22.12.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 376/7

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Lielpilsētu teritoriju un pilsētreģionu iekļaušana stratēģijā “Eiropa 2020” ” (pašiniciatīvas atzinums)

2011/C 376/02

Ziņotājs: VAN IERSEL kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2011. gada 20. janvārī nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Lielpilsētu teritoriju un pilsētreģionu iekļaušana stratēģijā “Eiropa 2020” ”.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2011. gada 1. septembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 474. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 21. un 22. septembrī (21. septembra sēdē), ar 142 balsīm par, 3 balsīm pret un 1 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1   EESK atzinīgi vērtē to, ka Eiropas iestādes — Padome, Komisija, Eiropas Parlaments un Reģionu komiteja — saistībā ar “Teritoriālās attīstības programmu līdz 2020. gadam” arvien vairāk novērtē lielpilsētu attīstības nozīmi. Komiteja pēdējos desmit gadus aicinājusi pievērst uzmanību šai prioritātei, kas kļūst arvien nozīmīgāka.

1.2   Lielpilsētas teritorija nav vienīgi liela pilsēta. EESK uzskata, ka tā ir teritorija, kurā ir liela pilsēta/policentriska pilsētu grupa un tās apkaimē esošas mazākas pašvaldības un lauku teritorijas un kurā kopā dzīvo vismaz 500 000 (vai vairāk) cilvēku. Lielpilsētu teritorijas ir funkcionāli reģioni, svarīgas ekonomikas zonas un darba tirgi. Tās parasti neatbilst tradicionālajām administratīvajām vienībām, piemēram, apgabaliem vai rajoniem. Lielpilsētu teritorijas veido Eiropas transporta tīklu galvenos mezglus, vienlaikus pašas būdamas sarežģīti transporta tīkli.

1.3   EESK uzskata, ka 21. gadsimta pilsētu atdzimšanai un elastīgu un konkurētspējīgu lielpilsētu teritoriju veidošanai ir jāpieiet radoši. Ekonomikas, sociālo, vides un teritoriālo attīstības tendenču, kā arī pesimistisko finansiālo izredžu dēļ ir steidzami vajadzīgs saskaņots ES pilsētvides attīstības plāns, kas ir cieši saistīts ar stratēģiju “Eiropa 2020”. EESK viedoklis par pilsētvides attīstības plānu un stratēģijas “Eiropa 2020” nozīmi ir formulēts šā atzinuma 5. un 6. punktā.

1.4   Pašlaik valda neizpratne par to, kā šo jautājumu risināt ES līmenī un nereti arī dalībvalstu līmenī, un tas daļēji ir saistīts ar pārvaldības un atbildības problēmām, daļēji arī ar atšķirīgajām pieejām. Spriedzi rada atšķirīgie viedokļi par to, kāda augšupēja un lejupēja pieeja būtu jāizmanto, un lielu pilsētu domstarpības ar nelielākām (piepilsētu) pašvaldībām un lauku teritorijām. Būtiska problēma ir arī tā, ka lielpilsētu attīstība bieži neiekļaujas administratīvajās robežās.

1.5   EESK ir pārliecināta, ka līdzsvaroti attīstītas un stabilas lielpilsētu teritorijas, kurām sniegs atbalstu saskaņā ar stratēģiju “Eiropa 2020”, kļūs par turpmākās attīstības virzītājspēkiem, teritorijām nezaudējot identitāti un tām raksturīgās iezīmes. Tam būs pozitīva ietekme arī uz Eiropas makroekonomiku. Īstenojot ar lielpilsētu attīstību saistītus pasākumus, vienlaikus jācenšas mazināt reģionu atšķirības.

1.6   EESK ierosina papildus jau izveidotajai Komisijas starpdienestu grupai pilsētattīstības jautājumos izveidot arī augsta līmeņa grupu vai darba grupu lielpilsētu attīstības jautājumos. Minētajai darba grupai vajadzētu būt starpdisciplinārai, un tajā vajadzētu iesaistīt dažādus dalībvalstu un lielpilsētu teritoriju pārstāvjus, ieinteresētās personas no publiskā un privātā sektora un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus. Jānodrošina strukturēta praktiķu un pētnieku pieredzes apmaiņa, izmantojot, piemēram, Eiropas Lielpilsētu tīkla institūtu, kopīgās plānošanas iniciatīvu “Eiropas pilsētas” un Eiropas lielpilsētu rajonu tīklu “METREX”.

1.7   Darba grupa jāizveido, lai tā izstrādātu Eiropas lielpilsētu tālākās nākotnes ilgtermiņa redzējumu, neņemot vērā valstu robežas. Vajadzētu izstrādāt saskanīgu un efektīvu Eiropas pilsētvides attīstības plānu līdz 2050. gadam, lai aizstātu atšķirīgās, nekonsekventās pieejas ar vispārēju koncepciju, kas atbilst stratēģijas “Eiropa 2020” visaptverošajai viedas, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes programmai.

1.8   Plāna izstrādes pamatā jābūt padziļinātai pašreizējo (un gaidāmo) attīstības tendenču analīzei, izmantojot Eurostat statistiku, kā arī datus un pētījumus, ko veicis Eiropas Telpiskās plānošanas novērošanas tīkls (European Spatial Planning Observatory Network — ESPON) un citi ticami avoti.

1.9   Lai īstenotu Lisabonas līgumu un stratēģiju “Eiropa 2020”, vajadzīgas arī pārmaiņas pārvaldības jomā. Pašlaik vajadzētu nopietni pievērsties daudzlīmeņu pārvaldības praktiskai īstenošanai, lai tā nebūtu tikai teorētiska koncepcija. Jāatzīst, ka lielpilsētu teritorijām ir svarīga nozīme reģionu attīstības procesā. Pilsētu un lielpilsētu jautājumi Komisijā ir labāk jākoordinē un atbilstoši jāatspoguļo. Būtībā politika lielpilsētu jomā ir Eiropas, valstu (jo tā skar vissvarīgākās teritorijas Eiropā un valstī), reģionālās un vietējās politikas komponents. Lielpilsētu teritoriju varas iestādēm jābūt tām, kas koordinē visus minētos aspektus.

