22.1.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 22/29

1)

Vai Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (turpmāk tekstā – “direktīva”) (1) 4. panta 2. punktā un 5. pantā paredzētā prasība formulēt noteikumus vienkāršā, skaidri saprotamā valodā ir jāinterpretē tādējādi, ka šai prasībai atbilst ar patērētājiem noslēgtā aizdevuma līguma noteikums, par kuru nav notikusi atsevišķa apspriešanās un kurā ir precīzi noteikts izmaksu, komisijas maksu un citu maksājumu apmērs (turpmāk tekstā kopā – “izmaksas”), kas ir jāmaksā patērētājam, to aprēķina metode un samaksas termiņi, bet kurā nav precizēts, par kādiem konkrētiem pakalpojumiem rodas šīs izmaksas; vai tomēr tā ir jāinterpretē tādējādi, ka līgumā ir jābūt arī norādei par to, kādi ir šie konkrētie pakalpojumi? Vai pēdējā minētajā gadījumā pietiek ar to, ka sniegtā pakalpojuma saturs var tikt izsecināts no izmaksu apzīmējuma?

2)

Vai direktīvas 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka aplūkojamajā gadījumā izmantotais līguma noteikums par izmaksām, no kura, pamatojoties uz līgumu, nav iespējams skaidri noteikt, par kādiem konkrētiem pakalpojumiem rodas šīs izmaksas, pretēji prasībai pēc godprātības rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam?