5.6.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 170/32

1.1.

Eiropas mašīnbūves rūpniecībai (1) (MR) ir būtiska nozīme Eiropas ekonomikas atveseļošanā un vērienīgā mērķa, proti, līdz 2020. gadam palielināt rūpniecības izlaidi par vairāk nekā 20 % IKP, sasniegšanā. Lai radītu šādu izaugsmi, izmainītu pašreizējo tendenci un nodrošinātu cilvēkus ar darbu, tomēr jāpalielina ieguldījumi uzņēmumos.

1.2.

Lai minēto sasniegtu, Eiropai jāizvirza skaidrs redzējums un mērķis rūpniecībai. Tam jānodrošina saskaņota politika, kurā likts skaidrs uzsvars uz Eiropas rūpniecības konkurētspēju un kurā iekļautas citas politikas jomas, un kas padara Eiropu par pievilcīgāku vietu uzņēmējdarbības uzsākšanai.

1.3.

Eiropai jāattīsta pozitīvāka pieeja pārmaiņām rūpniecībā, jo īpaši ņemot vērā Viduseiropas un Austrumeiropas valstu sekmīgo pāreju.

1.4.

Eiropai būtu labāk jāapzinās savas vērtības, tās jāattīsta un jānostiprina – tie ir kvalificēti un motivēti darba ņēmēji, daudzpusīga izglītība, apjomīgas zinātniskās atziņas, liels skaits reģionālu klasteru, kas ir vadošie pasaules mērogā, lietpratīgi integrētas piegādātāju un pakalpojumu ķēdes, labi attīstīta transporta infrastruktūra un milzīgs iekšējais tirgus, kurā ir vairāk nekā 500 miljonu patērētāju, un sociālo partneru spēcīga sadarbība.

1.5.

Lai radītu jaunus ieguldījumus, Eiropai jāievēro stratēģija, kura ļauj rūpniecībai būt tehnoloģisko inovāciju priekšplānā un, nolūkā sasniegt izlaides un nodarbinātības nepieciešamo līmeni, kas ir konkurētspējas stiprināšanas galvenais instruments, vienlaikus vairāk piesaistīt uzņēmumus, kuri ražo plaša patēriņa preces gan augsto tehnoloģiju, gan zema un vidēja līmeņa tehnoloģiju diapazonā. EESK aicina Eiropas Komisiju izvērst stratēģiju, ar kuras palīdzību varētu piesaistīt vairāk ieguldījumu augsto tehnoloģiju uzņēmumos, tostarp modernās ražotnēs, kas izveidotas ceturtās industriālās revolūcijas rezultātā, kā arī augstas kvalifikācijas prasmju nodrošināšanā, kas sekmētu inovāciju visā vērtību radīšanas ķēdē.

1.6.

Eiropas finansējums pētniecībai būtu vairāk jāsaista ar rūpniecības vajadzībām, iesaistot uzņēmumus inovatīvo procesu agrīnā posmā un atbalstot MVU tehnisko jaunradi, lai jaunas idejas vienkāršāk un ātrāk pārvērstu jaunos produktos. Būtu jāpopularizē un jāatbalsta klasteri, kas pievienojas ražošanas uzņēmumiem un pētniecības struktūrām.

1.7.

Komisijai būtu jāpastiprina pasākumi, lai atvieglotu Eiropas uzņēmumu, sevišķi MVU, eksistenci. Jauni tehniskie un administratīvie tiesību akti būtu jāapsver vienīgi tad, ja to mērķi citādi nav sasniedzami. Eiropas Komisijai būtu jāpievērš lielāka uzmanība spēkā esošo noteikumu saskaņotai piemērošanai dalībvalstīs, saskaņojot un nostiprinot tirgus uzraudzību. Komisijai būtu jāveicina šādas pieejas līdzsvarota piemērošana arī citos pasaules reģionos.

1.8.