1.10   Eiropā pašlaik norit strauja lielpilsētu attīstība. EESK ir pārliecināta, ka uz nākotni vērsta ES platforma — darba grupa un starpdienestu grupa — var darboties kā katalizators, virzot debates par pašreizējiem procesiem, formulējot lejupējās un augšupējās pieejas, mudinot reģionālās/vietējās pašvaldības un pilsonisko sabiedrību izstrādāt piemērotus attīstības modeļus, veicinot savstarpējās saiknes un atbalstot pārrobežu iniciatīvas.

1.11   Minētā jautājuma aktualitāte arvien pieaug. Šajā atzinumā EESK veic analīzi un iepazīstina ar argumentiem un priekšlikumiem, lai atbalstītu vēlamos risinājumus. EESK lūdz Komisiju un Padomi tos ņemt vērā Komisijas pārdomu procesā par “Rītdienas pilsētām”, lai gaidāmajā tiesību aktu kopumā par kohēzijas politiku stiprinātu pilsētu dimensiju.

2.   Analītiskas piezīmes

2.1   Eiropas Savienības attiecības ar pilsētām un lielpilsētu teritorijām ir ļoti sarežģītas. Minētie sarežģījumi ir saistīti ar daudziem iemesliem, sākot no pārvaldības problēmām līdz pat daudziem un dažādiem konkrētiem apstākļiem un norisēm.

2.2.   Jautājuma līdzšinējā risināšana Komisijā un Padomē

2.2.1   Eiropadome 1972. gadā paziņoja, ka Eiropas reģionālā politika ir būtisks Kopienas stiprināšanas faktors. Lai veicinātu līdzsvarotu un saskanīgu Eiropas attīstību, sākotnēji finansiālo atbalstu piešķīra reģioniem, kuru stāvoklis bija nelabvēlīgāks. Jau 1986. gadā par vienotā tirgus izveides papildmērķi bija izvirzīta reģionu atšķirību mazināšana.

2.2.2   Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados paplašināja politikas un programmu darbības jomu. Pēc Eiropas Savienības līguma stāšanās spēkā 1992. gadā un dažus gadus vēlāk notikušajām sarunām par Savienības paplašināšanu ievērojami tika palielināti struktūrfondu līdzekļi.

2.2.3   ES politikas veidotāji pilsētām pievērsās vēlāk, lai arī jau pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā sāka īstenot ar pilsētām saistītas izmēģinājuma programmas. Tolaik īpaši nepievērsa uzmanību atšķirībām starp lielajām un mazajām pilsētām. Ilgu laiku debatēja vienīgi par atšķirību starp pārtikušajām un trūcīgajām ES teritorijām, proti, starp tā saukto Rietumeiropas “banānu” un pārējām Eiropas daļām.

2.2.4   Komisija 1998. gadā spēra nozīmīgu soli, publicējot paziņojumu “Ilgtspējīga pilsētu attīstība Eiropas Savienībā: darbības principi”. Tomēr tas ļoti maz ietekmēja debates Padomē un ikdienas darbu.

2.2.5   Pa to laiku Reģionālās politikas ĢD, Pētniecības un inovācijas ĢD, Mobilitātes un transporta ĢD, Enerģētikas ĢD un Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ĢD izstrādāja pilsētām paredzētas programmas un projektus. ESPON uzņēmās atbildību par reģionu un lielpilsētu attīstības mērķtiecīgu izpēti, ko īstenoja ar Kopienas iniciatīvas Eiropas pārrobežu sadarbībai (INTERREG) atbalstu.

2.2.6   Padome 2004. gadā sāka tieši pievērsties pilsētu jautājumiem. Tā sāka divreiz gadā rīkot neoficiālas sanāksmes ministriem, kas atbildīgi par teritoriālo plānošanu un teritoriālo attīstību, un šo sanāksmju galvenais temats bija ar pilsētām saistīti jautājumi. Komisijas un Padomes iespējas īstenot konkrētus pasākumus bija ierobežotas, jo tām attiecīgajā jomā nebija oficiālu Līgumos noteiktu pilnvaru.

2.2.7   Neoficiālajās ministru sanāksmēs pieņēma vairākas deklarācijas. Viena no svarīgākajām ir 2007. gada Leipcigas harta, ar kuru bija plānots noteikt pilsētvides attīstības plānu. Tajā norādīja vairākus ar pilsētām un arī lielajām pilsētām saistītus jautājumus, kas jārisina ar kopīgu Eiropas programmu, ievērojot subsidiaritātes principu. Pēc minētās deklarācijas pieņemšanas pieeja kļuva strukturētāka. Kā nozīmīgs centienu turpinājums jāmin arī ministru sanāksmes secinājumi (1) par arhitektūras un kultūras ieguldījumu ilgtspējīgā attīstībā. Vēlāk turpināja izstrādāt mērķus un argumentus, jo īpaši neoficiālajās ministru sanāksmēs, kas notika Marseļā un Toledo (2). Gedelles 2011. gada maija secinājumi un deklarācija liecina, ka pienācis laiks izstrādāt vienotu un starpdisciplināru pieeju, ar kuru veicinātu lielpilsētu līdzsvarotu attīstību (3).

2.2.8   Lai arī Komisijas paziņojumos un ES programmās pievērš uzmanību pilsētām, vispārējais stāvoklis un progress pilsētvides attīstības plāna izstrādes jomā nav pietiekams. Tas saistīts ne vien ar oficiālu pilnvaru, bet arī ar konkrētu mērķu un mērķtiecīgas pieejas trūkumu. Iekšpolitisku iemeslu un subsidiaritātes principa dēļ dalībvalstis nelabprāt ES līmenī apspriež pilsētu jautājumus.

