1)

Vai Direktīvā 2005/29/EK (1) minētais vidusmēra patērētāja jēdziens, kurš ir saprotams kā patērētājs, kas ir samērā informēts, uzmanīgs un apdomīgs, – ņemot vērā šī jēdziena elastīgumu un nenoteiktību – nebūtu jāformulē, atsaucoties uz labākajām zinātnes un pieredzes atziņām, un tādējādi tas būtu saistāms ne tikai ar klasisko jēdzienu homo oeconomicus, bet arī ar atziņām no jaunākajām teorijām par ierobežotu racionalitāti, kuras ir pierādījušas, ka, ierobežojot nepieciešamo informāciju, personas bieži pieņem “neracionālus” lēmumus salīdzinājumā ar lēmumiem, kurus būtu pieņēmis hipotētiski uzmanīgs un apdomīgs subjekts, un kuras parāda, ka ir vajadzīga lielāka patērētāju aizsardzība gadījumā – kas mūsdienu tirgus dinamikā ir sastopams arvien biežāk – kad pastāv kognitīvas ietekmēšanas draudi?

2)

Vai komercprakse, kurā informācijas prezentēšanas (framing) dēļ izvēle var šķist obligāta un bez alternatīvām, pati par sevi ir uzskatāma par agresīvu, ņemot vērā Direktīvas [..] 6. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru komercpraksi uzskata par maldinošu, ja tā jebkādā veidā, “tostarp vispārējā sniegumā”, maldina vai var maldināt vidusmēra patērētāju?

3)

Vai Direktīva par negodīgu komercpraksi attaisno Valsts konkurences un tirgus uzraudzības iestādes pilnvaras (konstatējot, ka pastāv psiholoģiskas ietekmēšanas draudi, kas ir saistīti ar: 1) grūtībām, kurās nonākušajai personai, kas lūdz aizdevumu, parasti to piešķir, 2) patērētāja parakstāmo līgumu sarežģītību, 3) kombinācijā piedāvātā piedāvājuma kontekstualitāti, 4) piedāvājuma parakstīšanai atvēlēto īso laiku) paredzēt izņēmumu no principa par iespēju apvienot apdrošināšanas produktu pārdošanu un nesaistīto finanšu produktu pārdošanu, pieprasot noteikt 7 dienu laika intervālu starp abu līgumu parakstīšanu?

4)

Vai saistībā ar šādām pilnvarām apkarot agresīvu komercpraksi Direktīva (ES) 2016/97 (2) un it īpaši tās 24. panta 3. punkts liedz pieņemt Konkurences un tirgus uzraudzības iestādes lēmumu, kas ir pamatots ar Direktīvas 2005/29/EK 2. panta d) un j) punktu un 4., 8. un 9. pantu, kā arī ar to transponējošo valsts tiesisko regulējumu un kas ir pieņemts pēc tam, kad tika noraidīts saistību pieprasījums pēc kredītiestādes atteikuma – finanšu produkta un ar šo produktu nesaistītā apdrošināšanas produkta kombinētās pārdošanas gadījumā un pastāvot patērētāja ietekmēšanas draudiem, kuri ir saistīti ar konkrētā gadījuma apstākļiem un kuri izriet arī no pārbaudāmās dokumentācijas sarežģītības, – piešķirt patērētājam 7 dienu spatium deliberandi (laiku apdomāšanai) starp kombinētā piedāvājuma izteikšanu un apdrošināšanas līguma parakstīšanu?

5)

Vai divu finanšu un apdrošināšanas produktu kombinācijas vien uzskatīšana par agresīvu praksi varētu izvērsties neatļautajā regulēšanas darbībā un neuzliktu tirgotājam (nevis Konkurences un tirgus uzraudzības iestādei, kā tam vajadzētu būt) pienākumu (kas ir grūti izpildāms) pierādīt, ka tā nav agresīva prakse, kura pārkāpj Direktīvu 2005/29/EK (it īpaši tāpēc, ka minētā direktīva neļauj dalībvalstīm pieņemt ierobežojošākus pasākumus par tajā noteiktajiem, pat ar mērķi nodrošināt augstāku patērētāju aizsardzības līmeni), vai savukārt šāda pierādīšanas pienākuma apgriešana nepastāv, jo, pamatojoties uz objektīviem elementiem, ir jāuzskata, ka, ņemot vērā sarežģītu kombinēto piedāvājumu, faktiski pastāv patērētāja, kuram ir nepieciešams aizdevums, ietekmēšanas risks?