Trūkumi, kā, piemēram, apgrūtināta piekļuve finansējumam, augstas enerģijas izmaksas vai administratīvā sloga un likumdošanas radītas izmaksas, būtu jāsamazina, pieņemot konsekventākus un prognozējamākus tiesību aktus.

1.9.

Nodarbinātības augstu līmeni Eiropā var saglabāt tikai tad, ja darba ņēmēji ir izglītotāki un kvalificētāki nekā darba ņēmēji konkurējošajās valstīs. Būtu jāveic pasākumi, lai piesaistītu jauniešus – gan sievietes, gan vīriešus – tehniskām profesijām, kurās izmanto aizvien sarežģītākas iekārtas un pakalpojumus. Jāveicina uzņēmumu sadarbība ar augstskolām un skolām, apmācība un mūžizglītība.

2.1.

Mašīnbūves rūpniecība (MR) Eiropā ir ļoti plaša un daudzveidīga nozare, uz ko attiecas NACE kodi 25, 26, 27, 28, 29.3, 32.11 un 33, izņemot 33.15 līdz 33.17. MR tradicionāli ir iekļautas šādas nozares: mašīnbūve un elektrotehniskā rūpniecība, elektroniskā rūpniecība, metāla izstrādājumi un metālapstrāde.

2.2.

MR Eiropā veido kopumā aptuveni 130 000 uzņēmumu, kuros nodarbināti vairāk nekā 10,3 miljoni augsti kvalificētu darbinieku un kuri gadā saražo produkciju aptuveni EUR 1 840 miljardu apmērā; uz Eiropas MR attiecināma aptuveni 1/3 visa ES eksporta.

2.3.

Ražojot dažādus gatavus izstrādājumus un piegādājot citām nozarēm mezglus, detaļas, instrumentus, mehānismus, iekārtas, sistēmas, tehnoloģijas utt., šai nozarei ir būtiska loma attiecībā uz daudzo pārējo nozaru tehnoloģijas līmeni, un tā nosaka sabiedrības attīstību energoefektivitātes, veselības aprūpes, mobilitātes, komunikāciju un drošības jomās.

2.4.

Eiropas mašīnbūves rūpniecībai (MR), pateicoties tās milzīgajam apjomam, augstajai nodarbinātības pakāpei un spēcīgajai orientācijai uz eksportu, ir būtiska nozīme Eiropas ekonomikas atveseļošanā un Eiropas Komisijas paziņojumā “Spēcīgāka Eiropas rūpniecība izaugsmei un ekonomikas atveseļošanai” izvirzītā vērienīgā mērķa, proti, līdz 2020. gadam palielināt rūpniecības izlaidi par vairāk nekā 20 % IKP, sasniegšanā.

2.5.

Eiropas mašīnbūves rūpniecības nozares jāskata un jāanalizē Eiropas ekonomikas attīstības kontekstā; minētās nozares ir attiecīgo vērtības ķēžu neatņemams un būtisks saistošais elements. No šāda viedokļa raugoties, mašīnbūves nozares pamatā saskaras ar tādām pašām problēmām, kā to partneri ķēdē (tērauda ražošanas nozare, enerģētikas nozare…).

3.1.1.

Eiropas MR nozares eksportē ievērojamu daļu izlaistās produkcijas. Pēdējos gados ieguldījumi MR ir bijuši mazāki nekā citos pasaules reģionos. Tas nozīmē vērtību ķēžu bīstamu pārvietošanos projām no Eiropas, un Eiropas MR nozares saskaras ar pieaugošu globālo konkurenci.

3.1.2.

Ziemeļamerika ir pieņēmusi stratēģiju, kuras mērķis ir atkārtota industrializācija, kas balstīsies uz zemām enerģijas izmaksām un zemākām darbaspēka izmaksām NAFTA (Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības nolīgums). Ķīna un vairākas valstis Dienvidaustrumāzijā ir piesaistījušas ievērojamus ieguldījumus, jo īpaši elektrotehniskajā un elektroniskajā nozarē, bet nesen arī mašīnbūvē. Tā kā minēto nozaru attīstības plānus atbalsta valsts, tās ne tikai konkurē ar zemākām algām, bet drīz ražos preces ar augstāku pievienoto vērtību. Japāna paaugstina savu konkurētspēju, pateicoties jenas nesenajai devalvācijai par aptuveni 30 %. Visbeidzot, Āfrikas un Tuvo Austrumu valstis pēdējos gados sekmīgi ir piesaistījušas ieguldījumus ražošanai.

