22.9.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 228/52

1.1.

Zaļā grāmata izstrādāta, lai noskaidrotu efektīvākos līdzekļus zināšanu izplatīšanai tiešsaistē pētniecības, zinātnes un izglītības jomā, kā arī lai rastu risinājumus atsevišķām problēmām saistībā ar autortiesību nozīmi uz zināšanām balstītā sabiedrībā.

1.2.

Autortiesību jēdziens ietver autortiesības un blakustiesības, kas aizstāj tradicionālo jēdzienu “literāro un mākslas darbu autortiesības” (1). Autortiesību aizsardzību nodrošina vairākas starptautiskas konvencijas un organizācijas, piemēram, Bernes konvencija WIPO  (2) vadībā un PTO Līgums par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS).

1.3.

Zaļās grāmatas pirmajā sadaļā apskatīti vispārīgi jautājumi par izņēmumiem autortiesību un blakustiesību īpašnieku ekskluzīvajās tiesībās; otrajā sadaļā apskatītas problēmas saistībā ar izņēmumiem un ierobežojumiem, kas būtiski ietekmē zināšanu izplatīšanu, un iespēju pielāgot šos izņēmumus digitālā laikmeta prasībām.

1.4.

TRIPS līgumā ir stingri noteikti izņēmumi un ierobežojumi.

1.5.

Pārskatot vienotā tirgus darbību (3), Komisija uzsvēra nepieciešamību sekmēt zināšanu un jauninājumu brīvu apriti. Komiteja pilnībā atbalsta šādu pieeju kā priekšnoteikumu Lisabonas stratēģijas turpmākai īstenošanai.

1.6.

Par autortiesībām un blakustiesībām izstrādātas deviņas direktīvas (4). Programmatūras autori pielīdzināmi literāro un mākslas darbu autoriem, tomēr tiesību jomā un praksē viņu tiesības ir ierobežotākas nekā “tradicionālās autortiesības”.

2.1.

Direktīvas, ar kuru saskaņo atsevišķus autortiesību un blakustiesību aspektus informācijas sabiedrībā, pamatideja ir nodrošināt autoriem maksimālu aizsardzības līmeni. Komisija uzskata, ka minētā direktīva pilnībā jāpiemēro arī digitālajā laikmetā, ko raksturo literāro un mākslas darbu, tehniska un zinātniska rakstura publikāciju un programmatūras darbu digitalizācija un tūlītēja pārsūtīšana, savukārt tiesību īpašnieki uzskata, ka viņu ienākumi no darbu izmantošanas tiešsaistē ir pārāk niecīgi.

2.2.

Pašreiz Kopienas izņēmumu sarakstā ir viens obligāts izņēmums un divdesmit fakultatīvi izņēmumi; dalībvalstis var brīvi lemt par fakultatīvo izņēmumu piemērošanu. Komiteja uzskata, ka tas ievērojami kavē pamatotu izņēmumu efektīvu saskaņošanu uz zināšanām balstītā ekonomikā, kurā tiek izmantotas digitālā laikmeta tehnoloģijas, kas nepārtraukti attīstās. Tā kā saraksts ir ierobežots, dalībvalstis nevar tajā iekļaut jaunus izņēmumus. Turklāt, izmantojot PTO un WIPO izstrādāto “trīspakāpju testu”, uz ierobežojumiem attiecas trīs nosacījumi: tos piemēro tikai dažos konkrētos gadījumos (piemēram, attiecībā uz neredzīgajiem lietotājiem), tie nedrīkst ierobežot aizsargājamā darba normālu izmantošanu, ne arī nepamatoti kaitēt tiesību īpašnieka likumīgām interesēm.

2.3.

Komiteja uzskata, ka minētie nosacījumi zināmā mērā veicina saskaņošanu, tomēr ierobežotā saraksta sistēma, kas sniedz izvēles iespējas, kā arī ļauj ierobežot tajā iekļauto izņēmumu piemērošanu, var ievērojami apgrūtināt izņēmumu piemērošanu un kontroli gadījumos, kad darbi pieejami tiešsaistē (galvenokārt izmantojot satelītu).

2.4.

Attiecībā uz sarakstu būtu jāpiemēro stingrāka pieeja, kas atbilst uz zināšanām balstītas sabiedrības un jebkura veida diskriminācijas apkarošanas mērķiem, jo saskaņošanas mērķis nav sasniegts; izņēmumu skaits joprojām ir pārāk liels.

2.5.

Ekonomiskās intereses neapšaubāmi saistās galvenokārt ar izklaidi, atsevišķiem kultūras dzīves pasākumiem vai spēlēm, nevis zināšanām burtiskā nozīmē; tomēr nevajadzētu strikti nošķirt dažādas satura kategorijas, izņemot pornogrāfisku saturu vai tādu, kas var apdraudēt jauniešus.

