21.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/54

1.1

Komiteja konstatē, ka no četrām Līgumā noteiktajām brīvībām darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir tā, kuras īstenošanai praksē ir visvairāk šķēršļu.

1.2

Komiteja uzskata, ka darba ņēmēju brīvas pārvietošanās īstenošana bez šķēršļiem un diskriminācijas sekmēs pamattiesību ievērošanu, uzlabos ES konkurētspēju, uzņēmumu ražīgumu un darba ņēmēju nodarbinātības kvalitāti, kas ir viens no stratēģijas “Eiropa 2020” pīlāriem.

1.3

Darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai Eiropā arī turpmāk jābūt vienai no ES politiskajām prioritātēm. Komiteja uzskata, ka direktīva sekmēs taisnīgu un līdzsvarotu mobilitāti.

1.4

EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu direktīvai, kas sekmēs vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju valstspiederības dēļ tiem ES darba ņēmējiem, kuri īsteno brīvas pārvietošanās tiesības; taču joprojām vērojami arī citi mobilitāti kavējoši šķēršļi, uz kuriem Komiteja norādījusi citos atzinumos.

1.5

Lai turpinātu novērst pastāvošos šķēršļus mobilitātei, vajadzētu īstenot papildu pasākumus, kuru mērķis ir sniegt migrējošiem darba ņēmējiem saprotamu informāciju attiecīgajās valodās par darba un sociālajām tiesībām. Turklāt vajadzētu atzīt īpašas darba ņēmēju tiesības uz konsultēšanos. Attiecīgajām konsultējošajām struktūrām vajadzētu strādāt ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem un Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklu (EURES) un nodrošināt, ka migrējošie darba ņēmēji jau izcelsmes valstīs ir informēti par sociālajiem un tiesiskajiem noteikumiem mērķa valstīs.

1.6

EESK atbalsta mērķus, ko Komisija iecerējusi sasniegt ar šo direktīvu, piemēram, tiesību aizstāvība saistībā ar principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem nodarbinātības jomā un dažādu sociālo tiesību jomā, izmantojot administratīvās un tiesvedības procedūras, apvienību, organizāciju un citu juridisko personu iesaistīšanos, valsts līmeņa atbalsta un uzraudzības struktūru iecelšanu, sociālo dialogu, uzņēmumu un darba ņēmēju efektīvāku informēšanu. Komiteja pauž gandarījumu, ka transponēšana valstu tiesību aktos tiks veikta saskaņā ar valstu procedūrām un tiesu praksi.

1.7

Komiteja atzinīgi vērtē, ka tiks sniegti pakalpojumi, lai nodrošinātu informāciju un padomus par brīvas pārvietošanās un mobilitātes tiesību īstenošanu, tādējādi atbalstot darba ņēmējus. Vajadzētu attiecīgi informēt arī darba devējus.

1.8

EESK atbalsta Eiropas Komisijas centienus ieviest izmaiņas un palielināt EURES nozīmi, lai veicinātu mobilitāti un uzlabotu prasmju atbilstību darba tirgus vajadzībām.

2.1

Mario Monti 2010. gada maija ziņojumā “Jauna vienotā tirgus stratēģija” uzsvērts, ka no juridiskā viedokļa darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir panākums, tomēr no četrām vienotā tirgus brīvībām to izmanto vismazāk. Par plaisu starp teoriju un praksi liecina arī Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Barroso kga iesniegtās politiskās vadlīnijas 2010.–2014. gadam.

2.2

Komisija ierosina pieņemt direktīvu ar mērķi uzlabot ES tiesību aktu piemērošanu un veicināt darba ņēmējiem piešķirto tiesību īstenošanu brīvas pārvietošanās jomā. Līgums un spēkā esošie ES tiesību akti katram ES pilsonim dod tiesības brīvi pārvietoties uz citu dalībvalsti, lai strādātu un uzturētos tajā, kā arī viņu aizsargā pret diskrimināciju valstspiederības dēļ nodarbinātības jomā un nodrošina vienlīdzīgu attieksmi.

