21.7.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 215/4

(1)

Eiropadome 2010. gada 26. martā piekrita Komisijas priekšlikumam uzsākt jaunu izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju – “Eiropa 2020” –, kurai par pamatu ņemta ciešāka ekonomikas politikas koordinācija un kura pievērsīs uzmanību galvenajām jomām, kurās jārīkojas, lai palielinātu Eiropas ilgtspējīgas izaugsmes potenciālu un konkurētspēju.

(2)

Padome 2010. gada 13. jūlijā pieņēma Ieteikumu par dalībvalstu un Savienības vispārējām ekonomikas politikas pamatnostādnēm (2010.–2014. g.), bet 2010. gada 21. oktobrī – Lēmumu par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (2), kas kopā veido “integrētās pamatnostādnes”. Dalībvalstis tika aicinātas ņemt vērā šīs integrētās pamatnostādnes savā ekonomikas un nodarbinātības politikā.

(3)

Komisija 2011. gada 12. janvārī pieņēma pirmo Gada izaugsmes pētījumu, tādējādi uzsākot jaunu ekonomiskās pārvaldības ciklu ES un pirmo Eiropas ex-ante un integrētas politikas koordinēšanas pusgadu, kas balstās uz stratēģiju “Eiropa 2020”.

(4)

Eiropadome 2011. gada 25. martā apstiprināja fiskālās konsolidācijas un strukturālu reformu prioritātes (saskaņā ar Padomes 2011. gada 15. februāra un 7. marta secinājumiem un atbilstīgi Komisijas Gada izaugsmes pētījumam). Tā uzsvēra, ka prioritāte jāpiešķir stabilam budžetam un fiskālās stabilitātes atjaunošanai, bezdarba samazināšanai, izmantojot darbaspēka tirgus reformas, un jauniem centieniem, lai stiprinātu izaugsmi. Tā aicināja dalībvalstis šīs prioritātes izvērst konkrētos pasākumos, ko paredzēts iekļaut to stabilitātes vai konverģences programmās un valsts reformu programmās.

(5)

Eiropadome 2011. gada 25. martā aicināja dalībvalstis, kas piedalās paktā “Euro plus”, savlaicīgi nākt klajā ar savām saistībām, lai tās varētu ietvert minēto valstu stabilitātes vai konverģences programmās un valsts reformu programmās.

(6)

Itālija 2011. gada 6. maijā iesniedza savu 2011. gada stabilitātes programmas atjauninājumu, kas attiecas uz 2011.–2014. gadu, un 2011. gada valsts reformu programmu. Abas programmas izvērtētas vienlaikus, lai ņemtu vērā to savstarpējo saistību.

(7)

Vēl ilgi pirms pašreizējās pasaules ekonomikas un finanšu krīzes Itālijas ekonomikā bija vērojami strukturāli trūkumi. Laikā no 2001. līdz 2007. gadam vidējais IKP pieaugums bija aptuveni 1 %, t.i., tikai puse no euro zonas vidējā rādītāja, un tā galvenais iemesls bija zems ražīguma pieaugums. Tā kā šādas parādības skāra visu valsti, nemazinājās reģionu lielā ekonomiskā nevienlīdzība. Lai gan ekonomikai nebija raksturīga liela nelīdzsvarotība privātajā sektorā, to smagi skāra pasaules krīze. Eksporta un līdz ar to arī investīciju sabrukums izraisīja reālā IKP krasu kritumu par aptuveni 7 % no 2008. gada otrā ceturkšņa līdz 2009. gada otrajam ceturksnim. Valsts bruto parāds, kas iepriekšējā desmitgadē bija stabili samazinājies, 2010. gada beigās pieauga līdz 119 %, kas atspoguļo arī straujo IKP kritumu. Tomēr nodarbinātība samazinājās daudz mazāk, pateicoties valsts finansētai shēmai, lai samazinātu nostrādāto stundu skaitu, tāpēc 2008.-2009. gadā bezdarbs pieauga samērā nedaudz. Atjaunojoties eksportam, ekonomika 2009. gada otrajā pusē sāka atveseļoties, lai gan tas notika lēni. 2010. gadā situācija darba tirgū vēl aizvien bija nedroša, un gada beigās bezdarbs nostabilizējās 8,5 % apmērā. Tā kā valsts parāda attiecība ir ļoti liela, Itālijas fiskālā nostādne krīzes laikā bija pienācīgi piesardzīga un tā neveica iespaidīgus fiskālās stimulēšanas pasākumus, tāpēc valsts deficīts 2009.–2010. gadā bija mazāks par euro zonas vidējo rādītāju.