3.1.3.

Lai sasniegtu mērķi, ka rūpniecība veido 20 % no IKP, katru gadu jāizveido vismaz 400 000 jaunu darbvietu. Tikai tad, ja Eiropa spēs piesaistīt vairāk ieguldījumu, tiks radīts pietiekams skaits darbvietu un tāds labklājības līmenis, ka varēs saglabāt augstos sociālos standartus Eiropā un sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos mērķus. Un ieguldījumi Eiropā tiks veikti vienīgi tad, ja tā būs konkurētspējīga.

3.1.4.

Skaidrs, ka tik lielu skaitu (> 10 miljoni) galvenokārt labi apmaksātu darbvietu nebūs iespējams saglabāt, ja Eiropa koncentrēsies vienīgi uz mašīnbūves tirgus dārgāko segmentu. Lai gan augsto tehnoloģiju uzņēmumiem ir izšķirošā loma tehnisko jauninājumu nodrošināšanā un inovācijas veicināšanā visā vērtību ķēdē, Eiropai ir svarīgi turpināt ražot visu veidu mašīnbūves produktus un patēriņa preces arī zema un vidēja līmeņa tehnoloģiju sektorā. Tas ir izšķirošs faktors saistībā ne tikai ar darbvietu radīšanu, bet arī attiecībā uz piegādātāju integrētu tīklu, kas ir viena no lielākajām Eiropas ražotāju vērtībām un sniedz iespēju ātrai zināšanu apmaiņai, straujai ražošanas metožu ieviešanai un reģionālo klasteru sniegto priekšrocību izmantošanai.

3.2.1.

Tieši mašīnbūves nozarei ir vadošā loma pārejā uz zaļo ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni ar nozares uzņēmumu ražoto produktu, sistēmu un tehnoloģiju starpniecību. Mašīnbūves rūpniecība ļoti strauji virzās uz ceturto industriālo revolūciju (2), kas nodrošinās “lēcienu” uz masveida pielāgošanu, dodot nozarei iespēju reaģēt uz sociālām problēmām, izmantojot katram atsevišķam gadījumam piemērotus risinājumus.

3.2.2.

Eiropai ir zinātniskā pieredze un kompetence izpētē, kas vajadzīga, lai virzītos uz zaļāku ekonomiku, taču virzībai uz inovatīviem produktiem ir vajadzīgs vēl vairāk par minēto. Eiropai ir nenoliedzams zinātnisks progress daudzās tehnoloģijās, bet nozares, kas izmanto šādas pētniecības rezultātus, atrodas ārvalstīs, t. i., Eiropa nespēj pietiekami piesaistīt kā ražošanas vieta, kura laiž šādas inovācijas tirgū, un zināšanu aizplūde uz konkurējošām valstīm kļūst par reālu draudu.

4.1.1.

Izvērtējot ES izredzes īstenot patiesi vajadzīgo rūpniecības politiku, jāsecina, ka nozarei raksturīgas smagas problēmas, kas ietekmētu nepieciešamo pāreju. Pirmkārt jānorāda, ka ES diemžēl nav redzējuma un vadības, un tas rada pārāk daudz nesaskaņotu ierosmju un tiesiskā regulējuma izteiktu nekonsekvenci. Otrkārt, ilgtspējas konceptā, kas varētu būt šāda integrācijas stratēģija, visiem trim pīlāriem (vides, sociālajam un saimnieciskajam) būtu jāpiešķir vienlīdz liela nozīme.

4.1.2.