2.3.   EESK līdzšinējais viedoklis

2.3.1   EESK 2004. gadā ierosināja (4) Eiropas Savienībai vairāk uzmanības pievērst lielpilsētu teritorijām un lielām pilsētām, kuru iedzīvotāju skaits sasniedz 500 000, un minēja divus svarīgākos iemeslus: pirmkārt, tās ir “pasaules tautsaimniecības laboratorijas” ar ievērojamu pozitīvu un negatīvu ietekmi; otrkārt, aglomerācijas, visticamāk, turpinās paplašināties. Abas tendences pēdējās desmitgades laikā ir pastiprinājušās. Nesen to pilnībā atzina arī ministru neoficiālajās sanāksmēs.

2.3.2   EESK norādīja, ka, cenšoties mazināt reģionu atšķirības, tikpat liela uzmanība jāvelta arī attīstītām lielpilsētu teritorijām, jo tās ir turpmākās attīstības virzītājspēks.

2.3.3   Tāpat kā citur pasaulē, arī Eiropā plašās konurbācijās parasti ir koncentrēta kvalitatīva darbība, starptautiski uzņēmumi un pētniecības centri, pakalpojumi, dažādas radošās darbības izpausmes un izglītības iestādes. Globalizācijas ietekmē konurbācijām pievērš vēl vairāk uzmanības, jo valstu robežas vairs nerada tik nepārvaramus šķēršļus un mūsdienu transporta un digitālo sakaru dēļ konurbācijas saiknes sniedzas pāri valstu robežām un veidojas apstākļi, kas piesaista talantīgus cilvēkus.

2.3.4   Lielpilsētu teritorijas un pilsētu reģioni piesaista visdažādākos ES iedzīvotājus un arī imigrantus, tāpēc tajos ir arī diezgan liels bezdarbnieku un mazkvalificētu iedzīvotāju īpatsvars — šo jautājumu ir grūti risināt, un tas nereti rada (ievērojamas) sociālas, kultūras un ekonomiskas problēmas. Nav noliedzamas arī dažādas ekoloģiskās problēmas.

2.3.5   EESK 2008. gada atzinumā īsi raksturoja stāvokli dalībvalstīs. Neraugoties uz decentralizāciju un to, ka Eiropā debatē par vēlamāko pieeju lielpilsētu attīstībai un vēlamajiem ar to saistītajiem pasākumiem, ikvienai valstij ir cita darba kārtība, kas ir cieši saistīta ar valsts vēsturisko un tiesisko attīstību. Tāpēc EESK aicināja izveidot ES augsta līmeņa grupu, kurā apspriestu un izstrādātu pilsētvides attīstības plānu lielpilsētu teritorijām (5), koncentrējoties uz konkurētspējīgu, noturīgu un iekļaujošu izaugsmi. Saistībā ar minēto vajadzētu rosināt lielpilsētu teritorijas sadarbībā ar dalībvalstu valdībām izstrādāt savas programmas Lisabonas mērķu sasniegšanai. Minētais process un arī paraugprakse ir jāapspriež ES līmenī, Komisijai aktīvi piedaloties un veicot uzraudzību.

2.3.6   Līdz šim minēto pieeju vēl neīsteno praksē. Joprojām nav skaidrs, kas attiecīgajā vietā un apstākļos par ko ir atbildīgs.

3.   Pašreizējais stāvoklis

3.1   Mūsdienās vairs nav šaubu par lielpilsētu nozīmi (6). Arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija un Pasaules banka pievērsušās visā pasaulē vērojamo tendenču analīzei. Eiropas pētniecības centri pauž atziņas, kuru ir pamatā ir tādi paši pieņēmumi kā šajā atzinumā minētie. Tomēr joprojām valda neziņa par to, kā šo jautājumu risināt ES līmenī un bieži vien arī dalībvalstu līmenī. Nenoteiktība daļēji ir saistīta ar pārvaldības un atbildības problēmām, daļēji arī ar atšķirīgajām pieejām. Daži piemēri:

—

plašās urbanizētās teritorijās pilsētplānotāju (par teritoriālo attīstību, infrastruktūru, mājokļiem un vispārējiem pakalpojumiem atbildīgo) viedoklis nereti ir pretrunā ekonomikas attīstības veicinātāju, dinamikas nodrošinātāju un darba vietu radītāju viedoklim, proti, visbiežāk nav panākta vienošanās par kopīgu mērķi;

—	akadēmiķi un pētniecības iestādes publicē arvien vairāk lietderīgu pētījumu par konkrētām konurbācijām, bet efektīva saziņa ar pārvaldes iestādēm joprojām notiek vien retos gadījumos;

—	dalībvalstu, reģionālā un vietējā līmeņa pārvaldes iestādes parasti nelabprāt apspriežas ar privāto sektoru, piemēram, ar attīstītājiem un ieguldītājiem nekustamā īpašuma jomā;

—	pilsētas, reģioni un dalībvalstu valdības parasti uzskata “Briseli” galvenokārt par iespēju saņemt finansiālu atbalstu un visbiežāk neizmanto iespējas apspriesties par vēlamo stratēģiju vai ES tiesību aktu ietekmi uz lielpilsētu teritorijām.

3.2   Pieaugot Komisijas un Padomes vēlmei risināt šo jautājumu, paplašinās arī izstrādāto programmu klāsts. Tā kā izmanto dažādu nozaru pieejas, minēto programmu mērķi atšķiras un programmu pamatā parasti ir atšķirīgas problēmu definīcijas. Daudzo un atšķirīgo pieeju dēļ programmām nav pietiekamas publiskās atpazīstamības, kas savukārt mazina programmu efektivitāti, kura ir svarīga gan ar tām nesaistītajām personām, gan tiešajiem lietotājiem.

