18.9.2008

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 249/35

---

EBTA UZRAUDZĪBAS IESTĀDES LĒMUMS

Nr. 155/07/COL

(2007. gada 3. maijs)

par valsts atbalstu, kas piešķirts saistībā ar Norvēģijas Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) kompensācijas akta 3. pantu (Norvēģija)

EBTA UZRAUDZĪBAS IESTĀDE (1),

ŅEMOT VĒRĀ Eiropas Ekonomikas zonas līgumu (2), jo īpaši tā 61. līdz 63. pantu un 26. protokolu,

ŅEMOT VĒRĀ Nolīgumu starp EBTA valstīm par Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanu (3), jo īpaši tā 24. pantu,

ŅEMOT VĒRĀ Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 2. punktu un II daļas 4. panta 4. punktu, 6. pantu, 7. panta 5. punktu, 10. un 14. pantu,

ŅEMOT VĒRĀ Iestādes Pamatnostādnes par EEZ līguma 61. un 62. panta piemērošanu un interpretāciju (4),

ŅEMOT VĒRĀ Iestādes 2004. gada 14. jūlija Lēmumu par īstenošanas noteikumiem, kas minēti Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanas nolīguma 3. protokola II daļas 27. pantā,

ŅEMOT VĒRĀ Iestādes 2006. gada 19. jūlija Lēmumu Nr. 225/06/COL par oficiālas izmeklēšanas procedūras sākšanu saistībā ar Norvēģijas Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) kompensācijas akta 3. pantu (5),

PĒC Norvēģijai un ieinteresētajām pusēm adresēta uzaicinājuma iesniegt ar šo lēmumu saistītus apsvērumus un ņemot vērā Norvēģijas iestāžu apsvērumus,

tā kā:

I.   FAKTI

1.   Procedūra

Ar 2003. gada 16. oktobra vēstuli Iestāde ir saņēmusi sūdzību, kurā ir apgalvots, ka speciālās skolas, kas sniedz specializētus pakalpojumus un piekrastes sektorā konkurē ar sūdzības iesniedzēju, saņem valsts atbalstu, jo tām piemēro Norvēģijas Pievienotās vērtības nodokļa kompensācijas akta 3. pantā paredzēto priekšnodokļa kompensāciju (6). Pašvaldību skolas, kas sniedz dažus ar PVN neapliekamus izglītības pakalpojumus un konkurē ar citiem uzņēmumiem, saņem privātiem konkurentiem nepieejamu priekšnodokļa kompensāciju par precēm un pakalpojumiem, ko tās iegādājušās saistībā ar komercpakalpojumiem, kurus tās sniedz. Iestāde ir saņēmusi un reģistrējusi minēto vēstuli 2003. gada 20. oktobrī (dok. Nr. 03-7325 A).

Pēc turpmākas sarakstes (7) Iestāde ar 2006. gada 19. jūlija vēstuli (reģ. Nr. 363440) ir informējusi Norvēģijas iestādes, ka tā saistībā ar Norvēģijas Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) kompensācijas akta 3. pantu ar Lēmumu Nr. 225/06/COL ir nolēmusi sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru, ko paredz Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanas nolīguma 3. protokola II daļas 4. pants.

Norvēģijas iestādes ar 2006. gada 18. septembra vēstuli (reģ. Nr. 388922) ir iesniegušas ar šo lēmumu saistītus apsvērumus.

Iestādes Lēmums Nr. 225/06/COL 2006. gada 14. decembrī vienlaikus ir publicēts ES Oficiālajā Vēstnesī C 305 un EEZ papildinājumā Nr. 62. Pēc šīs publikācijas nekādi turpmāki trešo personu apsvērumi nav saņemti.

2.   Norvēģijas PVN un PVN kompensācijas tiesiskais regulējums

PVN kompensācijas akts ir stājies spēkā 2004. gada 1. janvārī, un tā mērķis ir mazināt konkurences traucējumus, ko rada PVN akts.

PVN ir patēriņa nodoklis, saskaņā ar kuru preču un pakalpojumu piegādes apliek ar nodokli, kas ir tieši proporcionāls to cenai, neatkarīgi no to darbību skaita, kuras tiek veiktas ražošanas un izplatīšanas procesā, iekams nodokli beidzot iekasē no galapatērētājiem.

Parasti ikviena persona, kas nodarbojas ar tirdzniecību un uzņēmējdarbību un ir reģistrēta kā ar PVN apliekama persona (turpmāk tekstā “apliekama persona”), aprēķina un maksā nodokli no PVN aktā iekļauto preču un pakalpojumu realizācijas (8), turklāt no preču un pakalpojumu realizācijas nodokļa drīkst atvilkt priekšnodokli par uzņēmumā izmantojamām precēm un pakalpojumiem (9). Tādējādi saskaņā ar PVN sistēmu visām apliekamo personu piegādēm nodokļus piemēro vienādi. Šāda neitralitāte ir viena no PVN sistēmas galvenajām iezīmēm.

Tomēr saskaņā ar PVN akta I nodaļas 5., 5.a un 5.b pantu dažām darbībām PVN aktu nepiemēro: tās ir tirdzniecības operācijas, ko veic atsevišķas iestādes, organizācijas utt. (10), nekustamo īpašumu vai īpašuma tiesību nodrošināšana un noma, atsevišķu pakalpojumu, tostarp veselības aprūpes un ar veselības aprūpi saistītu pakalpojumu, sociālu pakalpojumu, izglītības pakalpojumu, finanšu pakalpojumu, ar valsts varas īstenošanu saistītu pakalpojumu sniegšana, tādu pakalpojumu sniegšana, kuri ir saistīti ar tiesībām apmeklēt teātra, operas, baleta, kino un cirka izrādes, izstādes muzejos un galerijās, ar loterijām saistītu pakalpojumu sniegšana, ēdināšanas pakalpojumu sniegšana skolu un studentu ēdnīcās utt. (11).

No iepriekš minētā izriet, ka ikviena apliekama persona, kas veic preču un pakalpojumu piegādes, uz kurām neattiecas PVN akts, par iepirktajām precēm un pakalpojumiem maksā priekšnodokli, bet nevar atvilkt priekšnodokli no realizācijas nodokļa, jo apliekamā persona šādu pirkumu gadījumā ir galapatērētājs.

Atbrīvojuma sekas ir tādas, ka no nodokļa atbrīvoto preču un pakalpojumu piegādātājiem tāpat kā jebkuram galapatērētājam nākas maksāt priekšnodokli par iepirktajām precēm un pakalpojumiem (bet nav iespējas no galapatērētājiem iekasēt PVN no realizācijas). Šīs PVN nepiemērošanas loģiskās sekas tomēr ir radījušas cita līmeņa traucējumus. Šādā situācijā arī valsts organizācijas, tāpat kā jebkurš no nodokļiem atbrīvots komplekss uzņēmums, ir vairāk ieinteresētas “iekšējā” iepirkumā (12), nevis tirgū pieejamo preču un pakalpojumu iegādē. Norvēģijas iestādes ir pieņēmušas PVN kompensācijas aktu, lai radītu sistēmu, kas īpaši nerosinātu uzņēmumus ārēja iepirkuma vietā iepirkt iekšējās preces un pakalpojumus.

PVN kompensācijas akta 2. pantā ir sniegts izsmeļošs to organizāciju saraksts, uz kurām šis akts attiecas, un tās ir:

a)	vietējas un reģionālas iestādes, kuras darbojas vietējā vai reģionālā mērogā un kuru augstākais pārvaldes orgāns saskaņā ar Vietējās pārvaldes iestāžu aktu (13) vai citu īpašu vietējās pārvaldes iestāžu tiesisko regulējumu ir vietējā padome, apgabala padome vai cita padome;

b)	pašvaldību savstarpēji izveidoti uzņēmumi, kas dibināti saskaņā ar Vietējās pārvaldes iestāžu aktu vai citu īpašu vietējās pārvaldes iestāžu tiesību aktiem;

c)	privāti vai bezpeļņas uzņēmumi, ciktāl tie sniedz veselības aprūpes, izglītības vai sociālus pakalpojumus, kuri ir ar likumu noteikts vietējo vai reģionālo iestāžu pienākums;

d)	Dienas aprūpes iestāžu akta 6. pantā minētas dienas aprūpes iestādes (14);

e)	Apvienotā draudžu padome (Kirkelig fellesråd).

No PVN kompensācijas akta 3. panta kopā ar 4. panta 2. punktu izriet, ka Norvēģijas valsts kompensē priekšnodokli apliekamām personām, uz kurām attiecas PVN kompensācijas akts, gadījumos, kad tās iepērk preces un pakalpojumus no citām apliekamām personām, bet nav tiesīgas atvilkt priekšnodokli, jo saskaņā ar PVN aktu ir no PVN atbrīvotas (15).

3.   Iestādes šaubas, kas izklāstītas lēmumā par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu

Saskaņā ar Iestādes sākotnējiem ieskatiem, kas izklāstīti Lēmumā Nr. 225/06/COL par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu saistībā ar Norvēģijas PVN kompensācijas akta 3. pantu, PVN kompensācijas akta 3. pantā paredzētā priekšnodokļa kompensācija ir uzskatāma par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē.

