāpieņem lēmums par to, kam vajadzētu būt atbildīgam par minētās informācijas izplatīšanu.

(60)

Patērētāji būtu jāinformē arī par galīgajiem lēmumiem, ar kuriem nosaka aizlieguma pasākumus, tiesiskās aizsardzības pasākumus vai apstiprinātus izlīgumus, par viņu tiesībām pēc pārkāpuma konstatēšanas un par jebkādiem turpmākiem pasākumiem, kas jāveic patērētājiem, uz kuriem attiecas pārstāvības prasība, jo īpaši nolūkā saņemt tiesisko aizsardzību. Reputācijai radītie riski, kas saistīti ar informācijas izplatīšanu par pārkāpumu, arī ir svarīgi, lai atturētu tirgotājus no patērētāju tiesību pārkāpšanas.

(61)

Lai informācija par uzsāktām pārstāvības prasībām un pabeigtām pārstāvības prasībām būtu efektīva, tai vajadzētu būt atbilstošai un samērīgai ar lietas apstākļiem. Šādu informāciju varētu sniegt, piemēram, tiesīgās iestādes vai tirgotāja tīmekļa vietnē, valsts elektroniskajās datubāzēs, sociālajos plašsaziņas līdzekļos, tiešsaistes tirdzniecības vietās vai populāros laikrakstos, tostarp laikrakstos, ko publicē, izmantojot tikai elektroniskus saziņas līdzekļus. Ja iespējams un lietderīgi, patērētāji būtu jāinformē individuāli, izmantojot elektroniskas vēstules vai vēstules uz papīra. Šāda informācija būtu pēc pieprasījuma jāsniedz tādos formātos, kas ir pieejami personām ar invaliditāti.

(62)

Pārkāpumu izdarījušajam tirgotājam par saviem līdzekļiem būtu jāinformē visi attiecīgie patērētāji par galīgajiem aizlieguma pasākumiem un galīgajiem tiesiskās aizsardzības pasākumiem. Tirgotājam būtu arī jāinformē patērētāji par jebkādu izlīgumu, ko apstiprinājusi tiesa vai administratīvā iestāde. Dalībvalstīm vajadzētu spēt paredzēt noteikumus, saskaņā ar kuriem šāds pienākums būtu atkarīgs no tiesīgās iestādes pieprasījuma. Ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem informācija par galīgajiem lēmumiem un apstiprinātiem izlīgumiem patērētājiem, uz kuriem attiecas prasība, ir jāsniedz tiesīgajai iestādei vai tiesai, vai administratīvajai iestādei, tirgotājam nevajadzētu būt pienākumam minēto informāciju sniegt otrreiz. Attiecīgo patērētāju informēšanai par galīgajiem lēmumiem saistībā ar pārstāvības prasību par tiesiskās aizsardzības pasākumiem nepieņemšanu vai noraidīšanu vajadzētu būt tiesīgās iestādes ziņā.

(63)

Dalībvalstīm vajadzētu spēt izveidot valstu elektroniskās datubāzes, kas ir publiski pieejamas tīmekļa vietnēs un sniedz informāciju par tiesīgajām iestādēm, kas iepriekš izraudzītas iekšzemes pārstāvības prasību un pārrobežu pārstāvības prasību celšanas nolūkā, un vispārīgu informāciju par uzsāktām un pabeigtām pārstāvības prasībām.

(64)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka jebkuras dalībvalsts tiesas vai administratīvas iestādes galīgo lēmumu par tāda pārkāpuma esamību, kas kaitē patērētāju kolektīvajām interesēm, visas puses var izmantot par pierādījumu jebkādā citā prasībā, kurā pret to pašu tirgotāju par to pašu praksi prasa tiesiskās aizsardzības pasākumus to tiesās vai administratīvajās iestādēs. Ievērojot tiesu iestāžu neatkarību un pierādījumu brīvu novērtēšanu, tam nebūtu jāskar valsts tiesību akti par pierādījumu novērtēšanu.