2.3

Pēdējos gados, 1997., 2002. un 2007. gadā, ir uzsākta trīs rīcības plānu (1) īstenošana darba ņēmēju mobilitātes jomā. Taču tikai 3 % ES darba ņēmēju īsteno šīs mobilitātes tiesības. Komisija, Parlaments, Reģionu komiteja, EESK un sociālie partneri ir norādījuši uz šķēršļiem, kas apgrūtina minēto tiesību īstenošanu praksē:

2.4

Daudzos gadījumos minēto problēmu sekas ir diskriminācija valstspiederības dēļ, kas joprojām ir ļoti nopietns šķērslis ES migrējošiem darba ņēmējiem.

2.5

Komisija ir īstenojusi plašu programmu konsultācijām ar dalībvalstīm, sociālajiem partneriem, pilsonisko sabiedrību un specializētajām aģentūrām un secinājusi, ka direktīva ir vispiemērotākais juridiskais instruments darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesību īstenošanas veicināšanai, jo tā ļaus vienoti piemērot tiesības, kas piešķirtas ar Līguma (LESD) 45. pantu un Regulas Nr. 492/2011 1.–10. pantu.

2.6

Direktīvas darbības jomā ir iekļauti aspekti, kas attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību ietverti Regulā (ES) Nr. 492/2011, kura nodrošina vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju šādās jomās:

2.7

Direktīvā dalībvalstīm ir noteiktas šādas saistības:

3.1

Eiropas Savienībai ir jāmobilizē visas darba tirgus iespējas, lai sekmētu izaugsmi un nodarbinātību, pilnībā attīstītu vienotā tirgus potenciālu un izveidotu dinamisku un integrējošu Eiropas darba tirgu ar plašākām nodarbinātības perspektīvām ilgtermiņā. Lai to panāktu, ir jānovērš šķēršļi, kas darba ņēmējiem neļauj brīvi pārvietoties, un jānodrošina darba ņēmēju un uzņēmumu tiesības un pienākumi.

3.2

EESK pauž gandarījumu, ka Eiropas Pilsoņu gadā Komisija ir pieņēmusi šo priekšlikumu direktīvai, lai veicinātu Eiropas darba ņēmēju brīvu pārvietošanos. Pārvietošanās brīvība ir viena no vienotā tirgus pamatu veidojošajām četrām pamatbrīvībām (preču, kapitāla un pakalpojumu brīva aprite), un tā ir nostiprināta Līgumā, kas ES pilsoņiem, kuri nodarbinātības nolūkos pārvietojas uz citu dalībvalsti, nodrošina aizsardzību pret diskrimināciju pilsonības dēļ.

3.3

Pēc prezidentvalsts Beļģijas pieprasījuma Komiteja 2011. gadā izstrādāja izpētes atzinumu (2), kurā ir analizēta imigrācijas nozīme saistībā ar demogrāfisko stāvokli Eiropas Savienībā. EESK secināja, ka negatīvā demogrāfiskā stāvokļa un darba tirgus nelīdzsvarotības dēļ Eiropai ir jāuzlabo tās darba ņēmēju iekšējā mobilitāte un jāveicina imigrācija no trešām valstīm.

3.4

Arī prezidentvalsts Čehija 2009. gadā bija pieprasījusi izstrādāt izpētes atzinumu (3), kurā noskaidroti mobilitāti kavējoši šķēršļi iekšējā tirgū. Komiteja uzskata, ka, neraugoties uz Līgumu un ES tiesību aktiem, Savienības pilsoņi, kas darba nolūkos vēlas pārcelties vai pārceļas uz citu dalībvalsti, joprojām saskaras ar daudzām problēmām, kas būtiski apgrūtina brīvas pārvietošanās tiesību īstenošanu. Cita starpā atzinumā norādīts, ka “mobilitātei Eiropā arī turpmāk jābūt ES politiskajai prioritātei” un ar noteikumiem jāsekmē taisnīga un līdzsvarota mobilitāte, kā arī jānovērš sociālais dempings un nelegālais darbs.