Iestāde uzskata, ka saskaņā ar PVN kompensācijas aktu piešķirto kompensāciju ir piešķīrusi valsts no valsts līdzekļiem, kas ņemti no valsts budžeta. Saskaņā ar Iestādes viedokli šajā novērtējumā nav būtiski, vai kompensācijās izmaksātie valsts līdzekļi tiek vai netiek līzsvaroti centrālā līmenī ar samazinātiem pārskaitījumiem visām vietējām un reģionālajām valsts pārvaldes iestādēm.

Iestāde turklāt uzskata, ka Norvēģijas iestādes, ciktāl tās uzņēmumiem, kurus neapliek ar PVN, bet uz kuriem attiecas PVN kompensācijas akta 2. pants, kompensē par iegādātām precēm un pakalpojumiem samaksāto priekšnodokli, tās piešķir šiem uzņēmumiem ekonomiskas priekšrocības.

Novērtējot pasākuma selektivitāti, Iestāde šaubās, vai PVN kompensāciju, kas pēc Iestādes uzskatiem, ir finansiālā ziņā selektīvs pasākums, var pamatot ar PVN sistēmas būtību un loģiku, t.i., vai šī kompensācija atbilst PVN sistēmas iekšējiem mērķiem, vai arī tai ir citi mērķi ārpus PVN sistēmas. Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu paskaidrojumiem PVN kompensācijas akts ir ieviests ar mērķi atvieglināt un rosināt apliekamo personu, uz kurām attiecas PVN kompensācijas akts, izvēli gadījumos, kad jāizvēlas starp preču un pakalpojumu iekšējām piegādēm vai ar PVN apliekamu preču un pakalpojumu ārēju iepirkumu. Tā kā PVN ir patēriņa nodoklis, Iestāde apšauba šāda mērķa saderību ar pašas PVN sistēmas būtību un loģiku. Saskaņā ar Iestādes sākotnējiem ieskatiem PVN kompensācija nav 1970. gadā ieviestās PVN sistēmas daļa, bet atsevišķs pasākums, kas ieviests vēlāk, lai labotu dažus PVN sistēmas radītus traucējumus.

Iestāde norāda, ka, mazinot ar pašvaldību pirkumiem saistītus traucējumus, PVN kompensācija ir radījusi konkurences traucējumus starp uzņēmumiem, kas veic vienādu saimniecisko darbību nozarēs, kuras ir atbrīvotas no aplikšanas ar PVN.

Iestāde atgādina, ka saskaņā ar PVN kompensācijas sistēmas nosacījumiem tās labumguvēji principā var saņemt priekšnodokļa kompensāciju neatkarīgi no tā, vai šo nozaru tirgus dalībniekiem piešķirtais atbalsts iespaido vai neiespaido tirdzniecību. Dažas nozares, uz kurām attiecas PVN kompensācijas akts, ir daļēji vai pilnīgi atvērtas EEZ mēroga konkurencei. Tādējādi atbalsts, ko piešķir šo nozaru uzņēmumiem, var iespaidot tirdzniecību EEZ līguma līgumslēdzēju pušu starpā. Iestādes uzdevums ir novērtēt pašu sistēmu, nevis tās piemērošanu katrai atsevišķai nozarei, uz kuru tā attiecas. Pamatojoties uz tiesu praksi, Iestāde sākotnēji ir secinājusi, ka PVN kompensācijas akts kā vispārēja valsts mēroga sistēma spēj iespaidot tirdzniecību starp līgumslēdzējām pusēm.

Visbeidzot, aplūkojot visus EEZ līguma 61. panta 2. un 3. punktā paredzētos izņēmumus, Iestāde apšauba priekšnodokļa kompensācijas saderību ar EEZ līguma valsts atbalsta noteikumiem. Turklāt, lai gan dažās situācijās atbalstu potenciāli varētu uzskatīt par saderīgu saskaņā ar EEZ līguma 59. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu, pēc Iestādes sākotnējiem ieskatiem, ar šo noteikumu nevar pamatot PVN kompensācijas akta kā sistēmas saderību.

4.   Norvēģijas iestāžu apsvērumi

Ar 2006. gada 18. septembra vēstuli (reģ. Nr. 388922) Norvēģijas iestādes ir iesniegušas apsvērumus saistībā ar Iestādes lēmumu par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu. Apsvērumi sastāv no trim daļām.

4.1.   PVN kompensācijas sistēma

Norvēģijas iestādes skaidro, ka PVN ir vispārējs nodoklis, ko principā piemēro visām ar preču ražošanu un izplatīšanu un pakalpojumu sniegšanu saistītām komercdarbībām. Ar izdevumiem saistīto PVN var atgūt tikai tiktāl, ciktāl nodokļa maksātājs sniedz ar PVN apliekamus pakalpojumus. Saskaņā ar pašreizējiem PVN noteikumiem pašvaldību darbība lielākoties nav apliekama ar PVN:

Norvēģijas iestādes apgalvo, ka, ieviešot vispārēju PVN kompensācijas sistēmu un kompensējot pašvaldībām priekšnodokli par visām iegādātajām precēm un pakalpojumiem, tās cenšas panākt, lai pašapgādei un ārējām piegādēm tiktu piemēroti vienādi noteikumi:

Norvēģijas iestādes uzsver jau izmeklēšanas sagatavošanas posmā pausto viedokli, ka PVN kompensācijas sistēma nav uzskatāma par atbalsta pasākumu uzņēmumiem, uz kuriem attiecas PVN kompensācijas akta 2. pants. Lai pamatotu šo argumentu, Norvēģijas iestādes atgādina, ka kopš 2004. gada, kad tika ieviesta vispārējā PVN kompensācijas sistēma, pašvaldību gada fiskālā budžeta apropriācijas tiek attiecīgi samazinātas par domājamo priekšnodokļa kompensācijas summu. Tādējādi valsts pārvaldes iestādes no PVN kompensācijas sistēmas negūst nekādus ieņēmumus. Tādējādi šo sistēmu var uzskatīt par pašfinansēšanas sistēmu, saskaņā ar kuru pašvaldības saņem atlaides/izmaksu kompensāciju.

4.2.   Valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē

Norvēģijas iestādes 2006. gada 18. septembra vēstulē nepiekrīt Iestādes vērtējumam, ka PVN kompensācijas akts ir uzskatāms par valsts atbalstu, pamatojot savu viedokli ar šādiem argumentiem:

Norvēģijas iestādes ir pārliecinātas, ka nav pareizi uzskatīt PVN kompensāciju par “priekšrocību”, ar kuru uzņēmumi tiek atbrīvoti no maksājumiem, kas citādi būtu jāsedz no uzņēmumu budžeta. Pašvaldības nesaņem faktiskus ekonomiskus atvieglojumus, jo tās pašas finansē PVN kompensācijas sistēmu ar samazinātām vispārējām dotācijām. PVN kompensācijas sistēma nenozīmē nekādus nodokļu lieluma samazinājumus vai atliktus nodokļu maksājumus. Līdz ar to pēc Norvēģijas iestāžu domām nav pareizi salīdzināt PVN kompensācijas sistēmu ar pasākumiem, kas nozīmē faktisku labumguvēju nodokļu sloga samazinājumu.

PVN kompensācijas akta darbības jomā ir skaidri definēts, ka par pirkumiem samaksāto priekšnodokli var kompensēt tikai juridiskām personām, uz kurām attiecas minētā akta 2. pants.

Selektīvus nodokļu pasākumus tomēr var attaisnot, ņemot vērā attiecīgās nodokļu sistēmas būtību un vispārējos principus. Pēc Norvēģijas iestāžu ieskatiem, apgalvojot, ka PVN kompensācija nav PVN sistēmas daļa, Iestāde nav ņēmusi vērā Norvēģijas iestāžu argumentu, ka PVN kompensāciju var uzskatīt par pasākumu, kurš ir saskaņā ar pašas PVN sistēmas būtību un loģiku. Norvēģijas iestādes iebilst pret šādu Iestādes nostāju, atsaucoties uz Iestādes Valsts atbalsta pamatnostādņu 17.B nodaļas 3.1. et seq. punktu, kurā ir aplūkoti dažādi diferencētu pasākumu aspekti. Atsaucoties uz Valsts atbalsta pamatnostādņu 17.B nodaļas 3.4. punktu “Valsts atbalsta noteikumu piemērošana pasākumiem, kas attiecas uz uzņēmumu tiešajiem nodokļiem”, Norvēģijas iestādes apgalvo, ka PVN kompensāciju attaisno attiecīgās nodokļu sistēmas būtība un vispārējie principi. Saskaņā ar PVN sistēmas pamatprincipiem tai jābūt neitrālai un nediskriminējošai. Līdz ar to pēc Norvēģijas iestāžu ieskatiem var uzskatīt, ka PVN sistēmai piemīt iekšēja neitralitāte. Neitralitāte, kas piemīt PVN sistēmai, ir arī PVN kompensācijas sistēmas noteiktais mērķis. Tādēļ, pēc Norvēģijas iestāžu ieskatiem, ir taisnīgi uzskatīt, ka PVN kompensācijas sistēma ir saskaņā ar PVN sistēmas būtību un loģiku.