(8)

Pamatojoties uz atjauninātās stabilitātes programmas novērtējumu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1466/97, Padome uzskata, ka programmas pamatā esošais makroekonomikas scenārijs ir ticams. Programmā paredzēts līdz 2012. gadam vispārējo valsts deficītu samazināt zem atsauces vērtības 3 % no IKP, to panākot ar turpmākiem izdevumu ierobežojumiem un papildu ieņēmumiem, ko dotu labāka nodokļu iekasēšana. Programmā paredzēts, ka pēc pārmērīga deficīta novēršanas līdz programmas perioda beigām (2014. g.) tiks sasniegts vidēja termiņa mērķis (VTM) – strukturāli līdzsvarots budžets –, pamatojoties uz saistībām vēl vairāk ierobežot primāros izdevumus. Programmā prognozēts, ka valsts parāda attiecība pret IKP sasniegs maksimumu 2011. gadā un pēc tam aizvien straujāk samazināsies, jo palielināsies primārais pārpalikums. Plānotie vidējie gada fiskālie pasākumi 2010.–2012. gada periodā pārsniedz Padomes saskaņā ar pārmērīga deficīta novēršanas procedūru ieteiktos 0,5 %, un prognozētais korekcijas temps pēc 2012. gada krietni pārsniedz Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzēto. Lai panāktu minēto deficīta un parāda samazinājumu, būs nepieciešama stingra budžeta disciplīna, tāpat ir nepieciešama plašāka informācija par plānotajiem konsolidācijas pasākumiem 2013. un 2014. gadam, lai vairotu programmas ticamību.

(9)

Tā kā valsts parāds ir ļoti liels (2011. gadā tas ir aptuveni 120 % no IKP), galvenais Itālijas uzdevums ir panākt noturīgu un ticamu konsolidāciju un pieņemt strukturālus pasākumus, lai veicinātu izaugsmi. Saskaņā ar Komisijas jaunāko novērtējumu, riski attiecībā uz valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspēju šķiet vidēji. Laika posmā līdz 2012. gadam tas, vai izdosies sasniegt stabilitātes programmā nospraustos vispārējā valsts budžeta deficīta mērķus un tādējādi līdz 2012. gadam novērst pārmērīgu budžeta deficītu, būs atkarīgs no tā, vai tiks pilnībā īstenoti jau pieņemtie pasākumi. Var būt vajadzīgi papildu pasākumi, piemēram, gadījumā, kad ieņēmumi no labākas nodokļu iekasēšanas izrādās mazāki, nekā budžetā plānots, vai ja rodas grūtības panākt plānoto kapitālizdevumu samazinājumu. Attiecībā uz 2013.–2014. gadu jaunā trīsgadu budžeta sistēma paredz, ka līdz 2011. gada oktobrim ir jāpieņem konkrēti pasākumi, kas būs konsolidācijas pamatā. Lai gan budžeta sistēma pēdējos gados ir ievērojami nostiprināta, ir paredzēta īstenojamu izdevumu “griestu” ieviešana un citi pasākumi budžeta izpildes uzraudzībai visās valsts apakšnozarēs, lai veicinātu fiskālo disciplīnu un vairotu vidēja termiņa budžeta stratēģijas ticamību.

(10)

