21.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 341/67

1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzsver, ka 50 % Eiropas Savienības iedzīvotāju dzīvo piekrastes zonās. Tas nozīmē, ka piekrastes zonu pārvaldības un jūras telpiskās plānošanas politika Eiropas Savienībai ir īpaši svarīga. Tāpēc vēlme organizēt kompetento iestāžu sadarbību gan dalībvalstīs gan starp tām, un īpaši attiecībā uz pārrobežas zonām, lai pilnvērtīgi iesaistītu tajās darbojošos pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, ir sevišķi apsveicama.

1.2

Komiteja pauž pārliecību: lai apspriešanās nestu konkrētus rezultātus, ir vajadzīga līdzdalības iniciatīva, kurā iesaistīti dažādi dalībnieki, kas rīkojas vai strādā piekrastes un jūras telpā vai to izmanto. Lai gan ikviens var tikai piekrist Komisijas mērķiem, direktīvas sekmīga piemērošana būs atkarīga no īstenošanas metodes. Attiecīgajās jūras teritorijās notiek visdažādāko veidu darbība: profesionālā zveja, akvakultūra, atpūtas zveja, jūras pārvadājumi, tūrisms, niršana, militārās darbības, enerģijas avotu izmantošana u.c. Tās savstarpēji konkurē, bet var arī viena otru papildināt.

1.3

Lai apspriešanās būtu efektīva, tā jāorganizē vietējā līmenī. Dzīvotņu direktīvas (Natura 2000) un Jūras vides direktīvas īstenošana ir apliecinājusi vajadzību radīt teritoriālo dinamiku. Lai gan tiek skartas dažādas intereses, ir būtiski, lai jūras teritorijas izmantotāji atrastu kopīgu valodu un vienotos par skaidriem un sasniedzamiem mērķiem. Tāpēc metodoloģijai ir ļoti liela nozīme, lai radītu grupas dinamiku. Tā iespējama tikai tad, ja vispirms, pamatojoties uz reālajiem vietējiem apstākļiem un paredzamo vietējo attīstību, tiek panākta vienošanās par pašreizējo stāvokli.

1.4

Lai noteikumi būtu atzīti, mērķiem un īstenotajiem pasākumiem jābūt saprotamiem un pārskatāmiem. Ja vēlamies, lai noteikumus ievērotu, tie pirmām kārtām jāsaprot. To pamatojumam jābūt skaidram visām iesaistītajām pusēm, un jūras un piekrastes struktūrai jābūt pakāpeniskai un integrētai.

1.5

Papildus sistemātiskas apspriešanās organizēšanas principam jādefinē arī prioritātes attiecībā uz darbību, ko var īstenot jūras telpā un piekrastes zonās. Šādu darbību nevar noteikt a priori un tās veidi būs atšķirīgi atkarībā no katras konkrētās teritorijas ģeogrāfiskajiem, ekoloģiskajiem, cilvēciskajiem un ekonomiskajiem apstākļiem. Tāpēc šajā jomā subsidiaritātes princips piemērojams gan ES līmenī, gan arī dalībvalstīs.

1.6

Komiteja atzīmē, ka apspriešanās attiecas ne tikai uz dalībvalstīm, bet tā jārīko arī reģionos, vietējās pašvaldībās un ekonomikas nozarēs. Apspriešanā jāiesaista sociālie partneri, jo atsevišķi lēmumi varētu ietekmēt nodarbinātību (piemēram, zivsaimniecības vai tūrisma nozarē) un darba apstākļus vietējā līmenī. Komiteja atgādina, ka Natura 2000 īstenošanas pamatā jau ir dažādi vietējās pārvaldības veidi.

1.7

Praksē grūtības īstenošanā galvenokārt saistītas ar to, ka uz sauszemes un uz jūras piemērojamās tiesiskās sistēmas atšķiras, bet abas telpas ir savstarpēji atkarīgas un saistītas. Turklāt pieeja problēmām viegli var kļūt korporatīva. Tātad bez ideoloģiskiem aizspriedumiem jāizdodas atrast pareizo līdzsvaru starp leģitīmajām interesēm un sabiedrisko labumu.

1.8

Lai neatrautos no īstenības, EESK piekrīt principam, ka plānošanas programmu vadības stratēģijas regulāri jāpārskata, bet uzsver, ka nedrīkst aprobežoties ar regulatīvu pieeju. Galvenais ir pārvaldīt cilvēku darbību mainīgā un viegli ievainojamā vidē. Tāpēc ir svarīgi domāt par plūsmām, tātad dinamiski.