3.3   Lisabonas stratēģija neapšaubāmi ir veicinājusi pilsētattīstības iekļaušanu plašākā Eiropas sistēmā un ar to saistītu Eiropas mērķu izvirzīšanu. Tomēr dalībvalstis bieži nevēlas pārnacionāla līmeņa iejaukšanos to iekšējās lietās, kas saistītas ar pilsētām. Tāpēc Eiropas finansējuma piešķiršana pilsētu projektiem parasti notiek ar valstu līmeņa pārvaldes iestāžu starpniecību, un Komisija nevar sadarboties tieši ar vietējā līmeņa pārvaldēm bez iejaukšanās no “augšas”.

3.4   Kaut arī netrūkst uzskatāmu pozitīvu piemēru, dalībvalstīs un arī Eiropas līmenī kopumā nav skaidrības par to, kādas augšupējas un lejupējas pieejas būtu jāizmanto. Tāpēc nav strukturētas pieejas un katra lielpilsēta atsevišķi cīnās par savām interesēm.

3.5   Debates negatīvi ietekmē arī biežie nelietderīgie konflikti starp lauku un pilsētu teritorijām (arī piepilsētu pašvaldībām).

3.6   Veiksmīgu daudzlīmeņu pārvaldību visbiežāk apgrūtina ar vēsturi un kultūru saistīti šķēršļi, kas neļauj konstruktīvi risināt īstās problēmas.

3.7   Dalībvalstis un konurbācijas kopumā turpina koncentrēties pārsvarā uz ikdienas darbību un nepietiekami pievēršas integrētām stratēģijām vai ilgtermiņa mērķiem. Pievienotā vērtība, ko sniedz Eiropas Savienība, nav skaidri formulēta. Daļēji tas saistīts ar to, ka dalībvalstis nav vienojušās par Komisijas pilnvarām un Padomes (neoficiālo sanāksmju) nozīmi, daļēji arī ar to, ka Komisijai pašlaik nav tiesību rīkoties, reaģējot uz dalībvalstu atšķirīgajiem viedokļiem par tās lomu.

4.   Proaktīva pieeja pilsētu atdzimšanai 21. gadsimtā

4.1   Lai arī Komisijas paziņojumos un ES programmās pilsētām pievērš arvien vairāk uzmanības, kopējā pieeja joprojām ir sadrumstalota. Ekonomikas, sociālo un vides prasību, kā arī pesimistisko finansiālo izredžu dēļ ir vajadzīgs saskaņots un praktisks pilsētvides attīstības plāns. Minētais plāns palīdzētu vairot Eiropā pastāvošās un vēl neizmantotās ekonomiskās, sociālās, kultūras un tehnoloģiskās iespējas.

4.2   Jau pieņemtos atzinumos EESK ir sniegusi pārliecinošus argumentus, kāpēc šāds ES plāns ir vajadzīgs, tos saistot ar starptautiskām politiskām un akadēmiskām debatēm par pilsētu atdzimšanas veicināšanu 21. gadsimtā. Debatēs par lielpilsētām min šādus aspektus:

—	globalizācijas laikmetā, kad tīkli un vērtību radīšanas ķēdes kļūst starptautiski un valstu robežas vairs nerada nepārvaramus šķēršļus, lielpilsētu teritoriju un pilsētreģionu nozīme arvien palielinās;

—	rūpniecības reģionos notiek pāreja un pārstrukturēšanās, attīstot ražojošo rūpniecību un pakalpojumus ar jaunu specializāciju, un šis process ietekmē ekonomikas zonas un lielpilsētu teritorijas;

—	pilsētas specializējas, veidojot klasterus ieguldījumu piesaistīšanai;

—	lielpilsētās notiek universitāšu, pētniecības centru, augsti kvalificētu speciālistu, reģionālo vērtības radīšanas ķēžu un augsti attīstītu pakalpojumu koncentrācija;

—	paplašinās starptautiskie transporta savienojumi, un vienlaikus veidojas viedas iekšējās mobilitātes un transporta sistēmas;

—	“zaļās pilsētas”: klimata pārmaiņu, enerģijas patēriņa samazināšanas un vides prasību dēļ vietējai un reģionālajai pārvaldei ir jākļūst spēcīgākai un mērķtiecīgākai un jāveido publiskā un privātā sektora partnerības;

—	vispārēji atzīts, ka vajadzētu palielināt pilsētu apdzīvotības blīvumu, nepieļaujot pilsētu teritoriju izplešanos;

—	jāuzlabo pilsētu un lauku teritoriju mijiedarbība;

—	reģionos jānodrošina atbilstoša izglītība un apmācība, kas veicinātu sociālo ilgtspēju, ļautu risināt demogrāfisko pārmaiņu radītās problēmas un nodrošinātu kvalitatīvas darbavietas visiem sabiedrības līmeņiem;

—	steidzami jāmazina plaisa starp dažādām kultūrām, lai mazākuma pārstāvjiem radītu iespējas, kas sniedz ieguvumu visai sabiedrībai;

—	jāuzlabo, dzīves un mājokļu kvalitāte, it īpaši saistībā ar migrāciju;

—	plānojot pilsētvides attīstību, vairāk jākoncentrējas uz kopējo lielpilsētas teritorijas attīstību, un tāpēc jāiesaista arī pilsētattīstības speciālisti un arhitekti;

—	jāgarantē iekšējā un ārējā drošība un drošums;

—	jāpievērš uzmanība brīvā laika pavadīšanas iespējām.

4.3   Lai lielpilsētu teritoriju un pilsētu pārvalde būtu efektīva, ir ļoti svarīgi apvienot lejupējās un augšupējās pieejas. Lielpilsētas teritoriju līmenī jānodrošina visu ieinteresēto personu iesaistīšana. Vislabākos rezultātus var sasniegt, ja visi sabiedrības līmeņi uzņemas atbildību. Jo labāka būs sadarbība starp lēmumu pieņemšanas un īstenošanas līmeņiem, jo labāks būs rezultāts (daudzlīmeņu pārvaldības princips).