3.5

Komisijas ierosinātā direktīva veicinās vienlīdzīgu attieksmi un nediskrimināciju pilsonības dēļ tiem Eiropas darba ņēmējiem, kas īsteno brīvas pārvietošanās tiesības. Taču pastāv arī citi šķēršļi, kas apgrūtina vai apdraud darba ņēmēju mobilitāti, un EESK uz tiem ir norādījusi vairākos atzinumos (4), kuros ieteikti dažādi risinājumi attiecībā uz šādiem aspektiem:

3.6

EESK ir arī izstrādājusi atzinumus (5) par tiesību aktiem, ar kuriem paredzēts novērst diskrimināciju dažādu iemeslu dēļ. Komiteja uzskata: lai Eiropas Savienībā veicinātu darbaspēka mobilitāti, izskaužot diskrimināciju valstu tiesību aktos un administratīvajā un juridiskajā praksē, kā arī koplīgumos, jāievēro un jāizmanto gan Regula (ES) Nr. 492/2011, gan diskriminācijas novēršanas direktīvas 2000/43/EK un 2000/78/EK.

3.7

Mobilitāte, ja to īsteno atbilstīgi, brīvprātīgi un taisnīgi, ir vērtējama pozitīvi gan attiecībā uz uzņēmumiem, gan darba ņēmējiem. Tāds ir BUSINESSEUROPE un Eiropas Arodbiedrību konfederācijas viedoklis. Uzņēmumiem būs vairāk darbā pieņemšanas iespēju, savukārt darba ņēmējiem būs plašāka darba iespēju izvēle.

3.8

Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, uz ko attiecas priekšlikums direktīvai, ir jānošķir no uzņēmumu brīvas pakalpojumu sniegšanas. EESK nesen ir pieņēmusi atzinumu (6) par jaunāko priekšlikumu direktīvai par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā.

3.9

EESK atbalsta jaunākos centienus uzlabot ES iekšējā tirgus darbību un mobilitātes veicināšanas pasākumus, ar kuriem paredzēts novērst pašreizējos šķēršļus. Saskaņā ar priekšlikumu direktīvai dalībvalstīm būs jāpielāgo savi tiesību akti un iestādes, un EESK to atbalsta. Komiteja vēlas, lai netiktu radīta nevajadzīga birokrātija uzņēmumiem.

3.10

Valsts iestādes, kā arī atbalsta un uzraudzības struktūras īpašu uzmanību pievērsīs vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanai attiecībā uz ES migrējošiem darba ņēmējiem ar invaliditāti.

4.1

Lai gan Līguma 45. pants un Regula (ES) Nr. 492/2011, ja dalībvalstīs tos piemēro pareizi, garantē vienlīdzīgu attieksmi visiem ES migrējošiem darba ņēmējiem brīvas pārvietošanās ietvaros, to piemērošanā praksē joprojām ir daudz problēmu; tāpēc Komiteja uzskata, ka priekšlikums direktīvai ir piemērots tiesiskais instruments, lai veicinātu darba ņēmēju tiesību īstenošanu, jo pēc transponēšanas valstu tiesību aktos tā ļautu saskaņoti īstenot izvirzītos mērķus. Komiteja aicina, lai arī Parlaments un Padome atbalsta šo priekšlikumu direktīvai.

4.2

EESK uzskata, ka ar ES darba ņēmēju brīvu pārvietošanos saistīto tiesību aizsardzība, nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi, veicinās mobilitāti un stiprinās vienoto tirgu. ES uzņēmumiem un darba ņēmējiem būs jaunas iespējas pilnībā izmantot Eiropas darba tirgus potenciālu.

4.3

Komiteja arī uzskata, ka vienlīdzīga attieksme un nediskriminācija veicinās migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu integrāciju.

4.4

Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības padomdevējā komitejā (7) gan Eiropas Arodbiedrību konfederācija, gan BUSINESSEUROPE atbalstīja direktīvas priekšlikuma izstrādi. EESK atzinīgi vērtē Eiropas sociālo partneru kopīgos centienus sniegt atbalstu taisnīgai mobilitātei un ekonomiskajai migrācijai Eiropas Savienībā (8).

4.5

Lai uzlabotu darba ņēmēju mobilitāti, arī darba ņēmēju pārvietošanās brīvības Tehniskajai komitejai (9) būs jāpieņem jaunas vadlīnijas.