1.9

Bez šaubām ļoti svarīgs ir jautājums par šādu politikas pasākumu finansēšanas avotiem. Tie ietvers integrētās jūrlietu politikas finansēšanas avotus, bet var izmantot arī cita veida finansējumu, piemēram, zivsaimniecības politikas, vides pārvaldības politikas (Natura 2000), reģionālās attīstības politikas vai pat KLP finansējumu. Tāpēc jāraugās, lai finansēšanas avotu daudzveidība nekaitētu attiecīgo politikas pasākumu īstenošanai. Dažādos kohēzijas fondus vajadzētu palīdzēt saskaņot makroreģionālajām stratēģijām.

1.10

EESK uzsver, ka minētais finansējums ir sevišķi svarīgs, lai cilvēki varētu dinamiski sekot konsultācijām un jaunās direktīvas ietvaros īstenotajiem pasākumiem. Bez to personu līdzdalības, kuras zina, kā mobilizēt enerģiju un atbalstīt īstenošanu, centieni var būt veltīgi un bez perspektīvas.

1.11

Tā kā ir zināms, ka lielāko daļu jūras ekoloģisko problēmu rada piesārņojums no sauszemes avotiem, būtu loģiski, ka līdztekus jūras telpas plānošanai tiktu veikta saskaņota vai pat integrēta piekrastes sauszemes teritorijas plānošana.

1.12

EESK arī norāda, ka atsevišķās dalībvalstīs ir īpaši apstākļi. Piemēram, gandrīz visa Polijas piekraste ir iekļauta Natura 2000 sarakstā, un tas apgrūtina jaunas saimnieciskas darbības un vides aizsardzības līdzāspastāvēšanu (jānorāda, ka tāpat kā attiecībā uz darbībām uz sauszemes, visas pašreizējās saimnieciskās darbības ir iekļautas mērķa dokumentos).

1.13

Dalībvalstīs var būt atšķirīgi kritēriji attiecībā uz datu novērtēšanu, vākšanu, informācijas apmaiņu. Tāpēc būtu vēlams, ka Komisija izstrādā sava veida kopēju pieeju, lai novērtējumi un apkopotie dati būtu saskaņoti un salīdzināmi.

1.14

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja īpaši uzsver, ka rūpīgi jāraugās, lai jaunie tiesību akti nebūtu pretrunā ar pašlaik spēkā esošo tiesību aktu, piemēram, Dzīvotņu direktīvas (Natura 2000) un Jūras stratēģijas pamatdirektīvas, īstenošanu vai to nekavētu, bet gan ļautu atbalstīt to piemērošanu, kas ir vēl tikai sākumposmā. Tāpēc jaunā direktīva būtu jāuzskata par jaunu pīlāru integrētas Eiropas Savienības jūrlietu politikas struktūrā.

1.15

Visbeidzot Komiteja aicina priekšlikuma 9. pantā paredzēto sabiedrības līdzdalību organizēt, cik vien iespējams ņemot vērā vietējos apstākļus, jo katrai attiecīgajai teritorijai ir tai raksturīgi specifiski vides, ģeogrāfiskie un ekonomiskie apstākļi.

2.1

Šis priekšlikums ir daļa no politikas, kuras mērķis ir panākt, lai Eiropas Savienībai būtu stabila jūrlietu dimensija. Tas ir pamatoti, jo, ņemot vēra ES piekrastes garumu un tās plašās ekskluzīvās ekonomikas zonas, tostarp tālākajos reģionos, dažām dalībvalstīm, piemēram, Spānijai, Francijai, Apvienotajai Karalistei, Īrijai un Portugālei, piekraste ir ļoti svarīga.

2.2

Komisijas skatījumā galvenais uzdevums ir saimniecisko, sociālo un vides apsvērumu līdzsvarošana. Tas šķiet pašsaprotami. Minētais uzdevums ietver gan jūras telpisko plānošanu, gan integrēto pārvaldību piekrastes teritorijās, kur veidojas kompleksa mijiedarbība starp jūru un sauszemi.

2.3

Priekšlikuma mērķis, ierastajā žargonā runājot, ir veicināt jūras un piekrastes darbību ilgtspējīgu izaugsmi un šo teritoriju resursu ilgtspējīgu izmantošanu.

2.4

Eiropas Komisija vēlas panākt attiecīgo teritoriju plānotu un saskaņotu pārvaldību, lai novērstu konfliktējošu darbību un nodrošinātu saskaņotu to ekspluatāciju. Tas nozīmē, ka ierosinātā iniciatīva nav virzīta uz nozarēm, bet ir transversāla. Tādējādi dokumenta darbības joma ir ļoti plaša, liekot domāt, kā tas īstenojams praksē.

