4.12.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 295/4

A.

tā kā katram patvēruma meklētājam ir tiesības uz viņa pieteikuma individuālu un pilnīgu izskatīšanu;

B.

tā kā patvēruma tiesību akti un prakse joprojām ir ļoti atšķirīgi dažādās valstīs un tā rezultātā attieksme pret patvēruma meklētājiem dažādās Dublinas sistēmas valstīs ir atšķirīga;

C.

tā kā Dublinas sistēma sakņojas tādos priekšnoteikumos kā savstarpēja uzticēšanās un drošība un, ja šie priekšnoteikumi netiek izpildīti, t. i., ja ir nopietnas nepilnības datu vākšanā vai nesaskaņas lēmumu pieņemšanas procesā dažās dalībvalstīs, cieš visa sistēma;

D.

tā kā ir pierādījumi, ka dažas dalībvalstis negarantē efektīvu piekļuvi procedūrai, lai noteiktu bēgļa statusu;

E.

tā kā dažas dalībvalstis efektīvi nepiemēro Uzņemšanas direktīvu vai nu attiecībā uz patvēruma pieteikuma iesniedzējiem, kas gaida nosūtīšanu uz citu dalībvalsti saskaņā ar Dublinas regulu, vai atgriešanās punktā uz atbildīgo dalībvalsti;

F.

tā kā dažas dalībvalstis personas, uz kurām attiecas Dublinas sistēma, sistemātiski ievieto aizturēšanas vietās;

G.

tā kā augstais atkārtotu pieprasījumu līmenis un zemais veikto nosūtīšanu līmenis ir Dublinas sistēmas trūkumu rādītājs un liecina par to, ka ir nepieciešams ieviest Eiropas patvēruma sistēmu;

H.

tā kā pareiza Dublinas regulas īstenošana var arī izraisīt nevienlīdzīgu atbildības par personām, kas meklē aizsardzību, sadalījumu par sliktu dažām dalībvalstīm, kuras ir jo īpaši pakļautas migrācijas plūsmām vienkārši to ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ;

I.

tā kā Komisijas novērtējumā atklāts, ka 2005. gadā 13 dalībvalstīm ar ārējām robežām bija jārisina pieaugošās problēmas, ko rada Dublinas sistēma,

J.

tā kā dienvidu dalībvalstīm nākas pieņemt patvēruma pieteikumus no nelegāliem imigrantiem, kurus izglābj, kad tie ceļā uz Eiropu nonāk briesmās;

K.

tā kā dienvidu dalībvalstīm nākas pieņemt patvēruma pieteikumus no nelegāliem imigrantiem, kas nesaņem nekādu palīdzību no trešām valstīm, kurām saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem ir pienākums sniegt šādu palīdzību;

L.

tā kā dalībvalstis var nebūt ieinteresētas ievērot saistības par nelegālo ieceļotāju reģistrēšanu Eurodac datu bāzē, jo tas var radīt patvēruma pieteikumu skaita pieaugumu, kas tām būs jāizskata;

M.

tā kā Dublinas regula rada sistēmu, kas ir paredzēta, lai noteiktu par prasības izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, bet kas netika sākotnēji ieviesta kā sloga sadalīšanas mehānisms un tāpēc tā nedarbojas kā šāds mehānisms;

N.

tā kā ir svarīgi, lai jebkādu Dublinas sistēmas novērtējumu papildinātu konkrēts, pastāvīgs, taisnīgs un funkcionāls sloga sadalīšanas mehānisms;

O.

tā kā Dublinas sistēmas pirmās ierašanās valsts kritērijs ir radījis lielu spiedienu uz dalībvalstīm ar ārējām robežām;

P.

tā kā kandidātu bēgļa statusa atzīšanas līmenis dažu trešo valstu valstspiederīgajiem dalībvalstīm svārstās no apmēram 0 % līdz 90 %;

Q.

tā kā ir būtiski, lai personas, kas iesniedz prasību, valodā, ko tās saprot, tiek pilnā mērā informētas par Dublinas procesu un tā iespējamās sekām;

R.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. panta 2. punktā ir noteikts, ka visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmām kārtām jāņem vērā bērna intereses;

S.

tā kā, lai gan ģimenes vienotība ir minēta pirmā to kritēriju hierarhijā, ko piemēro Dublinas regulā, šis nosacījums bieži netiek piemērots;