Turklāt Norvēģijas iestādes atzīmē, ka gadījumā, ja PVN kompensācijas sistēmu nāktos atcelt, atjaunotos PVN sistēmas radītie konkurencs traucējumi: “Ja pašvaldības nevarētu atgūt par pirkumiem samaksāto PVN, rastos traucējumi saistībā ar pašvaldību iestāžu motivāciju, izvēloties starp “iekšējiem” pakalpojumiem un ar PVN apliekamu pakalpojumu iegādi no privātiem pakalpojumu sniedzējiem”.

Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu teikto, pirms atzīt PVN kompensācijas sistēmu par piemērotāko risinājumu, t.s. Rattsø komiteja nolūkā mazināt no PVN sistēmas izrietošos konkurences traucējumus vispirms ir novērtējusi vairākus iespējamus pasākumus (16). Viens no komitejas novērtētajiem varbūtējiem pasākumiem ir pašvaldību tiesību paplašināšana, ļaujot tām atvilkt pievienotās vērtības priekšnodokli. Cits iespējams risinājums būtu pašvaldību vispārēja aplikšana ar PVN. Rattsø komiteja nav atbalstījusi pašvaldību tiesību paplašināšanu, ļaujot tām atvilkt pievienotās vērtības priekšnodokli, jo šāds pasākums nozīmētu PVN kā vispārēja nodokļa sagraušanu. Komiteja ir ņēmusi vērā arī to, ka šis pasākums varēu izsaukt spiedienu no citu grupu puses. Rattsø komiteja nav atbalstījusi arī pašvaldību vispārēju aplikšanu ar PVN. Citu faktoru starpā komiteja ir norādījusi, ka trūkst PVN aprēķināšanas pamata, jo daudzi pašvaldību pakalpojumi ir bezmaksas pakalpojumi:

Norvēģijas iestādes kritizē Iestādes novērtējumu saistībā ar pasākuma “ietekmi uz tirdzniecību”.

“Saskaņā ar PVN kompensācijas sistēmu pašvaldībām galvenokārt tiek kompensēts priekšnodoklis, ko tās samaksājušas, pērkot preces un pakalpojumus, kas vajadzīgi to obligāto pienākumu izpildei. Pašvaldību pienākums sniegt atsevišķus pakalpojumus ir noteikts ar likumu. Jo īpaši tas attiecas uz uz izglītības, veselības aprūpes un sociālo jomu. Piemēram, veselības aprūpes nozarē ir noteikts, ka pašvaldību pienākums cita starpā ir nodrošināt plaša profila ārstu pakalpojumus, medmāsu pakalpojumus, vecmāšu pakalpojumus un dziedinātavu pakalpojumus. Sociālajā jomā ir noteikts, ka pašvaldību pienākums ir sniegt iedzīvotājiem praktisku un ekonomisku atbalstu, piemēram, nodrošināt sociālos mājokļus”.

“Saskaņā ar PVN kompensācijas akta 2. un 3. pantu PVN kompensāciju var piešķirt arī pašvaldībām, kas neveic ar likumu noteiktas darbības. Izņemot specializētajās apgabala pašvaldību skolās sniegtos specializētos izglītības pakalpojumus, ministrija tomēr nevar nosaukt nevienu citu nozari ārpus PVN sistēmas darbības jomas, kur būtu radušies ar Norvēģijas PVN kompensācijas saņēmēju un citu EEZ uzņēmumu konkurenci saistīti jautājumi”.

Tādējādi Norvēģijas iestādes ir pārliecinātas, ka nozarēs, uz kurām neattiecas PVN akts, ir ļoti maz tādu Eiropas kaimiņvalstu uzņēmumu, kas sniedz pakalpojumus, konkurējot ar Norvēģijas uzņēmumiem, uz kuriem attiecas PVN kompensācijas akts. Turklāt, izvēloties pakalpojumu sniedzējus, izšķiroša nozīme ir tādiem faktoriem kā pakalpojumu sniedzēja fiziskais attālums, valodas grūtības un citiem ar kultūras piederību saistītiem nosacījumiem.

Norvēģijas iestādes uzskata, ka patiesu PVN kompensācijas sistēmas novērtējumu saistībā ar EEZ līguma 61. panta 1. punktā minētajiem kritērijiem var veikt tikai atzīstot, ka ar PVN neapliekamās nozarēs konkurence starp Norvēģijas uzņēmumiem un citiem EEZ uzņēmumiem ir visai nebūtiska.

Tādējādi Norvēģijas iestādes ir pārliecinātas, ka PVN kompensāciju, ko piešķir ar PVN neapliekamu nozaru uzņēmumiem, nevar uzskatīt par pasākumu, kas spēj iespaidot tirdzniecību EEZ līguma līgumslēdzēju pušu starpā.

4.3.   Vispārīgi apsvērumi

Norvēģijas iestādes piemin vairākas ES dalībvalstis, kas ir ieviesušas PVN kompensācijas sistēmas, saskaņā ar kurām vietējām pašvaldības iestādēm tiek kompensēts PVN, ko tās samaksājušas saistībā ar neapliekamām vai no nodokļa atbrīvotām darbībām. Zviedrijā, Dānijā, Somijā, Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē ir ieviestas dažādas sistēmas, lai kompensētu PVN vietējām pašvaldības iestādēm un tādējādi likvidētu traucējumus, kas rodas gadījumos, kad valsts iestādēm nākas izšķirties starp sabiedrisko pakalpojumu valsts nodrošinājumu vai ārējiem līgumpakalpojumiem. Dažādas tamlīdzīgas PVN kompensācijas sistēmas ir ieviestas arī Francijā, Luksemburgā, Austrijā un Portugālē.

Turklāt Norvēģijas iestādes citē agrāko komisāru Bolkestein kungu. Vēstulē, kas datēta ar 2000. gada 1. februāri un adresēta Michel Hansenne (Beļģija), kurš Eiropas Parlamentam vaicā, vai Apvienotās Karalistes PVN kompensācijas sistēma atbilst Sestajai PVN direktīvai, Bolkestein kungs apgalvo, ka PVN kompensācijas sistēmas “nav pretrunā Sestajai PVN direktīvai”, jo “tās nav nekas cits kā dažādu valsts iestāžu savstarpējas tīri finansiālas operācijas, ko reglamentē attiecīgo valstu valsts iestāžu finansēšanas politika”.

Bolkestein kungs izsaka apsvērumus arī saistībā ar “iespējamu sistēmu, saskaņā ar kuru Īrijas valdība piešķirtu subsīdijas Īrijas labdarības iestādēm apjomā, kas līdzinātos šo iestāžu samaksātajai nekompensējamajai PVN summai”. Bolkestein kungs apgalvo, ka “valdības subsīdiju piešķiršana pati par sevi nav pretrunā Eiropas Savienības PVN tiesiskajam regulējumam”.

Norvēģijas iestādes atzīst, ka neviens no šiem izteikumiem tieši neskar valsts atbalsta noteikumus. Tomēr saskaņā ar Norvēģijas iestāžu viedokli no šiem citātiem izriet atzinums, ka PVN kompensācijas sistēmas nav pretrunā Sestajai PVN direktīvai. Norvēģijas iestādes uzskata, ka tas liecina par PVN kompensācijas sistēmu atbilstību PVN sistēmas būtībai un loģikai.

II.   NOVĒRTĒJUMS

1.   Valsts atbalsta pastāvēšana

1.1.   Ievads

EEZ līguma 61. panta 1. punkts skan šādi:

Iesākumā Iestāde vēlas izteikt piezīmi par šā novērtējuma apjomu. Šis lēmums neskar Norvēģijas iestāžu lēmumu nepiemērot dažām darbībām PVN aktu. Tas attiecas vienīgi uz samaksātā priekšnodokļa kompensāciju atsevišķām personām, uz kurām attiecas PVN kompensācijas akts.

Turklāt Iestāde vēlas vēlreiz atgādināt trīs apsvērumus, kas jau minēti Lēmumā Nr. 225/06/COL:

Pirmkārt, EEZ līgums uz EBTA valstu nodokļu sistēmu parasti neattiecas. Katra EBTA valsts pati izstrādā un piemēro nodokļu sistēmu atbilstoši savai politiskajai izvēlei. Tomēr EEZ līguma 61. panta 1. punkta darbības jomu var attiecināt uz tādu nodokļu pasākumu piemērošanu kā PVN kompensācijas akta 3. pantā paredzētā priekšnodokļa kompensācija, ja šie pasākumi rada noteiktas sekas. Saskaņā ar tiesu praksi (17) 61. panta 1. punktā valsts iejaukšanās pasākumi nav nošķirti pēc to cēloņiem vai mērķiem, bet definēti atbilstoši to sekām.

