22.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 376/102

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē par ilgtspējīgu attīstību, kas notiks Riodežaneiro 2012. gadā, ir jādod skaidrs signāls pasaules sabiedrībai, vienojoties par konkrētiem priekšlikumiem pārejai uz ekonomikas sistēmu, kuras pamatā ir kvalitatīva ekonomikas izaugsme un kura palīdz likvidēt nabadzību un sociālo netaisnību un vienlaikus saglabā dabas resursus nākamajām paaudzēm.

1.2.

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu (1) un uzskata, ka tas ir nozīmīgs pirmais solis ceļā uz to, lai ES iestādes, gatavojoties konferencei “Rio+20”, veiktu kopīgu analīzi un formulētu vienotu viedokli. Šajā sakarā Komiteja norāda uz tās atzinumiem par pamatiniciatīvu “Resursu ziņā efektīva Eiropa” un paziņojumu “Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadam” (2). Tāpēc Komiteja vēlētos norādīt uz šādām prioritātēm.

1.3.

Komiteja uzskata, ka pārejai uz ilgtspējīgu ekonomiku ir jābūt vienam no vispārējas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas mērķiem un tā ir jāveic taisnīgi. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka tagad arī Komisija pievērš uzmanību ilgtspējīgas attīstības sociālajai dimensijai. Komiteja tomēr vēlētos, ka minēto aspektu uzsvērtu vairāk. Būtiska nozīme ir sociālajai kohēzijai, taisnīgumam, arī taisnīgām paaudžu attiecībām un taisnīgai labumu sadalei, un spējai atrisināt tādas sociālās problēmas kā arvien biežāk vērojamā atšķirīgā attieksme, nepietiekama visdažādāko resursu pieejamība, nabadzība un bezdarbs.

1.4.

Komiteja atbalsta Starptautiskās Darba organizācijas politiskos ieteikumus par ekoloģiskām darba vietām un īpaši uzsver, ka ir jāiesaista sociālie partneri, lai tie aktīvi piedalītos darba vides pārveidošanā. Komiteja pilnībā atbalsta arī ANO Iniciatīvu par sociālās aizsardzības obligāto minimumu (Social Protection Floor Initiative), kuras mērķis ir nodrošināt sociālās pamattiesības un minimālos sociālos pabalstus, kā arī pavērt ikvienam pieeju nozīmīgām precēm un sociālajiem pakalpojumiem.

1.5.

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Komisijas paziņojumu kopīgi publicējuši par vidi un attīstības jomu atbildīgie komisāri, tādējādi nepārprotami norādot uz saikni starp vidi, ilgtspējīgu attīstību un palīdzību attīstības jomā. Komiteja rosina gadījumā, kad tiks pārskatīta ES attīstības palīdzības politika, galvenokārt pamatoties uz ilgtspējīgas attīstības principiem, kam būtu jāatspoguļojas visos minētās politikas aspektos, sākot no atbalsta maksājumu prioritātēm līdz pat attīstības palīdzības projektu izstrādei vietējā līmenī.

1.6.

Komiteja pauž vislielāko neapmierinātību ar faktu, ka miljards pasaules iedzīvotāju (un visvairāk no tiem dzīvo attīstības valstīs) cieš badu; tas nepārprotami liecina, ka nav sasniegts tūkstošgades pirmais attīstības mērķis. Komiteja ir pārliecināta, ka piekļuve resursiem, pārtikai un enerģijai ir jānosaka par pasaules ilgtspējas plāna prioritāti. Lai sasniegtu minētos mērķus, ir svarīgi, lai pilsoniskā sabiedrība aktīvi piedalītos vietējā līmeņa un valsts politikas veidošanā, un attīstības valstīs šajā ziņā īpaša uzmanība ir jāpievērš sieviešu nozīmei.

1.7.

Komiteja ir pārliecināta — lai veiktu pāreju uz ekoloģisku ekonomiku, būs jāīsteno starptautiskā, valstu, reģionālā un vietējā līmeņa politikas pasākumi un jāizmanto plašs politikas instrumentu klāsts. Īpaši svarīgi ir pasākumi, kas ļauj nodrošināt tirgus cenu pienācīgu atbilstību ekoloģiskajām izmaksām un pāreju uz ekoloģisku finanšu politiku, nodokļu slogu novirzot no darba spēka uz resursu izmantošanu. Publisko izdevumu programmas ir jāveido tā, lai veicinātu ieguldījumus ilgtspējīgās tehnoloģijās un projektos; jāatceļ subsīdijas, kas nodara kaitējumu videi, un vienlaikus pienācīgi jāņem vērā to atcelšanas ietekme uz sociālo jomu. Ar publisko iepirkumu ir jāatbalsta videi nekaitīgi produkti un pakalpojumi. Jāīsteno pasākumi, lai nodrošinātu to, ka pasaules tirdzniecība veicina ilgtspējīgu attīstību un ilgtspējīga attīstība sekmē pasaules tirdzniecību.

1.8.