T.

tā kā pastāv acīmredzams precizitātes trūkums statistikas datos par nosūtīšanām, jo tie nenorāda, piemēram, pieprasījumu pēc atbildības uzņemšanās par patvēruma pieteikuma iesniedzēju, pamatojoties uz nelegālu robežas šķērsošanu, procentuālo attiecību vai attiecību starp “uzņemties atbildību” un “pieņemt atpakaļ” pieprasījumiem;

U.

tā kā 2005. gadā deviņas no jaunajām dalībvalstīm paziņoja, ka ir reģistrējušas vairāk “ieradušos personu” nosūtīšanu saskaņā ar Dublinas regulu, un tā kā dalībvalstis, kurām nav Eiropas Savienības ārējās sauszemes robežas, paziņoja, ka reģistrējušas vairāk “izbraukušo personu” nosūtīšanu;

V.

tā kā Komisija nav spējusi novērtēt Dublinas sistēmas izmaksas un tā kā tie ir svarīgi dati, lai varētu novērtēt tās efektivitāti;

W.

tā kā Tieslietu un iekšlietu padomes sanāksme Luksemburgā 2007. gada 12. un 13. jūnijā aicināja Komisiju cik ātri vien iespējams iesniegt grozījumu Eurodac regulai, lai pie zināmiem nosacījumiem ļautu dalībvalstu policijai un tiesību aizsardzības iestādēm, kā arī Eiropolam piekļūt Eurodac datubāzei, kas sākotnēji bija iecerēta kā instruments Dublinas regulas īstenošanai,

1.

ir cieši pārliecināts, ka, ja vien visā Eiropas Savienībā netiks panākts apmierinošs un saskaņots aizsardzības līmenis, tad Dublinas sistēmai vienmēr būs neapmierinoši rezultāti gan no tehniskā, gan humānā viedokļa, un patvēruma meklētājiem arī turpmāk būs likumīgi iemesli vēlēties iesniegt savu pieteikumu konkrētā dalībvalstī, lai varētu izmantot valsti, ar visizdevīgāko lēmuma pieņemšanu;

2.

ir cieši pārliecināts, ka, nepastāvot patiesi kopējai Eiropas patvēruma sistēmai un vienotai procedūrai, Dublinas sistēma joprojām būs netaisnīga gan patvēruma meklētājiem, gan dažām dalībvalstīm;

3.

atkārtoti apstiprina steidzamo vajadzību uzlabot lēmumu pieņemšanas procesa kvalitāti un saskaņotību; ir pārliecināts, ka Eiropas Patvēruma atbalsta birojam varētu būt nozīmīga loma šajā sakarā, piemēram, sniedzot apmācību par augstiem kopējiem standartiem un nodrošinot speciālistu atbalsta grupas;

4.

prasa Komisijai izskatīt veidus, kā nodrošināt ANO Augsto komisāru bēgļu lietās (UNHCR) ar tiešu finansējumu, papildinot uz projektu pamatotu finansējumu, lai dotu ļautu tam paplašināt tā uzraudzības un konsultatīvo darbu ES un turpināt izstrādāt metodes, kas paredzētas, lai atbalstītu valstu iestādes to centienos uzlabot savas lēmumu pieņemšanas kvalitāti;

5.

prasa Komisijai iesniegt priekšlikumus sloga sadalīšanas mehānismiem, ko varētu ieviest, lai palīdzētu atvieglot neproporcionālo nastu, kas varētu tikt uzkrauta noteiktām dalībvalstīm, jo īpaši dalībvalstīm ar ārējām robežām, bet kas neiekļaujas Dublinas sistēmā;

6.

prasa Komisijai, kamēr nav ieviesti Eiropas sloga sadalīšanas mehānismi, plānot paredzēt mehānismus, kas nav finanšu mehānismi, saskaņā ar Dublinas regulu, lai novērstu negatīvās sekas, ko tās piemērošana rada mazajām dalībvalstīm pie Eiropas Savienības ārējām robežām;

7.

prasa Komisijai nodrošināt saistošu mehānismu, lai apturētu patvēruma pieteikuma iesniedzēju nosūtīšanas uz dalībvalsti, kas negarantē pilnīgu un taisnīgu viņu prasību izskatīšanu, un veikt sistemātiskus pasākumus pret šādām dalībvalstīm;