4.4   Reģionālā un vietējā līmeņa vēlētajiem pārstāvjiem ir būtiska nozīme tādā procesā kā atbildības uzņemšanās. Iespējams attīstīt arī jaunus līdzdalības demokrātijas veidus. Lai to paveiktu, būtu lietderīgi apzināt tendences ES līmenī.

4.5   Līgumā par Eiropas Savienību ir tieši atzīts, ka vispārējs mērķis ir ne vien ekonomiskā un sociālā kohēzija, bet arī teritoriālā kohēzija (7). Visi trīs kohēzijas aspekti ir minēti kā politikas jomas, kurās ES un dalībvalstīm ir kopīga kompetence. Tas nozīmē, ka ar reģioniem saistīti pasākumi vairs nav joma, par kuru subsidiaritātes principa dēļ ir atbildīgas vienīgi dalībvalstis. Minēto apliecina arī noteikumi par Eiropas komunikāciju tīkliem (8).

4.6   Turklāt subsidiaritātes principa darbības joma ir paplašināta uz reģionālo un vietējo līmeni, jo Līgumā ir skaidri uzsvērta vietējā un reģionālā līmeņa patstāvība (9), un tas lielā mērā atbilst patiesajām vajadzībām. Lai stratēģijas iekšējā tirgus, rūpniecības, pētniecības un izstrādes, enerģētikas, vides un veselības jomās būtu veiksmīgas, ļoti liela nozīme ir to īstenošanai reģionos, īpaši lielpilsētu teritorijās.

5.   Pilsētvides attīstības plāns un lielpilsētu attīstība

5.1   Eiropas sabiedrībai ir jāgatavojas nākotnei. Viens no tās rīcībā esošajiem līdzekļiem ir teritoriālā kohēzija. EESK uzskata, ka holistiska pieeja lielpilsētu teritoriju — “smaguma centru” — un lielpilsētu attīstībai nenodarītu kaitējumu Eiropas pilsētu unikalitātei un vairotu to spēju pārvarēt sociālas un ekonomiskas grūtības.

5.2   Lai visaptveroši risinātu ar lielpilsētu attīstību saistītos jautājumus, vajadzīgs jauns un virtuāls veids, kā raudzīties uz Eiropas karti. Vairs nepietiek vienīgi ar pārskatu par atsevišķu dalībvalstu sadarbību vai atšķirību iezīmēšanu starp lielām un mazām vienībām vai laukiem un pilsētām. Vajadzīga karte, kas atspoguļotu lielpilsētu attīstību (dalībvalstīs un pāri to robežām), proti, to, kā teritorijas pielāgojas pašreizējām un gaidāmajām pārmaiņām sabiedrībā, ekonomikā un tehnoloģiju jomā. Tāpēc var izdarīt secinājumu, ka lielpilsētu attīstības plāns palīdzētu Eiropas sabiedrībai vislabāk pielāgoties pārmaiņām.

5.3   EESK uzskata, ka lielpilsētu attīstība ir jāvirza tā, lai mazinātu lauku teritoriju un pilsētu polarizāciju. Par šo jautājumu pašlaik notiek spraigas debates. Ir daudz argumentu, kas apliecina pilsētu un lauku mijiedarbības pozitīvo ietekmi. Jāveido jauni instrumenti, kas ļautu palielināt abpusējo ieguvumu. Daudzsološa šķiet Eiropas lielpilsētu rajonu tīkla “METREX” jaunā iniciatīva “URMA” (pilsētu un lauku sadarbība lielpilsētu teritorijās), un tā paredz iepazīstināt ar metodēm un konkrētiem projektiem stāvokļa uzlabošanai. Praktiskus uzlabojumus var panākt, arī atbilstoši piemērojot policentrisma principu un īstenojot projektus, kuros izmanto jaunus pārvaldības veidus. Jāpopularizē paraugprakses piemēri.

5.4   Lielpilsētu attīstības veicināšanai pievērš arvien vairāk uzmanības, un papildus projektiem, ko EESK minēja 2008. gadā, pašlaik īsteno vēl daudz citu attīstības projektu. Lielākajai daļai no tiem pamatā ir ekonomiski apsvērumi. Tomēr liela nozīme ir arī teritoriāliem, sociāliem un kultūras faktoriem. No daudziem un dažādiem piemēriem un modeļiem īpaši jāmin šādi:

—	īstenojot iniciatīvu “Initiativkreis Europäische Metropolregionen”, pastiprinās Vācijas lielpilsētu reģionu sadarbība;

—	Francijas lielpilsētu iniciatīva “pôles métropolitaines”, ko īsteno vienlaikus ar iniciatīvu “pôles d'excellence”;

—	Parīzes lielpilsētas teritorijas attīstības plāns “Grand Paris”, kas paredz veidot arī savienojumus ar Atlantijas okeānu un ziemeļiem;

—	Ēresunda reģiona gaidāmā paplašināšana un Stokholmas lielpilsētas reģiona stiprināšana;

—	Nīderlandē pastiprināti īsteno projektus Randstades aglomerācijā (tā aptver Amsterdamas apkārtni un Roterdamas–Hāgas “dubultpilsētu”, kas veidojas);

—	Barselonas, Valensijas un Bilbao lielpilsētu teritoriju veidošana;

—	dažās no lielākajām Anglijas pilsētām sāk īstenot vietējo uzņēmumu partnerības projektus;

—	lielpilsētu attīstība Varšavas, Gdaņskas un Silēzijas pilsētas Katovices pilsētreģionos; Gdaņskā un Katovicē plāno arī nozīmīgu pārrobežu darbību (Baltijas jūras valstis un Čehijas Republika);

—	lielpilsētu teritoriju veidošanās ap Prāgu un Budapeštu;

—	topošā Vīnes–Bratislavas “dubultpilsēta”;

—	lielpilsētas projekts Leipcigas apkārtnē, kura vienojošais motīvs ir “Lutera desmitgade”, kultūras pasākums par godu reformācijas (1517.g.) piecsimtajai gadadienai.

