Apelācijas sūdzība, ko par Pirmās instances tiesas (piektā palāta) 2009. gada 3. jūnija spriedumu lietā T-189/07 Frosch Touristik GmbH/Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) 2009. gada 18. augustā iesniedzis Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi)

(Lieta C-332/09 P)

2009/C 256/27

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzējs: Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (pārstāvis — B. Schmidt, pilnvarotā persona)

Pārējie lietas dalībnieki: Frosch Touristik GmbH, DSR touristik GmbH

Apelācijas sūdzības iesniedzēja prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Šī apelācijas sūdzība ir vērsta pret Pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru atcelts Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja Apelāciju ceturtās padomes 2007. gada 22. marta lēmums. Ar minēto lēmumu Apelāciju padome bija noraidījusi apelācijas sūdzību, ko iesniegusi atbildētāja apelācijas tiesvedībā par Anulēšanas nodaļas lēmumu attiecībā uz Kopienas vārdiskas preču zīmes “FLUGBÖRSE” daļēju spēkā neesamību. Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Apelāciju padome bija nepareizi piemērojusi Regulas (EK) Nr. 40/94 (turpmāk tekstā — “Regula Nr. 40/94”) 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu, jo, izskatot, pirmkārt, jautājumu, vai pastāvēja pamats preču zīmes reģistrācijas atteikumam saskaņā ar Regulas Nr. 40/94 7. pantu, un, otrkārt, jautājumu, vai līdz ar to šī preču zīme bija jāatzīst par spēkā neesošu, tā bija ņēmusi vērā apstākļus un strīdīgās preču zīmes radīto iespaidu nevis reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas dienā, bet tās reģistrēšanas brīdī. No pārsūdzētā sprieduma izriet, ka vienīgais brīdis, kas ir izšķirošs saistībā ar pieteikuma par atzīšanu par spēkā neesošu izskatīšanu, ir apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas diena. Pamatojot savu nostāju, Pirmās instances tiesa turklāt balstījās uz argumentu, ka šī interpretācija esot vienīgā interpretācija, kas ļauj novērst, ka preču zīmes atbilstības reģistrācijas nosacījumiem zuduma iespējamība kļūst lielāka līdz ar reģistrācijas procesa ilguma palielināšanos. Veicot atkārtoto pārbaudi attiecībā uz vēlāk izvirzītajiem atteikuma pamatojumiem, pārbaudītājs savukārt var ņemt vērā apstākļus, kas ir vēlāki par reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datumu, tikai tad, ja tie ļauj izdarīt secinājumus par situāciju, kāda tā bija šajā datumā.

Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 40/94 51. panta 1. punkta a) apakšpunktu tiktāl, ciktāl tā uzskatīja, ka reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datums esot vienīgais atbilstošais datums izskatīšanai. Šī šaurā interpretācija neatbilst attiecīgās normas tekstam un turklāt nevar būt saderīga ar tās jēgu un mērķi un ar aizsardzības un tās atpakaļejošā spēka sistēmu atbilstoši Regulai Nr. 40/94.

Regulas Nr. 40/94 51. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēta preču zīmes izslēgšana no reģistra gadījumos, kad tā “ir reģistrēta” [“a été enregistrée”], pārkāpjot 7. panta noteikumus. Nav iespējams, ņemot vērā tikai šīs normas tekstu, izprast Pirmās instances tiesas secinājumu, ka attiecīgā norma nemaz neattiecas (arī) uz atbilstošu datumu izskatīšanas mērķiem, bet vienīgi nosaka, kādos gadījumos preču zīme ir jāizslēdz no reģistra vai jāatzīst par spēkā neesošu. Tā kā Pirmās instances tiesa nav sniegusi nekādu citu pamatojumu, nav redzams, kādi sīkāki apsvērumi bija tās izdarītā secinājuma pamatā. Gluži otrādi, interpretāciju, ko piedāvājis apelācijas sūdzības iesniedzējs un saskaņā ar kuru izteiciens “ir reģistrēta” [“a été enregistrée”] ir saistīts vismaz ar atbilstošu datumu, varot daudz vieglāk saprast, aplūkojot attiecīgo tekstu.

Interpretācija, ko Pirmās instances tiesa sniegusi pārsūdzētajā spriedumā, neatbilst aizsardzības principam, kas ir Regulas Nr. 40/94 7. un 51. panta pamatā un saskaņā ar kuru reģistrācija, kas ir pretrunā vispārējām interesēm, ir jāizslēdz no paša sākuma vai, ja tomēr šāda reģistrācija tikusi veikta, ir jābūt iespējai to atzīt par spēkā neesošu. Tas ir vienīgais līdzeklis, lai novērstu preču zīmes reģistrāciju, kas veikta, pārkāpjot Regulas Nr. 40/94 noteikumus, un šīs normas pamatā esošo vispārējo interešu neievērošanu šādā veidā. Ja Pirmās instances tiesas tēze būtu pareiza, ne tikai preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs iegūtu papildu aizsardzību attiecībā uz preču zīmēm, par kurām reģistrācijas dienā pastāv absolūti atteikuma pamatojumi, bet attiecīgās preču zīmes vairs nevarētu atzīt par spēkā neesošām pēc reģistrācijas atbilstoši Regulas Nr. 40/94 51. pantam, ja tās ir bijušas reģistrējamas reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas dienā un ja Pirmās instances tiesa skaidri neņem vērā izmaiņas, kas notikušas laikposmā starp pieteikuma iesniegšanas dienu un reģistrācijas dienu. Apelācijas sūdzības iesniedzējs uzskata, ka šāda situācija sniegtu nepamatotu priekšrocību privātpersonai par sliktu aizsargājamajām vispārējām interesēm, un tas neatbilst Regulas Nr. 40/94 7. un 51. pantā paredzētajam aizsardzības mērķim.

Visbeidzot, saistībā ar Pirmās instances tiesas argumentu par procesa ilgumu, esot jāatzīmē, ka šīs ilgums varētu būt atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem, kas neietilpst vienīgi jomā, ko ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzējs, bet ietilpst arī jomā, ko ietekmē pats reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs vai kas ir atkarīga no trešām personām, piemēram, Regulas Nr. 40/94 paredzētā iebildumu procesa gadījumā pirms reģistrācijas. Absolūti atteikuma pamatojumi var arī atklāties ļoti īsā laikā — neatkarīgi no tā, vai to ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzējs vai nē. Interešu, kas iesaistītas šādās “gadījuma rakstura” situācijās, taisnīga novērtēšana prasa dot priekšroku vispārējām interesēm vēl jo vairāk tāpēc, ka reģistrācijas pieteikuma iesniedzējs līdz reģistrācijai nevar būt pilnībā pārliecināts, ka tas faktiski iegūs lūgtās aizsardzības tiesības. Līdz ar to šādos gadījumos būtu jāņem vērā arī izmaiņas, kas notikušas pirms reģistrācijas datuma.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ tātad būtu jāatceļ pārsūdzētais Pirmās instances tiesas spriedums sakarā ar Regulas Nr. 40/94 51. panta pārkāpumu.