8.

aicina Komisiju izveidot patiesas divpusējas darba attiecības ar trešām valstīm, lai atvieglotu sadarbību un nodrošinātu, ka šādas trešās valstis pilda savas starptautiskās juridiskās saistības, atbilstīgi Ženēvas 1951. gada 28. jūlija Konvencijai par bēgļu statusu un attiecībā uz personu glābšanu jūrā;

9.

prasa Komisijai jaunajā regulā ieviest skaidrākus un stingrākus nosacījumus attiecībā uz līdzekļiem, ar kādiem personas, kas meklē aizsardzību, tiek informētas par Dublinas regulas ietekmi, un izskatīt standarta informatīvās lapas sagatavošanu, ko varētu pārtulkot noteiktā skaitā valodu un izplatīt visās dalībvalstīs, un kam jāņem vērā arī individuālais lasītprasmes līmenis;

10.

prasa Komisijai grozīt Dublinas regulas 19. un 20. pantu par “atbildības uzņemšanos un atpakaļuzņemšanu” tā, lai nodrošinātu pieteikumu iesniedzējus ar automātiskām tiesībām uz atbildes lēmuma nodot atbildību citai dalībvalstij saskaņā ar Dublinas regulu pārsūdzību tiesā ar lēmuma izpildi atliekošu iedarbību;

11.

atkārtoti apstiprina, ka neizraidīšanas principam ir jāpaliek par vienu no jebkuras patvēruma sistēmas stūrakmeņiem Eiropas Savienības līmenī, un uzstāj, ka Dublinas regulas ieviešanai nekādā gadījumā nav jānoved pie tā, ka prasība procedūras noteikumu dēļ tiek slēgta un netiek atkārtoti atvērta pilnīgai un taisnīgai sākotnējās prasības izskatīšanai pēc nosūtīšanas saskaņā ar Dublinas procesu; uzskata, ka tam ir jābūt skaidri noteiktam šajā regulā;

12.

uzskata, ka starp dalībvalstīm ir jāuzlabo dalīšanās ar informāciju par nosūtīšanām, jo īpaši attiecībā uz īpašu medicīnisko aprūpi, kas nepieciešama nosūtāmajām personām;

13.

prasa Komisijai izskatīt iespēju personām, uz kurām attiecas nosūtīšana uz citu dalībvalsti saskaņā ar Dublinas sistēmu, tikt nosūtītām uz šo personu izcelsmes valsti, tikai pēc šīs personas tieša pieprasījuma un pilnībā ievērojot procesuālās tiesības;

14.

iesaka, lai Eiropas Savienības līmenī tiktu pieņemts kopēju pamatnostādņu kopums par vecuma noteikšanu, lai neskaidrības gadījumā priekšroka tiktu dotu bērnam;

15.

atgādina, ka visos lēmumos saistībā ar bērniem vissvarīgākajām ir jābūt bērna interesēm; uzstāj, ka nepilngadīgos bez pavadības nekad nedrīkst aizturēt vai nosūtīt uz citu dalībvalsti, izņemot gadījumus, kad tas notiek ģimenes apvienošanās nolūkā, un, ja šāda nosūtīšana izrādās nepieciešama, bērns ir pienācīgi jāpārstāv un jāpavada visas procedūras laikā; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas nodomu papildus paskaidrot Dublinas noteikumu piemērojamību attiecībā uz nepilngadīgajiem bez pavadības;

16.

pauž nožēlu, ka ģimenes locekļa definīcija saskaņā ar pašreizējo regulu ir pārāk ierobežojoša, un prasa Komisijai paplašināt pašreizējo definīciju, lai iekļautu vismaz visus tuvus radiniekus un ilglaicīgus partnerus, jo īpaši tos, kuriem nav citas ģimenes atbalsta, un pieaugušus bērnus, kas nespēj rūpēties paši par sevi;

17.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu paplašināt Dublinas regulas jomu, lai iekļautu papildu aizsardzību, jo tas ļautu papildu aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem apvienoties ar ģimenes locekļiem, kuriem ir piešķirts šis aizsardzības veids vai kuri to prasa citā dalībvalstī;

18.