Trauksmi rada investoru uzticības pašreizējais zaudējumu (3) ES ekonomikā; minētās uzticības atgūšanai ir izšķiroša nozīme. Līdzeklis šādas uzticības atgūšanai varētu būt stratēģijas “Eiropa 2020” reāla īstenošana un uzņēmējdarbības vides stimulēšana un motivēšana.

4.1.3.

Lai apturētu rūpniecības pastāvīgo lejupslīdi Eiropā, ievērojami jāpalielina ieguldījumi un jāpastiprina izaugsme. Iepriekš minētā 20 % mērķa sasniegšana un jaunu darbvietu izveide nebūs iespējama, ja Eiropa neizvirzīs rūpniecībai skaidru redzējumu un programmu. Tam būtu jānodrošina saskaņota politika, kurā likts skaidrs uzsvars uz Eiropas rūpniecības konkurētspēju un kurā iekļautas citas politikas jomas, un kas padara Eiropu par pievilcīgāku vietu uzņēmējdarbības uzsākšanai.

4.1.4.

Mašīnbūves uzņēmumiem ir pārāk stingrs un dažreiz pat neatbilstīgs regulējums, un daudzi valstu likumi pārklājas ar ES tiesību aktiem. Ar īpašām grūtībām to ievērošanā saskaras MVU. Mašīnbūves uzņēmumu galvenajam uzdevumam vajadzētu būt rast tehniskos risinājumus, nevis tērēt ievērojamu resursu daļu, lai nodarbotos ar jaunākajiem normatīvajiem aktiem. Lai no šās problēmas atbrīvotos, tiešs risinājums ir jauno tiesību aktu skaita samazināšana.

4.1.5.

Kā piemērs nevajadzīgiem jauniem tiesību aktiem būtu jānorāda, ka jau kļuvis par paradumu, ka lielākajai daļai ierosinātajām spēkā esošo regulu un direktīvu pārstrādātajām versijām seko grozījumi. Bieži vien problēmu labāk atrisinātu nevis jaunu normu noteikšana, bet gan spēkā esošo noteikumu labāka piemērošana. Jauni noteikumi tādēļ būtu uzskatāmi par ultima ratio.

4.1.6.

Eiropas likumdevējs bieži mēģina pārāk sīki reglamentēt kādu jomu. Lai gan tam ir nozīme atsevišķos tehniskos noteikumos, citās jomās tas varētu būt nelietderīgi, piemēram, MVU ir pārāk grūti izpildīt noteikumus par elektromagnētiskajiem laukiem. Eiropas Komisijas izstrādātajai veselības un drošības stratēģijai 2013.–2014. gadam ir jānodrošina atbilstošs aizsardzības līmenis darba vietās, turklāt vienlaikus tai vajadzētu būt arī saskaņotai, īsai un viegli īstenojamai.

4.1.7.

Eiropas tiesību aktiem jākļūst prognozējamākiem. Tas nozīmē – attiecībā uz uzņēmumu investīciju cikliem –, ka nevajag mainīt jau atzītas metodoloģijas un mērķi jāpastiprina prognozējami un ilgtermiņa perspektīvā. Viens piemērs tam, ka zūd Komisijas sākotnēji noteiktā holistiskā pieeja, ir Ekodizaina direktīva. Sākotnēji galvenā uzmanība bija pievērsta enerģijai, un būtu jāsaglabā izmantotā stingrā metodoloģija (MEErP). Īpašu problēmu rada tiesību aktu versiju bieža pārstrādāšana. Attiecībā uz dažiem produktiem izmaiņas tiesību aktos notiek aptuveni ik pēc 5 gadiem, un tam ir īpaši postoša ietekme uz mašīnbūves nozari, kurā ieguldījumu periods ilgst no 10 līdz 30 gadiem.

4.1.8.

Diemžēl Komisijas veiktajos ietekmes novērtējumos nav pietiekami iekļautas izmaksas, ko jauni tiesību akti rada uzņēmumiem un jo īpaši MVU. Visaugstākā cena par papildu tiesību aktiem, kas faktiski nav ņemta vērā, ir ieguldījumi un jauni uzņēmumi, kurus Eiropa zaudē un kuri tiek veidoti trešās valstīs.