Lai gan pirmskrīzes gados Itālijā darbvietu skaits auga, valsts darba tirgum piemīt vairākas strukturālas nepilnības. Darba ņēmēji ar beztermiņa līgumu ir vairāk pasargāti nekā darba ņēmēji ar netipiskiem līgumiem. Uz pirmās grupas darba ņēmēju atlaišanu attiecas stingri noteikumi un apgrūtinošas procedūras. Attiecībā uz otro darba ņēmēju grupu uzmanība būtu jāpievērš pašnodarbinātības attīstībai, aiz kuras varētu slēpties pakļautības darba attiecības. Neraugoties uz jaunajiem ad hoc pasākumiem, kas pieņemti krīzes laikā, lai paplašinātu atbalstu ienākumiem un aizsardzību bezdarba gadījumā, esošā bezdarbnieka pabalstu sistēma joprojām ir sadrumstalota. Bezdarbs vecuma grupā līdz 25 gadiem 2010. gadā sasniedza 27,8 %, lai gan šis rādītājs dažādos reģionos atšķiras, proti, jauniešu bezdarbs dienvidos ir divreiz lielāks nekā ziemeļos. Būtu jāstiprina mācekļu apmācība un profesionālā izglītība. Lai gan tā būtu lietderīga un nepieciešama, pašlaik nav vienotas sistēmas prasmju sertificēšanai un arodizglītības un apmācības standartu atzīšanai visā valstī, toties atkārtojas reģionali režīmi, tādējādi neveicinot darbaspēka mobilitāti un mazinot nodarbinātības iespējas visā Itālijā. Vajadzētu uzlabot nodarbinātības dienestu efektivitāti, īpaši reģionos, kur valda liels bezdarbs. Visbeidzot, vēl aizvien nozīmīga parādība Itālijā ir nereģistrēta nodarbinātība.

(11)

Tā kā jau no 1990. gadu beigām Itālijas konkurētspēja nemitīgi krītas, algu pieaugumu ir svarīgi piesaistīt ražīguma pieaugumam; šajā sakarā liela nozīme varētu būt darba koplīguma slēgšanas sarunām uzņēmumu līmenī, kas varētu arī palīdzēt novērst reģionālas darba tirgus atšķirības. Līdz ar 2009. gada darba koplīguma slēgšanas sarunu sistēmas reformu tikai ieviesta iespēja izmantot “atvērtības klauzulas” (t. i., iespēja atkāpties no nozares algas, kas noteikta valsts līmenī), bet pašlaik tā vēl netiek plaši izmantota.

(12)

Sieviešu nodarbinātība vidēji atpaliek no vīriešu nodarbinātības par vairāk nekā 20 procentpunktiem, turklāt ir būtiskas atšķirības starp reģioniem. 2009. gadā dienvidu reģionos bija nodarbināta nepilna trešdaļa sieviešu vecumā no 20 līdz 64 gadiem, kas skaidrojams gan ar relatīvi zemāku aktivitātes līmeni, gan ar lielāku bezdarbu. Tā kā Itālijā ir samērā lieli nodokļi darbaspēkam, tas nepietiekami stimulē darbaspēka piedāvājumu, jo īpaši attiecībā uz otru pelnītaju mājsaimniecībā, un negatīvi ietekmē uzņēmumu pieprasījumu pēc darbaspēka. Lai palīdzētu palielināt sieviešu nodarbinātību, valsts reformu programmā ir minēts 2010. gadā pieņemtais plāns koordinēt pūliņus visos pārvaldes līmeņos, lai veicinātu līdzsvaru starp darbu un ģimenes dzīvi. Valdība nesen ieviesa nodokļu atvieglojumus uzņēmumiem reģionos ar lielu bezdarbu, kuri pieņem darbā nelabvēlīgā situācijā esošus darba ņēmējus, tostarp tos, kuri strādā nozarē vai profesijā, kur valda sevišķi liela dzimumu nelīdzsvarotība. Programmā arīdzan paziņots, ka tiks reformēta nodokļu sistēma, lai nodokļu slogu pakāpeniski novirzītu no darbaspēka uz patēriņu, kas varētu palielināt nodarbinātību.

(13)

Uzņēmējdarbības izmaksas Itālijā, salīdzinot ar ES standartiem, joprojām ir augstas, lai gan nesen ir veikti pasākumi, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi un panāktu valsts pārvaldes orientēšanos uz rezultātiem un pārskatatbildību. Vēl aizvien ir jānovērš regulatīvie un administratīvie šķēršļi produktu un pakalpojumu tirgos, jo īpaši saistībā ar profesionāliem pakalpojumiem. 2009. gadā tika pieņemts priekšlikums par ikgadējo konkurences likumu kā leģislatīvu instrumentu, lai stiprinātu konkurenci un patērētāju aizsardzību, bet likums vēl nav pieņemts. Vēl viens Itālijas uzņēmējdarbības vides trūkums ir līguma izpildes procedūru ilgums. Ārpusbanku finansējuma avoti, kas nepieciešami uzņēmumu izaugsmei, Itālijā vēl aizvien nav plaši izplatīti, īpaši maz tos izmanto mazie un vidējie uzņēmumi (MVU). Pašu kapitāla finansēšana un riska kapitāls netiek plaši izmantoti, neraugoties uz to potenciālu veicināt uzņēmumu paplašināšanos, jaunu tirgu iekarošanu un uzņēmuma pārvaldības uzlabošanos.