4.6

Lai turpinātu novērst pastāvošos šķēršļus mobilitātei, vajadzētu īstenot papildu pasākumus, kuru mērķis ir migrējošajiem darba ņēmējiem attiecīgajās valsts valodās sniegt saprotamu informāciju par darba un sociālajām tiesībām. Turklāt vajadzētu izveidot īpašas darba ņēmēju tiesības uz konsultēšanos. Attiecīgajām konsultējošajām struktūrām vajadzētu strādāt ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem un Eiropas Nodarbinātības dienestu tīklu (EURES) un nodrošināt, ka migrējošie darba ņēmēji jau izcelsmes valstīs ir informēti par sociālajiem un tiesiskajiem noteikumiem mērķa valstīs.

4.7

Saskaņā ar direktīvu, ja to pareizi transponē valstu tiesību aktos, valstu iestādēm būs jānodrošina Eiropas tiesību aktu īstenošana pārvietošanās brīvības jomā. Tiks atvieglots darbs arī darba devējiem un juridiskajiem konsultantiem, kuri pašlaik nepārzina ES tiesību aktus. Tāpat darba ņēmējiem un viņu ģimenēm būs plašākas iespējas piekļūt informācijai un savu tiesību aizsardzībai.

4.8

EESK atbalsta visus četrus Komisijas noteiktos mērķus:

4.9

Komiteja pilnībā piekrīt direktīvas priekšmetam (1. pants), proti, vienotāk piemērot un īstenot tiesības, kas piešķirtas ar Līguma (LESD) 45. pantu un Regulas Nr.492/2011 1.-10. pantu, kā arī darbības jomai (2. pants), kas attiecas uz Regulā ietvertajiem aspektiem darba ņēmēju brīvas pārvietošanās jomā.

4.10

EESK uzskata, ka ar minēto regulu un direktīvu tiek nodrošināta tiesību aizsardzība pārrobežu darba ņēmējiem, kuri vienlaikus ir arī ES darba ņēmēji, kas īsteno tiesības brīvi pārvietoties.

4.11

Tāpat Komiteja atbalsta vienlīdzīgas attieksmes principa aizsardzības garantijas, tiesiskās aizsardzības līdzekļu un termiņu iekļaušanu katras dalībvalsts administratīvajās un tiesvedības sistēmās un procedūrās (3. pants). Vienlaikus Komiteja iesaka dalībvalstīm samazināt administratīvo un tiesvedības procedūru izmaksas, lai tās būtu pieņemamas darba ņēmējiem un viņu ģimenes locekļiem.

4.12

EESK uzskata, ka, neskarot attiecīgās valsts procesuālos noteikumus par pārstāvību un aizstāvību tiesās, atbilstoša ir arī 4. panta redakcija: “Dalībvalstis nodrošina, ka apvienības, organizācijas vai citas juridiskās personas, kurām saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem ir likumīgas intereses nodrošināt šīs direktīvas noteikumu ievērošanu, darba ņēmēja un viņa ģimenes locekļu vārdā vai darba ņēmēja un viņu ģimenes locekļu atbalstam ar šā darba ņēmēja atļauju drīkst iesaistīties jebkurā tiesas un/vai administratīvā procedūrā, kas paredzēta, lai panāktu Līguma 45. pantā un Regulas (ES) Nr. 492/2011 1.–10. pantā paredzēto tiesību īstenošanu.” Šajā jomā būtiska ir valstu tiesību aktos noteiktā arodbiedrību nozīme, kas direktīvā jāņem vērā.