Lai varētu novērtēt progresu ilgtspējīgas attīstības jomā, jānosaka skaidri rādītāji. Jāizstrādā metodes, ar kurām varētu novērtēt ekonomikas attīstības ietekmi ne tikai uz iekšzemes kopproduktu, bet arī uz cilvēku labklājību un dzīves kvalitātes uzlabošanu, ņemot vērā progresu nabadzības apkarošanā, pienācīgu darba apstākļu veidošanā un dabas aizsardzībā. Ievērojot atzinumā “Tālāk par IKP — ilgtspējīgas attīstības kritēriji” (3) paustās atziņas, EESK plāno līdz konferencei “Rio+20” pieņemt atzinumu par to, kā iesaistīt pilsonisko sabiedrību minēto rādītāju izstrādē.

1.9.

Konferencē “Rio+20” vajadzētu vienoties par pilnvarām virzīt pāreju uz ekoloģisku ekonomiku, un Apvienoto Nāciju Organizācijai būtu mērķtiecīgi jāizmanto šīs pilnvaras. Minētajām pilnvarām vajadzētu aptvert sešas jomas:

1.10.

Minēto pilnvaru īstenošanas rezultāti jāizmanto par pamatu, izstrādājot valstu rīcības plānus un stratēģijas pārejai uz ekoloģisku ekonomiku un tajos ņemot vērā arī ikvienai valstij raksturīgās iezīmes.

1.11.

Lai pasaules sabiedrība spertu vajadzīgos soļus ilgtspējīgas attīstības virzienā, ir steidzami jāstiprina un ciešāk jāintegrē starptautiskā un ANO līmeņa pārvaldība ilgtspējīgas attīstības un vides jomā. Riodežaneiro konference ir jāizmanto, lai radītu stabilu ANO līmeņa institucionālo satvaru. ANO Vides programma ir jāstiprina un institucionāli jāattīsta. Komiteja atzinīgi vērtē ieceri veidot Ģenerālajai asamblejai tieši pakļautu ilgtspējīgas attīstības padomi, kurā darbotos ANO dalībvalstu politiskie vadītāji, un uzskata, ka šāda struktūra ir piemērota, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar veicamajiem pasākumiem ceļā uz ilgtspējīgu attīstību un ekoloģisku ekonomiku.

1.12.

Lai pāreja uz ilgtspējīgu ekonomiku būtu veiksmīga, pilsoniskajai sabiedrībai tā ir jāpieņem un jāatbalsta. Tāpēc Komiteja mudina aktīvi iesaistīt organizētās pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus konferences “Rio+20” sagatavošanā un pasākumos pēc konferences un nodrošināt, ka viņi var efektīvi paust viedokli konferencē notiekošajās sarunās un par konferencē pieņemto lēmumu īstenošanu. Jāizvērtē, vai līdz šim izmantotie līdzdalības nodrošināšanas mehānismi ļauj efektīvi veikt minēto uzdevumu. Komiteja vēl pirms Riodežaneiro sammita sākusi aktīvi atbalstīt minēto procesu, kopīgi ar pilsonisko sabiedrību rīkojot konferences un apspriežoties ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem Eiropā un citviet pasaulē.

1.13.

Ilgtspējīgas attīstības pārvaldība ir jāstiprina valsts, reģionālajā un vietējā līmenī, kā arī uzņēmumu vadības līmenī. Lai to paveiktu, ar demokrātisku procesu un izveidotu dialoga struktūru starpniecību pilsoniskā sabiedrība ir efektīvi un ar iestāžu atbalstu jāiesaista tādu jautājumu risināšanā un tādos projektos, kas ir svarīgi pārejai uz ekoloģisku ekonomiku un ilgtspējīgai attīstībai. Eiropas Savienībai Riodežaneiro sammitā notiekošajās debatēs jāiepazīstina ar pozitīvo pieredzi, kas gūta, īstenojot Orhūsas konvenciju attiecībā uz sabiedrības iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā, sabiedrības piekļuvi ar vidi saistītai informācijai un iespēju griezties tiesu iestādēs, kā arī jāmudina veidot līdzīgas struktūras pasaules līmenī.

1.14.

Lai pastiprināti pievērstu uzmanību ilgtspējīgas attīstības interesēm un tām piešķirtu juridisku spēku, Komiteja atbalsta Pasaules nākotnes padomes iniciatīvu ar mērķi ANO un valstu līmenī izveidot “Ombudu nākamajām paaudzēm”.

1.15.

Eiropas Savienībai un dalībvalstīm vajadzētu vispirms atrisināt iekšējos jautājumus, kas saistīti ar ilgtspējīgu attīstību un pāreju uz ekoloģisku ekonomiku. Runājot par Eiropas Savienību, Komiteja ir pārliecināta, ka ES uzlabos spēju aizstāvēt savas intereses konferencē “Rio+20” notiekošajās sarunās, ja uzņemsies vēsturisko atbildību un izvirzīs tālejošus iekšējos mērķus ilgtspējīgas attīstības jomā. Dažās jomās ES to jau izdarījusi, bet citās jomās centieni ir ievērojami jāpastiprina vai jāizvirza mērķi, jo tas līdz šim vēl nav izdarīts. Komiteja rosina Padomi, Komisiju un Eiropas Parlamentu līdz 2020. gadam pilnībā īstenot visus šim laikposmam izvirzītos emisijas mazināšanas mērķus un apsvērt, vai 2020. gadam izvirzītos mērķus nevajadzētu palielināt līdz 25 %, lai turpmākos mērķus varētu sasniegt ar pēc iespējas mazākām izmaksām un būtu vieglāk panākt nākamās vienošanās pasaules līmenī. Turklāt dalībvalstīm nekavējoties jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai sasniegtu 2020. gadam izvirzīto mērķi — par 20 % paaugstināt energoefektivitāti. Kopumā Eiropas Savienībai vajadzētu nodrošināt to, ka mērķis — pāreja uz ekoloģisku ekonomiku, kurai jānodrošina ilgtspējīgāka attīstība — politiski atspoguļojas nākamajā daudzgadu finanšu shēmā un ietekmē politikas izstrādi svarīgākajās jomās, piemēram, lauksaimniecības, kohēzijas, tirdzniecības un attīstības jomā, kā arī ietekmē stratēģijas “Eiropa 2020” turpmāko īstenošanu. Pēc konferences “Rio+20” vajadzētu pārstrādāt ES ilgtspējas stratēģiju.