(14)

Pēdējā desmitgadē tikai nedaudz palielinājušies pētniecībai un izstrādei atvēlētie līdzekļi. Līdz ar to pētniecības un izstrādes intensitāte saglabājas zema – aptuveni 1,27 % no IKP –, kas ir krietni mazāk par ES vidējo rādītāju (1,90 %). Šī atšķirība lielākoties skaidrojama ar mazaktīvu rūpniecisko pētniecību, jo uzņēmumu pētniecības un izstrādes intensitāte ir 0,64 % no IKP. Salīdzinājumam – ES-27 vidējais rādītājs ir 1,23 %. Riska kapitāla intensitāte arī ir ļoti neliela. Valsts reformu programmā ir izklāstīti vairāki pasākumi, tostarp laika ziņā ierobežoti nodokļu atvieglojumi uzņēmumiem, kas investē augstskolu vai valsts sektora struktūru īstenotos pētniecības projektos. Pētniecības un izstrādes intensitātei noteiktā mērķvērtība 1,53 % no IKP ir radusies no vidējo gada pieauguma tempu prognozes 2006.–2008. gada laikposmā un ņem vērā valsts fiskālās stabilitātes ierobežojumus. Tā tiks pārskatīta 2014. gadā.

(15)

Itālija ir trešā lielākā ES kohēzijas politikas līdzekļu saņēmēja. 2007.–2013. g. tai atvēlēti aptuveni 8 % no kopējā ES kohēzijas politikas budžeta. Programmas periods ir jau pusē, bet faktiski apgūti tikai 16,8 % no ES līdzekļiem, turklāt dienvidu konverģences reģionos šis rādītājs ir vēl daudz mazāks.

(16)

Itālija ir uzņēmusies virkni saistību saskaņā ar paktu “Euro plus”. Valsts reformu programmā ir minēti daži nesen pieņemti pasākumi un lielos vilcienos ieskicēti nākotnes reformu plāni, lai atrisinātu ar valsts finanšu ilgtspēju un finansiālo stabilitāti saistītās problēmas, kāpinātu konkurētspēju un palielinātu nodarbinātību saskaņā ar pakta “Euro plus” principiem. Lai pildītu pakta nosacījumus, valdība ir nodomājusi grozīt konstitūciju, lai nostiprinātu budžeta disciplīnu. Šie elementi ir izvērtēti un ņemti vērā ieteikumos.

(17)

Komisija ir izvērtējusi stabilitātes programmu un valsts reformu programmu, kā arī Itālijas saistības saskaņā ar paktu “Euro plus”. Tā ir ņēmusi vērā ne tikai to lietderību ilgtspējīgas fiskālās un sociālekonomiskās politikas izveidē Itālijā, bet arī to atbilstību ES noteikumiem un norādēm, ņemot vērā, ka ir jānostiprina ES vispārējā ekonomiskā pārvaldība, kas panākams, turpmākajos valstu lēmumos sniedzot ES līmeņa norādes. Šajā sakarā Komisija uzskata, ka Itālijas konsolidācijas plāns 2011.–2014. gadam ir ticams attiecībā uz periodu līdz 2012. gadam, taču ir jāparedz konkrēti pasākumi 2013.–2014. gadā, lai panāktu, ka ļoti lielais valsts parāds sāk stabili samazināties. Valsts reformu programmā ir izklāstītas visaptverošas iniciatīvas visās stratēģijas “Eiropa 2020” jomās, taču ir nepieciešami turpmāki pasākumi, lai risinātu ilgstošās strukturālās nepilnības, ko vēl saasināja krīze. Lai atraisītu Itālijas izaugsmes un darbvietu radīšanas potenciālu un mazinātu dienvidu reģionu atpalicību, 2011.–2012. gadā būtu jāveic turpmāki pasākumi, lai uzlabotu darba tirgus darbību, atvērtu lielākai konkurencei pakalpojumu un preču tirgus, uzlabotu uzņēmējdarbības vidi, nostiprinātu pētniecības un izstrādes politiku un veicinātu ES kohēzijas fondu līdzekļu ātrāku un labāku izlietošanu.