Otrkārt, jautājums, vai aplūkojamais pasākums ir vai nav uzskatāms par valsts atbalstu, rodas tikai tiktāl, ciktāl tas skar saimniecisku darbību, t.i., darbību, kas ir saistīta ar preču un pakalpojumu piedāvāšanu noteiktā tirgū (18). Pasākumi ir uzskatāmi par valsts atbalstu tikai tad, ja uzņēmumi no tiem gūst labumu. Konkurences noteikumu piemērošanas kontekstā uzņēmumu jēdziens aptver organizācijas, kas “nodarbojas ar saimniecisku darbību, neatkarīgi no šo organizāciju juridiskā statusa un finansēšanas veida”  (19). Lai gan dažas organizācijas, kas saņem priekšnodokļa kompensāciju, neatbilst nosacījumiem, kuri tās ļautu uzskatīt par uzņēmumiem, tas, ka daži PVN kompensācijas akta labumguvēji ir uzņēmumi, ir pietiekams pamats šīs sistēmas vērtēšanai valsts atbalsta kontekstā (20).

Treškārt, atbalstu var piešķirt kā valsts uzņēmumiem, tā privātiem uzņēmumiem (21). Lai valsts uzņēmumu varētu uzskatīt par valsts atbalsta saņēmēju, tam nav obligāti jābūt no valsts nošķirtai juridiskai personai. Tas, ka kādu organizāciju reglamentē publiskās tiesības un ka tā ir bezpeļņas organizācija, nenozīmē, ka tā nav “uzņēmums” valsts atbalsta noteikumu izpratnē (22).

Ceturtkārt, saistībā ar Norvēģijas iestāžu vispārīgajiem apsvērumiem par līdzīgām sistēmām citviet Eiropas Savienībā, Iestāde vēlas atzīmēt, ka šīs sistēmas var atšķirties no PVN kompensācijas akta un ka Norvēģijas iestāžu novērojumi ir darīti zināmi Eiropas Komisijai. Turklāt saskaņā ar tiesu praksi “nepildot Līgumā paredzētos pienākumus saistībā ar 92. pantā minēto aizliegumu, neviena dalībvalsts nevar aizbildināties, ka arī pārējās dalībvalstis nepilda šos pienākumus”  (23).

Turpmāk Iestāde novērtēs, vai PVN kompensācijas aktu kā sistēmu (24) var uzskatīt par valsts atbalstu saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem.

1.2.   Valsts līdzekļi

Lai atbalstu varētu uzskatīt par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē, tas jāsaņem no valsts un no valsts līdzekļiem.

Kompensāciju tieši piešķir valsts, tātad to piešķir valsts no valsts līdzekļiem.

Norvēģijas iestādes apgalvo, ka PVN kompensācijas sistēma nav uzskatāma par atbalsta pasākumu, jo tā ir pašfinansēšanas sistēma. Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu viedokli pašvaldības pašas finansē PVN kompensācijas sistēmu ar samazinātiem valsts budžeta pārskaitījumiem visām pašvaldībām. Kopš 2004. gada, kad tika ieviesta PVN kompensācijas sistēma, pašvaldību gada fiskālā budžeta apropriācijas tiek attiecīgi samazinātas par domājamo priekšnodokļa kompensācijas summu.

Iestāde uzskata, ka valsts atbalsta kontekstā nav svarīgi, vai pašvaldībām piešķiramo naudas līdzekļu apjoms ir samazināts vai nav. Svarīgi ir noskaidrot, vai uzņēmumi konkurences noteikumu izpratnē ir saņēmuši finansiālu valsts atbalstu no valsts līdzekļiem. Saistībā ar valsts atbalstu gadījumi, kad pašvaldības darbojas kā uzņēmumi, būtu jāapskata atsevišķi no gadījumiem, kad pašvaldības darbojas kā valsts iestādes. Šo secinājumu nemaina arī tas, ka kompensāciju valsts izmaksas centrālā līmenī tiek līdzsvarotas ar samazinātiem pārskaitījumiem visām vietējām un reģionālajām valsts pārvaldes iestādēm. Samaksāto priekšnodokļa kompensāciju finansē no valsts budžeta, tātad no valsts līdzekļiem.

Turklāt Iestādes izpratnē katras pašvaldības valsts pārskaitījumu samazinājums precīzi neatbilst PVN kompensācijai, ko tā saņem.

1.3.   Ekonomiskas priekšrocības

Finansiāls atbalsts, ko uzņēmumiem piešķir valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem un kas atbrīvo šos uzņēmumus no izmaksām, kuras tiem citādi būtu jāsedz no sava budžeta, ir uzskatāms par ekonomiskām priekšrocībām (25).

Norvēģijas iestādes apgalvo, ka PVN kompensācijas sistēmu nevar uzskatīt par priekšrocību, jo šī sistēma nav saistīta ar nodokļu lieluma samazinājumiem vai atliktiem nodokļu maksājumiem. PVN kompensācijas sistēma nenozīmē faktisku labumguvēju nodokļu sloga samazinājumu.

Iestāde nepiekrīt šādai nostājai. Pēc Iestādes domām, Norvēģijas iestādes pienācīgi nediferencē dažādās valsts darbības sfēras, t.i., šajā gadījumā saistībā ar valsts atbalstu valsts ir nodokļu iestāde, bet pašvaldības kā valsts organizācijas un kā pašvaldību uzņēmumi ir divas dažādas lietas.

Lai noteiktu, vai šajā gadījumā var runāt par ekonomisku priekšrocību piešķiršanu, Iestādei jānovērtē, vai pasākums atbrīvo labumguvējus no maksājumiem, kas tiem parastā uzņēmējdarbības gaitā būtu jāsedz pašiem. Priekšnodokļa maksājumi ir darbības izmaksas, kuras ir saistītas ar pirkumiem, ko uzņēmumi veic parastā saimnieciskās darbības gaitā, un kuras parasti sedz paši uzņēmumi. Ciktāl Norvēģijas iestādes kompensē priekšnodokli par iegādātajām precēm un pakalpojumiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas PVN kompensācijas akta 2. pants, tās piešķir šiem uzņēmumiem ekonomiskas priekšrocības. Uzņēmumiem tiek piešķirtas priekšrocības, jo par kompensējamā priekšnodokļa summu tiek samazinātas darbības izmaksas, kas citādi būtu jāsedz pašiem uzņēmumiem.

Tādējādi PVN kompensācijas akts ir saistīts ar ekonomisku priekšrocību piešķiršanu pasākuma labumguvējiem.

1.4.   Selektivitāte

Turklāt, lai atbalstu varētu uzskatīt par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē, atbalsta pasākumam ir jābūt selektīvam, “dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai”.

Lēmumā Nr. 225/06/COL Iestāde ir atzinusi, ka PVN kompensācijas akts ir uzskatāms par finansiālā ziņā selektīvu pasākumu. PVN kompensācijas akta darbības jomā ir skaidri definēts, ka par pirkumiem samaksāto priekšnodokli var kompensēt tikai apliekamām personām, uz kurām attiecas PVN kompensācijas akta 2. pants. Priekšrocības, kas saskaņā ar PVN kompensācijas aktu ir piešķirtas uzņēmumiem, kuri saņem priekšnodokļa kompensāciju, nozīmē atbrīvojumu no pienākuma, kas izriet no visiem preču un pakalpojumu pircējiem piemērojamās PVN sistēmas.

Tiesu praksē noteikts, ka konkrētus nodokļu pasākumus tomēr var attaisnot ar attiecīgās nodokļu sistēmas iekšējo loģiku, ja vien šie pasākumi ir savienojami ar šo loģiku (26). Jebkurš pasākums, kura nolūks ir daļēji vai pilnīgi atbrīvot kādas konkrētas nozares uzņēmumus no maksājumiem, kas izriet no vispārējās sistēmas parastās piemērošanas, ir uzskatāms par valsts atbalstu, ja šādu atbrīvojumu nevar attaisnot ar vispārējās sistēmas būtību un loģiku (27).

Iestāde novērtēs, vai PVN kompensācijas akta 3. pantā paredzētā priekšnodokļa kompensācija saskan ar PVN sistēmas loģiku. Šajā nolūkā Iestādei vispirms jānovērtē, vai priekšnodokļa kompensācija saskan ar PVN sistēmas iekšējiem mērķiem, vai arī tai ir citi, PVN sistēmā neiekļauti mērķi.

PVN sistēmas galvenais mērķis ir aplikt ar nodokli noteiktas preču un pakalpojumu piegādes. PVN ir netiešs preču un pakalpojumu patēriņa nodoklis. Parasti PVN aprēķina visos piegādes ķēdes posmos un ar PVN apliek preču un pakalpojumu importu no ārvalstīm. Galapatērētāji maksā PVN kā daļu no pirkuma cenas bez tiesībām nodokli atskaitīt.

Lai gan principā ar PVN apliek visas pārdodamās preces un pakalpojumus, dažām darbībām PVN (un līdz ar to priekšnodokļa kredītu) var nepiemērot, un tas nozīmē, ka šādas piegādes nav apliekamas.

Saskaņā ar Norvēģijas PVN akta I nodaļas 5., 5.a un 5.b pantu PVN aktu nepiemēro tādām darbībām kā nekustamo īpašumu nodrošināšana un noma, veselības aprūpes un ar to saistīti pakalpojumi, sociāli pakalpojumi, izglītības pakalpojumi, finanšu pakalpojumi utt. PVN kontekstā šādu preču un pakalpojumu piegādātājus uzskata par galapatērētājiem, jo šiem uzņēmumiem ir jāmaksā priekšnodoklis, bet viņi nevar iekasēt PVN no realizācijas. No sistēmas loģikas izriet, ka neapliekamu preču un pakalpojumu piegādātāji un galapatērētāji maksā priekšnodokli bez iespējas to atvilkt.