2.1.

ANO Ģenerālā asambleja 2009. gada 24. decembrī pieņēma Rezolūciju par ANO konferences ilgtspējīgas attīstības jautājumos (United Nations Conference on Sustainable Development — UNCSD) rīkošanu 2012. gadā Riodežaneiro.

2.2.

EESK 2010. gadā iesaistījās debatēs par ES gatavošanos šim nozīmīgajam pasākumam un septembrī pieņēma pirmo atzinumu (4) par attiecīgo tematu. Pēc tam Ņujorkā un citur notika sagatavošanās sanāksmes, un Eiropas Komisija publicēja paziņojumu (COM(2011) 363 galīgā redakcija) par iespējamajām ES pamatnostādnēm “Rio+20” sammita sarunās. Šajā atzinumā EESK pēc plašas apspriešanās ar organizētās pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem papildina tās pausto viedokli un mudina iekļaut vairākus jaunus pamatpunktus sarunu stratēģijā, ko Eiropas Savienība gatavo konferencei “Rio+20”.

2.3.

Ģenerālās asamblejas rezolūcijā noteikti trīs gaidāmās konferences mērķi:

2.4.

Pašreizējais stāvoklis. Lai arī vairākos ilgtspējīgas attīstības aspektos pēdējo 20 gadu laikā ir panākti uzlabojumi, daudzās jomās problēmas ir saasinājušās.

2.5.

Jaunās un gaidāmās problēmas. Pasaules iedzīvotāju skaits palielinās, dzīves kvalitātes prasības paaugstinās un izejvielu patēriņš pieaug, tāpēc pasaulē arvien samazinās pārtikas, enerģijas un citu dabas resursu krājumi. Tas izraisa cenu palielināšanos un nopietnas sociālās un politiskās problēmas.

2.6.

Ievērojot, ka iedzīvotāju skaits pasaulē palielinās, bet dabas resursu krājumi ir ierobežoti, viens no sarežģītākajiem jaunajiem uzdevumiem turpmāko 100 gadu laikā būs ikvienam cilvēkam pašlaik un nākamajās paaudzēs sniegt pietiekamu nodrošinātību ar pārtiku, energoapgādes drošību un nodrošinātību ar resursiem. Tādēļ ekonomikas izaugsmei ir jābūt kvalitatīvai un jāpalīdz likvidēt nabadzību un nodrošināt sociālo taisnīgumu, vienlaikus saglabājot dabas resursus nākamajām paaudzēm. Institucionālo struktūru izveide minētā uzdevuma risināšanai ir viens no jautājumiem, kas noteikti būtu jāapspriež 2012. gada sammitā.

2.7.

Valdību vadītāji un ekonomikas un finanšu ministri pēdējos trīs gadus ir veltījuši ļoti daudz uzmanības ekonomikas un finanšu krīzei. Tomēr tūlītēji risināmo īslaicīgo problēmu dēļ nedrīkst veltīt par maz uzmanības arvien izteiktākajām problēmām pasaules reālajā ekonomikā un aizmirst, ka steidzami jāpāriet uz ilgtspējīgāku, taisnīgāku un ekoloģiskāku pasaules ekonomiku. Šī pāreja sniedz nozīmīgu stimulu jauniem ieguldījumiem un jaunu darba vietu radīšanai, un tā varētu pat palielināt taisnīgumu, kohēziju, stabilitāti un spēju pārvarēt grūtības. Pāreja var sekmēt pašreizējo ekonomikas problēmu risināšanu.

2.8.

Jauna politiska apņemšanās. Konference “Rio+20” ir nozīmīga iespēja izstrādāt minētās pārejas koncepciju un panākt augsta līmeņa politisku apņemšanos, kas vajadzīga minētās pārejas praktiskai īstenošanai. Ļoti svarīgi, lai valdību vadītāji paši nodarbotos ar minētajiem jautājumiem, piedalītos konferencē un nodrošinātu tās izdošanos. Tā kā konferences galvenā tēma ir izmaiņas pasaules ekonomikā, tajā būtu jāpiedalās arī par finanšu, vides un attīstības jomu atbildīgajiem ministriem.

2.9.

Lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību, būtiska nozīme ir pilsoniskās sabiedrības iniciatīvām un tās līdzdalībai. Pilsoniskā sabiedrība ir aktīvi jāiesaista konferences sagatavošanā, darbā pēc konferences un konferences lēmumu īstenošanā. Gan valstu, gan arī starptautiskajā līmenī ir jāveido struktūras, kas ļautu īstenot pilsoniskās sabiedrības dalībnieku savstarpējo dialogu un viņu dialogu ar politikas veidotājiem par ekoloģiskas ekonomikas un ilgtspējīgas attīstības jautājumiem.

