15.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 59/3

—

atcelt 2015. gada 4. septembra spriedumu, ko Eiropas Savienības Vispārējās tiesas septītā palāta ir pasludinājusi lietā T-577/12;

—

apmierināt prasījumus, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas norādīja Eiropas Savienības Vispārējā tiesā;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

1.

Ar pirmo atcelšanas pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, pasludinātā sprieduma 44. punktā nospriežot, ka, atsauces uz Regulas (ES) Nr. 267/2012 (1) 46. panta 2. punktu dēļ Padomes 2012. gada 15. oktobra Īstenošanas regula (ES) Nr. 945/2012 (2) jāuzskata par tādu, kurā ir skaidra norāde, ka tās juridiskais pamats ir minētais 46. panta 2. punkts, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

2.

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā pasludinātā sprieduma 55.–57. punktā, ko kopsavilkuma veidā var izklāstīt kā apgalvojumu, ka “no 215. panta 2. punkta neizriet, ka individuāli ierobežojoši pasākumi, kas noteikti attiecībā uz fiziskām vai juridiskām personām, nevalstiskām grupām vai vienībām, ir jāpieņem atbilstoši LESD 215. panta 1. punktā paredzētajai procedūrai”. Pirmkārt, 215. panta 1. punktā, kas ir vienīgais LESD noteikums par ierobežojošiem pasākumiem, ir skaidri noteikts, ka šādiem pasākumiem piemērojama ir tajā paredzētā procedūra, un tajā nav paredzēta neviena cita procedūra; otrkārt, LESD 291. pants nav saderīgs ar LESD 215. panta 2. punktu; pakārtoti, LESD 291. panta 2. punktu nebūtu jāuzskata par tādu, kas dod Padomei juridisku pamatu papildus tam, kas ir sniegts LESD 215. panta 2. punktā, ierobežojošo pasākumu pieņemšanai; visbeidzot un pakārtoti, ja tiktu nolemts, ka LESD 291. panta 2. punkts var Padomei sniegt juridisku pamatu papildus LESD 215. panta 2. punktā esošajam juridiskajam pamatam ierobežojošu pasākumu noteikšanai, atsaukšanās uz šo juridisko pamatu šajā lietā tik un tā ir prettiesiska.

3.

Ar trešo pamatu, kas ir norādīts pakārtoti, ja tiktu nospriests, ka atsauce uz LESD 291. panta 2. punktu, lai pamatotu individuālu ierobežojošu pasākumu pieņemšanu, ir juridiski iespējama ierobežojošo pasākumu, kas sākotnēji pamatoti ar LESD 215. pantu, pieņemšanas politikas ietvaros, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo sprieduma 75.–83. punktā būtībā nosprieda, ka Eiropas Savienības Padome, atkārtojot 291. panta 2. punkta formulējumu, “pienācīgi pamatoti” ir izmantojusi šo atkāpes procedūru, kas šajā lietā bija vienīgā pieejamā. Pirmkārt, prasītajam pamatojumam ir jābūt skaidram; otrkārt, pat ja pieņemtu, ka šo prasību var izpildīt ar netiešu pamatojumu, šajā lietā tas nav ticis izpildīts, Vispārējai tiesai kļūdaini interpretējot attiecīgos tekstus.

4.

Ar ceturto pamatu, kas ir norādīts pakārtoti, ja tiktu nospriests, ka atsauce uz LESD 291. panta 2. punktu, lai pamatotu individuālu ierobežojošu pasākumu pieņemšanu, ir juridiski iespējama ar LESD 215. pantu pamatotas ierobežojošu pasākumu pieņemšanas politikas ietvaros, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, sprieduma 87. punktā nospriežot, ka Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punkts “atstāj Padomei kompetenci īstenot šīs regulas 23. panta 2. un 3. punktu”, ar ko pietika, lai izpildītu pienākumu norādīt pamatojumu par šīs normas juridiskā pamata norādīšanu, kas esot LESD 291. panta 2. punkts, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Kā uzskata apelācijas sūdzības iesniedzējas, Vispārējā tiesa ir nonākusi pie šī secinājuma, juridiski kļūdaini interpretējot Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punktu.

5.

Ar piekto pamatu, kas ir norādīts pakārtoti, ja tiktu nospriests, ka atsauce uz LESD 291. panta 2. punktu, lai pamatotu individuālu ierobežojošu pasākumu pieņemšanu, ir juridiski iespējama ar LESD 215. pantu pamatotas ierobežojošu pasākumu pieņemšanas politikas ietvaros, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā sprieduma 86.–88. punktā, jo uzskatīja, ka pienākums norādīt Savienības tiesību aktu pamatojumu neliek Padomei skaidri norādīt, kas attiecas uz Regulas Nr. 267/2012 46. panta 2. punkta juridisko pamatu, – ka Regula Nr. 267/2012 tika pamatota ar LESD 291. panta 2. punktu.

6.

Ar sesto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, nospriežot sprieduma 100. un 103. punktā, kā arī 108. un 110. punktā, ka to, vai ar Savienības pieņemtajiem ierobežojošajiem pasākumiem tiek ievēroti tiesiskās noteiktības un likuma paredzamības princips, no kuriem izriet, ka šiem pasākumiem ir jābūt skaidriem un precīziem, pārbauda, ņemot vērā vienotas Savienības tiesību aktu interpretācijas tiesā normas, kas nosaka, ka šie akti tiek interpretēti un piemēroti citu esošo oficiālo valodu versiju gaismā, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

7.

Ar septīto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā sprieduma 134. punktā, nospriežot, ka Regulas Nr. 267/2012 23. panta 2. punkta d) apakšpunkts (apstrīdētais kritērijs) atbilst tiesiskuma principiem un, plašāk, Eiropas Savienības tiesībām, jo neesot “ne patvaļīgs, ne neierobežots”, un sprieduma 140. punktā, nospriežot, ka “apstrīdētais kritērijs ierobežo Padomes rīcības brīvību, nosakot objektīvus kritērijus, un garantē Savienības tiesībās prasīto paredzamību”. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstrīdēto kritēriju interpretējot, atsaucoties uz 2012. gada 13. marta spriedumu Melli Bank/Padome (C-380/09).

8.

Ar astoto pamatu, pakārtoti, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, pat pieņemot, ka nozīme, kādā būtu jāpiešķir vārdam “apvienība”, ir Vispārējās tiesas dotā, ir jākonstatē, ka šajā lietā tā ir piemērota kļūdaini.