8.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 298/3

1.

Lisabonas padomes sanāksmē 2000. gada 23. un 24. martā izvirzīto stratēģisko mērķi Eiropas Savienībai “kļūt par viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, ar stabilu ekonomikas izaugsmi, ar vairāk un labākām darba vietām un labāku sociālo kohēziju” un Lisabonas padomes sniegtās pilnvaras Izglītības padomei “kopumā apsvērt konkrētus izglītības sistēmas nākotnes mērķus, liekot uzsvaru uz kopīgām problēmām un prioritātēm, vienlaikus respektējot nacionālo dažādību” (1);

2.

Izglītības padomes 2001. gada 12. februāra ziņojumu par “Konkrētiem turpmākiem izglītības un apmācību sistēmu mērķiem”, kas iesniegts 2001. gada 23. un 24. marta Stokholmas Eiropadomei un kurā noteikti trīs stratēģiskie mērķi un trīspadsmit saistītie mērķi (2);

3.

darba programmas “Izglītība un apmācība 2010” pirmo un otro stratēģisko mērķi — “Uzlabot izglītības un apmācības sistēmu kvalitāti un efektivitāti ES”, tostarp ar to saistīto mērķi “Pēc iespējas labāk izmantot resursus” (3), un “Atvieglot piekļuvi visām izglītības un apmācības sistēmām”, tostarp tās saistītos mērķus “Atvērta mācību vide” un “Atbalstīt aktīvu pilsonību, vienlīdzīgas iespējas un sociālo kohēziju”;

4.

Komisijas 2003. gada 10. janvāra paziņojumu “Efektīvi ieguldījumi izglītībā un apmācībā — obligāta prasība Eiropā”, kurā aicina “ievērojami palielināt ieguldījumus cilvēkresursos” un “efektīvāk izlietot esošos resursus” (4);

5.

Padomes 2003. gada 5. maija secinājumus par kritērijiem Eiropas vidējiem rādītājiem izglītībā un mācībās (kritēriji), kuros uzsvērts, ka “Padome vienojās izveidot virkni kritēriju Eiropas vidējiem izglītības rādītājiem...kurus izmantos kā līdzekli, lai pārraudzītu īstenošanu” attiecībā uz darba programmu“Izglītība un apmācība 2010” (5).

6.

Padomes un Komisijas 2004. gada 26. februāra kopējo starpposma ziņojumu par darba programmas “Izglītība un apmācības 2010” īstenošanu, kurā uzsvērta “steidzama vajadzība cilvēkresursos ieguldīt vairāk, efektīvāk un iedarbīgāk” un aicina “augstāku ieguldījumu līmeni no valsts sektora…un, ja vajadzīgs, augstāku ieguldījumu līmeni no privātā sektora, jo īpaši augstākajā izglītībā, pieaugušo izglītībā un tālākajā arodmācībā” (6);

7.

Padomes un Komisijas 2004. gada 26. februāra kopējo starpposma ziņojumu par darba programmas “Izglītība un apmācība 2010” īstenošanu, kurā uzsvērts, ka līdzvērtīgas vērības pievēršana izglītības un apmācības sistēmu mērķiem saistībā ar efektivitāti, kvalitāti un taisnīgumu ir “obligāts nosacījums Lisabonas mērķu sasniegšanai, vienlaikus stiprinot Eiropas sociālo modeli” un ka “efektivitāte un taisnīgums neizslēdz viens otru”, un arī ka “sevišķi svarīgi ir ieguldījumi pirmsskolas izglītībā, lai novērstu nesekmību skolā un sociālo atstumtību” (7);

8.

2006. gada 23.–24. marta pavasara Eiropadomes secinājumus, kuros uzsvērts, ka “izglītība un apmācība ir ārkārtīgi būtiski faktori, lai attīstītu ES ilgtermiņa konkurētspējas, kā arī sociālās kohēzijas potenciālu”, ka “ir jāpastiprina reformas, lai nodrošinātu tādas augstas kvalitātes izglītības sistēmas, kas ir gan efektīvas, gan objektīvas” un ka “investīcijas izglītībā un apmācībā rada lielus ieguvumus, kas būtiski atsvērs izmaksas un būs jūtami ilgi pēc 2010. gada” (8);

9.

Komisijas paziņojumu “Efektivitāte un vienlīdzīgums Eiropas izglītības un apmācības sistēmās” (9), kurā dalībvalstis ir aicinātas attīstīt izvērtēšanas tradīciju un kura, tās izstrādē piedaloties pētniecības tīkliem, ir pozitīvs solis pretim tālākai uz pierādījumiem balstītas izglītības un apmācības politikas attīstībai.