2.10.

Ģenerālās asamblejas rezolūcijā ir norādītas divas konferences tēmas:

2.11.

Vienas konferences laikā nevarēs vienoties par visiem pasākumiem, kas jāīsteno, lai visā pasaulē pārietu uz ekoloģisku ekonomiku un efektīvāk veicinātu ilgtspējīgu attīstību. Tāpēc Komiteja uzskata, ka konferences “Rio+20” pamatmērķim jābūt izveidot institucionālu satvaru — stabilu ANO struktūru, kas nodrošina konferencē pieņemto lēmumu īstenošanu, pastāvīgi veicina ilgtspējīgu attīstību visā pasaulē un tuvāko gadu laikā īsteno rīcības programmu pārejai uz ekoloģisku pasaules ekonomiku.

3.1.

ANO Ilgtspējīgas attīstības komisija pēdējos 19 gadus starptautiskā līmenī pārraudzījusi to, kas paveikts, lai veicinātu pasaules ilgtspējīgu attīstību. Tomēr šī komisija pašlaik vairs nedarbojas efektīvi. Tā veikusi pamatotu analīzi par dažām problēmām, tomēr nav varējusi spert būtiskus soļus to risināšanai. Lai efektīvāk risinātu lielos, visā pasaulē aktuālos ilgtspējas jautājumus, ir jāizveido darbotiesspējīgāka ANO struktūra.

3.2.

Izvērtējusi dažādas iespējas, kā radīt spēcīgāku ANO struktūru, Komiteja atbalsta nesen radušos ieceri izveidot jaunu Ilgtspējīgas attīstības padomi, kas būtu tieši pakļauta Ģenerālajai asamblejai un apvienotu un efektīvāk īstenotu pienākumus, kurus pašlaik veic ANO Ekonomikas un sociālo lietu padome un ANO Ilgtspējīgas attīstības komisija.

3.3.

Minētajā padomē vajadzētu būt iesaistītām visām pasaules valstīm, kuras pārstāvētu to politiskie vadītāji. Padomei būtu jāveicina pasaules līmeņa pasākumi saistībā ar visiem ilgtspējīgas attīstības aspektiem un pāreju uz ekoloģisku ekonomiku, kā arī jāuzsāk jauni pasākumi jomās, kuru nozīme arvien palielinās, piemēram, nodrošinātība ar pārtiku un energoapgādes drošība.

3.4.

Jaunajai padomei būtu cieši jāsadarbojas ar Pasaules Banku un Starptautisko Valūtas fondu, savukārt abām minētajām organizācijām ir jāsaņem jauni pamatuzdevumi, kas saistīti ar ilgtspējīgas attīstības veicināšanu.

3.5.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programma un Attīstības programma ir jāstiprina, lai to kopīgais ieguldījums vides un attīstības jomā, kas saistīta ar ilgtspējīgu attīstību, varētu būt lielāks.

3.6.

Pārvaldība valstu līmenī. Vienlaikus ar darbotiesspējīgāku ANO struktūru izveidi politiskajiem vadītājiem jāizmanto sammits arī tam, lai atkal atjauninātu valstu ilgtspējīgas attīstības veicināšanas mehānismus.

3.7.

Jāpārskata un jāpārstrādā valstu ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, to īstenošanā visaptveroši iesaistot ekonomikas dalībniekus un visu pilsonisko sabiedrību. Jāpiešķir pietiekami līdzekļi padomdevējām struktūrām, piemēram, ilgtspējīgas attīstības padomēm, lai tās varētu pilnvērtīgi veikt tām uzticētos uzdevumus — nākt klajā ar jaunām idejām un virzīt progresu.

3.8.

Reģionālā un vietējā līmeņa pārvaldība. Daudz piemēru visā pasaulē liecina, ka pašvaldības spēj ļoti veiksmīgi risināt minētos jautājumus. Sammitā vajadzētu iepazīstināt ar paraugprakses piemēriem un aicināt valdības, lai tās mudina valstu reģionālās un vietējās pašvaldības turpināt pūliņus, kuri valdībām ir jāatbalsta.

3.9.

Ekonomikas un sociālo partneru nozīme. Paraugprakses piemēri liecina, ka pienācis laiks daudz plašāk veicināt paraugpraksi uzņēmumos, izstrādājot pamatkonvenciju par uzņēmumu sociālo atbildību ilgtspējas nodrošināšanā un pamatkonvenciju par pārskatatbildību, kuras pamatā ir ISO 26000 standarts. Sammitā ir jāsāk sarunas par minētajām konvencijām. Šajā procesā visaptveroši jāiesaista sociālie partneri.

3.10.