5.5   Īpašu stimulu lielpilsētu attīstībai varētu sniegt makroreģioni, piemēram, Baltijas jūras reģions, Donavas reģions un Ziemeļrietumu Eiropa (avotos neoficiāli kā vienu no makroreģioniem min arī teritoriju, kas aptver Ziemeļu Padekalē, Beļģiju, Luksemburgu, Nīderlandi un Ziemeļreinu–Vestfāleni).

5.6   No Eiropas viedokļa īpaši svarīgas ir pārrobežu iniciatīvas, ko dažkārt īsteno ar dalībvalstu valdību atbalstu, bet bieži vien arī bez tā. Nozīmīga ir Vācijas iniciatīva “Initiativkreis Metropolitane Grenzregionen”. Bez jau izveidotā Ēresunda reģiona un Lilles–Kurtrē projekta īsteno arī vairākas jaunas iniciatīvas. Piemēram, Augšreina (Bāzele, Strazbūra, Karlsrūe), Lejasreina (Reinzeme–Pfalca, Luksemburga, Nansī), Katovice, Savoja–Aosta u.c. Hamburga plāno stiprināt saikni ar Ēresunda reģionu, uzlabojot sadarbību. Attiecību veidošanās starp Krievijas pilsētu Kaļiņingradu un Gdaņskas lielpilsētas teritoriju sniedz interesantus sadarbības piemērus.

5.7   Efektīvi plānotas pārrobežu iniciatīvas var sniegt īpašas priekšrocības mazākajām dalībvalstīm, piemēram, Slovēnijai. Kopš 2007. gada jaunu pārrobežu iniciatīvu veidošanu stimulē ar juridisko instrumentu “Eiropas teritoriālās sadarbības grupas” (ETSG).

5.8   EESK iesaka veidot Eiropas teritoriālās sadarbības grupas arī ar partneriem, kas nav tiešie pārrobežu kaimiņi. Jāmudina Eiropas lielpilsētu reģioni, kas vēlas uzlabot Eiropas spēju konkurēt ar trešām valstīm (Ķīnu), pastiprināt sadarbību vērtības radīšanas ķēdēs, papildus veidojot vispārīgas tradicionālās sadarbības struktūras kultūras, izglītības un pārvaldes jomā, lai sadarbību ekonomikas jomā tik spēcīgi neietekmētu krīzes. Eiropas teritoriālās sadarbības grupu varētu veidot, piemēram, Hamburga un Tulūza, kas specializējušās gaisa kuģu rūpniecībā.

5.8.1   EESK iesaka, 2011. gadā pārskatot ETSG direktīvu, risināt ETSG uzraudzības ziņojumā par 2010. gadu minētās problēmas, ar kurām saskārušies izveidoto un topošo grupu pārstāvji un pilnvarojošās iestādes.

5.9   Eiropas Savienībā ir padziļināti jāanalizē tas, kā lielpilsētu attīstību ietekmē pašreizējie sociālie un ekonomiskie apstākļi. Lai veiktu šādu analīzi, vajadzīga mūsdienīga Eiropas ģeogrāfiskā karte, kas sniedz pārskatu par pašreizējo stāvokli ekonomikas, sociālajā un tehnoloģiju jomā. Šajā ziņā būtiski var palīdzēt ESPON. Arī Eurostat ir liela nozīme ticamu datu iegūšanā. Vajadzētu arī efektīvāk izmantot tādus instrumentus kā Urban Audit (“Pilsētvides novērtēšana”) un URBACT (Eiropas Apmaiņas un izglītības programma ilgtspējīgai pilsētattīstībai — European exchange and learning programme promoting sustainable urban development), lai izplatītu izpētes rezultātus un praktisko pieredzi.

5.10   EESK uzskata, ka, pamatā izmantojot stratēģiju “Eiropa 2020”, papildus jau izveidotajai starpdienestu grupai pilsētattīstības jautājumos ir jāizveido arī augsta līmeņa grupa vai darba grupa lielpilsētu attīstības jautājumos. Šai augsta līmeņa grupai vajadzētu būt starpdisciplinārai, un tajā vajadzētu iesaistīt dažādus dalībvalstu un lielpilsētu teritoriju pārstāvjus, ieinteresētās personas no publiskā un privātā sektora un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus.

5.11   Darba grupai, atbilstoši tam, kas paredzēts arī kopīgās plānošanas iniciatīvā “Eiropas pilsētas”, vajadzētu izstrādāt Eiropas lielpilsētu (arī lielpilsētu pārrobežu teritoriju) tālākās nākotnes redzējumu ar ilgtermiņa plānu Eiropai līdz 2050. gadam.

5.12   Ievērojot 4.2. punktā minētos lielpilsētu attīstības aspektus, Eiropas līmeņa platforma varētu darboties kā katalizators, proti:

—	apzināt kopīgās iezīmes visu lielpilsētu attīstībā, neraugoties uz lielpilsētu teritoriju ievērojamām atšķirībām, kā arī popularizēt paraugpraksi;

—	izmantot stratēģiju “Eiropa 2020”, tās visaptverošo pieeju un tajā ietverto principu iesaistīt pēc iespējas vairāk ieinteresēto personu, lai lielpilsētu teritorijās sasniegtu ES viedās, ilgtspējīgās un integrējošās izaugsmes mērķus;

—	apspriest nozīmīgas problēmas vadības un pārvaldības jomā un attīstību;

—	gūt labumu no zināšanu apmaiņas starp pētniecības un valsts iestādēm;

—	formulēt racionālus risinājumus laikposmam, kurā turpinās finanšu tēriņu ierobežošana, kas pati par sevi liek efektīvāk izmantot pieejamos resursus;

—	veidot “zināšanu trīsstūri” (izglītība, pētniecība un inovācija), kas visvairāk sekmē lielpilsētu veidošanos Eiropā;