1.

izglītība un apmācība kā būtiski virzītājspēki demokrātijai, sociālai kohēzijai un ilgtspējīgai ekonomikas izaugsmei būtu turpmāk jāuzskata par prioritāro jomu ieguldījumiem. Dalībvalstu uzdevums ir savās mūžizglītības stratēģijās noteikt tās izglītības ieguldījumu prioritātes, kas visefektīvāk ietekmēs apguves rezultātu kvalitāti un vienlīdzīgumu;

2.

izglītības un apmācību efektivitātes uzlabošana ir būtiska, ņemot vērā globalizācijas radītos izaicinājumus, demogrāfiskās pārmaiņas, straujās tehnoloģiju izmaiņas un pieaugošo spiedienu uz valstu budžetiem. Neskatoties uz stingrajiem valstu izdevumu ierobežojumiem, ir plaši atzīta vajadzība nodrošināt piemērotu un — vajadzības gadījumā — palielinātu finansējumu cilvēkresursiem un tādēļ apsvērt to, kā palielināt un/ vai labāk izmantot privāto ieguldījumu;

3.

nevienlīdzīgums izglītības un apmācības sistēmās, kas rada tādus rezultātus kā sliktas sekmes, izglītības pārtraukšanu un skolu nepabeigšanu, izraisa lielas slēptās sociālās izmaksas nākotnē, kas var stipri pārsniegt veiktos ieguldījumus. Vienlīdzīgas un efektīvas augstas kvalitātes izglītības un apmācības sistēmu attīstība būtiski palīdz samazināt bezdarba, sociālās atstumtības un izšķērdēta cilvēkresursu potenciāla risku mūsdienīgā, uz zināšanām balstītā ekonomikā;

4.

kvalitāte ir vienots mērķis visos izglītības un apmācības veidos Eiropas Savienībā, un, lai panāktu uzlabojumus, tā būtu regulāri jāpārrauga un jāizvērtē. Kvalitāte attiecas ne tik vien uz apguves rezultātiem vai apmācības veidu, bet arī uz to, cik labi izglītības un apmācību sistēmas rūpējas par individuālām, sociālām un ekonomiskām vajadzībām, kā arī stiprina vienlīdzīgumu un uzlabo labklājību;

5.

svarīgākie faktori, kas palīdz sasniegt augtas kvalitātes rezultātus, ir pasniedzēju, mācību instruktoru, citu mācībspēku, kā arī profesionālās orientācijas un aprūpes dienestu motivācija, prasmes un kompetence, kā arī skolu vadības kvalitāte. Mācībspēku centienus būtu jāatbalsta ar nepārtrauktu profesionālo izaugsmi un labu sadarbību starp vecākiem, skolēnu aprūpes dienestiem un plašāku sabiedrību. Turklāt augstas kvalitātes pasniegšanas un mācību vide nodrošina labus apstākļus mācībām un palīdz panākt pozitīvu mācību procesa iznākumu;

6.

pētījumu rezultāti liecina, ka ilgtermiņā pirmsskolas izglītībai un specifiskas agrīnas iesaistīšanas programmām var būt vislielākais atdeves līmenis visā mūžizglītības mācību procesā, jo īpaši tajā gadījumā, ja persona nāk no nelabvēlīgas vides. Tās rada pozitīvus rezultātus cilvēciskā un sociāli ekonomiskā ziņā, kas turpina pozitīvi iespaidot turpmāko izglītību un pieaugušo dzīvi. Lai arī respektējot dalībvalstu atbildību par savu izglītības un apmācības sistēmu organizēšanu, pastāv arī dažas zinātnisko pētījumu liecības tam, ka atsevišķos gadījumos skolēnu nošķiršana pārāk agrā vecumā atsevišķās dažāda tipa skolās atkarībā no spējām var negatīvi ietekmēt to skolēnu panākumus, kuri nāk no nelabvēlīgas vides;

7.