Pilsoniskās sabiedrības nozīme. Pāreja uz ilgtspējīgu saimniekošanu būs veiksmīga vien tad, ja šajā procesā aktīvi iesaistīs pilsonisko sabiedrību. Lai to īstenotu, vajadzīgi demokrātiski procesi un struktūras, kurās notiek pilsoniskās sabiedrības un politikas veidotāju dialogs. Visās valstīs jāizplata vispārēji pieejama informācija par vidi, progresu ekoloģiskas ekonomikas jomā un citiem ilgtspējīgas attīstības aspektiem, lai sabiedrībā varētu notikt lietišķas debates par šiem nozīmīgajiem jautājumiem. Eiropā nozīmīga bijusi 1998. gadā pieņemtā Konvencija (tā sauktā Orhūsas konvencija) par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem. Minētā konvencija patiešām paplašināja un nostiprināja sabiedrības tiesības uz informāciju, veicināja sabiedrības līdzdalību un piekļuvi tiesām. Konferencē ir jāmudina izstrādāt līdzīgas konvencijas arī citviet pasaulē un jānosaka, ka jaunajai Ilgtspējīgas attīstības padomei jācenšas sasniegt šo mērķi pasaules līmenī.

3.11.

Ombuds nākamajām paaudzēm. Ilgtspējīgas attīstības pamatā ir nākamo paaudžu vajadzības, tomēr tās netiek ņemtas vērā, pieņemot lēmumus attiecīgajās jomās. Lai novērstu šo trūkumu un nodrošinātu, ka ilgtspējīgas attīstības interesēm velta lielāku uzmanību un tām būtu juridisks spēks, Komiteja atbalsta Pasaules nākotnes padomes (5) ierosmi ANO un valstu līmenī izveidot ombuda institūciju, kas darbotos nākamo paaudžu interesēs.

4.1.

Pasaules ekonomika pašlaik nedarbojas tā, lai varētu virzīties uz ilgtspējīgu attīstību. No ekoloģiskā viedokļa tā veicina pārmērīgu dabas resursu patēriņu, pieļauj vides piesārņojumu un nespēj novērst klimata pārmaiņas; no sociālā viedokļa tai ir jāuzņemas atbildība par ļoti augstu bezdarba līmeni un nabadzību, daudzu cilvēku veselības stāvokļa pasliktināšanos un izglītības trūkumu.

4.2.

Pāreja uz ekoloģisku pasaules ekonomiku nozīmē ekonomikas pārorientēšanu uz ilgtspējīgākiem rezultātiem. Ekonomikas mērķi ir jāpārskata, izvērtējot to ieguldījumu ilgtspējīgā attīstībā. Visi ekonomikas politikas instrumenti ir jāpārveido tā, lai tie vērstu ekonomiku uz ilgtspējīgāku attīstību.

4.3.

Līdz šim nozīmīgs ekonomikas mērķis bijusi ekonomiskā izaugsme, kas ļauj paaugstināt vispārējo dzīves līmeni. Arī turpmāk tam ir jābūt nozīmīgam mērķim, īpaši attīstības valstīs, kurās visiem iedzīvotājiem vēl netiek nodrošināti pienācīgi dzīves apstākļi. Ekoloģiskas ekonomikas mērķis ir novērst ekonomikas izaugsmes negatīvo ietekmi uz vidi. Šādas ekonomikas veidošana ir jāparedz ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, kas vērsta uz kvalitatīvu ekonomikas izaugsmi, palīdz mazināt nabadzību un nodrošināt sociālo taisnīgumu, vienlaikus saglabājot dabas resursus nākamajām paaudzēm. Veicot pāreju uz ekoloģisku ekonomiku, ir jāievēro taisnīguma un sadarbības princips, kā arī kopīgas, bet tomēr diferencētas atbildības princips.

4.4.

Komiteja atzinīgi vērtē to, ka starptautiskajās sarunās par klimata pārmaiņām, spriežot par pāreju uz ekonomiku, kurā ir zems oglekļa emisijas līmenis, arvien vairāk uzmanības velta arī sociālajai dimensijai un pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai. Minētie aspekti iekļauti Kankūnas konvencijas kopīgajā redzējumā par ilgtspējīgu pasaules tirdzniecību. Komiteja atbalsta Starptautiskās Darba organizācijas politiskos ieteikumus par ekoloģiskām darba vietām un īpaši uzsver, ka sociālie partneri ir aktīvi jāiesaista darba vides pārveidošanā.

4.5.

Pāreja uz ekoloģisku ekonomiku ir ļoti plašs uzdevums, kas jāīsteno daudzos un dažādos līmeņos:

4.6.

Konferencē “Rio+20” ir jāpauž jauna politiska apņemšanās visā pasaulē veicināt ilgtspējīgu attīstību un pāriet uz ekoloģisku ekonomiku. Konferences dalībniekiem ir jānosaka pamatprincipi pārejai uz ekonomiku, kas rada mazāku kaitējumu videi. Viņiem ir arī jāpilnvaro atbildīgās ANO struktūras, lai tās izstrādātu uz rīcību vērstu darba programmu, kas ietver galvenos uzdevumus ilgtspējīgas attīstības veicināšanai visā pasaulē.

4.7.

Pilnvarojums ANO struktūrām virzīt pāreju uz ekoloģisku ekonomiku. Komiteja ierosina pilnvarot ANO struktūras, lai tās turpinātu darbu saistībā ar ilgtspējīgu attīstību, un noteikt tām šādas sešas rīcības jomas:

4.8.

Eiropas Savienība un tās dalībvalstis ir uzkrājušas bagātu pieredzi, izmantojot politikas instrumentus ilgtspējīgas attīstības veicināšanai, un šo pieredzi vajadzētu aktīvi izplatīt arī starptautiskā līmenī.