(18)

Ņemot vērā šo novērtējumu un Padomes 2009. gada 2. decembra ieteikumu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 126. panta 7. punktu, Padome ir izskatījusi Itālijas stabilitātes programmas 2011. gada atjauninājumu, un tās atzinums (3) ir atspoguļots 1 ieteikumā. Ņemot vērā Eiropadomes 2011. gada 25. marta secinājumus, Padome ir izskatījusi Itālijas valsts reformu programmu,

1.

Īstenot plānoto fiskālo konsolidāciju 2011. un 2012. gadā, lai nodrošinātu, ka tiek novērsts pārmērīgs budžeta deficīts atbilstīgi Padomes ieteikumiem par pārmērīga budžeta deficīta novēršanu, tādējādi samazinot lielo valsts parādu. Pamatojoties uz jaunākajiem pieņemtajiem tiesību aktiem, pilnībā izmantot situāciju, kad ekonomiskie vai budžeta rezultāti ir labāki, nekā gaidīts, lai straujāk samazinātu deficītu un parādu, un nepieļaut novirzīšanos budžeta izpildē. Līdz 2011. gada oktobrim izstrādāt konkrētus pasākumus, lai būtu iespējams sasniegt 2013.–2014. gadam izvirzītos mērķus un vidēja termiņa mērķi līdz 2014. gadam, kā paredzēts jaunajā daudzgadu budžeta sistēmā. Turpināt nostiprināt šo sistēmu, ieviešot īstenojamus izdevumu “griestus” un uzlabojot uzraudzību visās valsts apakšnozarēs.

2.

Pastiprināt pasākumus, lai apkarotu darba tirgus segmentāciju, arī pārskatot nodarbinātības aizsardzības normatīvo aktu atsevišķus aspektus, tostarp atlaišanas noteikumus un procedūras, un pārskatot esošo sadrumstaloto bezdarbnieka pabalstu sistēmu, stingri ievērojot budžetu. Pastiprināt centienus apkarot nereģistrētu nodarbinātību. Veikt pasākumus, lai veicinātu sieviešu lielāku iesaistīšanos darba tirgū, proti, palielināt aprūpes iestāžu pieejamību visā valstī un nodrošināt finansiālus stimulus, lai otrais pelnītājs mājsaimniecībā sāktu strādāt, tomēr šie stimuli nedrīkst ietekmēt budžetu.

3.

Pamatojoties uz 2009. gada vienošanos, ar ko reformē darba koplīgumu slēgšanas sistēmu, un apspriežoties ar sociālajiem partneriem atbilstīgi valsts praksei veikt turpmākus pasākumus, lai nodrošinātu, ka atalgojuma pieaugums atbilst gan ražīguma pieaugumam, kā arī vietējiem un uzņēmuma apstākļiem, tostarp noteikumus, kas varētu ļaut darba koplīgumu slēgšanas sarunām uzņēmumu līmenī attīstīties šajā virzienā.

4.

Paplašināt pakalpojumu sektoru atvēršanas procesu lielākai konkurencei, tostarp profesionālo pakalpojumu jomā. 2011. gadā pieņemt ikgadējo konkurences likumu, ņemot vērā Antimonopola iestādes ieteikumus. Samazināt līgumu izpildes procedūru ilgumu. Turpināt pastiprināt pasākumus, lai atvieglotu MVU piekļuvi kapitāla tirgiem, novēršot regulatīvus šķēršļus un samazinot izmaksas.

5.

Uzlabot regulējumu privātā sektora ieguldījumiem pētniecībā un inovācijā, proti, paplašināt esošos fiskālos stimulus, uzlabojot apstākļus riska kapitāla izmantošanai un atbalstot inovatīvas iepirkuma shēmas.

6.

Veikt pasākumus, lai rentabli paātrinātu izaugsmi veicinošus izdevumus, ko līdzfinansē no kohēzijas politikas līdzekļiem, lai samazinātu iesakņojušos nevienlīdzību starp reģioniem, uzlabojot programmu administratīvo un politisko pārvaldību. Pildīt saistības, kas iekļautas valsts stratēģiskajā pamatdokumentā attiecībā uz resursu daudzumu un izdevumu kvalitāti.