4.1.9.

Arī noteikumiem par publiskā iepirkuma konkursiem vajadzētu būt viegli saprotamiem. Pretējā gadījumā MVU vairs nespēj iesniegt piedāvājumus, konkurence mazinās, lēmumus iepirkuma procesā ir grūtāk pārbaudīt un publiskais iepirkums kļūst mazāk aizsargāts pret krāpšanu. Tādēļ vislielākā uzmanība būtu veltāma vienkāršošanai un pārredzamībai.

4.1.10.

Enerģijas izmaksas Eiropā ir daudz lielākas nekā konkurējošajās valstīs. Lai enerģija kļūtu pieejamāka cenas ziņā, vissteidzamākais pasākums ir patiesa Eiropas enerģijas tirgus izveide. Bez tam ir svarīgi atturēties no tādu tiesību aktu ieviešanas, kas rada cenu papildu paaugstināšanos. Dekarbonizācijai jābūt finansiāli pieejamai, tehnoloģiski neitrālai un balstītai uz tirgus likumiem.

4.2.1.

Godīgas konkurences priekšnosacījums ir aizsardzība pret neatbilstīgiem bīstamiem produktiem un viltojumiem. Pašlaik mazāk nekā 1 % visu rūpniecības preču, ko importē caur Eiropas lielajām ostām, ievešanas brīdī tiek pārbaudīta atbilstība ES noteikumiem, un iekšējā tirgū nokļūst daudz bīstamu vai viltotu produktu, jo īpaši elektropreces.

4.2.2.

Kontroles un uzraudzības iestādes ES dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgas. Dažās dalībvalstīs minētajā sistēmā ir paredzēts mehānisms uzņēmumu nepieciešamajai aizsardzībai, citās valstīs šādu struktūru ir maz, tās ir nepilnīgas vai nepietiekamas, vai arī ir atšķirības tiesību aktu piemērošanā. ES vajadzētu uzlabot un pastiprināt šādu iestāžu darbības koordinēšanu, lai izveidotu atbilstīgu un vienotu Eiropas mēroga sistēmu.

4.3.1.

Standartizācija Eiropā ir kļuvusi par izšķirošu faktoru vienotā tirgus sekmīgas darbības nodrošināšanai. Standartizācija palīdz nodrošināt iespēju apmainīties ar produktiem un līdz ar to tirgot tos visā pasaulē un iekļauties garās vērtību ķēdēs. Pēdējos gados daudzi MVU tomēr izsaka neapmierinātību par Komisijai piešķirto standartizācijas pilnvaru apjomu un par to, ka standartizācija pārsniedz tehniskās prasības. Būtu jāmudina un jāatbalsta MVU, lai tie piedalītos standartizācijas procesā.

4.3.2.

Tā kā MVU aizvien vairāk iesaistās vērtību ķēdēs, tiem vajadzētu būt iespējai sniegt adekvātu ieguldījumu šādu standartu noteikšanā. Jāveic praktiski pasākumi, lai nodrošinātu ieinteresēto pušu vienlīdzību, t. i., jāsniedz lielāks atbalsts valsts līmenī tādu MVU līdzdalībai, kam ir mazāk finanšu resursu.

4.4.1.

Mašīnbūves nozares uzņēmumi ir inovācijas galvenais virzītājspēks, kad ir jāražo ekoloģiskās revolūcijas īstenošanai vajadzīgās iekārtas. Energoefektivitāte, oglekļa dioksīda samazināšana un klimata saudzēšana pozitīvi ietekmē nozares ilgtspējīgu attīstību. Papildus jaunu produktu radīšanai mašīnbūves uzņēmumu inovācijas bieži vien rada arī jaunus ražošanas veidus, videi vēl labvēlīgākas preces un sistēmas, kas ir produktīvākas un patērētājiem finansiāli pieejamākas.

4.4.2.