4.9.

Ekoloģiskas ekonomikas jomā panāktā progresa izvērtēšana. Lai izvērtētu ilgtspējīgas attīstības jomā panākto progresu, jānosaka skaidri kritēriji. Jāizstrādā metodes, ar kurām novērtēt ekonomikas ieguldījumu cilvēku labklājības un dzīves kvalitātes paaugstināšanā, izvērtējot panākumus nabadzības apkarošanā, pienācīgu darba apstākļu veidošanā un dabas aizsardzībā. Īpaši vajadzētu vienoties par metodēm, kā novērtēt saimnieciskās darbības ietekmi uz dažādiem dabas resursiem zemē, ūdenī, gaisā un attiecīgajās ekosistēmās.

4.10.

Sammitā jāvienojas par grafiku ekoloģiskas ekonomikas progresa novērtēšanas sistēmas izveidošanai.

4.11.

EESK atzinumā “Tālāk par IKP — ilgtspējīgas attīstības kritēriji” (6) pauda apsvērumus par rādītāja “Iekšzemes kopprodukts” nepilnībām, iespējamajiem labojumiem un papildinājumiem, kā arī norādīja, ka ir jāizstrādā jauni kritēriji, uz kuru pamata varētu izveidot jaunus rādītājus labklājības un (ekonomiskās, sociālās un ekoloģiskās) ilgtspējas novērtēšanai. EESK vēl līdz konferencei “Rio+20” plāno publicēt atzinumu par to, kā iesaistīt pilsonisko sabiedrību minēto rādītāju izstrādē.

4.12.

Regulējoši pasākumi. Eiropas Savienībā laika gaitā paaugstināti efektivitātes standarti (jo īpaši energoefektivitātes) daudziem dažādiem ražojumiem un procesiem, pakāpeniski nosakot arvien stingrākus obligātos standartus. Eiropas Savienībai vajadzētu ierosināt mehānismu, kas ļautu to pašu nodrošināt arī starptautiskā līmenī. Iespējams, būtu piemēroti arī izstrādāt jaunas starptautiskas iniciatīvas ķīmisko vielu pārvaldības jomā un arī jaunāko tehnoloģiju, piemēram, nanotehnoloģijas, ietekmes regulēšanas jomā.

4.13.

Izglītošana ilgtspējīgas attīstības jomā un informācijas apmaiņa. Vairākām valstīm, reģioniem, pilsētām, uzņēmumiem u. c. jau ir izdevies praktiski un veiksmīgi pāriet uz ilgtspējīgas attīstības modeli.

4.14.

Eiropas Savienībā ir aktīvi veicināta izglītošana ilgtspējīgas attīstības jomā un īstenotas informācijas kampaņas par ilgtspējīgas attīstības paraugpraksi un jaunām iniciatīvām. Ar gūto pieredzi vajadzētu iepazīstināt starptautiskajās debatēs par ekoloģiskas ekonomikas instrumentiem.

4.15.

Finanšu politikas pasākumi. Sammitā ir jāstimulē valstu un starptautiskie centieni ekoloģiskas finanšu politikas jomā, pārtraucot piešķirt nelietderīgas subsīdijas un nodokļu politiku veidojot tā, lai atvieglotu darba vietu radīšanu, bet apgrūtinātu vides piesārņošanu, kā arī degizrakteņu un citu dabas resursu izmantošanu. Turklāt ir pienācis laiks uzsākt jaunu iniciatīvu, lai panāktu starptautisku vienošanos par finanšu darījumu aplikšanu ar nodokli un tādā veidā gūtos ienākumus ieguldītu ilgtspējīgā attīstībā.

4.16.

Ieguldījumi pētniecībā un izstrādē. Atbildīgajām ANO struktūrām jāuzdod apzināt ekoloģiskai ekonomikai paredzētu tehnoloģiju un instrumentu pētniecības un izstrādes jomas, kurās būtu lietderīgi apvienot pūliņus, veidojot starptautisku sadarbību. Ir svarīgi strauji visā pasaulē ieviest jaunas videi nekaitīgas tehnoloģijas. Īpaši svarīgs ANO atbildīgo struktūru uzdevums ir apzināt šķēršļus, kas kavē minēto tehnoloģiju strauju nodošanu, un iespējas minēto šķēršļu novēršanai.

4.17.

Ar publisko iepirkumu var efektīvi virzīt uzņēmējus uz videi nekaitīgāku ražojumu un pakalpojumu nodrošināšanu. Eiropas Savienībai ir pieredze, kā izmantot ekoloģisku publisko iepirkumu, vienlaikus ievērojot brīvās tirdzniecības principus Eiropā. Vajadzētu īpaši noteikt, ka atbildīgajām ANO struktūrām ir jāveicina attiecīgās jomas paraugprakses izplatīšana visā pasaulē.

4.18.

Ieguldījumu plūsma: jauna starptautiska vienošanās. Ticami aprēķini liecina, ka turpmākajos 40 gados, lai pārietu uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisijas līmeni, vienīgi enerģētikas nozarē pasaulē būs jāveic vairākus miljardus euro lieli ieguldījumi. Arī citās jomās, lai nodrošinātu pāreju uz ilgtspējīgu attīstību, būs jāiegulda ļoti daudz līdzekļu. Vajadzētu uzdot atbildīgajām ANO struktūrām izveidot lielāko starptautisko ieguldījumu plūsmu uzraudzības forumu un apzināt, kurās jomās tās vajadzētu palielināt vai uz kurām jomām novirzīt, lai veicinātu ekonomikas ilgtspēju.