Tomēr šīs PVN sistēmas loģiskās sekas rada cita līmeņa traucējumus, ko Norvēģijas iestādes ir centušās līdzsvarot, ieviešot PVN kompensācijas aktu. Tādējādi iznāk, ka PVN kompensācijas akta loģika ir līdzsvarot loģiskās sekas, kas neizbēgami rodas, neapliekot noteiktas piegādes. Tātad PVN kompensācijas akta loģika ir nevis aplikt ar nodokli galapatērētājus, kā to paredz vispārējā PVN sistēma, bet sniegt atvieglojumus zināmai galapatērētāju grupai, lai novērstu konkurences traucējumus starp “iekšējiem” darījumiem un ar PVN apliekamiem ārējiem darījumiem.

Norvēģijas iestādes skaidro, ka saskaņā ar PVN kompensācijas akta 1. pantu, kompensējot priekšnodokli, to mērķis ir panākt, lai pašapgādei un ar PVN apliekamām preču un pakalpojumu ārējām piegādēm tiktu piemēroti vienādi noteikumi.

Iestāde uzskata, ka noteiktu darbību aplikšanas mērķis, kas ir PVN sistēmas primārais mērķis, neattaisno samaksāta priekšnodokļa kompensāciju citu, nevis PVN sistēmā noteiktu iemeslu dēļ. Mērķis, ko cenšas sasniegt Norvēģijas iestādes, proti, panākt, lai valsts iestāžu pašapgādei un ar PVN apliekamām preču un pakalpojumu ārējām piegādēm tiktu piemēroti vienādi noteikumi, pats par sevi ir visnotaļ uzteicams, tomēr tas diez vai ir savienojams ar pašas PVN sistēmas būtību un loģiku. Šajā sakarā Iestāde konkrēti atsaucas uz tiesu praksi Heiser  (28) lietā, saskaņā ar kuru neviena pasākuma cildenie mērķi paši par sevi nevar būt pietiekams pamats, lai šo pasākumu varētu neuzskatīt par atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē. EEZ līguma 61. panta 1. punktā valsts iejaukšanās pasākumi nav nošķirti pēc to cēloņiem vai mērķiem, bet definēti atbilstoši to sekām (29).

Iestāde nenoliedz, ka Norvēģijas iestādes ir ieviesušas PVN kompensācijas aktu ar mērķi radīt neitralitāti attiecībā uz valsts pārvaldes iestāžu ar PVN apliekamu preču un pakalpojumu iepirkumiem. Šo neitralitāti nedrīkst jaukt ar PVN sistēmas iekšējo neitralitāti.

Tā kā mērķis panākt, lai valsts iestāžu “iekšējai” apgādei un ar PVN apliekamām preču un pakalpojumu ārējām piegādēm tiktu piemēroti vienādi noteikumi, nesaskan ar PVN sistēmas loģiku, šo mērķi varētu ņemt vērā vienīgi, novērtējot aplūkojamā pasākuma saderību.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ Iestāde secina, ka PVN kompensāciju nevar attaisnot ar PVN sistēmas būtību un loģiku. Tādēļ tā ir uzskatāma par selektīvu pasākumu.

1.5.   Konkurences traucējumi

Lai uz pasākumu varētu attiecināt EEZ līguma 61. panta 1. punkta darbības jomu, tam jābūt pasākumam, kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus.

Priekšnodokļa kompensāciju var saņemt tikai valsts un privātas organizācijas, uz kurām attiecas PVN kompensācijas akta 2. pants. Tomēr gadījumos, kad šīs organizācijas sniedz ar PVN neapliekamus pakalpojumus, konkurējot ar uzņēmumiem, uz kuriem PVN kompensācijas akta 2. pants neattiecas, šiem uzņēmumiem ir jārēķinās ar augstākām pirkumu izmaksām, lai gan tie sniedz tādus pašus pakalpojumus. Lai arī priekšnodokļa kompensācijas mērķis ir mazināt ar pašvaldību pirkumiem saistītos traucējumus, no PVN atbrīvotās nozarēs tas ir radījis konkurences traucējumus starp valsts iestādēm, kas veic saimniecisku darbību, un privātiem uzņēmumiem, kas veic tādu pašu saimniecisku darbību. Tātad līdz ar valsts iejaukšanos privātu tirgus dalībnieku piedāvātie produkti – pie vienādiem pārējiem nosacījumiem – būtu dārgāki. Tādējādi konkurence ir traucēta. Arī nozarēs, kur kompensāciju saņem gan valsts, gan privātie tirgus dalībnieki, atbalsts tomēr draudētu radīt konkurences traucējumus starp attiecīgās valsts tirgus dalībniekiem un pārējiem EEZ tirgus dalībniekiem, kas darbojas vienā tirgū.

Tādējādi Iestāde uzskata, ka kompensācijas piešķiršana uzņēmumiem, kas ražo ar PVN neapliekamas preces vai piedāvā ar PVN neapliekamus pakalpojumus, rada konkurences traucējumus starp uzņēmumiem.

1.6.   Ietekme uz tirdzniecību

EEZ līguma 61. panta 1. punkta darbības jomu var attiecināt uz valsts atbalsta pasākumiem tikai tiktāl, ciktāl tie iespaido tirdzniecību starp EEZ līguma līgumslēdzējām pusēm.

Komentējot Iestādes Lēmumu Nr. 225/06/COL, Norvēģijas iestādes ir apstrīdējušas Iestādes novērtējumu saistībā ar ietekmi uz tirdzniecību, jo pēc Norvēģijas iestāžu domām tā pamatā nav pareiza situācijas izpratne. Norvēģijas iestādes uzskata, ka saskaņā ar PVN kompensācijas sistēmu pašvaldībām galvenokārt tiek kompensēts priekšnodoklis, ko tās samaksājušas, pērkot preces un pakalpojumus, kas vajadzīgi to obligāto pienākumu izpildei. Runājot par pašvaldību darbībām, kas nav noteiktas ar likumu, izņemot sūdzībā minētos speciālo skolu pakalpojumus, Norvēģijas iestādes nevar nosaukt nevienu citu ārpus PVN piemērošanas jomas esošu nozari, kur PVN kompensācijas saņēmēji sniegtu pakalpojumu, konkurējot ar citiem EEZ uzņēmumiem. Norvēģijas iestādes ir pārliecinātas, ka ir ļoti maz tādu Eiropas kaimiņvalstu uzņēmumu, kas konkurē ar Norvēģijas uzņēmumiem, uz kuriem attiecas PVN kompensācijas akts.

Iestāde vēlreiz atkārto viedokli, ko tā, novērtējot ietekmi uz tirdzniecību, ir paudusi Lēmumā Nr. 225/06/COL. Iestādes uzdevums ir pārbaudīt, vai atbalsta sistēma var iespaidot tirdzniecību EEZ, bet tai nav jānosaka šīs sistēmas piemērošanas faktiskās sekas (30). Saskaņā ar PVN kompensācijas sistēmas nosacījumiem visi tās labumguvēji principā var saņemt priekšnodokļa kompensāciju neatkarīgi no tā, vai konkrētiem tirgus dalībniekiem piešķirtais atbalsts iespaido vai neiespaido tirdzniecību. Saskaņā ar EKT praksi, “novērtējot atbalsta sistēmas, Komisija var aprobežoties ar attiecīgās sistēmas vispārīgo raksturlielumu pārbaudi, un tai nav jāpārbauda katrs konkrētais šīs sistēmas piemērošanas gadījums”  (31). Šo interpretāciju ir apstiprinājusi arī EBTA Tiesa (32).

Tradicionāli, novērtējot kāda pasākuma ietekmi uz tirdzniecību, pasākumu parasti uzskata par valsts atbalstu, ja tas spēj iespaidot tirdzniecību starp EEZ valstīm (33). Arī tad, ja Norvēģijas iestādēm ir taisnība, apgalvojot, ka tikai daži EEZ uzņēmumi konkurē ar PVN kompensācijas akta labumguvējiem, atbalsta pasākums vienalga var iespaidot tirdzniecību, jo, novērtējot pasākumu ietekmi uz tirdzniecību EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē, nedz labumguvēju skaits, nedz konkurentu skaits nav būtiski faktori (34).

Valsts atbalsta piešķiršana uzņēmumiem var novest pie iekšējo piegāžu apjoma saglabāšanas vai palielināšanas, tādējādi samazinot citu uzņēmumu iespējas iekļūt iesaistīto EEZ valstu tirgū (35). Tādēļ atbalsta raksturu nenosaka nedz sniegto pakalpojumu vietējais vai reģionālais raksturs, nedz iesaistīto darbības jomu mērogs (36).