Eiropa ir sasniegusi augstu līmeni pētniecībā un izpētes rezultātos. 2012. gadā Eiropā tika iesniegti vairāk nekā 250 000 patentu pieteikumu. Ceļš no izpētes līdz inovatīviem produktiem tomēr prasa vairāk nekā tikai zināšanas un prasmes pētījumu jomā. Ilgu laiku Eiropai bija acīmredzams zinātniskais pārākums daudzās tehnoloģijās, tomēr galu galā nozares, kas izmantoja šos pētījumus, bieži vien izvietojās ārpus Eiropas. Šādu esošo zināšanu vāju izmantošanu rūpniecībā Eiropā iespējams novērst vienīgi tad, ja rūpniecības nozares jau agrīnā posmā iesaistīsies pētniecības programmās un tiks izveidota atbilstoša sistēma, kas dos nozarēm iespēju laikus izmantot iegūtās zināšanas. Jaunas struktūras, kas pievienojas rūpniecībai un pētniecībai – klasteri, tehnoloģiju parki, tehnoloģiju apmaiņas centri –, jāatbalsta, izmantojot publiskos līdzekļus.

4.4.3.

Lai uzlabotu jaunu zinātnisku atziņu rūpniecisku izmantošanu, pētniecības un inovācijas finansējums mērķtiecīgāk būtu jāvirza uz rūpniecības vajadzībām un būtu īstenojams publiskā un privātā sektora partnerībās, kā, piemēram, programma “Nākotnes ražotnes”. Lai sekmētu uzņēmumu, īpaši MVU, līdzdalību, pamatnostādnes un dalības noteikumi, kā arī projektu apstiprināšana būtu jāvienkāršo. Būtu jāveic pasākumi, lai sekmētu tādu mūsdienīgu ražotņu izveidi, ko radīs ceturtā industriālā revolūcija.

4.5.1.

Darbvietu lielais skaits mašīnbūves rūpniecībā liecina, ka nozarei ir ievērojama loma bezdarba pašreizējā augstā līmeņa likvidēšanā ES un, ja Eiropa spēs nodrošināt ieguldījumus nākamajam ekonomikas uzplaukumam, mašīnbūves nozarei ir liels potenciāls jaunu darbvietu radīšanai. Radot šādas darbvietas, būtu iespējams likvidēt arī nepieņemami augsto jaunatnes bezdarba līmeni. ES šābrīža centieni izveidot “garantiju jauniešiem” šķiet atbilstošs pasākums pašreizējās krīzes periodā. Ilgtspējīgu attīstību ilgtermiņā tomēr spēj radīt vienīgi stabili uzņēmumi, kas investē attīstībā.

4.5.2.

Daudzām ražošanas nozarēm trūkst gados jaunu profesionālu darbinieku. Izglītības un arodapmācības sistēmas daudz vairāk jāorientē uz uzņēmumu pašreizējām un turpmākajām vajadzībām. Gan pārvaldes iestādēm, gan pašai nozarei būtu jāveic pasākumi, lai piesaistītu jauniešus un vienlaikus uzlabotu priekšstatu par mašīnbūves rūpniecību. Jo īpaši jārisina jautājums par profesionālu darbinieku trūkumu zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinību un matemātikas jomā dažos Eiropas reģionos, piemēram, atbalstot šādu profesionāļu mobilitāti visā Eiropā.

4.5.3.

Joprojām pārāk neliels skaits jauno sieviešu vēlas veidot karjeru mašīnbūvē. Daudzās Eiropas valstīs mašīnbūves nozare jau ir uzsākusi kampaņas, lai piesaistītu gados jaunas sievietes māceklībai, un Eiropas Sociālais fonds ir atbalstījis projektus, kuru mērķis ir mazināt jauno sieviešu emocionālo barjeru attiecībā uz karjeru mašīnbūvē. Tomēr jāveic vēl vairāk. Skolās radošāk būtu jāmāca tehnika un inženierzinības.

4.5.4.