—	saistībā ar koncepciju “ilgtspējīga nākotnes pilsēta” apspriest un uzsākt viedus izmēģinājuma projektus, piemēram, “Dzīvošanai ērta pilsēta”, “Sadarbības pilsēta”, “Pilsēta, kas veicina uzņēmējdarbību” un “Progresīva pilsēta”;

—	novērtēt ar klimata pārmaiņām saistīto Eiropas pasākumu ietekmi uz pilsētām (enerģētikas, transporta, būvniecības jomā) un formulēt piemērotas pieejas;

—	palīdzēt mazināt lauku teritoriju un pilsētu polarizāciju;

—	nodrošināt pievienoto vērtību dalībvalstu arvien spraigākajās debatēs par lielpilsētu attīstību un radīt iespējas reģioniem kļūt elastīgākiem;

—	apzināt lielpilsētu teritoriju kā funkcionālu reģionu nozīmi plašākā (vispasaules) kontekstā.

5.13   Strukturēta pieredzes un gūto atziņu apmaiņa līdz šim notikusi ļoti reti. ES darba grupa varētu ievērojami veicināt minēto apmaiņu un izplatīt paraugprakses piemērus un praktisku pieredzi. Tas var būt arī lietderīgi, lai formulētu Eiropas stratēģijas un novirzītu Eiropas fondu līdzekļus vietējā līmeņa projektiem.

5.14   Eiropā pilsētu attīstība ir daudz pētīta un analizēta. Eiropas līmeņa programma palīdzētu novērst sadrumstalotību un pastiprināt sadarbību. Vajadzētu arī izveidot ciešāku saikni starp Eiropas pētniecības centriem, kas specializējušies noteiktās jomās, un universitātēm.

5.15   Eiropā varētu īstenot izmēģinājuma projektu, piemēram, izveidojot fiktīvas “dzīvošanas laboratorijas” (kopienas, kurās izmēģina noteiktu praksi) konkrētās jomās, piemēram, saimnieciskās darbības klasteri, zināšanu trīsstūri, ilgtspējīga attīstība, iekļaujošas publiskā un privātā sektora partnerības, sociālie mājokļi, vietējā līmeņa teritoriālās attīstības vadība. Ikvienu “laboratoriju” varētu koordinēt kāda no lielpilsētu teritorijām, un tajā varētu iesaistīt dažādas ieinteresētās personas no publiskā un privātā sektora.

5.16   Varētu paredzēt arī iespēju īstenot pieprasījuma virzītas iniciatīvas, kurās lielpilsētu teritorijas iepazīstina Eiropas Savienību ar konkrētiem uzdevumiem un problēmām. Pēc tam Eiropā varētu meklēt veidus un līdzekļus, lai palīdzētu tās atbilstoši risināt. Vēlākā īstenošanas posmā varētu apkopot politikas ieteikumus un pieredzi un veidot pārskatu par veiksmīgāko un neveiksmīgāko praksi.

5.17   Varētu paredzēt arī šādas iniciatīvas: Eiropas apmācību sistēma pilsētām un lielpilsētu teritorijām, kura sniegtu ticamus datus par plānotajiem projektiem, kas jau īstenoti citviet; ikgadēja konference par lielpilsētu attīstības stāvokli; ļoti svarīgi ir arī apzināt pilsētās gūtās atziņas, kas varētu sekmēt vienotā tirgus izveides pabeigšanu.

5.18   EESK uzskata, ka, attīstot mijiedarbības metodes un patiešām ieviešot daudzlīmeņu pārvaldību un iesaistot pilsētas un lielpilsētu teritorijas Eiropas integrācijas mērķu sasniegšanā, atklāsies daudz pilnīgi jaunu iespēju un, visticamāk, veidosies atvērta un no aizspriedumiem brīva attieksme.

6.   “Eiropa 2020” — stabils ES pilsētvides attīstības plāna pamats

6.1   EESK uzskata, ka stratēģija “Eiropa 2020” piedāvā lietderīgus instrumentus iespēju paplašināšanai un atvērtas attieksmes veidošanai. Lielpilsētu attīstībai veltot pienācīgu uzmanību, uzlabosies sociālie un ekonomiskie apstākļi un palielināsies lielpilsētu atpazīstamība dalībvalstīs un starptautiskajā līmenī.

6.2   EESK piekrīt viedoklim, ko 2010. gada jūnijā Toledo neoficiālajā ministru sanāksmē par pilsētattīstību pauda komisārs Hāns, atzīstot pilsētas un lielpilsētu teritorijas par nozīmīgiem stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas dalībniekiem: “tieši pilsētas ir pirmās, kas īsteno inovāciju un virza ekonomikas progresu, lai pielāgotos straujajai globalizācijai un strukturālajām pārmaiņām”.

6.3   EESK 2008. gadā pieņemtā atzinumā aicināja veidot programmu lielpilsētu teritorijām, par pamatu izmantojot Lisabonas stratēģiju (10). Ar stratēģiju “Eiropa 2020”, kas papildina Lisabonas stratēģiju ar jaunām dimensijām, saistītā visaptverošā plānošana piedāvā lielpilsētu teritorijām īpašas iespējas un paver izdevību uzlabot daudzlīmeņu pārvaldību, kas jau ļoti ilgi īstenota neapmierinoši.

6.4   Lielpilsētu teritorijās saziņa notiek daudz ātrāk nekā dalībvalstu līmenī. Lēmumu pieņemšanas un plānošanas procesi parasti ir vienkāršāki un produktīvāki. Pārvaldes iestādes un citas iesaistītās personas — sociālie partneri un pilsoniskā sabiedrība, īpaši visu līmeņu izglītības iestādes, pilsētattīstības speciālisti, attīstītāji un ieguldītāji nekustamā īpašuma jomā — parasti rīkojas daudz mērķtiecīgāk. Veiksmīgi piemēri liecina, ka lielpilsētu teritoriju progresam īpaši noteicoša ir mērķtiecība, kopīga izpratne un pat pilsētu patriotisms.