4.19.

Valstu spējas pāriet uz ilgtspējīgu attīstību ir ļoti atšķirīgas, jo atšķiras arī to dabas resursi, saimnieciskie resursi un cilvēkresursi. Viens no svarīgākajiem 2012. gada sammita uzdevumiem ir paplašināt starptautiskās vienošanās saturu un piemērošanas jomu, lai veicinātu publisko un privāto resursu apkopošanu un ieguldīšanu veiktspējas, tehnoloģiju nodošanas un ilgtspējīgu ieguldījumu programmās, kā arī taisnīgi atbalstītu vismazāk attīstītās valstis un citas attīstības valstis pārejā uz ilgtspējīgu attīstību. Atbildīgajām ANO struktūrām vajadzētu uzraudzīt to, kā tiek ievērotas finansiālās un cita veida apņemšanās attiecībā uz palīdzību attīstības valstīm pārejā uz ilgtspējīgu attīstību.

5.1.

Ekoloģiskas ekonomikas veidošana skars visas nozīmīgās ekonomikas nozares. Visās nozarēs būs jānodrošina efektīvāka energoresursu un citu dabas resursu izmantošana, jāsamazina piesārņojuma un atkritumu radīšanas negatīvā ietekme, jāpievērš lielāka uzmanība dabas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai, kā arī jānodrošina iespēju vienlīdzība un taisnīgums.

5.2.

Starptautiskie attīstības mērķi pašlaik ir saistīti ar tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanu. Komiteja uzskata, ka 2015. gadā, atbilstoši plānotajam pārskatot minētos mērķus, vajadzētu noteikt jaunus starptautiskos attīstības mērķus nākamajam posmam, vairāk ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības vajadzības. To vajadzētu izvirzīt par vispārējo sammita mērķi, un jaunajai Ilgtspējīgas attīstības padomei vajadzētu uzticēt konkrētu priekšlikumu izstrādi svarīgākajās nozarēs. Nākamajos punktos īsi izklāstītas prioritātes dažās svarīgākajās nozarēs.

5.3.

Enerģētika. Ekoloģiskas ekonomikas projekta svarīgākais uzdevums ir veidot enerģētikas nozari, kas rada mazāku kaitējumu videi.

5.4.

Lai pārietu uz ekoloģisku ekonomiku, enerģētikas nozarē jāveic krasa pāreja uz enerģijas avotiem, kas nerada oglekļa dioksīda emisiju vai rada ļoti nelielu emisiju, piemēram, uz atjaunojamiem enerģijas avotiem. Lai šī pāreja nebūtu tik dārga un būtu efektīva, visās nozarēs jācenšas būtiski uzlabot arī enerģijas izmantošanas efektivitāti, lai tādējādi apturētu vai mazinātu energoresursu pieprasījuma palielināšanos pasaulē.

5.5.

Lai veicinātu ilgtspējīgu sociālo un ekonomisko attīstību, kā arī tūkstošgades attīstības mērķu īstenošanu, ir jānodrošina piekļuve izmaksu ziņā pieejamiem un mūsdienīgiem enerģētikas pakalpojumiem, kas nerada kaitējumu videi. Saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras sniegtajiem datiem vairāk nekā 1,4 miljardiem iedzīvotāju pasaulē nav nodrošināta piekļuve elektroenerģijai. Vēl miljardam iedzīvotāju ir piekļuve vienīgi enerģijas tīkliem, kas nespēj nodrošināt enerģijas pastāvīgu piegādi. Nesen ANO Ģenerālā asambleja 2012. gadu pasludināja par Starptautisko gadu vispārējai atjaunojamās enerģijas pieejamībai, tādējādi beidzot ir iespēja starptautiskā līmenī pievērst vairāk uzmanības enerģētiskajai nabadzībai un cenu ziņā pieejamiem risinājumiem, kā arī jau izveidotajiem uzņēmējdarbības modeļiem, kurus varētu izmantot visā pasaulē. Komiteja ir aktīvi iesaistījusies debatēs par ilgtspējīgu attīstību un ilgtspēju enerģētikas jomā un arī turpmāk paudīs viedokli par šo nozīmīgo tematu.

5.6.

Daudziem cilvēkiem joprojām nav nodrošināta pietiekama piekļuve enerģijai (to sauc par enerģētisko nabadzību). Veicot pāreju uz videi nekaitīgākiem energoapgādes veidiem, par vienu no galvenajiem mērķiem jāizvirza trūcīgāko sabiedrības grupu pietiekama apgāde ar enerģiju par pieejamām cenām.

5.7.

Lauksaimniecība, bioloģiskā daudzveidība un daba. Komiteja asi nosoda to, ka viens miljards pasaules iedzīvotāju (un visvairāk no tiem dzīvo attīstības valstīs) cieš badu. Tas nepārprotami liecina, ka nav sasniegts pirmais tūkstošgades attīstības mērķis.

5.8.

