1)

Vai Direktīvas 96/71/EK (1) 1. panta 1. punkts, lasot tos kopsakarā ar tās 3. un 5. pantu un Ungārijas Darba kodeksa 285. un 299. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka Ungārijas darba ņēmēji var atsaukties uz minētās direktīvas un Francijas tiesiskā regulējuma par minimālo darba algu pārkāpumu, vēršoties pret saviem Ungārijas darba devējiem tiesvedībā, kas ierosināta Ungārijas tiesās?

2)

Vai dienas nauda, kas ir paredzēta, lai segtu izmaksas, kas rodas darbinieku norīkojuma darbam ārvalstīs laikā, ir uzskatāma par darba algas daļu?

3)

Vai Regulas Nr. 561/2006/EK (2) 10. pantam ir pretrunā prakse, saskaņā ar kuru, rodoties ietaupījumam, ko aprēķina, ņemot vērā nobraukto attālumu un degvielas patēriņu, darba devējs atbilstoši formulai maksā transportlīdzekļa vadītājam piemaksu, kas nav darba līgumā noteiktās darba algas daļa un par kuru netiek maksāti nodokļi, ne arī veiktas sociālā nodrošinājuma iemaksas, ja šī degvielas taupīšana savukārt mudina transportlīdzekļu vadītājus braukt tādā veidā, kas varētu apdraudēt satiksmes drošību (piemēram, braucot lejup pa nogāzēm pēc iespējas ilgāk ripot brīvgaitā)?

4)

Vai Direktīva 96/71/EK ir piemērojama starptautiskiem kravu pārvadājumiem, it īpaši ņemot vērā, ka Eiropas Komisija pret Franciju un Vāciju ir uzsākusi pārkāpuma procedūru saistībā ar to, ka šīs valstis savu minimālās darba algas tiesisko regulējumu piemēro autotransporta nozarē?

5)

Vai direktīva, ja tā nav transponēta valsts tiesībās, pati par sevi var radīt privātpersonai pienākumus un tādējādi pati par sevi kļūt par pamatu pret privātpersonu celtai prasībai tiesvedībā, kas ir ierosināta valsts tiesā?