2.6.

Šie izņēmumi jāattiecina uz visiem invaliditātes veidiem, kas ierobežo interneta multimediju satura izmantošanu, uz visiem izglītības līmeņiem, mūžizglītību un tautas universitātes ieskaitot, publiskajām un augstskolu bibliotēkām un mediatēkām, uz personām, kas ilglaicīgi ārstējas stacionārā vai iziet rehabilitācijas kursu ieslodzījumā, publiskā un privātā sektora pētniekiem, pamatojoties uz īpašu vienošanos ar specializētajām bibliotēkām un dokumentācijas centriem. Izņēmumu subjektiem jānodrošina tiesiskās aizsardzības iespējas gadījumos, ja viņiem liegta vai ievērojami apgrūtināta piekļuve darbiem; lai plašāk piemērotu izņēmumus, ir jāizstrādā jauni autoratlīdzības noteikumi vismaz attiecībā uz tiesību primārajiem īpašniekiem (5), kā tas paredzēts kompensāciju gadījumā par kopijas izgatavošanu privātai lietošanai.

2.7.

Autoratlīdzība jāiekasē pilnvarotām kolektīvās pārvaldības iestādēm, kuru uzdevums ir autoratlīdzības vākšana un sadale, pamatojoties uz sadales kritērijiem, kurus pielāgo atbilstoši obligātā izņēmuma veidam.

2.8.

Dažādu interešu pārstāvjiem, kas iesaistīti darbu tapšanā un to izmantošanā, jāuzsāk konsultācijas un sarunas. Komiteja uzskata, ka sākumposmā Komisijai ir jāizstrādā vadlīnijas, bet turpmāk Kopienas līmenī būtu lietderīgi ieviest obligātas “vienota parauga licences”, par kurām ieinteresētās puses varētu vienoties valstu līmenī.

2.9.

Komiteja uzskata, ka publisko un augstskolu bibliotēku, dokumentācijas un pētniecības centru starpniecība un kolektīvās pārvaldības iestāžu veiktā kontrole pietiekami atbilst TRIPS līgumos noteiktajiem kritērijiem, kas, iespējams, ir pārāk ierobežojoši vai arī pārāk stingri interpretēti, jo neatbilst uz zināšanām balstītas sabiedrības vajadzībām un arvien plašākai interneta lietošanai, īpaši izglītības, apmācības, kā arī zinātnieku un pētnieku apmaiņas jomā.

2.10.

Daudzu izglītojoša, zinātniska un tehniska rakstura darbu pieejamību internetā nodrošina “vienkāršotas” licences, piemēram, Vispārējā publiskā licence (6) vai “creative commons” licence, ko piemēro literāriem un mākslas darbiem. Ir jāveicina minēto licenču piemērošana un uz zināšanām balstītai sabiedrībai noderīga satura radīšana (7), rīkojot piedāvājuma konkursus vai sniedzot atbalstu iestādēm, kas rada zinātniska un tehniska rakstura darbus un programmatūru, izmantojot minētās licences (8).

3.1.

Zaļajā grāmatā īpaša uzmanība pievērsta izņēmumiem, ar kuru palīdzību var ievērojami sekmēt zināšanu izplatīšanu, piemēram, izņēmumam attiecībā uz bibliotēkām vai arhīviem, atļaujai izplatīt darbus izglītības un pētniecības nolūkos, izņēmumam attiecībā uz invalīdiem un lietotāja radītu saturu.

3.2.

Kā liecina Kopienas digitālās bibliotēkas iniciatīva Europeana, arvien plašāk notiek bibliotēku un arhīvu fondu pārvēršana ciparu formātā, lai saglabātu dokumentu oriģinālus, kas dažkārt ir unikāli, un lai nodrošinātu to pieejamību tiešsaistē.

3.3.

Darbu digitalizācijas un komunikācijas nosacījumu kopums dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs, un Komiteja uzskata, ka dažkārt minētie nosacījumi ir pārāk ierobežojoši. Direktīvā paredzēts tikai izņēmums reproducēšanas tiesībās, proti, konsultācijai īpašas zinātniskās izpētes nolūkā, un ierobežots glabāšanas laiks nekomerciālā nolūkā. Trīspakāpju testa piemērošana ir stingri noteikta, bet tā varētu būt elastīgāka, īpaši, ja autoriem tiktu piešķirta kompensācija, pat ja tā būtu vienotas likmes kompensācija.

3.4.

Ierobežojumi vispirms jāattiecina uz viegli bojājamiem vai reti sastopamiem darbiem, skolēniem un studentiem ieteicamo darbu sarakstiem, pamatizglītības iegūšanu un tālākizglītību, ko valstis izvirzījušas par īpašu mērķi. Datņu formātu izvēle būtu jāierobežo, izvēloties formātu, kas atbilst ISO apstiprinātam starptautiskam standartam un kas saderīgs ar lielāko daļu “atvērto formātu” vai “pašreizējiem īpašniekiem” (9).