prasa Komisijai pievienot nosacījumu, kas ierobežo Dublinas prasītāju ieslodzīšanu kā pēdējo līdzekli, tādējādi precizējot nosacījumus, uz kuru pamata aizturēšanu var veikt, kā arī tos procesuālos drošības pasākumus, kuri ir jānodrošina;

19.

prasa Komisijai Dublinas regulā skaidri norādīt, ka Dublinas prasītājiem ir tiesības uz tādiem pašiem uzņemšanas nosacījumiem kā citiem patvēruma meklētājiem saskaņā ar Uzņemšanas direktīvu, kuras 3. panta 1. punktā ir norādīti vispārēji nosacījumi, īpaši attiecībā uz materiālajiem uzņemšanas apstākļiem, veselības aprūpi, pārvietošanās brīvību un nepilngadīgo izglītību;

20.

uzskata, ka humānā klauzula, kas ietverta Dublinas regulas 15. pantā, piešķir Dublinas sistēmai ievērojamu elastīgumu, taču tā būtu jāpiemēro plašāk, lai novērstu nevajadzīgas grūtības ģimenēm atšķirtības dēļ;

21.

uzskata, ka gadījumos, kad patvēruma meklētājs ir īpaši mazaizsargātā stāvoklī nopietnas slimības, invaliditātes, vecuma vai grūtniecības dēļ, un tādēļ viņš vai viņa ir atkarīgs/a no radinieka palīdzības, kas atrodas citas dalībvalsts teritorijā, kura nav atbildīga par pieteikuma izskatīšanu, viņam vai viņai pēc iespējas ir jāļauj apvienoties ar šo radinieku; prasa Komisijai apsvērt 15. panta 2. punkta humānās klauzulas atbilstīgo nosacījumu noteikšanu par obligātiem;

22.

uzskata, ka tādām organizācijām kā Sarkanais Krusts vai Sarkanais Pusmēness ir jāievieš proaktīvs pienākums meklēt ģimenes locekļus;

23.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu labāk precizēt apstākļus un procedūras suverenitātes klauzulas piemērošanai, īpaši, lai ieviestu nosacījumu par patvēruma meklētāja piekrišanu;

24.

pauž bažas par pretrunām un trūkumiem datu vākšanā, kas atklāti Komisijas novērtējumā par Dublinas sistēmu, jo īpaši saistībā ar pirkstu nospiedumu reģistrēšanu visiem nelegālajiem ieceļotājiem pie Eiropas Savienības robežām, kas izraisa nopietnas šaubas par sistēmas derīgumu; uzskata, ka iepriekšminētā Regula (EK) Nr. 862/2007 par Kopienas statistiku attiecībā uz migrāciju un starptautisko aizsardzību sniegs ieinteresētajām personām precīzāku ainu par Dublinas sistēmas un citu Kopienas instrumentu starptautiskai aizsardzībai darbību;

25.

pauž bažas par to, ka pašlaik nav pieejams neviens Dublinas sistēmas izmaksu novērtējums; prasa Komisijai šo problēmu novērst, jo tā ir svarīgs šīs sistēmas novērtēšanas faktors;

26.

ar interesi atzīmē Komisijas paustās bažas attiecībā uz to datu vākšanu un kvalitāti, kas nosūtīti uz Eurodac Centrālo vienību, kā arī attiecībā uz pienākuma dzēst konkrētus datus un noteikumu par personas datu aizsardzību neievērošanu; uzskata, ka šīs kļūdas, kas izraisa jautājumu par Eurodac uzticamību, ir pienācīgi jārisina, pirms ir paredzēta jebkāda cita šīs datubāzes izmantošana;

27.

uzskata, ka katrai dalībvalstij slēgtā sarakstā ir jāprecizē aģentūras un iestādes, kurām ir piekļuve Eurodac datubāzei un kādam nolūkam, lai nepieļautu jebkādu nelikumīgu datu izmantošanu;

28.

uzsver, ka piekļuves Eurodac datubāzei piešķiršana dalībvalstu policijai un tiesību aizsardzības iestādēm, kā arī Eiropolam, rada risku, ka informācija var nonākt trešās valstīs, kam varētu būt negatīva ietekme uz patvēruma meklētājiem un viņu ģimenēm; ir pārliecināts, ka tas varētu arī palielināt patvēruma meklētāju aizskaršanas risku;

29.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.