(65)

Kad tiek celta prasība, noilguma termiņus parasti aptur. Tomēr prasībām par aizlieguma pasākumiem ne vienmēr ir šādas apturošas sekas attiecībā uz turpmākiem tiesiskās aizsardzības pasākumiem, kas varētu izrietēt no tā paša pārkāpuma. Tādēļ dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka vēl izskatīšanas procesā esoša pārstāvības prasība par aizlieguma pasākumiem aptur vai pārtrauc piemērojamus noilguma termiņus attiecībā uz patērētājiem, uz kuriem attiecas pārstāvības prasība, lai minētajiem patērētājiem neatkarīgi no tā, vai tie rīkojas paši savā vārdā vai arī tos pārstāv tiesīgā iestāde, nebūtu šķēršļu pēc tam celt prasību par tiesiskās aizsardzības pasākumiem attiecībā uz iespējamo pārkāpumu sakarā ar to, ka minētas pārstāvības prasības par tiesiskās aizsardzības pasākumiem celšanas laikā ir beidzies noilguma termiņš. Ceļot pārstāvības prasību par aizlieguma pasākumiem, tiesīgajai iestādei būtu pietiekami skaidri jādefinē to patērētāju grupa, kuru intereses ir ietekmējis iespējamais pārkāpums, kuriem, iespējams, varētu būt no minētā pārkāpuma izrietoša prasība un kurus pārstāvības prasības laikā varētu skart noilguma termiņu izbeigšanās. Lai novērsu šaubas, arī vēl izskatīšanas procesā esošai pārstāvības prasībai par tiesiskās aizsardzības pasākumu būtu jāaptur vai jāpārtrauc piemērojamie noilguma termiņi attiecībā uz patērētājiem, uz kuriem attiecas minētā pārstāvības prasība.

(66)

Lai nodrošinātu juridisko noteiktību, saskaņā ar šo direktīvu noteiktā noilguma termiņu apturēšana vai pārtraukšana būtu jāpiemēro tikai tām prasībām par tiesisko aizsardzību, kuru pamatā ir pārkāpumi, kas notikuši 2023. gada 25. jūnijā vai pēc tam. Tam nevajadzētu liegt piemērot tādus valsts tiesību aktu noteikumus par noilguma termiņu apturēšanu vai pārtraukšanu, kuri pirms 2023. gada 25. jūnija bija piemērojami prasībām par tiesisko aizsardzību saistībā ar pārkāpumiem, kas notikuši pirms minētās dienas.

(67)

Pārstāvības prasības par aizliegumu pasākumiem būtu jāizskata pienācīgi ātri. Ja pārkāpums turpinās, nepieciešamība pēc ātras izskatīšanas varētu būt vēl aktuālāka. Pārstāvības prasības par aizlieguma pasākumiem ar pagaidu raksturu būtu jāizskata saīsinātā procedūrā, lai attiecīgi novērstu pārkāpuma iespējamo kaitējumu vai turpmāku kaitējumu.

(68)

Lai konstatētu, vai pārstāvības prasība par aizlieguma pasākumiem vai pārstāvības prasība par tiesisko aizsardzību ir pamatota, svarīga nozīme ir pierādījumiem. Taču uzņēmumu un patērētāju attiecībām nereti ir raksturīga informācijas asimetrija, un nepieciešamie pierādījumi var būt vienīgi tirgotājam, tādējādi tie nebūs pieejami tiesīgajai iestādei. Tādēļ tiesīgajām iestādēm vajadzētu būt tiesībām lūgt, lai tiesa vai administratīvā iestāde tirgotājam izprasa pierādījumus, kas attiecas uz to prasību. No otras puses, ņemot vērā pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu, tirgotājam vajadzētu būt līdzīgām tiesībām izprasīt pierādījumus, kas ir tiesīgās iestādes kontrolē. Pierādījumu izprasīšanas rīkojumu nepieciešamība, tvērums un samērīgums saskaņā ar valsts procesuālajiem tiesību aktiem būtu rūpīgi jāizvērtē tiesai vai administratīvajai iestādei, kurā celta pārstāvības prasība, ņemot vērā trešo personu leģitīmo interešu aizsardzību un ievērojot piemērojamos Savienības un valsts tiesību aktus par konfidencialitāti.

(69)

Lai nodrošinātu pārstāvības prasību efektivitāti, pārkāpumus izdarījušiem tirgotājiem būtu jāpiemēro iedarbīgi, atturoši un samērīgi sodi par aizlieguma pasākuma neievērošanu vai atteikšanos to ievērot. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka minētie sodi var būt naudas sodi, piemēram, nosacīti naudas sodi, periodiski maksājumi vai soda maksājumi. Būtu jāparedz arī sodi par to, ka neievēro vai atsakās ievērot rīkojumu sniegt informāciju attiecīgajiem patērētājiem par galīgajiem lēmumiem vai izlīgumiem, vai par to, ka neatklāj vai atsakās atklāt pierādījumus. Vajadzētu būt arī iespējamam, ka par atteikšanos izpildīt pierādījumu izprasīšanas rīkojumu piemēro arī citus soda veidus, piemēram, procesuālus pasākumus.