6.5   Arvien biežāk īsteno mērķtiecīgas stratēģijas, kuru izstrādi veicinājuši veiksmīgi paraugi. Vairums veiksmīgo piemēru ir pilsētās, ko vada tālredzīgs mērs, kura redzējumu ir atbalstījusi liela daļa iedzīvotāju. Daži piemēri ir Bilbao lielpilsētas teritorija, Kopenhāgena–Malme, Vīne un Birmingema.

6.6   Pilsētvides attīstības plāns sniegtu abpusēju ieguvumu: stratēģija “Eiropa 2020” var sniegt plānam noderīgu struktūru, savukārt lielpilsētu teritoriju veiksmīga attīstība pozitīvi ietekmēs “Eiropa 2020” īstenošanu (11). Turpmāk minēti pamataspekti, kam jāpievērš galvenā uzmanība.

6.6.1   Lai īstenotu stratēģiju “Eiropa 2020”, vajadzīga efektīvāka koordinācija Komisijā, cieši sadarbojoties ar Padomi. Politikas veidošanu un ES programmas vajadzētu vairāk saskaņot. EESK aicina Komisiju apvienot projektus. Tas ļautu palielināt arī Komisijas darbības un Eiropas līmeņa koordinācijas atpazīstamību.

6.6.2   Pareizi formulēta vispārējā pieeja varētu palīdzēt līdzsvarot negatīvo ietekmi, ko rada līdzekļu taupīšana, kura skārusi visu dalībvalstu pilsētas saistībā ar pašreizējo ekonomikas lejupslīdi.

6.6.3   Līdz šim pilsētvides attīstības plāna izstrādi ir kavējis subsidiaritātes princips. EESK uzskata — lai īstenotu stratēģiju “Eiropa 2020”, ciešāk jāsaskaņo ES un dalībvalstu rīcība, attieksmei pret subsidiaritāti jābūt elastīgākai un vairs nevajadzētu tik krasi nošķirt ES un dalībvalstu pilnvaras.

6.6.4   Elastība ir svarīga, lai veidotu piemērotus nosacījumus reģionālo, lielpilsētu un vietējo pašvaldību atbildīgai līdzdalībai ES programmās. Vairākus gadus notiek plašas debates par daudzlīmeņu pārvaldību, taču tām nav tikpat kā nekādu praktisku rezultātu. Pašlaik pienācis īstais mirklis no teorijas pāriet uz reālu daudzlīmeņu pārvaldību un pastiprināt jau notiekošo mijiedarbību starp publiskā un privātā sektora dalībniekiem un arī pilsonisko sabiedrību.

6.6.5   Gatavojot stratēģijas “Eiropa 2020” pilsētvides attīstības plānu, Komisijai būtu vairāk jāseko līdzi jautājumiem, kas ir tieši saistīti ar pilsētām un lielpilsētu teritorijām. Tas nozīmē, ka, īstenojot stratēģijas un ES programmas, pilsētas un lielpilsētu teritorijas, citstarp arī ieinteresētās personas un pilsoniskā sabiedrība, ir jāuzskata par līdzvērtīgiem dalībniekiem.

6.6.6   Stratēģijā “Eiropa 2020” ierosināts veidot ciešākas saiknes starp dalībvalstīm. Saistībā ar minēto jāpievērš uzmanība diviem svarīgiem jautājumiem.

—	Dalībvalstīm ir rūpīgāk jāseko līdzi praksei un progresam citās dalībvalstīs.

—	Ciešāka saikne starp dalībvalstīm sniegtu labumu robežreģioniem un radītu tajos labvēlīgākus apstākļus lielpilsētu teritoriju attīstībai. Divpusēji un trīspusēji dalībvalstu valdību projekti būtiski sekmētu ciešāku pārrobežu sadarbību.

---

(1)  OV C 319/05, 13.12.2008., 13. lpp.

(2)  Attiecīgās deklarācijas pieņēma Francijas un Spānijas prezidentūru laikā 2008. gadā Marseļā un 2009. gadā Toledo.

(3)  Sk. prezidentvalsts Ungārijas secinājumus un Eiropas Savienības Teritoriālās attīstības programmu 2020. gadam, par ko vienojās neoficiālajā ministru sanāksme Gedellē 2011. gada 19. maijā.

(4)  EESK pašiniciatīvas atzinums par tematu “Lielpilsētu teritorijas — sociālā un ekonomiskā ietekme uz Eiropas nākotni”, OV C 302, 07.12.2004., 101. lpp. Papildinot minēto pašiniciatīvas atzinumu, 2007. gadā EESK sīkāk pievērsās vairākiem konkrētiem jautājumiem — OV C 168/02, 20.07.2007., 10. lpp.

(5)  EESK izpētes atzinums par tematu “Ceļā uz pilsētvides līdzsvarotu attīstību: problēmas un iespējas”, ziņotājs Van Iersel kgs, OV C 77/27, 31.03.2009., 123. lpp.

(6)  Par attiecīgo tēmu ir publicētas vairākas plašu popularitāti iekarojušas grāmatas: Richard Florida “Cities and the creative class”, Charles Landry “The Creative City” un Edward Glaeser “Triumph of the City”.

(7)  Sk. LES 3. panta 3. punktu.

(8)  Sk. LESD 170. –172. pantu.

(9)  Sk. LES 5. panta 3. punktu.

(10)  Skatīt 5. zemsvītras piezīmi.

(11)  Saistībā ar minēto dažas noderīgas piezīmes atrodamas Eiropas Parlamenta 2011. gada jūnijā pieņemtajā ziņojumā par Eiropas pilsētvides attīstības plānu un tā nākotni saistībā ar kohēzijas politiku, A7-0218/2011, referents — Oldřich Vlasák.

---