3.5.

Jānosaka atļauto kopiju skaits atbilstoši pilnvaroto lietotāju skaitam un ierobežotam glabāšanas termiņam (10).

3.6.

Darbu pieejamība tiešsaistē rada īpašas problēmas, jo nepieciešamas papildu garantijas, lai lietotāji darbus neizplatītu tālāk. Dažiem lietotājiem būtu jāsedz licences un pakalpojuma izmaksas (11).

3.7.

Jāapsver izmaiņu ieviešana direktīvā, lai nodrošinātu darbu patapināšanu tiešsaistē pētniecības un izglītības mērķiem ar stingri noteiktiem juridiskiem un tehniskiem nosacījumiem. Noteiktā kārtība un prasība izprast īpašās licences noteikumus, kā arī īpašie noteikumi attiecībā uz darbu patapināšanu tiešsaistē varētu sekmēt iedzīvotāju, īpaši jauniešu, izglītošanu autortiesību ievērošanas jomā. Komiteja vienmēr ir paudusi atbalstu izglītošanai intelektuālās jaunrades jautājumos, jo tā ir uz zināšanām balstītas ekonomikas ētikas pamatsastāvdaļa.

4.1.

Nezināmu autoru darbi veido nozīmīgu jaunrades fonda daļu.

4.2.

Komiteja uzskata, ka zaļajā grāmatā apskatīti svarīgākie jautājumi un ierosināti konkrēti, ļoti pozitīvi risinājumi. Vispusīgas izpētes rezultātā būtu regulāri jāpublicē nezināmu autoru darbu saraksts. Ja noteiktajā termiņā nav apzināts neviens tiesību subjekts, darbs nenonāktu publiskajā apritē, bet atbilstošā autortiesību aizsardzības sistēmā gadījumam, ja kādreiz noskaidrotos tiesību subjekts. Dānijas un Ungārijas pieredze varētu būt licenču sistēmas izveides paraugs, tomēr Komiteja uzskata, ka ir iespējams un vēlams izstrādāt vienotu Eiropas parauga licenci.

4.3.

Komiteja neuzskata, ka būtu jāizstrādā īpaša direktīva par nezināmu autoru darbiem. Šo darbu pārvaldībai nav nepieciešami jauni izņēmumi autortiesībās, bet gan īpaši licenču pārvaldības noteikumi autortiesību sistēmas ietvaros. Komiteja uzskata, ka jaunas sadaļas iekļaušana pašreizējā direktīvā būtu piemērots risinājums.

4.4.

Komisijai būtu periodiski jāpublicē un jāatjaunina par nezināmu autoru darbu pārvaldību atbildīgo iestāžu saraksts, un pēc piecu vai desmit gadu izmēģinājuma perioda, kurā paredzēts publicēt ziņojumu un statistikas datus, varētu apsvērt iespēju to pārskatīt.

5.1.

Komiteja uzskata, ka salīdzinājumā ar pašreiz vairākās Eiropas valstīs īstenoto pieeju jaunajai pieejai jābūt elastīgākai attiecībā uz dažādiem invaliditātes veidiem un apgrūtinātu piekļuvi darbiem, jo minētajām personām ir ne tikai apgrūtināta piekļuve darbiem invaliditātes dēļ, bet arī viņu zemie ienākumi neapšaubāmi ir finansiāls šķērslis, kas kavē piekļuvi informācijai, izglītībai un kultūrai, un no sociāla viedokļa tas nav pieļaujams.

5.2.

Invalīdu apvienību iesaistīšana ļautu pārskatīt izņēmumus saistībā ar dažādiem invaliditātes veidiem. Apvienības varētu arī iesaistīties invalīdiem paredzētu termināliekārtu pārvaldībā un īpaši smagas invaliditātes gadījumā nodrošināt personālu, kas palīdzētu invalīdiem. Šo atbalstu varētu finansēt no privātpersonu ziedojumiem un no apvienībām sniegtā publiskā atbalsta. Apvienības, tāpat kā bibliotēkas vai muzeji (vai sadarbībā ar tiem) varētu vienoties ar autoru pārstāvjiem par darbu izmantošanas nosacījumiem, kas nepieļauj pirātismu; Komiteja uzskata, ka ir jāpaplašina izņēmumi attiecībā uz datu bāzēm, jo pretējā gadījumā tiktu traucēta piekļuve uzziņu literatūrai, piemēram, enciklopēdijām un vārdnīcām. Šajā sakarā būtu jāpārskata direktīva par datu bāzēm, ņemot vērā izglītības mērķus, zināšanu pieejamību un invalīdu piekļuvi darbiem.