2.5

Priekšlikumā paredzēta dalībvalstu sadarbība, jo tām integrētā plānošana un pārvaldība būs jāīsteno. Lai panāktu saskaņotu vispārējo pieeju, valstu vai reģionālie nozaru politikas pasākumi ir jākoordinē, arī attiecībā uz pārrobežu dimensiju. Tomēr jāatzīmē, ka priekšlikums direktīvai neattiecas uz “darbībām, kas veiktas tikai aizsardzības vai valsts drošības dēļ”.

3.1

Komisija vēlas, lai dalībvalstis izstrādātu un īstenotu jūras telpiskās plānošanas programmas un vienu vai vairākas piekrastes pārvaldības stratēģijas. Izstrādājot minētos instrumentus, protams, jāņem vērā reģionālās un vietējās īpatnības, kā arī darbība nozarēs.

3.2

Pamatojoties uz minētajiem vispārējiem principiem, konkrētie mērķi ir:

4.1

Kā parasti, Komisija noteikusi virkni vairāk vai mazāk birokrātisku prasību, kurām būtu jāļauj sasniegt izvirzītos mērķus. Dažas no tām ir:

4.2

Plānošanas programmās jāņem vēra darbības, kas saistītas ar atjaunināmiem energoresursiem, gāzes un naftas atradņu ekspluatāciju, jūras transportu, zemūdens kabeļu un kanalizācijas iekārtām, zivsaimniecību, akvakultūru un aizsargātām dabas teritorijām.

4.3

Savukārt piekrastes pārvaldības stratēģijās jāņem vērā dabas resursu izmantošana, īpaši enerģētikas jomā, infrastruktūras izveide (enerģētikas infrastruktūra, ostas, jūrniecības būves u.c.), lauksaimniecība un rūpniecība, zivsaimniecība un akvakultūra, ekosistēmu pārvaldība un aizsardzība, piekrastes teritorijas un ainavas, klimata pārmaiņu sekas.

4.4

Dokumentā paredzēts, ka dalībvalstīm jāizstrādā noteikumi par sabiedrības līdzdalību piekrastes pārvaldības plānu un stratēģiju izstrādē, un tas ir aspekts, kuram Komiteja pievērš īpašu uzmanību.

4.5

Minētos mērķus varēs efektīvi īstenot tikai tad, ja tiks izveidota reāla sadarbība starp dalībvalstīm, kā arī ar trešām valstīm, tā kā jūras telpa, pēc būtības ir atvērta telpa, kurā nepārtraukti notiek savstarpēja mijiedarbība.

5.1

Katrai dalībvalstij ir jāieceļ par direktīvas īstenošanu atbildīgās kompetentās iestādes un jāiesniedz Komisijai to saraksts. Dalībvalstīm jāiesniedz Komisijai arī ziņojumi par direktīvas īstenošanu. Lēmumi jāpieņem to skartajām personām (jūras lietotājiem) un vietējiem apstākļiem pēc iespējas tuvākā līmenī.

5.2

Dokumentā paredzēts, ka Komisija ir tiesīga izmantot īstenošanas aktus, lai precizētu atsevišķus datus vai administratīvas prasības: tas ir pilnībā pieņemami, ja vien šādā veidā netiek noteiktas jaunas, pamatdokumentā neparedzētas prasības.

6.1

Priekšlikuma darbības joma ir ļoti plaša, un tas papildina jau iepriekš pieņemtos tiesību aktus, t.i., Dzīvotņu direktīvu, kas plašāk pazīstama ar nosaukumu Natura 2000, un Jūras stratēģijas pamatdirektīvu, kas attiecas uz visām jūras piekrastes teritorijām. Pārvaldību nodrošina jaunas vietējā, reģionālā un valsts līmeņa pārvaldības struktūras.

6.2

Galvenais ir jautājums par to, kā jauno ierosināto tiesību aktu sasaistīt un saskaņot ar spēkā esošajām direktīvām.

6.3

Ņemot vēra jaunā priekšlikuma plašo darbības jomu, rodas bažas, ka tā ietekme izkliedēsies daudzos ļoti administratīva rakstura ziņojumos. Ir ļoti svarīgi neatrauties no reālās dzīves.