4.13

Komiteja atbalsta 5. pantu, kurā paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāizraugās struktūras vai iestādes, kuru pienākums ir veicināt, analizēt, pārraudzīt un atbalstīt vienlīdzīgu attieksmi. EESK piekrīt, ka šos konkrētos uzdevumus varētu uzticēt — atkarībā no valstu īpatnībām —vai nu jaunizveidotām struktūrām vai jau izveidotajām valstu aģentūrām, kurām ir līdzīgi uzdevumi vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas jomā. Valstu sociālos partnerus atbilstoši katras valsts sistēmai noteikti vajadzētu iesaistīt šā lēmuma pieņemšanā. Abos gadījumos jaunās pilnvaras ir skaidri jāiekļauj minēto struktūru vai iestāžu kompetencē un tām jāpiešķir jauno uzdevumu īstenošanai vajadzīgie cilvēkresursi un finanšu resursi. Komiteja iesaka, lai minētās aģentūras un iestādes būtu pilnīgi neatkarīgas no valdībām. Valsts un reģionālā līmeņa sociālajiem partneriem ir pienācīgi jāpiedalās šo iestāžu darbā atbilstoši katras valsts sistēmai.

4.14

Direktīvā nav minēta darba inspekcijas un tās darba iestādes nozīme, kam direktīvas transponēšanas ietvaros būtu jāuzrauga vienlīdzīgas attieksmes noteikumu ievērošana darba līgumos, koplīgumos un sociālā nodrošinājuma sistēmās. Komiteja ierosina šo jautājumu iekļaut direktīvā.

4.15

EESK atbalsta, ka šo iestāžu kompetencē ir četri uzdevumi (5. panta 2. punkts), proti, neatkarīga juridiska vai cita veida palīdzība, apsekojumi, ziņojumi un informācija.

4.15.1

Vienas pieturas aģentūru sistēmai var būt svarīga nozīme, lai veicinātu informācijas un ieteikumu sniegšanu migrējošiem darba ņēmējiem par to, kā dzīvot un strādāt katrā konkrētajā dalībvalstī. Sociālajiem partneriem ne tikai jābūt cieši iesaistītiem šajā sistēmā, bet arī jāsadarbojas ar informācijas un atbalsta punktiem, kas jau darbojas reģionālajā, valstu un ES līmenī, kā arī ar tālākizglītības iestādēm. Ir svarīgi saglabāt un atbalstīt EURES portāla nozīmi, jo tas ir būtisks ES instruments, kas vienlaikus virzīts uz darba ņēmēju mobilitāti un uz prasmju labāku atbilstību darba tirgus vajadzībām. Arī šajā jomā jāuzlabo un turpmāk jānodrošina plašāka sociālo partneru līdzdalība.

4.16

EESK uzskata, ka darba tirgus dalībnieku sociālais dialogs un valdību, arodbiedrību organizāciju un darba devēju organizāciju trīspusējs dialogs, kā arī dialogs ar pilsonisko sabiedrību (10) ir ļoti svarīgi valsts politikas instrumenti, turklāt tiem ir pozitīva ietekme uz iedzīvotājiem. Tādēļ Komiteja atbalsta 6. pantu par sociālo dialogu valstu tiesību sistēmu ietvaros.

4.17

Informācijas izplatīšana dalībvalstīs (7. pants) ir ļoti svarīgs aspekts, lai pienācīgi īstenotu ES darba ņēmēju migrāciju. Izšķiroša nozīme ir tam, lai darba ņēmējiem un darba devējiem būtu pieejama informācija; tas nodrošinās iekšējā tirgus un Eiropas darba tirgus efektīvu darbību. Pareiza un pieejama informācija var mazināt darba devēju ļaunprātīgas rīcības gadījumu skaitu un diskriminācijas pasīvu pieņemšanu no darba ņēmēju puses.

4.18

EESK mudina migrējošos darba ņēmējus un viņu ģimenes locekļus izmantot arī esošās informācijas sistēmas, piemēram, Your Europe un EURES.

4.19

EESK pauž gandarījumu, ka ES sociālie partneri savā kopīgajā darba programmā 2012.-2014. gadam pievērsušies jautājumam par ES iekšējo mobilitāti un ekonomisko migrāciju no trešām valstīm, un aicina Eiropas Komisiju sadarbībā ar ES arodbiedrību konfederāciju un BUSINESSEUROPE uzsākt jaunas programmas, lai uzlabotu informācijas apmaiņu starp arodbiedrību un darba devēju organizācijām valstu līmenī nolūkā sekmēt taisnīgāku ES darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu brīvu pārvietošanos un viņu tiesību aizsardzību.