(70)

Ņemot vērā to, ka pārstāvības prasības tiek celtas sabiedrības interesēs, proti, ar tām tiek aizsargātas patērētāju kolektīvās intereses, dalībvalstīm būtu jāpatur vai jāveic pasākumi ar mērķi nodrošināt, ka tiesīgajām iestādēm netiek liegts celt šajā direktīvā paredzētās pārstāvības prasības ar procedūrām saistītu izmaksu dēļ. Šādi pasākumi varētu ietvert to, ka tiek ierobežotas piemērojamās tiesas nodevas vai administratīvās maksas, ka vajadzības gadījumā tiesīgajām iestādēm tiek piešķirta piekļuve juridiskajai palīdzībai vai ka tiesīgajām iestādēm tiek nodrošināts publiskais finansējums pārstāvības prasību celšanai, tostarp strukturālo atbalsts vai citi atbalsta veidi. Tomēr dalībvalstīm nevajadzētu būt pienākumam finansēt pārstāvības prasības.

(71)

Ir pierādījies, ka jo īpaši pārrobežu pārkāpumu novēršanā ir noderīga sadarbība un informācijas apmaiņa starp dažādu dalībvalstu tiesīgajām iestādēm. Ir nepieciešams turpināt kapacitātes stiprināšanas un sadarbības pasākumus un iesaistīt tajos vairāk tiesīgo iestāžu visā Savienībā, lai palielinātu pārstāvības prasību, kurām ir pārrobežu ietekme, izmantošanu.

(72)

Šīs direktīvas novērtēšanas nolūkā dalībvalstīm būtu jāsniedz Komisijai dati par pārstāvības prasībām, kas celtas saskaņā ar šo direktīvu. Dalībvalstīm būtu jāsniedz informācija par to pārstāvības prasību skaitu un veidu, kuru izskatīšana ir pabeigta jebkurā no to tiesām vai administratīvajām iestādēm. Būtu jāsniedz arī informācija par pārstāvības prasību iznākumu, piemēram, vai tās ir bijušas pieņemamas, vai tās ir bijušas sekmīgas un vai to iznākums ir bijis apstiprināts izlīgums. Lai atvieglotu dalībvalstu administratīvo slogu minēto pienākumu izpildē, vajadzētu pietikt ar to, ka Komisijai tiek sniegta vispārīga informācija par pārkāpumu veidu un pusēm, jo īpaši attiecībā uz aizlieguma pasākumiem. Piemēram, attiecībā uz pusēm vajadzētu pietikt ar to, ka Komisija tiek informēta par to, vai tiesīgā iestāde bija patērētāju organizācija vai publiska iestāde, un par tirgotāja saimnieciskās darbības jomu, piemēram, finanšu pakalpojumi. Alternatīvi dalībvalstīm vajadzētu spēt iesniegt Komisijai attiecīgo lēmumu vai izlīgumu kopijas. Nevajadzētu sniegt informāciju par to patērētāju konkrēto identitāti, uz kuriem attiecas pārstāvības prasības.

(73)

Komisijai būtu jāsagatavo ziņojums, vajadzības gadījumā pievienojot tiesību akta priekšlikumu, kurā novērtē, vai pārrobežu pārstāvības prasībām Savienības līmenī vislabāk varētu pievērsties, izveidojot Eiropas ombudu pārstāvības prasībām par aizlieguma pasākumiem un tiesiskās aizsardzības pasākumiem.

(74)

Šajā direktīvā tiek respektētas pamattiesības un tiek ievēroti principi, kas jo īpaši atzīti Hartā. Tāpēc šī direktīva būtu jāinterpretē un jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem, tostarp tiem, kas saistīti ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kā arī tiesībām uz aizstāvību.

(75)

Attiecībā uz vides tiesību aktiem šajā direktīvā ir ņemta vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas 1998. gada 25. jūnija Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (“Orhūsas konvencija”).

(76)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, nodrošināt to, ka visās dalībvalstīs ir pieejams pārstāvības prasību mehānisms patērētāju kolektīvo interešu aizsardzībai, lai nodrošinātu augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni un veicinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet pārkāpumu pārrobežu ietekmes dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(77)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (9) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kur paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(78)

Ir lietderīgi paredzēt noteikumus par šīs direktīvas piemērošanu laikā.

(79)

Tāpēc Direktīva 2009/22/EK būtu jāatceļ,