izglītības iestādēm kā mācību kopienām būtu jāpievēršas plašākai mācību videi, lai veicinātu un uzturētu efektivitāti, vienlīdzīgumu un vispārējo labklājību. Ir vajadzīgi īpaši pasākumi, lai identificētu un atbalstītu skolēnus ar īpašām izglītības vajadzībām. Pie šiem pasākumiem pieder arī īpaši apmācītu pasniedzēju un profesionālās orientācijas personāla nodrošināšana pietiekamā daudzumā, tajā pat laikā nodrošinot augstas kvalitātes skolēnu aprūpes dienestu un adekvātus resursus. Lai arī starpnozaru sadarbība, kas nepieciešama agrīnai iesaistīšanai un citiem īpašiem pasākumiem, kuru mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgumu izglītībā un apmācībā, nenovēršami saistīta ar papildu izmaksām, ilgtermiņā šie izdevumi atmaksājas, palīdzot novērst izmaksas, kas var rasties nākotnē sakarā ar sociālo atstumtību;

8.

lai uzlabotu personu nodarbinātības iespējas modernā, uz zināšanām balstītā sabiedrībā un veicinātu sociālo integrāciju un pilsonisko aktivitāti, kā arī stiprinātu Eiropas sociālo modeli, ir būtiski uzlabot pieeju vidējai izglītībai un samazināt skolu nepabeigušo skolēnu skaitu. Palielinoties darba tirgus pieprasījumam pēc prasmēm, arvien lielāka nozīme ir tam, lai jaunajai paaudzei būtu pieeja kvalifikācijām un prasmēm, tādējādi uzlabojot viņu izredzes iegūt darbu un sociāli integrēties.

9.

vajadzība modernizēt Eiropas universitātes, ņemot vērā to savstarpēji saistīto lomu izglītības, izpētes un jauninājumu jomā, ir atzīta ne tikai kā nosacījums plašākās Lisabonas stratēģijas panākumiem, bet arī kā daļa no vispārējās virzības uz arvien globālāku un uz zināšanām balstītu ekonomiku. Studentu skaita palielināšanās un augstas kvalitātes izglītības un izpētes izmaksu pieaugums rada vajadzību palielināt un/vai efektīvāk izmantot gan valsts, gan privātos resursus. Augstas kvalitātes augstākai izglītībai ir būtiska nozīme izglītības un apmācību jomā kopumā, izglītojot nākamos mācībspēkus un atjauninot un atjaunojot visu izglītības zināšanu bāzi;

10.

arodizglītībai ir nozīmīga ietekme uz nodarbinātību un sociālo labklājību. Nodrošinot atbilstīgu, augstas kvalitātes kvalifikāciju jauniem cilvēkiem un uzlabojot prasmes un kompetences tajās sociālajās grupās, kam ir zems prasmju līmenis un kas nāk no nelabvēlīgas vides, tiek radīti būtiski ieguvumi ekonomikai pat īstermiņā. Uz kompetenci balstītas kvalifikāciju sistēmas un citi mehānismi, kas paredzēti iepriekšējas izglītības atzīšanai, veicina efektivitāti un vienlīdzīgumu, jo papildus oficiālajai kvalifikācijai ņem vērā neoficiālās izglītības un pašmācības rezultātus. Ieinteresēto pušu — tostarp sociālo partneru un nozaru organizāciju — partnerību veicināšana arī varētu sekmēt arodizglītības un apmācību programmu efektivitāti un pievilcību.

11.

strauja tehnoloģiju attīstība un Eiropas demogrāfiskās struktūras izmaiņas rada vajadzību pēc lielākiem ieguldījumiem pieaugušo prasmju, kvalifikāciju un svarīgāko kompetenču atjaunināšanai un palielināšanai, jo īpaši attiecībā uz personām ar zemu prasmju līmeni. Ieguldījumu mērķtiecīga veltīšana darbaspēka esošo prasmju un kompetences atjaunināšanai un palielināšanai īstermiņā ir ātrs veids, kā palīdzēt ekonomikas izaugsmei un konkurētspējai, kā arī lai novērstu novecojošā darbaspēka priekšlaicīgu pensionēšanos. Pieaugušo izglītībai ir arī svarīga nozīme, nodrošinot jaunas būtiskas kompetences, piemēram, digitālo kompetenci, tādējādi sekmējot lielāko sociālo integrāciju un aktīvu dalību kopienas un sabiedrības dzīvē, tostarp arī pēc pensionēšanās.