Komiteja mudina pasaules sabiedrību starptautiskā un valstu līmenī atzīt tiesības uz pārtiku, stiprināt iedzīvotāju tiesības uz zemes īpašumu un uzlabot piekļuvi zemei un ūdenim, kā arī ierobežot zemes uzpirkšanu lielā platībā (tā saukto “zemes sagrābšanu”), ko veic publiskais sektors un privātie ieguldītāji attīstības valstīs.

5.9.

Daudzviet pasaulē lauksaimniecības politika ir rūpīgi jāpārskata no ekoloģiskas ekonomikas viedokļa un saistībā ar visu iedzīvotāju nodrošinātību ar pārtiku, pievēršot uzmanību zemes dabisko resursu un to daudzveidības saglabāšanai, kā arī veicinot resursu izmantošanas efektivitāti. Jāuzlabo pirmām kārtām ūdens resursu apsaimniekošana un aizsardzība. Minētajās jomās ir jāizvirza jauni mērķi.

5.10.

EESK uzskata — lai lauksaimniecība būtu ilgtspējīga, būtiski ir visā teritorijā nodrošināt pārtikas preču ražošanu pietiekamā apjomā un augstā kvalitātē, saglabājot reģionālās atšķirības un nenodarot kaitējumu videi, aizsargājot un kopjot lauku teritorijas, saglabājot produktu daudzveidību un tiem raksturīgās īpašās iezīmes un veicinot kultūrvides un lauku teritoriju daudzveidību un bagātību ar dažādām sugām (7). Lai arī pasaulē būtu jāpalielina bioloģiskā daudzveidība, sugu skaits joprojām samazinās. Bioloģisko daudzveidību apdraud arī mežrūpniecība, kalnrūpniecība, rūpniecība un arī iedzīvotāju skaita pieaugums.

5.11.

Jāsāk īstenot iedarbīgi pasākumi, lai veicinātu lauksaimniecības tirgus efektīvāku un pārredzamāku darbību. Jācīnās pret pārtikas cenu nepastāvību un nepamatotu pārtikas cenu paaugstināšanos. Atjaunojamo energoresursu izmantošana enerģijas ražošanai nedrīkst apdraudēt pārtikas piegādi pasaulē. Lai nodrošinātu pārtikas piegādes drošību, jāveido reģionālā līmeņa pārtikas krājumi. Būtu arī jācenšas vairāk izmantot biomasas atlikumus, kas rodas lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā.

5.12.

Jāīsteno pieņemtās ANO konvencijas, lai nodrošinātu darba ņēmēju tiesību ievērošanu lauksaimniecības nozarē. Būtiski ir nodrošināt pilsoniskās sabiedrības aktīvu dalību ilgtspējīgas attīstības projektu īstenošanā vietējā un valstu līmenī, un attīstības valstīs šajā ziņā īpaši jāvērš uzmanība sieviešu nozīmei.

5.13.

Jūras vide. Jūras vidi apdraud piesārņojums, pārmērīga nozveja un pārmērīga citu jūras resursu izmantošana. Konferences dalībniekiem ir jāuzdod atbildīgajām ANO struktūrām sākt jaunu starptautisku iniciatīvu, lai stiprinātu un koordinētu pastāvošos jūras vides aizsardzības mehānismus un zivju krājumus un citus jūras resursus aizsargātu efektīvāk, nekā tas notiek saskaņā ar pašlaik spēkā esošajiem noteikumiem.

6.1.

Lai Eiropas Savienības argumenti būtu pārliecinoši, tai vispirms ir jāatrisina iekšējie ilgtspējīgas attīstības jautājumi.

6.2.

Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm

—

Pēc šī atzinuma pieņemšanas ziņotājs aktīvi centīsies panākt, lai EESK viedokli ņemtu vērā iestāžu dialogā, kura mērķis ir vienoties par kopīgu Eiropas Savienības nostāju.

—

Par pamatu izmantojot pieņemto atzinumu, EESK turpinās izvērst dialogu ar Eiropas organizēto pilsonisko sabiedrību. Plānotas kopīgas sanāksmes ar Sadarbības koordinācijas grupu, dalībvalstu ekonomikas un sociālo lietu padomēm un arī citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un tīkliem, kas pašlaik formulē viedokli paušanai konferencē “Rio+20”. Plānots 2012. gada sākumā rīkot plašu EESK konferenci, kas būs vēl viens nozīmīgs posms šajās debatēs ar pilsonisko sabiedrību.

—

EESK risina ar konferenci “Rio+20” saistītos jautājumus ne vien Eiropas līmenī, bet arī dialogā ar organizētās pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem citās pasaules valstīs, īpaši Brazīlijā, kurā notiks konference, kā arī Ķīnā un Dienvidāfrikā. Ziņotājs aktīvi iesaistīsies minētajā dialogā, lai veicinātu to, ka organizēta pilsoniskā sabiedrība no dažādām pasaules valstīm formulē kopīgas prioritātes to izvirzītajos mērķos un minēto viedokli pauž Riodežaneiro konferencē 2012. gada jūnijā. Ziņotājs arī pārstāvēs Komiteju debatēs, kas saistībā ar “Rio+20” konferenci notiks Starptautiskajā Ekonomikas un sociālo lietu padomju un tām līdzīgu iestāžu apvienībā (AICESIS). Vienlaikus ar konferenci Riodežaneiro paredzētas vairākas tikšanās ar mūsu starptautiskajiem partneriem.