Nepastāv noteikts slieksnis vai proporcija, kuru nepārsniedzot varētu uzskatīt, ka atbalsts neiespaido tirdzniecību starp līgumslēdzējām pusēm (37). Gluži pretēji, saskaņā ar tiesu praksi (38) ikvienā gadījumā, kad valsts finansiālais atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli salīdzinājumā ar pārējiem uzņēmumiem, kas konkurē EEZ iekšējā tirdzniecībā, ir jāuzskata, ka šāds atbalsts iespaido pārējos uzņēmumus.

Saskaņā ar PVN akta I nodaļas 5. un 5.a pantu dažām darbībām PVN aktu nepiemēro. Turklāt saskaņā ar PVN akta 5.b pantu šis akts neattiecas uz atsevišķu pakalpojumu sniegšanu, cita starpā tie ir veselības aprūpes un ar to saistīti pakalpojumi, sociāli pakalpojumi, izglītības pakalpojumi, finanšu pakalpojumi, ar valsts varas īstenošanu saistīti pakalpojumi, tādi pakalpojumi, kas ir saistīti ar tiesībām apmeklēt teātra, operas, baleta, kino un cirka izrādes, izstādes muzejos un galerijās, ar loterijām saistīti pakalpojumi, ēdināšanas pakalpojumi skolu un studentu ēdnīcās utt. Tādējādi neviens no šiem pakalpojumiem nav apliekams ar PVN, bet principā uz tiem attiecas PVN kompensācijas akts (39). Dažas no šīm nozarēm, piemēram, finanšu pakalpojumi, ēdināšanas pakalpojumi skolu un studentu ēdnīcās, daži zobārstniecības pakalpojumi, daži izglītības maksas pakalpojumi, daži kinoteātru pakalpojumi ir daļēji vai pilnīgi atvērti EEZ konkurencei. Tādējādi atbalsts, ko piešķir uzņēmumiem nozarēs, kas ir atvērtas konkurencei, var iespaidot tirdzniecību starp EEZ līguma līgumslēdzējām pusēm.

Šo iemeslu dēļ un ņemot vērā Tiesas praksi, Iestāde uzskata, ka PVN kompensācijas akts ir vispārēja valsts mēroga kompensācijas sistēma, kas var iespaidot tirdzniecību starp EEZ līguma līgumslēdzējām pusēm.

1.7.   Secinājums

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos iemeslus, Iestāde secina, ka PVN kompensācijas akts ir uzskatāms par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē.

2.   Procedūras prasības

Saskaņā ar Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu attiecīgā valsts “pietiekami laicīgi paziņo EBTA Uzraudzības iestādei par jebkādiem plāniem piešķirt vai mainīt atbalstu, lai tā varētu iesniegt savus apsvērumus (…). Attiecīgās valsts ierosinātie pasākumi nestājas spēkā, pirms saskaņā ar procedūru nav pieņemts galīgs lēmums”.

Norvēģijas iestādes nav paziņojušas Iestādei par PVN kompensācijas aktu pirms tā stāšanās spēkā. Tādēļ Iestāde secina, ka Norvēģijas iestādes nav ievērojušas pienākumus, ko nosaka Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punkts.

3.   Atbalsta saderība

Iestāde uzskata, ka šajā gadījumā nevar piemērot nevienu no EEZ līguma 61. panta 2. punktā minētajiem izņēmumiem.

Attiecībā uz EEZ līguma 61. panta 3. punkta piemērošanu Iestāde uzskata, ka priekšnodokļa kompensāciju nevar aplūkot EEZ līguma 61. panta 3. punkta a) apakšpunkta kontekstā, jo neviens no Norvēģijas reģioniem neatbilst šim nosacījumam, kas attiecas uz reģioniem, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs. Neizskatās arī, ka kompensāciju varētu uzskatīt par saderīgu, pamatojoties uz EEZ līguma 61. panta 3. punkta b) apakšpunktu, jo tas attiecas uz atbalstu, kas veicina kāda svarīga projekta īstenojumu visas Eiropas interesēs vai novērš nopietnus traucējumus kādas valsts tautsaimniecībā.

Saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu atbalstu var uzskatīt par saderīgu ar EEZ līgumu gadījumos, kad tas veicina atsevišķu saimniecisko darbību vai atsevišķu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā vispārējām interesēm. Neizskatās, ka šajā gadījumā atbalsta sistēma veicina atsevišķu saimniecisko darbību vai tautsaimniecības jomu attīstību – saskaņā ar Norvēģijas iestāžu teikto, tās mērķis ir panākt, lai pašvaldību pašapgādei un ar PVN apliekamām preču un pakalpojumu ārējām piegādēm tiktu piemēroti vienādi noteikumi.

Iestāde uzskata, ka uzņēmuma kārtējo izmaksu, piemēram, priekšnodokļa, samazināšana ir uzskatāma par darbības atbalstu. Šāds atbalsta veids principā ir aizliegts. Tādēļ Iestāde uzskata, ka PVN kompensācijas akts ir atbalsta sistēma, ko tās pašreizējās izpausmēs nevar uzskatīt par saderīgu ar EEZ līguma valsts atbalsta noteikumiem.

Tomēr Iestāde vēlreiz atgādina iepriekš teikto, proti, jautājums, vai aplūkojamais pasākums ir vai nav uzskatāms par valsts atbalstu, rodas tikai tiktāl, ciktāl tas skar saimniecisku darbību, t.i., darbību, kas ir saistīta ar preču un pakalpojumu piedāvāšanu noteiktā tirgū. Šajā gadījumā tas nozīmē, ka valsts atbalsta novērtējums, ieskaitot pasākuma saderības novērtējumu, uz sistēmas labumguvējiem neattiecas, kamēr tie veic ar valsts pārvaldi saistītus uzdevumus vai pilda ar likumu noteiktus pienākumus, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību.

Turklāt saskaņā ar EEZ līguma 59. panta 2. punktu valsts atbalsta noteikumus nepiemēro uzņēmumiem, kam uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, ciktāl šo noteikumu piemērošana varētu radīt šķēršļus šiem uzņēmumiem uzticēto konkrēto uzdevumu izpildē un ar noteikumu, ka netiek iespaidota tirdzniecība pretēji Līguma līgumslēdzēju pušu interesēm.

Nosakot pakalpojumus, ko varētu klasificēt kā pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kopumā dalībvalstīm ir dota plaša rīcības brīvība. Šajā ziņā Iestādes uzdevums ir nodrošināt, lai, nosakot pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, nebūtu acīmredzamu kļūdu. Pašreizējā situācijā Iestāde nevar veikt izvērstu novērtējumu, lai noskaidrotu, vai visi ar PVN neapliekamo nozaru piegādātāji, kas saņem priekšnodokļa kompensāciju, t.i., visi piegādātāji, uz kuriem attiecas atbalsta sistēma, atbilst EEZ līguma 59. panta 2. punktā izklāstītajiem nosacījumiem. Iestāde var tikai aprobežoties ar norādi, ka šo nosacījumu izpildes gadījumā atsevišķiem uzņēmumiem vai konkrētām uzņēmumu grupām piešķirto pievienotās vērtības priekšnodokļa kompensāciju varētu uzskatīt par EEZ līguma 59. panta 2. punkta izpratnē saderīgu valsts atbalstu. PVN kompensācijas akta piemērošana nav šādi ierobežota.

Komisija 2005. gada 28. novembrī ir pieņēmusi Lēmumu 2005/842/EK par EK Līguma 86. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (40). Šis lēmums 2006. gada jūlijā ir iekļauts EEZ līgumā (41).

Saskaņā ar šo lēmumu (42) saistībā ar slimnīcām un sociālo mājokļu uzņēmumiem, kam uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, ir jāņem vērā īpaši apsvērumi. Iekšējā tirgus attīstības pašreizējā stadijā konkurences traucējumu intensitāte šajās jomās ne vienmēr ir proporcionāla apgrozījuma un kompensācijas līmenim. Tādēļ no paziņošanas ir atbrīvotas slimnīcas, kas sniedz medicīniskās aprūpes pakalpojumus, tostarp vajadzības gadījumā neatliekamo medicīnisko palīdzību un papildpakalpojumus, kuri ir tieši saistīti ar pamatpakalpojumiem, jo īpaši pētniecības jomā, kā arī sociālo mājokļu uzņēmumi, kas nodrošina ar mājokļiem nelabvēlīgā situācijā nonākušus iedzīvotājus vai sociāli mazāk priviliģētas grupas, kuras maksātnespējas dēļ nav spējīgas iegūt mājokli tirgus apstākļos.

Tomēr šis izņēmums neattiecas uz priekšnodokļa kompensācijām, ko uzņēmumiem piešķir saistībā ar to saimnieciskās darbības daļu, kura neietilpst šajos sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumos. Saskaņā ar iepriekš izklāstīto novērtējumu, šāda kompensācijas sistēma ir uzskatāma par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar EEZ līguma noteikumiem. Ja šajā kontekstā aplūko dažas nozares, t.i., nozares, ko neapliek ar PVN un kur notiek šāda darbība, tad no Eiropas Komisijas vai Iestādes prakses vai no pastāvošās tiesu prakses viedokļa ir skaidrs, ka tā ir saimnieciska darbība, kas notiek, konkurējot ar citiem uzņēmumiem. Jo īpaši tas attiecas uz zobārstniecības (43) un ātrās palīdzības pakalpojumiem (44).