1.

turpināt apdomāt, vai pašreizējā kārtība izglītības un apmācības sistēmu finansēšanai, vadībai un pārvaldībai adekvāti atspoguļo vajadzību nodrošināt gan efektivitāti, gan vienlīdzīgumu, un tādējādi vislabāk izmantot resursus. Ņemot to vērā, dalībvalstis ir aicinātas izskatīt iespējas, kā varētu uzlabot pašreizējo kārtību, lai novērstu slēptās, taču dārgās izmaksas, kas saistītas ar izglītības nevienlīdzīgumu;

2.

nodrošināt izglītības un apmācības reformu un ieguldījumu efektīvu orientāciju, gan ilgtermiņā, gan īstermiņā, lai nodrošinātu uz zināšanām balstītas sabiedrības vajadzības, uzlabojot kvalitāti un vienlīdzīgumu, jo īpaši, vairāk ieguldot pirmsskolas izglītībā, specifiskās agrīnās iesaistīšanas programmās un vienlīdzīgas izglītības un apmācības sistēmās, kuru mērķis ir sniegt iespējas, nodrošināt piekļuvi, attieksmi un rezultātus, kas nav atkarīgi no sociāli ekonomiskajiem cēloņiem un citiem faktoriem, kas var izraisīt nelabvēlīgu stāvokli izglītības ziņā; Turklāt jo īpaši vajadzētu sekmēt augstas kvalitātes izglītības nodrošināšanu nelabvēlīgās zonās.

3.

nodrošināt pienācīgu finansējumu cilvēkresursiem un attiecīgā gadījumā palielināt valsts finansējumu un veicināt lielākus papildu privātos ieguldījumus, jo īpaši, lai nodrošinātu vienlīdzīgāku pieeju augstākajai izglītībai. Lai nodrošinātu efektivitāti, ir svarīga arī augstākās izglītības un pētniecības nozaru modernizācija. Vēl būtu jāpievērš uzmanība sadarbības saikņu veicināšanai starp uzņēmumiem pētniecības un izstrādes jomās;

4.

nodrošināt pienācīgu finansējumu pieaugušo izglītībai un nepārtrauktai arodizglītībai, un mācībām, kā arī veicināt aktīvas partnerības ar darba devējiem, lai koncentrētos uz tautsaimniecībā vajadzīgajām prasmēm, tostarp reģionālā un vietējā mērogā;

5.

veicināt pētījumus par izglītības reformu un ieguldījumu rezultātiem un par to sniegto labumu sociālajā jomā. Konsekventa, atbilstīga, uzticama, uz pierādījumiem balstīta informācija ir pamats atbildības nodrošināšanai, kā arī vajadzīgo pasākumu veikšanai, lai panāktu kvalitāti, vienlīdzīgumu un efektivitāti visā izglītības un apmācības sistēmā. Tajā pašā laikā pārraudzībai, novērtēšanai un kvalitātes garantēšanai būtu jāsniedz objektīva un pārredzama informācija par rezultātiem un atbalsts mācīšanas un apguves metožu un prakses turpmākai izstrādei un attīstīšanai;

1.

darboties kopīgi ar attiecīgajiem pētniecības tīkliem, lai nodrošinātu aptverošāku un integrētāku analīzi izglītības un apmācību reformu atbalstam, un, attiecīgā gadījumā, izstrādāt starptautiski salīdzināmus rādītājus par izglītības un apmācības sistēmu efektivitāti un vienlīdzīgumu;

2.

veicināt un atbalstīt pētījumus par izglītības un apmācības reformu un ieguldījumu ietekmi uz sociālo jomu un ekonomiku gan valsts, gan starptautiskā mērogā. Jāveic vairāk pētījumu, jo īpaši nozarēs, kuras šobrīd netiek pietiekami pētītas, piemēram, pirmskolas izglītības, arodizglītības, mūžizglītības un izglītības ekonomikas jomā, jo īpaši attiecībā uz privātu ieguldījumu ietekmi.

3.

izmantot atbilstīgus izpētes rezultātus un pieejamos datus, lai apvienotu kvalitātes, vienlīdzīguma un efektivitātes aspektu, gan sagatavojot programmas “Izglītība un apmācība 2010” valsts ziņojumus, gan 2008. gada vidusposma ziņojumu, kā arī saistībā ar iespējamo priekšlikumu Eiropas izglītības un apmācības sistēmu kopīgiem uzdevumiem un to veicināšanai pēc 2010. gada;

4.

izstrādāt un īstenot pasākumus pieredzes apguvei, mācoties vienam no otra (peer-learning), efektivitātes un vienlīdzīguma jomā saskaņā ar darba programmu “Izglītība un apmācība 2010”.

5.

attiecīgi izmantot Mūžizglītības programmu, struktūrfondus un Septīto pētniecības pamatprogrammu, lai atbalstītu izglītības un apmācības sistēmu efektivitātes un vienlīdzīguma aspektus.