5.3.

Apvienības varētu piedalīties arī izglītošanas pasākumos par licenču noteikumu ievērošanu. Lietotāji ir jāpārliecina, ka autortiesību ievērošana ir būtisks nosacījums turpmākai jaunradei. Tomēr nebūtu taisnīgi, ja invalīdiem būtu jāsedz licences un termināliekārtu izmaksas; ir vajadzīgs izņēmums attiecībā uz visiem invaliditātes veidiem, kas apgrūtina piekļuvi darbiem. Šie izdevumi būtu jāsedz valsts iestādēm, kuru pienākums ir nodrošināt invalīdu piekļuvi darbiem, tai skaitā datu bāzēm un programmatūrai. Attiecīgi būtu jāpielāgo tiesību akti par datu bāzēm (12).

5.4.

Eiropas lielākajām valsts bibliotēkām un muzejiem būtu jāuzliek pienākums nodrošināt darbu pieejamību īpašā, invalīdiem piemērotā formātā, sedzot izdevumus no reģionālā vai valstu kultūras budžeta. Šāda politika atbilstu prasībai apkarot jebkura veida diskrimināciju un nodrošināt visu iedzīvotāju līdztiesību.

5.5.

Direktīvā paredzētais izņēmums izglītības un pētniecības mērķiem tiek piemērots pārāk ierobežotā veidā; izņēmums būtu jāpiemēro plašāk, saskaņā ar PTO testu iekļaujot dokumentā norādi uz avotu un autoru, kā arī lietošanas nosacījumus un aizliegumu izgatavot nelikumīgu kopiju.

5.6.

Obligātās licences sistēmu varētu attiecināt uz darbu patapināšanu tiešsaistē izglītības un pētniecības mērķiem, pamatojoties uz vienota parauga līgumu starp iestādēm, kas patapina darbus, un iestādēm, kas pilnvarotas apkopot autoratlīdzību.

5.7.

Izņēmums jāpiemēro gan profesionālo pedagogu izvēlētajai kāda darba daļai, gan arī darbam pilnā apjomā: kritēriju nosaka izglītības apsvērumi. Ar to tiktu stiprināta juridiskā noteiktība un netiktu ierobežotas reproducēšanas tiesības. Eiropas izglītības sistēmā ar lielāku saskaņotību varētu panākt, ka likumīga darbība vienā valstī netiktu uzskatīta par pirātismu citā valstī.

5.8.

Tālmācības jomā ir jānodrošina, ka studenti un Eiropas pilsoņi, kas dzīvo trešās valstīs, var mājās izmantot kopijas (mācību materiālus).

6.1.

Attīstoties Web 2.0, šis jautājums kļūst arvien aktuālāks (13). Autortiesības vai autora apstiprināta alternatīva licence, var tikt mainīti vai papildināti, neuzskatot to par pirātismu.

6.2.

Šādu iniciatīvu, piemēram, līdzdalības enciklopēdiju gadījumā, vienkāršākais risinājums būtu noteikt atbilstošu licenci pēc creative commons vai Wikipedia licences parauga un ka “pirmais” autors nodrošinātu starpnieka lomu, pirms tiek veikts jebkāds papildinājums vai izmaiņas, vienlaikus nodrošinot ideju daudzveidību.

6.3.

Šis piemērs vēlreiz apliecina, ka interneta un autortiesību līdzāspastāvēšana nav vienkārša.

6.4.

Internetā pieejamo darbu autoru honorāri biežāk saistīti ar netiešiem, piemēram, no reklāmas gūtiem ienākumiem, nevis ar maksu par tiešām licencēm vai par abonēšanu. Kaut arī abonēšana kļūst arvien izplatītāka, Interneta “biznesa modelī” izmanto netradicionālus izplatīšanas veidus, ko raksturo nemateriāls saturs un elektroniska pārsūtīšana. No šā viedokļa mēs vēl arvien esam pārejas posmā, meklējot jaunus autoratlīdzības veidus (14), jo nemateriālo darbu radīšanas un pārsūtīšanas izmaksas ir ievērojami zemākas nekā materiālo darbu tirdzniecības izmaksas.

6.5.

Jāpanāk līdzsvars starp jaunajiem izplatīšanas veidiem, reproducēšanas tehnoloģijām, uz zināšanām balstītas sabiedrības vajadzībām un autortiesībām. Ja netiks izstrādāti tiesību akti un rasti jauni autoratlīdzības veidi, šādu līdzsvaru nevarēs panākt vienīgi ar represīvām metodēm, kas galvenokārt vērstas pret vecuma grupu, kas jūtas kā likumpārkāpēji. Ņemot vērā tehnoloģiju straujo attīstību un tās nozīmīgumu, steidzami ir jāpaplašina pašreiz pastāvošie ierobežojumi.