6.4

Deklarētais mērķis ir panākt jūras vides politikas jomu labāku saskaņošanu. Pret šādu mērķi neviens nevar iebilst, bet var rasties jautājums, vai pirms jaunas regulējuma kārtas pievienošanas nebūtu bijis lietderīgāk sagaidīt, kamēr pilnībā atraisās spēkā esošo tiesību aktu ietekme. Paiet zināms laiks, pirms tiesību akti apliecina gaidīto efektivitāti, un ir nepieciešama skaidra izpratne par to, kas ir īstenojams. Jau kardināls Rišeljē teica, ka labs likums ir saprasts likums.

6.5

Labāka koordinācija nepieciešama arī attiecībā uz jaunās direktīvas īstenošanas atbalstam paredzētā ES finansējuma piešķiršanu. Makroreģionālās stratēģijas jāuzskata par satvaru, kas ļauj labāk saskaņot dažādos izmantojamos kohēzijas fondus.

6.6

Daudzveidīgās darbības jūras un piekrastes teritorijās veic daudzi ekonomikas, zinātnes, politikas un administratīvās jomas dalībnieki. Turklāt minēto teritoriju izmantošanā pastāv ekonomikas nozaru, piemēram, zivsaimniecības, transporta, energoresursu izmantošanas, tūrisma u.c. nozaru, savstarpēja konkurence. Tāpat piekrastes zonas būtiski un kompleksi ietekmē darbība, kas noris iekšzemē. Savstarpējā mijiedarbība nozīmē, ka jūras un sauszemes teritorijas nevar skatīt atsevišķi.

6.7

Tāpēc ir jāizvairās no pārāk administratīvas pieejas, kas tikai sarežģītu situāciju vai apgrūtinātu un palēninātu rīcību. Savukārt ir nepieciešams reāli iesaistīt speciālistus, kas darbojas jūras un piekrastes jomās un teritorijās: ekonomikas dalībniekus, sociālos partnerus, zinātniekus, NVO u.c. Tas jādara nevis tāpēc, lai apgrūtinātu procesu, bet gan lai novērstu vēlākus iebildumus (arī juridiskus) vai tādu lēmumu pieņemšanu, kas neatbilst konkrētajiem apstākļiem.

7.1

Jāatceras, ka jūras telpas plānošana un integrētā piekrastes pārvaldība jāsaskaņo ar iepriekš pieņemtajām direktīvām, jo īpaši Jūras stratēģijas pamatdirektīvu (2008) un Dzīvotņu direktīvu (Natura 2000, 1992, ko vēlāk attiecināja uz piekrastes ūdeņiem). Pašlaik šis tiesību aktu kopums veido ES integrēto jūrlietu politiku (IJP).

7.2

Jaunās direktīvas īstenošanā jāievēro subsidiaritātes princips starp Eiropas Savienību un dalībvalstīm un arī vietējā un reģionālajā līmenī. Direktīvā noteiktās prioritātes ir jāsakārto katrai konkrētajai teritorijai un telpai atbilstīgā prioritārā secībā. Pieeja attiecībā uz Baltijas jūru un Vidusjūru būs atšķirīga gan ģeogrāfisko, gan ekoloģiskos īpatnību dēļ. Taču tādas atšķirības vērojamas arī starp dažādiem piekrastes reģioniem.

7.3

Viens no lietderīgākajiem priekšlikuma aspektiem ir pārvaldības iestāžu savstarpējās sadarbības organizēšana, ko papildina informācijas un kontroles pasākumi. Lai viss minētais patiešām būtu efektīvs, vajadzētu noteikt kopīgus vispārējus kritērijus, kas ne tikai iestādēm, bet arī visiem jūras un piekrastes darbībās iesaistītajiem dalībniekiem ļautu vienkārši apmainīties ar informāciju un datiem un tos paziņot. Tomēr jāuzsver, ka procesa efektivitāte ir atkarīga no piemērotas metodes, kas ļauj iesaistīt dažādus vietējos publiskos un privātos dalībniekus, kuriem ir kopēji mērķi, pamatojoties uz vienotu izpratni par pašreizējo stāvokli kā sākumpunktu. Galvenais ir panākt, lai visdažādākās iesaistītās puses, kas savu daudzveidīgo darbību veic vienā piekrastes un jūras teritorijā, atrod kopīgu valodu.

7.4

Piesārņojums no sauszemes (pilsētu un rūpnieciskie notekūdeņi, un liela apjoma atkritumi, kurus nes straumes plūdu laikā) un būvkonstrukcijas uz jūras (ostas, uzbērumi, dambji u.c.), ir ļoti kaitējoši jūras videi, tāpēc piekrastei tuvo teritoriju zemes izmantošana būtu jāsaskaņo ar piekrastes pārvaldības un jūras telpiskās plānošanas politiku vai pat tajā jāintegrē.