Turklāt daži uzņēmumi, kas saņem atbalstu saskaņā ar PVN kompensācijas sistēmu, var saņemt arī citus atbrīvojumus, piemēram, saskaņā ar de minimis atbalsta noteikumiem, saskaņā ar grupveida atbrīvojuma regulu noteikumu piemērošanu, piemēram, saskaņā ar mazo un vidējo uzņēmumu grupveida atbrīvojuma regulu utt.

Tomēr kompensācijas sistēma tās pašreizējās izpausmēs neattiecas tikai uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumiem vai citiem minētajiem atbrīvojumiem. PVN kompensācijas akta piemērošanas joma un koncepcija ir plaša. Tajā nav vajadzīgo kritēriju, kas nodrošinātu atbilstību šiem atbrīvojumiem. Tādēļ sistēmu kopumā nevar uzskatīt par saderīgu ar EEZ līguma valsts atbalsta noteikumiem.

4.   Nobeigums

Iestāde uzskata, ka Norvēģijas iestādes ir ieviesušas PVN kompensācijas aktu nelikumīgi, pārkāpjot Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu. Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ šajā aktā paredzētā priekšnodokļa kompensācijas sistēma tās pašreizējās izpausmēs nav saderīga ar EEZ līgumu.

Ievērojot Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanas nolīguma 3. protokola II daļas 14. pantu, nelikumīgi piešķirta atbalsta gadījumos, ja atbalsts tiek atzīts par nesaderīgu, Iestāde parasti izdod rīkojumu, saskaņā ar kuru iesaistītajai EBTA valstij atbalsts no tā saņēmējiem jāpiedzen.

Iestāde uzskata, ka šajā gadījumā atbalstu piedzīt neliedz nekādi vispārēji principi. Saskaņā ar iedibinātu tiesu praksi gadījumos, kad ir atzīts atbalsta nelikumīgums, atbalsta atmaksāšana, piedzenot to no saņēmēja, ir loģiskas šāda atzinuma sekas. Līdz ar to nelikumīgi piešķirta atbalsta piedziņu nolūkā atjaunot agrāko situāciju principā nevar uzskatīt par neproporcionālu EEZ līguma mērķiem valsts atbalsta jomā. Atmaksājot atbalstu, tā saņēmējs zaudē līdz šim baudītās tiesības uz priekšrocībām salīdzinājumā ar citiem tirgus konkurentiem un tiek atjaunota pirms atbalsta izmaksas bijusī situācija (45). No šīs atbalsta piedziņas funkcijas izriet arī, ka, liekot iesaistītajai dalībvalstij piedzīt nelikumīga atbalsta veidā piešķirtās naudas summas, Iestāde parasti, izņemot īpašus apstākļus, nepārkāpj savas Tiesas praksē atzītās rīcības brīvības robežas, jo tikai atjauno agrāko situāciju (46).

Turklāt, ņemot vērā, ka saskaņā ar Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanas nolīguma 3. protokolu valsts atbalsta pārraudzība ir obligāts Iestādes pienākums, uzņēmumi, kam atbalsts piešķirts, principā nevar likumīgi pamatoti cerēt, ka atbalsts ir likumīgs, ja vien tas nav piešķirts saskaņā ar šā protokola noteikumos paredzēto procedūru (47).

Norvēģijas iestāžu pieminētie komisāra Bolkestein izteikumi attiecas uz attiecīgo sistēmu saskaņu ar vispārējiem PVN noteikumiem. Turklāt vismaz vienā no pieminētajiem izteikumiem Bolkestein kungs ir iekļāvis atrunu “ar noteikumu, ka ir ievēroti valsts atbalsta noteikumi”. Tādējādi Iestāde uzskata, ka šie izteikumi nevar attaisnot likumīgi pamatotas cerības.

Turklāt Norvēģijas iestādes nav nosaukušas nevienu līdzīgu valsts atbalsta sistēmu, kuru būtu apstiprinājusi vai nu Eiropas Komisija vai Iestāde un ar kuras pastāvēšanu varētu attaisnot ar PVN kompensācijas aktu saistītas likumīgi pamatotas cerības.

Šo iemeslu dēļ Iestāde uzskata, ka šajā gadījumā nevar runāt par īpašiem apstākļiem, kuru pastāvēšana būtu varējusi radīt atbalsta saņēmēju likumīgi pamatotas cerības.

Saskaņā ar Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanas nolīguma 3. protokola II daļas 14. panta 2. punktu un Iestādes 2004. gada 14. jūlija Lēmuma 195/04/COL 9. un 11. pantu piedzenamajā summā iekļauj arī saliktos procentus (48).

Tādēļ Norvēģijas iestādes ir aicinātas veikt vajadzīgos pasākumus, lai piedzītu nesaderīgo atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar PVN kompensācijas akta 3. pantu, un divos mēnešos par šiem pasākumiem informēt Iestādi.

Lai nepieļautu valsts atbalsta piešķiršanu, Norvēģijas iestādēm jāgroza PVN kompensācijas akts un grozījumiem jāstājas spēkā nekavējoties. Par vajadzīgajiem tiesiskajiem grozījumiem, ko tās apņēmušās ieviest, Norvēģijas iestādēm divos mēnešos jāpaziņo Iestādei,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Valsts atbalsts, ko Norvēģijas iestādes piešķīrušas saistībā ar PVN kompensācijas aktu, nav saderīgs ar EEZ līgumu.

2. pants

Norvēģija groza PVN kompensācijas aktu ar tūlītēju efektu, lai nepieļautu valsts atbalsta piešķiršanu.

3. pants

Norvēģijas iestādes veic visus vajadzīgos pasākumus, lai piedzītu 1. pantā minēto atbalstu no visiem uzņēmumiem, kas to saņēmuši.

4. pants

Atbalstu piedzen nekavējoties saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām ar noteikumu, ka tās ļauj nodrošināt šā lēmuma tūlītēju un efektīvu izpildi. Piedzenamā atbalsta summā ietilpst procenti un saliktie procenti no dienas, kad atbalsts ir nonācis labumguvēja rīcībā, līdz atbalsta atgūšanas dienai. Procentus aprēķina saskaņā ar EBTA uzraudzības iestādes Lēmuma Nr. 195/04/COL 9. un 11. pantu.

5. pants

Norvēģijas iestādes divos mēnešos no šā lēmuma paziņošanas dienas informē EBTA uzraudzības iestādi par pasākumiem, kas veikti, lai to izpildītu.

6. pants

Šis lēmums ir adresēts Norvēģijas Karalistei.

7. pants

Autentisks ir tikai teksts angļu valodā.

---

(1)  Turpmāk tekstā “Iestāde”.

(2)  Turpmāk tekstā “EEZ līgums”.

(3)  Turpmāk tekstā “Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanas nolīgums”.

(4)  Pamatnostādnes par EEZ līguma 61. un 62. panta un Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanas nolīguma 3. protokola 1. panta piemērošanu un interpretāciju, ko 1994. gada 19. janvārī pieņēmusi un izdevusi EBTA Uzraudzības iestāde (publicētas OV 1994 L 231 un EEZ papildinājumā Nr. 32, 3.9.94.). Jaunākie grozījumi Pamatnostādnēs izdarīti 2007. gada 7. februārī. Turpmāk tekstā “Valsts atbalsta pamatnostādnes”.

(5)  Publicēts OV C 305, 14.12.2006., un EEZ papildinājumā Nr. 62, 14.12.2006., 1. lpp.

(6)  Norvēģijas 2003. gada 12. decembra Akts Nr. 108 par PVN kompensāciju vietējām un reģionālajām iestādēm (Lov om kompensasjon av merverdiavgift for kommuner, fylkeskommuner mv). Turpmāk tekstā “PVN kompensācijas akts”.

(7)  Plašāku informāciju skatīt Iestādes Lēmumā Nr. 225/06/COL, kas publicēts OV C 305, 14.12.2006.

(8)  PVN akta III nodaļas 10. panta 1. punkts. Šajā sakarā skatīt PVN akta IV nodaļu saistībā ar I nodaļu.

(9)  PVN akta VI nodaļas 21. pants.

(10)  Skatīt PVN akta 5. pantu, saskaņā ar kuru atsevišķu organizāciju, piemēram, muzeju, teātru, bezpeļņas apvienību utt. tirdzniecības operācijas ar PVN neapliek. PVN akta 5. panta 2. punkts nosaka, ka Finanšu ministrija var izdot noteikumus, kas ierobežo un papildina pirmās apakšiedaļas noteikumus, un var noteikt, ka pirmās apakšiedaļas f) daļā minētajiem uzņēmumiem tomēr ir jāaprēķina un jāmaksā PVN no realizācijas, ja atbrīvojums rada ievērojamus konkurences traucējumus attiecībā uz citiem reģistrētiem uzņēmumiem, kas piegādā līdzvērtīgas preces un pakalpojumus.

(11)  Skatīt PVN akta 5.b pantu.

(12)  “Iekšējo” iepirkumu neuzskata par darījumu, ko apliek ar PVN.

(13)  Vietējās pārvaldes iestāžu akts (Lov om kommuner og fylkeskommuner) Nr. 107, 1992. gada 25. septembris.