Viens no izšķirošajiem spēcīgajiem aspektiem, kas daudziem Eiropas uzņēmumiem ļāva veiksmīgi izkļūt no pašreizējās krīzes, bija to teicamais darbaspēks. Pateicoties māceklības sistēmai, šo uzņēmumu darbiniekiem ir visaptverošas zināšanas par teorētisko bāzi un faktisko ražošanas procesu. Viņi spēj ātri integrēt jauninājumus vērtību ķēdes dažādos posmos. Eiropas nodarbinātības politikai vajadzētu mudināt valstis apstiprināt šādas māceklības sistēmas uzņēmumu līmenī. Būtu jāveicina uzņēmumu sadarbība ar skolām un augstskolām, jauno darbinieku apmaiņa un stažēšanās.

4.5.5.

Nozares apvienības un arodbiedrības var uzsākt valdības atbalstītas iniciatīvas, lai izvērtētu izglītību nozarē, un uzlabot veidu, kā tās var palīdzēt novērst trūkumus kvalifikācijā nozarei, kas ražo aizvien sarežģītākas iekārtas un sniedz tehniskus pakalpojumus, kuriem vajadzīgas jaunas prasmes.

4.5.6.

Mūžizglītībai būtu jākļūst par darba devēju un darba ņēmēju kopīgu pienākumu. Strādniekiem, kas zaudē darbu, jābūt pietiekami pieejamai iespējai pilnveidot savu kvalifikāciju. Jāpastiprina aktīva darba tirgus politika un jāpaātrina apmaiņa ar tādiem labas prakses piemēriem kā ESF un ERAF kopīgi finansētie pasākumi.

4.5.7.

Rūpniecības nozarēs notiek pastāvīgas pārmaiņas. Nepārtraukti tiek radītas darbvietas un produkti, turpretī citi kļūst nevajadzīgi. Nepieciešamā pārstrukturēšana jāorganizē prognozējamības ietvaros. Visi sociālie partneri – arodbiedrības un darba devēji –, kā arī valdības un ES iestādes jāiesaista dialogā, lai izstrādātu elastīgāku un konstruktīvāku pieeju pārmaiņām rūpniecībā. Par prioritāti jānosaka izvairīšanās no štatu vietu skaita samazināšanas, lai uzņēmumos paturētu prasmīgu un kvalificētu darbaspēku. Neizbēgams darbvietu skaita samazinājums būtu jāorganizē un tā sekas jāmazina sociāli pieņemamā veidā. Dažās Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs (CEEC) ir rodami piemēri tam, kā ekonomikas modernizācija ļauj padarīt ekonomiku produktīvāku un tīrāku, kā arī radīt labi -apmaksātas darbvietas.

4.5.8.

Valdībai, nozares apvienībām un arodbiedrībām ir jārod risinājumi, lai pielāgotos uzņēmējdarbības cikliskajām svārstībām. Lai Eiropas ražošanas uzņēmumi spētu reaģēt uz globālās konkurences pieaugošo spiedienu, būtiska nozīme ir kvalificēta darbaspēka ātrai un efektīvai izvietošanai. Ar tiesību aktiem nodarbinātības jomā jāakceptē tādas gan iekšējās, gan ārējās darba attiecības, kurās ņemta vērā ražošanas procesa efektivitātes nepieciešamība, kā arī veselības aizsardzības un darba drošības jautājumi un darba un privātās dzīves līdzsvars. Instrumentus, kas vajadzīgi, lai palielinātu elastīgumu, nedrīkst izmantot Eiropas esošo sociālo standartu pazemināšanai.

4.5.9.

Attiecīgās valsts sociālajiem partneriem ir liela atbildība par kolektīvajiem līgumiem. Sekmīga konkurence darbaspēka izmaksu pašreizējā līmenī ir problemātiska. Ir jāsaglabā darba ņēmēju pirktspēja. Algu samazināšana nevar būt Eiropas uzņēmumu konkurētspējas uzlabošanas līdzeklis. Lai saglabātu un uzlabotu nodarbinātību, uzsvars jāliek uz konkurētspēju, neskarot cenas, un jāierobežo arī ražošanas izmaksas. Ražīguma paaugstināšanās rezultātā gūtais ienākums būtu vienmērīgi jāsadala algu palielināšanai, ieguldījumu veikšanai un akcionāru atalgošanai.