(14)  Dienas aprūpes iestāžu akts (Lov om barnehager) Nr. 64, 2005. gada 17. jūnijs.

(15)  Plašāka informācija par Norvēģijas PVN sistēmas darbību ir atrodama Lēmuma Nr. 225/06/COL 2. lpp. I iedaļas 2. punktā “Norvēģijas PVN un PVN kompensācijas tiesiskais regulējums”.

(16)  Norges Offentlige Utredinger (NOU) 2003.: 3, Merverdiavgiften og kommunene, Konkurransevridninger mellom kommuner og private (turpmāk tekstā “Rattsø ziņojums”).

(17)  Spriedums lietā E-6/98, Norvēģija pret EBTA Uzraudzības iestādi, 1999., EBTA Tiesas ziņojumi, 76. lpp., 34. punkts; spriedums apvienotajās lietās E-5/04, E-6/04 un E-7/04 Fesil un Finnfjord, PIL un citi un Norvēģija pret EBTA Uzraudzības iestādi, 2005., EBTA Tiesas ziņojumi, 121. lpp., 76. punkts; spriedums lietā 173/73 Itālija pret Komisiju, 1974., ECR 709, 13. punkts; spriedums lietā C-241/94 Francija pret Komisiju, 1996., ECR I-4551, 20. punkts.

(18)  Spriedums apvienotajās lietās no C-180/98 līdz C-184/98 Pavlov un citi, 2000., ECR I-6451, 75. punkts.

(19)  Spriedums lietā C-41/90 Höfner un Elser, 1991., ECR I-1979, 21. punkts.

(20)  Spriedums lietā E-2/05 EBTA Uzraudzības iestāde pret Islandi, 2005., EBTA Tiesas ziņojumi, 202. lpp., 24. punkts.

(21)  Spriedums lietā C–387/92 Banco Exterior de España, 1994., ECR I-877, 11. punkts.

(22)  Spriedums lietā C-244/94 Fédération Française des Sociétés d'Assurance et a., 1995., ECR I-4013, 21. punkts; spriedums lietā 78/76 Steinike & Weinlig, 1977., ECR 595, 1. punkts.

(23)  Iepriekš minētais spriedums lietā 78/76 Steinike & Weinlig, 24. punkts, spriedums lietā T-214/95 Het Vlaamse Gewest pret Komisiju, 1998., ECR II-717, 54. punkts.

(24)  Lēmuma Nr. 225/06/COL II.2.1. iedaļā Iestāde ir atzinusi, ka PVN kompensācijas akts ir uzskatāms par valsts atbalstu. Skatīt šo novērtējumu.

(25)  Iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās E-5/04, E-6/04 un E-7/04 Fesil un Finnfjord, PIL un citi un Norvēģija pret EBTA Uzraudzības iestādi, 76. un 78.–79. punkts; spriedums lietā C-301/87 Francija pret Komisiju, 1990., ECR I-307, 41. punkts.

(26)  Iepriekš minētais spriedums lietā E-6/98 Norvēģija pret EBTA Uzraudzības iestādi, 38. punkts; Iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās E-5/04, E-6/04 un E-7/04 Fesil un Finnfjord, PIL un citi un Norvēģija pret EBTA Uzraudzības iestādi, 84.–85. punkts; spriedums apvienotajās lietās T-127/99, T-129/99 un T-148/99 Territorio Histórico de Alava et a pret Komisiju, 2002., ECR II-1275, 163. punkts, spriedums lietā C-143/99 Adrijas-Vīnes cauruļvads, 2001., ECR I-8365, 42. punkts; spriedums lietā T-308/00 Salzgitter pret Komisiju, 2004., ECR II-1933, 42. punkts, spriedums lietā C-172/03 Wolfgang Heiser, 2005., ECR I-1627, 43. punkts.

(27)  Spriedums lietā E-6/98 Norvēģija pret EBTA Uzraudzības iestādi, 1999., EBTA Tiesas ziņojumi, 76. lpp., 38. punkts; spriedums apvienotajās lietās E-5/04, E-6/04 un E-7/04 Fesil un Finnfjord, PIL un citi un Norvēģija pret EBTA Uzraudzības iestādi, 76.–89. punkts; spriedums lietā 173/73 Itālija pret Komisiju, 1974., ECR 709, 16. punkts.

(28)  Iepriekš minētā lieta C-172/03 Wolfgang Heiser.

(29)  Spriedums lietā C-159/01 Nīderlande pret Komisiju, 2004., ECR I-4461, 51. punkts.

(30)  Spriedums lietā C-298/00 P Itālija pret Komisiju, 2004., ECR I-4087, 49. punkts un spriedums lietā C-372/97 Itālija pret Komisiju, 2004., ECR I-3679, 44. punkts.

(31)  Spriedums lietā T-171/02 Regione autonoma della Sardegna pret Komisiju, 2005., ECR II-2123, 102. punkts; spriedums lietā 248/84 Vācija pret Komisiju, 1987., ECR 4013, 18. punkts; spriedums lietā C-75/97 Beļģija pret Komisiju, 1999., ECR I-3671, 48. punkts; spriedums lietā C-278/00 Grieķija pret Komisiju, 2004., ECR I-3997, 24. punkts.

(32)  Iepriekš minētais spriedums lietā E-6/98 Norvēģija pret EBTA Uzraudzības iestādi, 57. punkts un spriedums lietā E-2/05 EBTA Uzraudzības iestāde pret Islandi, 2005., EBTA Tiesas ziņojumi, 202. lpp., 24. punkts.

(33)  Spriedums apvienotajās lietās T-298/97-T-312/97 e.a. Alzetta a.o. pret Komisiju, 2000., ECR II-2319, 76.–78. punkts.

(34)  Spriedums lietā C-71/04 Administración del Estado pret Xunta de Galicia, 2005., ECR I-7419, 41. punkts; spriedums lietā C-280/00 Altmark Trans, 2003., ECR I-7747, 81. punkts; spriedums apvienotajās lietās no C-34/01 līdz C-38/01 Enirisorse, 2003., ECR I-14243, 28. punkts; spriedums lietā C-142/87 Beļģija pret Komisiju (“Tubemeuse”), 1990., ECR I-959, 43. punkts; spriedums apvienotajās lietās no C-278/92 līdz C-280/92 Spānija pret Komisiju, 1994., ECR I-4103, 42. punkts.

(35)  Iepriekš minētais spriedums lietā E-6/98 Norvēģija pret EBTA Uzraudzības iestādi, 59. punkts; spriedums lietā C-303/88 Itālija pret Komisiju, 1991., ECR I-1433, 27. punkts; spriedums apvienotajās lietās no C-278/92 līdz C-280/92 Spānija pret Komisiju, 1994., ECR I-4103, 40. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā C-280/00 Altmark Trans, 78. punkts.

(36)  Iepriekš minētais spriedums lietā C-280/00 Altmark Trans, 77. punkts; spriedums lietā C-172/03 Wolfgang Heiser, 2005., ECR I-1627, 33. punkts; spriedums lietā C-71/04 Administración del Estado pret Xunta de Galicia, 2005., ECR I-7419, 40. punkts.

(37)  Spriedums lietā C-280/00 Altmark Trans, 2003., ECR I-7747, 81. punkts, spriedums lietā C-172/03 Wolfgang Heiser, 2005., ECR I-1627, 32. punkts.

(38)  Iepriekš minētais spriedums lietā E-6/98 Norvēģija pret EBTA Uzraudzības iestādi, 59. punkts; spriedums lietā 730/79 Philip Morris pret Komisiju, 1980., ECR 2671, 11. punkts.

(39)  PVN kompensācijas akta 4. pantā ir paredzēti daži kompensācijas saņemšanas iespēju ierobežojumi.

(40)  Publicēts OV L 312, 29.11.2005., 67. lpp.

(41)  Komisijas 2005. gada 28. novembra Lēmums 2005/842/EK par EK Līguma 86. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, ir iekļauts EEZ līguma XV pielikumā kā 1.h punkts ar Lēmumu Nr. 91/2006 (.OV L 289, 19.10.2006., 31. lpp. un EEZ papildinājums Nr. 52, 19.10.2006., 24. lpp.), e.i.f. 8.7.2006.

(42)  15. punkts.

(43)  Iepriekš minētā lieta C-172/03 Wolfgang Heiser.

(44)  Lieta C-475/99, Firma Ambulanz Glöckner pret Landkreis Südwestpfalz, 2001., ECR I-8089.

(45)  Spriedums lietā C-350/93 Komisija pret Itāliju, 1995., ECR I-699, 22. punkts.

(46)  Spriedums lietā C-75/97 Beļģija pret Komisiju, 1999., ECR I-3671, 66. punkts un spriedums lietā C-310/99 Itālija pret Komisiju, 2002., ECR I-2289, 99. punkts.

(47)  Spriedums lietā C-169/95 Spānija pret Komisiju, 1997., ECR I-135, 51. punkts

(48)  Publicēts OV L 139, 25.5.2006., 37. lpp. un EEZ papildinājums Nr. 26, 25.5.2006., 1. lpp.

---