4.6.1.

Pēdējos gados Komisija ir atzinusi, ka palīdzība MVU to eksporta darbībā ir galvenais nosacījums spēcīgākas ekonomikas attīstībai. Daudziem MVU pirmais solis ir eksports uz kādu citu ES dalībvalsti. Tieši tādēļ tik svarīga ir konkurence iekšējā tirgū, jo tajā gūtā pieredze var motivēt uzņēmumus eksportēt savu produkciju uz citiem pasaules reģioniem. Tā kā MVU ir sarežģīti eksportēt savu produkciju ārpus Eiropas, svarīgi ir nepamest tos vienus minētajos tirgos. Bez tam būtu jāuzlabo MVU piekļuve eksporta finansēšanas instrumentiem.

4.7.1.

Lai gan valstu budžeti joprojām ir ierobežoti, nepieciešamos ieguldījumus energoinfrastruktūrā nevajadzētu atlikt, jo tas kavētu Eiropas konkurētspējas paaugstināšanos.

4.7.2.

Lielāko daļu ieguldījumu energoefektivitātē un resursu efektīvā izmantošanā šodien veic tikai tad, ja rentabilitāte tiek sasniegta ātrāk nekā 3 gados, un tādējādi paliek neizmantoti daudzi potenciālie ieguvumi. Daudzi privātie ieguldījumi netiek veikti, pat ja tie būtu lietderīgi, tāpēc, ka tie kļūtu rentabli 3 līdz 5 gados. Minēto dilemmu varētu pārvarēt, ja paredzamie ieņēmumi no ieguldījumiem radītu naudas plūsmu jau tad, kad jāveic attiecīgais ieguldījums. Tādēļ EIB vai valstu kredītbankās varētu izveidot fondus, kas izsniegtu kredītus uzņēmumiem un mājsaimniecībām šādu ieguldījumu veikšanai apmaiņā pret peļņu, kura radīta ar šādi gūtiem ietaupījumiem, līdz brīdim, kad kredīts ir atmaksāts. Minētais modelis dod iespēju veikt šādus ieguldījumus bez valsts subsīdijām.

4.8.1.

Pašreizējā posmā, kad ir augstas izejmateriālu cenas, Eiropas ražotāji ir guvuši labumu no agrāk veiktajiem pasākumiem atkritumu pārstrādes uzlabošanai. Vairums metālu, kas ir pamatmateriāls lielākajai daļai ražoto preču, šodien tiek pārstrādāti. Mašīnbūves rūpniecības nozaru konkurētspējai tomēr izšķiroši svarīga joprojām ir importējamo izejvielu pieejamība. Tādēļ ES ir stingri jāprasa, lai PTO noteikumiem pretrunīgi ierobežojumi netraucē izejvielu, jo īpaši retzemju metālu, tirdzniecību. Līdz ar to jāņem vērā, ka jāievēro ētiskie, sociālie un ekoloģiskie standarti.

4.9.1.

Eiropas uzņēmumiem būtu jāpēta un daudz labāk jāizmanto ES jauno dalībvalstu potenciāls. Šāda pieeja varētu problēmas, kas saistītas ar Eiropas reģionu pārāk lielajām saimnieciskajām atšķirībām, pārveidot par Eiropas priekšrocību.

4.9.2.

EESK mudina Komisiju uzraudzīt stāvokli kritiski svarīgo izejvielu starptautiskajā tirdzniecībā. EESK iesaka sagatavot vairākus iespējamos scenārijus, tostarp scenāriju vissliktākajam gadījumam, lai raksturotu draudus un potenciālos risinājumus. Būtu jāpastiprina sadarbība ar valstīm, kas ir līdzīgā situācijā (ASV, Japāna, Dienvidkoreja).